In his successful bid to topple President Gerald Ford in 1976, Gov. Jimmy Carter made very effective use of the “misery index.” This index is simply the sum of the unemployment and inflation rates, and was an effective device by which Carter could contrast and compare the results of the Nixon/Ford administrations with those of their predecessors.

In 2008, as the world again recoils at the sight of Russian tanks brutally crushing the hopes and aspirations of a small neighboring country, it seems a good time to pause and reflect on the concept of an “international misery index”—the sum of devastation caused by a country to both its neighbors and own citizens. For many international observers, the single obvious champion of such an index would be Russia. For the past several centuries that country has won so many gold medals consistently in both categories that its national anthem seems to be on a continuous loop as the Russian bear once again steps onto the victory stand.

In considering the category of “The Most Misery Caused Internationally,” let it be said that since the dawn of man the world’s been a tough place. First tribes battled tribes and then kingdoms battled kingdoms until the 18th and 19th centuries, when the consolidation of European nation states and their empires established and defined, for better or worse, the international stage we see today.

In terms of the positive and negative social and economic effects and results of their rule, one could argue there wasn’t much difference between, for example, Queen Victoria’s empire and that of her royal Russian cousins. Though it is striking to contrast the enthusiasm with which Her Highness’ former subjects, upon attaining independence, re-established both warm and official relations through the British Commonwealth against the driving desire of states arising from both the royal and communist Russian empires to quickly distance themselves culturally, economically, and politically as far as possible from Moscow.

Since the collapse of the USSR, every country of the former Warsaw Pact and the Baltic States has joined NATO perceived by both Russia’s hierarchy and a majority of its citizenry as a great Satan. In short, it is not illogical to surmise that the Russian occupation of much of Europe in the 20th century was especially brutal and worthy of many medals for “international misery.”

As regards current events in Georgia, the key point of divergence between modern European and Russian mentalities relates to the self-identification of average citizens—i.e., what does it mean to be a “proud Frenchman” or “proud German”? Before 1945, it was the pounding of Teutonic boots on the streets of Amsterdam and Brussels that gave Germans pride. The French took pride in their African and Asian colonies. The British saluted a flag upon which the sun never set.

But by the 1950s and 1960s, modern western European states came to realize that national pride comes not from foreign occupation but by building dynamic, successful, and generous societies benefiting as many citizens as possible within their own national borders. One can argue that some social programs (French vacations, German labor laws, or Swedish public health) went too far. No one can argue that the vast majorities of people in these countries aren’t content, and have no desire to invade their neighbors in the name of “national pride.”

This then is the first part of Russia’s “Russia problem.” In the 21st century Russian national pride continues to base itself on brutal domination of its neighbors. It can come in the form of Russians goose-stepping across the Georgian countryside. Or it can be more subtle, such as the use of energy policy against Ukraine when it flirts too openly with the West.

Perhaps, and most dangerously, it can take the form of cyber-warfare, as was Russia’s response to Estonia’s decision last year to respectfully move the Soviet Bronze Soldier monument from downtown Tallinn to a military cemetery. In this case it wasn’t the Russian military, but an army of Putin-jugend who turned their cyber talents against Estonian-based internet servers. Consider the spam that comes to your computer, and then multiply it by 10,000. That was Russia’s tactic.

This attack on the Web sites of the Estonian parliament, banks, ministries, newspapers, and broadcasters was so devastating that NATO (Estonia is a member) began a substantial review of its entire military doctrine. If the Russians could shut down Estonia, why couldn’t they do the same to France, Norway, or even the United States?

In contrast to the sophisticated strategies and technologies of the international part of Russia’s misery index rating, the domestic side—the misery Russians exact on each other—is based on crudeness and indifference.

Starting at least with Ivan the Terrible in the 16th century, the Russians people consistently acquiesce to rulers with national sadomasochistic tendencies. This pattern culminated with the reign of Josef Stalin in the 20th century. Stalin is remembered primarily for his purges and ethnic cleansings, which sent untold millions of Soviet citizens to their graves at the hands of their own military and security personnel.

But that’s just the tip of Russia’s domestic misery index. In contrast to the flourishing capitalist societies in the West, life throughout the vast majority of the largest country in the world was and continues to be miserable. The simplest and most basic health and sanitation needs go unmet for the average Russian. As poor as West Virginia or Pennsylvania coal miners might have been, they never had to make availability of plain soap a strike demand, as their Russian counterparts did in the 1990s.

Today Russia spends billions of dollars invading tiny neighbors, training its Olympic teams, and hiring American image consultants—while alcoholism, drug abuse, prostitution, STDs, tuberculosis and untold environmental horrors devastate her citizens. At the Woodrow Wilson Center for International Scholars in Washington, Murray Feshbach, America’s leading expert on Russian demographics, predicts that, due to these maladies and low birth rates (especially of healthy babies), “by 2050 Russia’s current population of 144 million could fall to 101 million or as low as 77 million if factoring in the AIDS epidemic.”

In short, the second part of Russia’s “Russia problem” is that they don’t value their own lives. In 2008, if the Russians really cared about themselves, they wouldn’t invest in foreign invasions and international intrigue, but would tend to their own social, political, health and cultural ailments first, for those are many and multiplying rapidly.

Former President and current Prime Minister Vladimir Putin is given great credit for stabilizing Russia’s domestic politics and economy. In reality, he has only been riding a wave of success solely dependent on rising global oil and gas prices, these natural resources being in great supply in his country.

The Russian “middle class” you might see in Moscow or St. Petersburg is simply a tiny fraction of lucky suckers sipping the cream from the Russian energy cow, for the country manufactures nothing—save for Kalashnikovs and nuclear power plants—for global consumption. Go a few kilometers beyond the grand boulevards of Russia’s finest cities and you return to almost medieval conditions.

Unfortunately, for decades to come Russia’s “Russia problem” will be America’s and the world’s problem.

Upon first meeting Putin in 2001, President George W. Bush explained that he looked into the former KGB officer’s eyes and “was able to get a sense of his soul.” Let’s hope that come January, Barack Obama or John McCain takes a deeper look.

(This article originally appeared in the Richmond Times-Dispatch, a daily newspaper in Virginia, and is republished here with permission.)

Likumdevējs Satversmē prezidentam ir paredzējis divas iespējas, kā ietekmēt Saeimas darbu: pirmā – atbilstoši Satversmes 20. pantam prasīt Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu un noteikt tai dienas kārtību; otrā – atbilstoši Satversmes 48. pantam iniciēt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu.

Šodien, četras dienas pēc referenduma, esmu izmantojis Valsts Prezidentam Satversmē noteiktās tiesības un pirmo reizi Latvijas vēsturē esmu sasaucis Jūs uz Saeimas ārkārtas sēdi. Darba kārtībā ir tikai viens jautājums – nepieciešamība Satversmē nostiprināt tautas tiesības. Tiesības atlaist Saeimu.

Lai gan pilsoņu balsojuma rezultāti vēl tiek precizēti, secinājumiem faktu pietiek.  Liela sabiedrības daļa skaidri pateikusi – tā grib ciešāku kontroli pār Saeimas darbu. Vairāk nekā 600 000 cilvēku vēlas tikt sadzirdēti un uzklausīti ne tikai reizi četros gados. Tie ir aktīvi, līdzdarboties gatavi pilsoņi, kam svarīgs Latvijas liktenis, un es esmu lepns, ka šādu cilvēku mums ir tik daudz. Jo tieši pilsoniskā līdzdalība, parlamenta un valdības darba pastāvīga vērtēšana ir attīstītas demokrātijas spilgtākā un vērtīgākā izpausme. Savukārt parlamenta un valdības uzdevums ir veicināt šo pilsonisko aktivitāti,  reaģēt uz to. Deputātiem ir jāpavada daudz laika, ieklausoties sabiedrības balsī, izzinot ļaužu domas, vēlmes un cerības. Skaidrojot savu darbu un lēmumus. Tas ir vienīgais ceļš uz sadarbību starp varu un tautu. Sadarbība vienmēr ir auglīgāka par konfliktu, tāpat kā uzticība vienmēr ir tālredzīgāka par neticību.

Šodien no šīs tribīnes es no sirds pateicos visiem, kuri piedalījās referendumā, neatkarīgi no balsojuma. Šie ļaudis vēlreiz apliecināja: valstiskās apziņas gars ir dzīvs un pieņemas spēkā.

Šis bija jau otrais referendums 9. Saeimas laikā. Un nav grūti pamanīt – ļaužu aktivitāte šajā laikā ir dubultojusies.

Godātie deputāti! Vispirms īsi vēlos atgādināt Satversmes grozījumu izstrādes vēsturi. Tā aizsākās pērnā gada augustā, kad kopā ar konstitucionālo tiesību ekspertiem Egilu Levitu un Inetu Ziemeli vienojāmies par Konstitucionālo tiesību komisijas izveidi. Komisija darbu uzsāka pagājušā gada nogalē un pēc intensīva darba piecu mēnešu garumā iepazīstināja ar priekšlikumiem, kā mainīt Satversmi, dodot tautai tiesības atlaist Saeimu. Dokumentu ar komisijas pilnu slēdziena tekstu 30.aprīlī iesniedzu Saeimai izvērtēšanai.

5.jūnijā Saeima noraidīja vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegto likumprojektu par Satversmes grozījumiem. Savu lēmumu Jūs, deputāti, skaidrojāt ar to, ka arodbiedrību sagatavotā Satversmes grozījumu redakcija nav juridiski kvalitatīva. Tai pašā laikā Jūs neizmantojāt arī Latvijas konstitucionālo tiesību jomas ekspertu sagatavotos priekšlikumus, lai nāktu klajā ar savu iniciatīvu Satversmes grozījumiem.

Šodien jāatceras arī tas, kā pērn rudenī visnotaļ strupi tika pārtraukts dialogs par valsts budžetu Trīspusējās konsultatīvās padomes ietvaros. Šai padomei jānodrošina saikne starp darba devējiem, arodbiedrībām un valdību. Arodbiedrību viedokļa neuzklausīšana izraisīja asu reakciju. Neskatoties uz to, ka Saeima panāca kompromisu, trīspusējais dialogs atsākās tikai tad, kad jau ritēja parakstu vākšana par referenduma ierosināšanu, bet uzticība parlamentam un valdībai jau bija būtiski iedragāta. Rūpīgi izvērtējot pagājušā gada notikumus, ir saprotams, kāpēc gada laikā divas reizes pieaudzis to cilvēku skaits, kas dodas uz balsošanas kabīnēm. Lai gan sestdien netika savākts nepieciešamais balsu skaits, tomēr referenduma rezultāti Jums no Jūsu vēlētājiem nes ļoti nopietnu ziņu.

Godātā Saeima! 40 procenti balsstiesīgo Latvijas pilsoņu sestdien skaidri pauda savu gribu – tiesības nepieciešamības gadījumā atlaist Saeimu. Tik lielas sabiedrības daļas vēlmi nav iespējams ignorēt. Nemainot Satversmes būtību un saglabājot tās garu, mūsu valsts pamatlikumā nepieciešams paredzēt tiesības noteiktai daļai vēlētāju rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Priekšlaicīgas parlamenta vēlēšanas ir viens no veidiem, kā atrisināt gan parlamentāras, gan arī valsts krīzes. Vēl svarīgāk ir, lai jaunās vēlēšanās pēc iespējas ātrāk tiek ievēlēts politiskajai situācijai atbilstošāks un tautas gribu precīzāk pildošs parlamenta sastāvs. Tikpat būtiski ir, lai Saeimas atsaukšana kādam nekļūtu par ikdienas ieroci politiski savtīgu mērķu īstenošanai.

Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Lai ātri un sekmīgi atrisinātu vienlīdz parlamentāras un valsts krīzes, tiesības ierosināt Saeimas priekšlaicīgu atlaišanu Satversmē jāparedz gan Valsts prezidentam, gan noteiktam skaitam vēlētāju, nobalsojot referendumā. Satversmes grozījumu izstrādes procesā īpaši vēlos uzsvērt Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma nozīmīgumu. Komisijas eksperti, visaugstākās raudzes juristi, strādāja piecus mēnešus, kuru laikā rūpīgi izanalizēja Satversmes vēsturisko struktūru, citu valstu konstitucionālo pieredzi, kā arī Latvijas politiskās sistēmas īpatnības. Komisijas veiktā analīze ir būtisks priekšnoteikums Satversmes pilnveidošanai, uzlabojot Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas un jaunas Saeimas ievēlēšanas mehānismu. Lai šis mehānisms kļūtu par Latvijas kā parlamentāri demokrātiskas valsts iekārtas instrumentu politisku problēmu risināšanai, tam Satversmē jāparedz skaidra procesuālā kārtība. Grozot Satversmi, ir nepieciešams precīzs, tautai saprotams tautas tiesību formulējums.

Šā gada 3.jūnijā, izmantojot savas likuma ierosināšanas tiesības, esmu iesniedzis Saeimā likumdošanas priekšlikumu veikt grozījumus Satversmē, paredzot Valsts prezidentam tiesības atlaist Saeimu.

Šodien Jums darbam nododu likumdošanas iniciatīvu par tautas tiesībām priekšlaicīgi atlaist Saeimu.  Satversme nosaka, ka likumdošana ir Saeimas funkcija, tāpēc Satversmes grozījumi jāizstrādā šeit, Saeimas namā, nodrošinot kvalitatīvas likumdevēja debates un kopīgu darbu ar tiesību zinātniekiem. Sestdien tauta jums ir devusi uzdevumu. Es aicinu Jūs strādāt tautas labā, noliekot malā strīdus un nodalot tautas gribu no politiskās varas spekulācijām.

Izmaiņas Satversmē stājas spēkā, ja par tām trijos lasījumos nobalso vismaz divas trešdaļas no klātesošajiem Saeimas deputātiem. Tas nav pozīcijas jautājums. Tas nav opozīcijas jautājums. Tā ir visas Saeimas atbildība vēlētāju priekšā.

Godātie deputāti! Mēs visi zinām: būt politiķim nav pateicīgs amats, bet tā ir Jūsu izvēle. Jūsu vārdi un Jūsu darbi tiek mērīti ar daudz striktāku mērauklu. Jūsu veiksmes bieži klusē, bet Jūsu kļūdas vienmēr kliedz. Un tomēr, ir brīži, kad mums ir iespēja atvērt durvis uzticībai. Tāds brīdis ir šodien. Jums ir lieliska iespēja atjaunot vēlētāju uzticību valsts varai. Caur ātru, precīzu un saskaņotu darbu. Caur vienotību kopīgam mērķim. Tautai ir nepieciešama Saeima, kura jau šodien sāk strādāt pie Satversmes grozījumiem.

Sestdiena bija karstākā diena šajā vasarā un Jums jāapzinās, ka tādas būs visas pārējās dienas, līdz tiks piepildīta prasība pēc grozījumiem Satversmē. Un es ceru, ka šis darbs tiks paveikts rudens sesijā. Šī Jums ir smaga vasara un, pat neskatoties uz to, ka esat strādājuši mēnesi ilgāk nekā citkārt, nepadarīto darbu sarakstā joprojām palikuši vairāki citi tautai būtiski jautājumi. Viens no tiem ir vēl aizvien neatrisinātais jautājums par trešo personu aģitāciju priekšvēlēšanu laikā.

Jau 2006.gada 3.novembrī Augstākās tiesas Senāts spriedumā par Saeimas 9.vēlēšanu norisi ir atzinis, ka valsts nav radījusi mehānismu, kas ļautu savlaicīgi novērst priekšvēlēšanu kampaņas pārkāpumus, neradot draudus tiesisku vēlēšanu norisei. Augstākās tiesas Senāts šajā lietā pieņēma arī blakuslēmumu, vēršot Ministru kabineta uzmanību uz nepieciešamību izveidot efektīvu vēlēšanu norises tiesiskuma kontroles mehānismu.

Šodien, pēc vairāk kā divdesmit mēnešiem, nepieciešamie grozījumi likumos joprojām nav pieņemti. Neatrisinātais jautājums par trešo personu iesaisti politiskajā reklāmā var tikt izmantots centienos nekontrolēti ietekmēt vēlētājus ar reklāmas kampaņām vai cita veida propagandu. Līdz nākošajām vēlēšanām nepieciešams skaidrs un taisnīgs, ar likumu noteikts finansēšanas regulējums par politisko aģitāciju. Tam jāattiecas uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām, kā arī uz tautas nobalsošanām. Tam jāattiecas gan uz Saeimā pārstāvētām partijām, gan partijām, kuras nav pārstāvētas parlamentā, gan arī uz kampaņā iesaistītām organizācijām un pilsoņu apvienībām.

Godātie Saeimas deputāti! Satversmes 64.pants nosaka – likumdošanas tiesības pieder Saeimai un tautai. Demokrātiskā valstī nav pieļaujams, ka tās pilsoņiem būtu par naudu jāpērk iespēja realizēt savas tiesības. Jau šā gada februārī lūdzu Saeimu rast tiesisku regulējumu samaksai par parakstu notariālu apliecināšanu, ja šie paraksti tiek vākti tautas nobalsošanas ierosināšanai vai likumprojekta iesniegšanai. Es lūdzu Saeimu pēc iespējas ātrāk atrisināt šo jautājumu, līdz ar to nodrošinot pilsoniskās līdzdalības iespēju ikvienam Latvijas pilsonim.

