Ņemot rokās rakstnieces Andras Manfeldes jaunāko grāmatu Dzimtenīte, urdīja neliels nemiers. Zinot, ka Andrai viegli un precīzi padodas mūsdienu dzīves un tās sociālo problēmu (atcerēsimies kaut vai darbu Adata) atspoguļojums, šķita, ka rakstniece, kas pati, par laimi, nav bijusi spiesta kā ekonomiskais bēglis doties emigrācijā, līdz niansēm varētu šo situāciju arī nepārzināt.

Vienā vakarā izlasot darbu, nākas atzīties, ka esmu kļūdījusies – viņa to pārzina gan. Līdz mielēm. Līdz sāpēm labi pārzina.

Romāns Dzimtenīte ir kādas Latvijas mazpilsētas sievietes retrospektīvs skatījums ar septiņu gadu atstarpi uz laiku, ko viņa pavadījusi Skotijā, smagā darbā pelnot iztiku sev un dzimtenē palikušajai ģimenei (dēlam un mammai). Lēmums Latviju atstāt ir nācis smagi; tas tēlaini salīdzināms ar izmisuma kliedzienu: „Nu, saprotiet taču mūs. Mēs labprāt, mēs taču, protams, paliktu mājās pie saviem bērniem un pie pašu zemes, ja vien… šī zeme mūs nebūtu izdzinusi kā priekšlaicīgi dzimušos.” (47. lpp.) Ekonomiskie bēgļi tiek salīdzināti ar apendiksa piedēkli, kas kā traucējoša un nevajadzīga lieta tiek izņemts no organisma, un neviens nejūt tā trūkumu.

Ar skrupulozu precizitāti autore spējusi atklāt romāna varones izjūtas un pārdzīvojumus: vispirms izmisumu, strādājot necilvēcīgos apstākļos zivju fabrikā, tad it kā iedzīvošanos jaunajā vidē un tās daļēju pieņemšanu, mūžīgās iedzeršanas piektdienu vakaros, nedaudz viltoto, neīsto prieku, ko sniedz pilna kabata ar naudu, un visbeidzot ilgas, ko līdz galam nespēj kliedēt pat krietns alkohola reibums.

Pirmajos jaunajā mītnes valstī pavadītajos mēnešos vēlēšanās atgriezties mājās plosa gandrīz vai ar fizisku spēku, taču, laikam ejot, izjūtas it kā notrulinās un cilvēks saprot, ka ir kļuvis par svešo. Svešiniece viņa ir un vienmēr būs Skotijā, taču tagad, šķiet, ir zaudēta arī dzimtene. Arī Latvijai un saviem tuviniekiem viņa nu jau ir kļuvusi sveša. „Latvijā bijām atbraucējas, un Skotijā mēs bijām tikai tā, uz nenoteiktu laiku. [..] Ar
katru dienu arvien vairāk šķita, ka pašas esam ārpus uztveršanas zonas. Dzīvojam pasaules malā, un tur, aiz horizonta, sākas pasaules gals.” (53. lpp.) Ārkārtīgi precīzs ir autores vērojums, ka šie aizbraucēji jeb ekonomiskie bēgļi dzīvo it kā pa vidu divām realitātēm – mītnes valsts un dzimtenes. Par viņu eksistenci Latvijā palikušie atceras tad, kad tiek papildināti ģimenes locekļu bankas konti vai kad aizbraucēju profilos sociālajos tīklos tiek ievietotas jaunas fotogrāfijas pēc kārtējā ceļojuma.

Pēc ilgāka laika pavadīšanas Skotijā, kad materiālie apstākļi ir krietni uzlabojušies, romāna varone pieņem lēmumu… Jā, viņa tomēr atgriezīsies Latvijā. Taču atgriešanās dzimtenes realitātē, ko, šķiet, daļēji ir pagūts aizmirst, izvēršas smaga. „Pirms vēl biju atbraukusi, bija kāda skaidrība. Latvija – mīļa un smagnēja zeme, kā ar magnētu velk. Bet atgriežoties iestājies apstulbums. Es nebiju vairs Skotijā un arī Latvijā ne. Tikai ķermenis būs šurp atlidojis. Pati? Palikusi levitējam gaisā, klīstam starpzonās pa lidostu gaiteņiem, nespēdama šajos labirintos atrast ceļu uz mājām.” (111. lpp.)

Romāns Dzimtenīte ir Latvijas Rakstnieku savienības un mecenāta Raimonda Gerkena rīkotā oriģinālkonkursa 2011 laureāts.

Pirmpublicēts laikrakstā Kursas Laiks.

After the comeback album Uz priekšu, released in 2009, Swedish Latvian group Alis P has released their third album, Attiecību putra. Alis P, led throughout its more than two decades of existence by Gundars Rullis, provide another meaty platter of heavy rock and bluesy grooves.

Uz priekšu was a welcome antidote to the often over-produced and occasionally soulless music that appears at times in music in Latvia (and elsewhere), and Attiecību putra is a worthy successor in that effort.

Joining Rullis, who sings and plays guitar, are Edgars Rubenis (bass) and Edgars Āboliņš (drums). Though there are only three musicians, this power trio has a big sound that can be heard throughout all the songs on the album.

Rullis, whose distinctive, slightly nasally voice might remind some of composer Juris Kulakovs of Pērkons, sings about various types of travelers on the album’s opening track ‘Ceļotāji’, which also features the thundering bass of Rubenis.

The melodic rocker ‘ZiemeļLauma’ offers a more mellow and romantic side of Alis P, with Rullis singing ‘naktīs dalīsim sapņus’ (we’ll share our dreams at night), and is one of the more tender songs on the album.

The dirty blues return in the rough-edged title track ‘Attiecību putra’, which again features the heavy bass of Rubenis, which gives the song a funk-like mood, appropriate for a song about the ‘porridge’ of relationships, with Rullis singing ‘tu esi kā inde’ (you are like poison).

Āboliņš’ drumming is the highlight of the song ‘Jaunas PaAudzes’, another funky number that reminds one slightly of the Red Hot Chili Peppers, and over dueling distorted guitar and bass, Rullis ominously intones ‘es tevi redzu, es tevi dzirdu, tevī skatos, klausos’ (I see you, I hear you, I watch you and listen).

The album closes with the dreamy ‘Pacietīšos…’, with Rullis cryptically reciting the digits ‘0850360’ at the beginning of the song. The song, the longest on the album at almost six minutes and thirty seconds, has an almost Dire Straits-like feel to it, what with its lengthy, meandering outro. This mellow song brings the album to a satisfying close.

The only minor criticism about the album is that Rullis’ vocals are sometimes a bit lost in the mix – and, at times, there is a seemingly unnecessary over-reliance on vocal effects. Otherwise the performance of all the musicians involved is exemplary, particularly Rullis’ guitar work, which gives the entire album a solid foundation in rock and blues.

Currently the album is only available as a digital download via the http://www.bandcamp.com website, though a vinyl pressing of the album may appear in the near future.

A new Alis P album is always a reason to celebrate, since few other Latvian rock ensembles (and, it is also worth noting, the number of Latvian rock ensembles seems to decrease with each passing year) offer such enjoyably raw and rough melodies. Attiecību putra has a punchiness that was not as evident on Uz priekšu (though Uz priekšu did present slightly more variety – like the slow blues of ‘No Tapešu ielas’). A refreshing rollicking romp throughout its nine songs (which certainly leaves one wanting more), Attiecību putra is yet another worthy entry in the Latvian rock canon from Alis P.

Alis P website – http://www.alispudelis.lv
Alis P on Bandcamp – http://alisp.bandcamp.com

 

Šogad, dienu pēc LR Valsts svetku svinībām Rīgā notika pirmizrāde producenta Andreja Ēķa un režisora Aigara Graubas jaunajai filmai Sapņu komanda 1935.  Splendid Palace kinozālē, Elizabetas ielā pulcējās 600 ielūgti viesi, to skaitā 3 bijušie Latvijas prezidenti, Valsts ministri, filmas aktieri, veidotaji un filmas radīšanas sponsori.

Tā kā Ēķa un Graubas iepriekšējās filmas augsti novērtētas un slavētas (to skaitā, Baigā Vasara, Rīgas Sargi, Rūdolfa Mantojums), publikai bija lielas cerības, bet nezināja, vai šoreiz viņiem atkal laimēsies ar šo sniegumu.

Īsi par filmas saturu: pēc Pirmā pasaules kara, Eiropā vēl valdīja neziņa, kā Eiropas valstis un tās pilsoņi varēs sadzīvot. Vai miers turpināsies, vai atkal varētu būtu nesaprašanās un konflikts? Šajā periodā, tik dibināta Tautu Savienība (League of Nations) Ženēvā un valsts mēģināja pieturēties pie ASV Prezidenta Vudrova Vilsona (Woodrow Wilson) principiem, ka turpmāk starp lielvalstīm nesaprašanās tiktu atrisinātas pie galda, kādā forumā un, ja jaspēkojas, tad lai to dara nevis kara laukā, bet piemērotā sporta laukumā.

Divdesmitajos un trīsdemitajos gados basketbols kā sports sāka izplatīties Eiropā. To uz Eiropu bija atveduši ASV jūrnieki un Jaunatnes kristīgā savienība (t.s.YMCA) ap 1919 g. Šis sports lēnam sāka kļūt populārs. Bet lai pievērstu lielāku uzmanību un lai gatavotos basketbola iekļaušanai 1936.g. Olimpiadē Berlīnē, FIBA – Starptautiskā amatieru basketbola federācija Ženēvā gribēja sarīkot ģenerālmēģinājumu sacensību starp Eiropas valstīm pirms 1936.g. Olimpiades Berlīnē. Tāpēc 1935.g. maija sākumā tika rīkotas pirmās Eiropas basketbola starptautiskās sacensības Ženēvā. Visi gribēja būt uzvarētāji, ierakstīt savas valsts vārdu sporta vēsturē.

Latvijā tanī laikā arī bija jauni basketbola cienītāji un aktīvas komandas. Tur Armijas sporta kluba (ASK) treneris Valdemārs Baumanis zināja, ka Latvijai ir laba iespēja sadabūt kopā komandu un piedalīties Ženēvā pirmās meistarsacīkstēs. Bet, lai sasneigtu šo mērķi, Baumanim bija vispirms jāpārvar vairākus šķēršļus, to starpā vadošās sporta organizācijas pārstāvjus Rīgā,  kam šī Latvijas piedalīšanās Ženēvas spēlēs likās kā pilnīga fantāzija.

Ceļš Baumanim un komandai uz Ženēvu nebija viegls, negāja arī viegli, kad tur beidzot nokļuva, gan ar spēlēm gan ar sadarbību ar FIBA birokratiem. 1935.g. Latvija bija maza valsts un neviens nedomāja, ka Latvija varētu sastādīt labu komandu.

Pirmās Eiropas basketbola sacensību uzvarētāji bija Baumaņa vadītā Latvijas komanda. Tas bija liels pārsteigums ne tikai visiem Ženēvā bet arī skeptiķiem Rīgā, ieskaitot dažus augstas rangas valsts institūcijas vadītājus.

Filma Sapņu komanda 1935 ir iespaidīga vairāku iemeslu dēļ. Tur parādīts maz pazīstams Latvijas vēstures posms un mūsu sportistu sasniegums internacionālajā laukā; tā ir saistoša sporta filma, kur skatītājs jau no pirmām ainām jūtas, ka pats sēž sporta zālē un izjūt visu spēles ātro ritmu, sasprindzinājumu par rezultātiem un spēlētāju sacensībām. Skatītājs arī izjūt fizisko darbu, kas katram spēlētājam bija jāieliek, lai sagatavotos spēlēm, ar cerību, ka viņu iekļaus izlases komandā un finālā. Filmā mēs arī piedzīvojam spēkošanos starp treneri Baumani, kam ir pārliecība, ka Latvijas komanda ir konkurētspējīga, bet viņu draud samalt birokrātiskās dzirnavas, jo ir elementi valsts institūcijās, kas cenšas viņa plānus nostumt no ceļa, jo tas nav dažu vadošo spēku interesēs.

Vēsturnieki filmā varēs arī saskatīt interesantas paralēles ar šodienu. Proti, pēc Pirmā pasaules kara dažiem bija vīzija kā Eiropas kopienu dibināt un stiprināt, kā pēc kara posta varētu uzbuvēt stiprāku un vienotu Eiropas kopvalsti, kur visas valstis būtu vienlīdzīgas. Visām valstīm būs tās pašas tiesības un pienākumi, tā lai nebūtu atkal nesaprašanās, kas varētu novest pie konflikta ar neparedzētām sekām. Bet, kā zinām, pēc 1935.g. sekoja 1936.g. – “Hitlera” Berlīnes Olimpiāde un pēc tam atkal tumšs periods Eiropas un pasaules vēsturē, kad sākās Otrais pasaules kaŗš. Kaut 1935. gadā Latvija bija neatkarīga un attīstīta valsts, daži neuzskatīja Latviju kā pilnvērtīgu Eiropas valstu dalībnieku. Mums bija jācenšas daudz vairāk, lai mēs varētu pieradīt, ka mēs spējam ko sasniegt, kaut esam maza valsts. Un neskatoties uz visiem iekšējiem un ārējiem šķēršļiem, Latvija un Baumanis uzvarēja Ženēvā.

Šodien Eiropā var vilkt līdzīgas paralēles. Top ekonomiskā krīze vairākās valstīs, Latvija vēl arvien ir maza valsts, bet spītējot visiem skeptiķiem ir jau savas krīzes periodu pārvarējusi un Latvijā atkal sācies attīstības posms. Tuvojoties 2013.gadam, paceļas jautājums – vai Eiropas kopiena varēs turēties kopā, un kādā veidā tā pastāvēs, jo ir domstarpības Eiropā par sadarbību nākotnē, kas ir vērtīgs “kluba” biedrs, un kas varbūt nav.

Sapņu komanda 1935 būs pievilcīga filma vairakām kino filmu skatītāju grupām – un tas ir filmas izcilākais sasniegums. Ja esi sporta – īpaši basketbola – cienītājs, tad filma noteikti patiks. Filma ir tanī pašā līmenī kā sekmīgas Holivudas filmas, kā piemēram Glory Road (2006), Cool Runnings (1993). Ja interesē Latvijas vēsture un mūsu valsts sasniegumi, tad filma sniedz ieskatu notikumos, par cilvēkiem, par Latviju un Eiropu trīsdesmitajos gados. Ja interesē Eiropas vēsture un paralēles ar šodienas notikumiem Eiropā, tad filma arī atver logu šinī virzienā.

Ēķa un Graubas filma mums atkal pierāda, ka Latvija un latvieši ir šodien konkurētspējīgi gan Eiropas, gan pasaules filmu tirgū. Sapņu komanda 1935 ir veidota Holivudas stilā un līmenī no visiem skatpunktiems – filmēšanas, tēlošanas, kostīmiem, apgaismošanas, vizuāliem efektiem, mūzikas, un skaņas.

Drīzumā plānots veidot internacionālu filmas versiju – Dream Team 1935. Ar skatu uz pasaules lielāko mērķauditorijas tirgu, paredzēts filmu dublēt angļu valodā, tā lai tā ir viegli pieejama vislielākajam skatītāju skaitam.  Skatoties no Latvijas eksporta veicināšanas viedokļa, iecere filmu producēt starptautiskam tirgum parāda, ka latvieši skatās ārpus Latvijas un meklē vislielāko potenciālu saviem ražojumiem.

Filmu producenti Latvijā ir apjēguši, ka nevar ražot filmas tikai Latvijas kino skatītājiem. Ja vēlamies iekļūt pasaules tirgū un konkurēt ar savu preci, vajag sniegt kaut ko, kas rezonēs ne tikai mājās Rīgā, bet arī Berlīnē, Ženēvā, Londonā, Toronto, Ņujorkā, Čikāgā, Delessā, Losadželosā, Singapūrā, Sidnejā, un Melburnā. Visur pasaulē nedzīvo latvieši, bet visur ir skatītāji, kam interesētu filmas stāsts, īpaši basketbols. Basketbola audience pasaulē ir miljonos!

Filmas izrādes tagad sākušās Latvijā. Latvieši ārzemēs varēs redzēt filmu jau 2013. gada sākumā un drīz pēc tam sekos dublētās filmas Dream Team 1935izrādes ASV kinocentros un citās zemēs.

Par filmu var vairāk lasīt tīmeklī: http://www.sapnukomanda.lv