Lai arī Ilze Bērziņa, divu gadu vecumā 1944. g. atrauta no savām saknēm, raksta tikai angliski, t.i., kosmosam, bet lai viņas rakstu darbus pilnīgi izbaudītu, tomēr ir jābūt latvietim. 

Ar diviem gadiem ir pieticis, lai latvietība, kā rupjas maizes garoza, aizmetusies aizmēles dziedzeros, iesēstos viņas prozā.

Visciešāk Ilzes darbus ieteiktu tiem Latvijas latviešiem, kuriem vienlaikus ir kāre uzzināt par emigranta ikdienas dzīves ieražām Kanādā un Amerikā un lai iemācītos šīs dienas dzīvo angļu valodu. Viņas valoda ir mūsdienīga, ideomātiski interesanta un pa reizei iepiparota.

Par tik par cik, autorei ir arī dzīve tīmeklī, mums ir iemesls domāt, ka Ilzes rakstu darbs A True Love Story, publicēts ir roman a clef, kas ir autobiogrāfijai tuvu stāvošs žanrs. Ilzes darbu varam arī saukt par mīlestības stāstu: par mīlestību pret zemi, tautu, dzīvniekiem – suņiem, kaķiem, zirgiem, brūno teļu (iesauktu: Šokolāde) – pret savu dzimtu (tuviniekiem), Parīzi un pret pretējo dzimumu.

Atļaušu lasītājiem izlemt, vai autores vēlā romance ar latvieti Georguss – kas pusmūžā iemainīja ķirurga māku pret dzīvi laukos, pie dabas, kopā ar dzīvniekiem un putnu dziesmām – spēja nogatavoties līdz Burgundija kairinošai kvēlei?

Kā niedra būsi svešā malā tur,
Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt.