18. maijā Okupācijas muzejā Rīgā notika grāmatas Bertrams Rozenbergs. Fiat justitia atvēršana. Tās autore ir Rita Petričeka – ārsta B. Rozenberga jaunākā meita.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rēzeknes Sarkanā Krusta slimnīcā, bet 40. gadu sākumā Tukuma pilsētas slimnīcā praktizēja kāds lielisks ārsts. Gara, stalta auguma vīrs tumšiem, viļņotiem matiem, patīkamu balsi. Ķirurgs pēc profesijas, savas dzimtenes patriots pēc pārliecības. Dziļi reliģiozs cilvēks, kurš par visu vairāk necieta melus un nodevību. Runa ir par ķirurgu Bertramu Rozenbergu.

Otrā pasaules kara gados sekoja dienests latviešu leģionā, Kurzemes katlā, pēc tam čekas vajāšana, slēpšanās, arests un Latvijas PSR IeM karaspēka kara tribunāla spriedums: brīvības atņemšana uz 25 gadiem, tiesību atņemšana uz 5 gadiem un mantas konfiskācija. Atgriežoties no izsūtījuma, darbs Liepājas pilsētas slimnīcā, līdz slimības pievārēts, viņš aizgāja mūžībā.

Grāmatas moto ir citāts no kādas dramaturga Mārtiņa Zīverta lugas: „Dievi ir mums labvēlīgi divas reizes mūžā – pirmo reizi, kad piedzimstam, un otro reizi, kad nomirstam. Un starp šīm divām labestībām ir tikai viena dzīve.”

Stāstījums par B. Rozenberga dzīvi grāmatā noris hronoloģiskā secībā, sākot ar viņa piedzimšanu 1904. gada 23. oktobrī Valmieras apriņķa Mazstraupes mācītājmuižā un beidzot ar brīdi, kad dakteris, smagas slimības pieveikts, 1960. gada 18. februārī uz mūžu slēdza acis. B. Rozenbergs ir pārdzīvojis divus pasaules karus – divas asinspirtis, nemaz nerunājot par Staļina laika zvērībām: arestu, tiesāšanu, izsūtījumu. Dakteris to visu spēja izturēt, turklāt saglabāt optimistisku skatījumu uz dzīvi tāpēc, ka viņu sargāja nesalaužama ticība Dievam.

R. Petričeka grāmatā apkopojusi gan savas pašas atmiņas par tēvu, gan vairāku B. Rozenbergam tuvu cilvēku, piemēram, viņa audžudēla Pētera, krustdēla Paula, Tālivalža Grīnberga un citu stāstījumu. Lai ieskats ārsta dzīvē un liktenī būtu pilnīgāks, publicētas arī vēstules un to fragmenti. Īpaši aizkustina daktera B. Rozenberga vēstules, kas rakstītas māsai Adai to sešu ar pusi gadu laikā, ko viņš pavadīja padomju soda nometnēs. Patiesas, atklātas, mīļuma pilnas pret saviem tuvākajiem – māsu un māti. Dažās no tām izskan mazi lūgumi atsūtīt Jauno Derību vai Dziesmu grāmatu. Un pat atrodoties tik necilvēciskos apstākļos, B. Rozenbergs nemainījās: nezuda ne viņa cilvēcība, ne ticība Dievam un pat optimisms ne.

Kolorītākās lappuses grāmatā nenoliedzami ir par daktera tiesāšanu un sodīšanu. Ak, jā: par ko tad tiesāja? Par to, ka šis cilvēks mīlēja savu dzimteni; par to, ka „nelaikā” (no 1941. līdz 1943. gadam) bija Tukuma pilsētas vecākais; par to, ka bijis leģionā; par to, ka, vāciešiem ienākot, pie slimnīcas uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu. Tas bija pietiekami, lai „izpelnītos” nāvessodu nošaujot, taču viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījuma labšanas darbu nometnēs.

Kad tiesnesis lasījis spriedumu, B. Rozenbergs gandrīz sācis smieties, jo tas ir termiņš, kas vienkārši nav nosēžams. Dakteris bijis nelokāmi pārliecināts, ka brīvībā tiks ātrāk, un tas vēlāk arī piepildījās. Vēl vairāk – kad B. Rozenbergam tiesā dots pēdējais vārds, viņš paudis: „Es uzskatu padomju varu Latvijā par nelikumīgu, tāpēc sevi par PSRS pilsoni neuzskatīju un neuzskatu. Žēlastību no tiesas neprasu, bet prasu godāt taisnību pēc romiešu tiesībām.” Iespējams, tieši šā biogrāfijas fakta dēļ grāmatas nosaukumā ietverts latīņu teiciens „Fiat justitia” jeb, to latviskojot, „Lai notiek taisnība”.

Lasot grāmatu, radās patiesa apbrīna par tās galvenā varoņa „stingro mugurkaulu”, nelokāmību, mīlestību pret dzimteni un uzticību Visaugstākajam. Tas, protams, ir šo rindu autores subjektīvs vērtējums, taču šā stāsta un šā neparastā likteņa dēļ iesaku darbu izlasīt ikvienam tautietim.

Izdevums ir bilingvāls: tas pilnībā tulkots arī angļu valodā. Angliski tulkojusi Ilze Jaunzeme-Brauna.

Viens no traģiskākajiem un latviešu literatūrā daudz apcerētiem patiesiem mīlas stāstiem ir attiecības starp dzejnieci un aktrisi Birutu Skujenieci (Dambekalni, 1888-1931) un dzejnieku Jāni Sudrabkalnu (Arvīdu Peini, 1894-1975).

Nenotikušas, neizdzīvotas attiecības, jo aktrise, vislabākajos sievietes gados būdama, Mellužos gāja bojā, bet dzejnieks, kurš tā arī nebija spējis viņai tuvoties, pēc traģiskā notikuma lēnītēm ieslīga alkohola varā. J. Sudrabkalns pats šo nenotikušo mīlestību apcerējis ciklā Klodijai (Liesma, 1984).

Nesen ceļu pie lasītājiem sācis divu dzejnieku – tukumnieces Sarmas Upeslejas un liepājnieka Māra Reinberga – kopdarbs jeb, kā to nodēvējuši paši autori, mīlestības marginālijas Tik tuvu tev. Šai lirikas ciklā lasītājs dialogu veidā vēlreiz varēs izsekot līdzi B. Skujenieces un J. Sudrabkalna trağiskajiem likteņiem. M. Reinbergs iejuties dzejnieka J. Sudrabkalna izjūtās un pārdzīvojumos, uz ko viņam ar S. Upeslejas dzejas rindām atbild aktrise B. Skujeniece.

Grāmatiņas lappusēs abu talantīgo cilvēku gari it kā atdzīvojas – J. Sudrabkalns dzejas rindās pauž, vietumis pat skaļi izkliedz savu izmisumu un sirdssāpes, uz ko aktrise nu jau no Mūžības dārziem viņam atbild. Šī „sarunāšanās” ar mirušo lasītājā varētu radīt pat sirreālas izjūtas. Pārsvarā sarakste jeb saziņa starp abiem noris naktī: „Mirdz naktī Rīga kastaņlukturos.” Tas ir laiks, kad viss apklusis, dienas darbi paveikti un iestājies brīdis, kad domas ir brīvas. Deg sveces, vīns saliets kausos un „saruna” var sākties. Brīžiem aktrise savu dzejnieku cenšas mierināt, taču daudz vairāk J. Sudrabkalns gaida ierodamies viņu pašu, kas, protams, nekādi nav iespējams.

Gan viens, gan otrs daudz piemin likteni; tas ir viens no lirikas cikla motīviem. „Mums katram savs/ ir liktens lemtais gājums,” kādā dzejolī atzīmē aktrise. Savukārt dzejnieks vājuma brīdī izkliedz: „[..] mans liktens iris/ to metu Nāvei – ņem ja vēlies!..” Un patiesi – viena dzīve pēkšņi apraujas liktenīgas nejaušības dēļ, bet otram viņa jaunības dienu mīlestība kļūst liktenīga un „seko” visu dzīvi.

Ikvienam dzejas cienītājam šī grāmatiņa raisīs dziļi individuālas izjūtas un pārdomas.

Visiem interesentiem, kas vēlas šo lirikas krājumu iegādāties, lūgums sazināties ar dzejnieku Māri Reinbergu, rakstot uz epastu:  mare7@inbox.lv

 

Latvian youth choir BALSIS (Voices) has created a new repertoire and recording project, Missa a cappella, to commission and record new masses. 

Balsis Artistic Director and Conductor Ints Teterovskis says about masses: “The genre of the a cappella Mass is undeniably one of the cornerstones in the development of choral polyphony, and is one on which our modern composers focus relatively rarely.”  Masses are also performed in the the Latin language, very benevolent to singers, and a language which, although no longer spoken or written, comes back to life in sacred music, this project, and in the project’s recordings.

On listening to the new disk, it’s hard to know whether to be more enthusiastic about the repertoire or its performance.  Especially with modern works, a good performance is critical.  As a musical jokester once quipped: “No matter how bad the performance, Beethoven remains Beethoven”.  Contemporary composers, without the benefits of that kind of fame, need to rely on the performance.  But in this case, the composers won’t be losing any sleep, as the BALSIS recording is first rate.

It is not surprising that nations that value singing, such as the Baltic States, (their song festivals receiving a UNESCO heritage designation), would also have excellent composers to create for their choirs.  There are many similarities among these two composers: they are of a similar age, both works are from the 21st century, both are a cappella settings of the same text.  Both are highly regarded in their homelands, both serving their art beyond the composer’s studio, Prauliņš for many years as chair of the Latvian Composers’ Association, and Miškinis as head of the choir division of the Lithuanian Academy of Music and Theatre. 

But their styles differ markedly.  Miškinis likes to use small motives that repeat, (but without being “minimalist”), spinnning layers of these rhythmic fragments into massive dissonant chords, creating impressive sonorific effects.  For Prauliņš, it seems that he has a new idea in every bar, understanding well the language of the voice, and then demanding everything from it.  The work is very interesting and compelling, almost like browsing through a catalogue of vocal effects.  But these effects aren’t gratuitous, unlike a mediocre chef who adds every imaginable spice to his stew, and hopes for the best.  Prauliņš’ effects are idiomatic and appropriate, resulting in a powerful and impressive texture.  Both works are such demanding showpieces, that only the finest choirs will attempt them, and then only if they have a lot of time to spare.

To sing our folk songs is one thing. To effectively perform demanding and complicated new (modern and unfamiliar) works is quite a different undertaking.  When artistic and technical limits are stretched, through high tessituras, through technical passages, in sections without a sense of key, in multi-voiced dissonant chords, one might expect somewhere, somehow, an awkward or uncomfortable moment.  But it doesn’t happen with BALSIS: every chord is flawlessly in tune, every phrase and word more clear than crystal, regardless in what range, every technical hurdle easily cleared. 

The ensemble is precise and musical ideas are carefully and logically worked out, yet natural and familiar.  The sound engineers with their buttons can create pretty sounds, massive fortissimi and barely audible pianissimi, but there are no buttons for a gentle and fragile pianissimo, or an energetic and powerful fortissimo, or for phrases that effortlessly flow one into another.  Only an outstanding choir like BALSIS can do that.

It’s worth mentioning that youth choirs operate under a certain handicap: the fleeting nature of youth.  Where a professional athlete of 40, a rarity to begin with, is perceived as a senior citizen, the career of a singer in a youth choir is understandably even shorter.  Unfortunately, along with maturity come the obligations and commitments of family and career, and choristers are no longer able to commit to learn 8 full programs a year, (often memorized), participate in 65 concerts, or travel to competitions and festivals.  In Canada, where it isn’t uncommon for a chorister to sing with the same choir for 50 and more years, a choir whose membership changes dramatically every year would be unique.  Even more surprising is that the choir’s skill level remains extraordinarily high, and that year after year, outstanding concerts and recordings are offered, even though the musical directors often have to start each time from scratch.

The admirable Missa a cappella project continues, with the second recording projected to have the new Missa Liberationis by Canadian composer Peter-Anthony Togni, which was premiered in Rīga in December 2011, and a mass by international star Pēteris Vasks, and an expected third disk with works by Rihards Dubra and Ēriks Ešenvalds.

Congratulations to the angels of BALSIS for this fabulous disk, their continuing outstanding work under the abovementioned circumstances, and for this worthy project.  But it’s important to acknowledge the role of the “chief angel”, tireless artistic director Ints Teterovskis, who is the producer of this disk and the author of the Missa a capppella project.  Bravo Ints!

The CD is available for purchase online at www.openingday.com