Augsti godātā Saeima! Sestdien Latvijas pilsoņi katrs sev atbildēja uz ļoti svarīgu jautājumu – vai es esmu gatavs uzņemties atbildību par savu valsti? Vai esmu gatavs iesaistīties, līdzdarboties, vērtēt? Mēs visi esam vienlīdz atbildīgi par mūsu vārdiem un klusēšanu, par mūsu lēmumiem un neizlēmību, par darbiem un bezdarbību.

Cienījamās deputātes! Augsti godātie deputāti! Vēlos Jums pateikties par to, ka atsaucāties manam aicinājumam sanākt uz šo sēdi. Valsts prezidenta likumdošanas iniciatīvu Satversmes grozījumiem, kas balstīta uz Konstitucionālo tiesību komisijas atzinuma, šodien nododu Jums darbam. Es ticu Jums un paļaujos uz Jūsu spēju vienoties valstiskiem mērķiem un tautas interesēm. Uz jums šodien skatās un cer ne tikai tie vairāk nekā 600 000 pilsoņi, kas sestdien nobalsoja referendumā. Uz Jums cer visi Latvijas iedzīvotāji, ikviens, kas vēlas dzīvot labākā, tiesiskākā, taisnīgākā Latvijā. Jūsu vienota rīcība var likt viņiem noticēt. Jūsu neizlēmība un bezdarbība – vilties. 

Izvēle ir Jūsu rokās, es vēlu Jums veiksmi!

Šodien Latvija atrodas uz robežas starp demokrātiju un sava veida putinismu. Vienā gadījumā tauta ir tā, kas lemj savu likteni, bet otrā gadījumā—visu izlemj šaurs cilvēku loks. Es aicinu izvēlēties tādu demokrātiju, kurā tautai patiesi, ne tikai formāli pieder vara. Un tautai sava vara ir jānostiprina. Referendums ir viens no labākajiem veidiem, kā pilsoņi var īstenot Satversmē noteikto “Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai”. Tādēļ aicinu visus Latvijai piederīgos cilvēkus 2.augustā doties uz referendumu.

Kopš 9. Saeimas ievēlēšanas mēs esam pieredzējuši daudz notikumu, kas apliecina politiskās elites nerēķināšanos ar vēlētāju gribu un valsts interesēm—dīvainos grozījumus drošības iestāžu likumos, sistemātiskus centienus vājināt tiesiskumu. Sabiedrības sašutums, to visu redzot, tagad sasniedzis tik augstu pakāpi, ka Saeimai vairs uzticas tikai 12% vēlētāju, bet politiskajām partijām—tikai 5%. Vai valdošās koalīcijas pārstāvji no tā ir mācījušies? Nē! Pirms gada Aigars Kalvītis jūlijā paredzēto referendumu nosauca par bezjēdzīgu, pārmetot Valsts prezidentei lieku valsts naudas tērēšanu. Referendumā piedalījās vairāk nekā 300 tūkstoši vēlētāju, kas parādīja cilvēku neapmierinātības patieso pakāpi. Taču drīz pēc pirmā apjukuma valdība atguvās un turpināja “rullēt” tālāk ierastajā visatļautības stilā.

Ko mēs redzam šodien? Ko darīja valdošā koalīcija, kad sākās parakstu vākšana par Satversmes grozījumiem, kuri paredz, ka 10% vēlētāju ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu? Tā vietā, lai izstrādātu savus priekšlikumus, kā radīt mehānismu Saeimas atlaišanai, valdošā koalīcija turpināja nievājošus izteikumus par šo pilsoņu iniciatīvu kopumā, biedējot cilvēkus ar haosu, kas varot iestāties, ja tauta iegūst instrumentu, ar kuru efektīvāk kontrolēt ievēlēto deputātu darbu. Kad grozījumi nonāca Saeimā, valdošo partiju deputāti balsoja pret to pieņemšanu, piesaucot dažādus juridiskus argumentus, kas neiztur nekādu kritiku. Saeimas valdošais vairākums izšķīrās par labu referendumam. Acīmredzot viņi cer, ka tautas nobalsošana izgāzīsies, jo atvaļinājumu un vasaras noskaņojuma dēļ tajā varbūt nepiedalīsies visi 750 tūkstoši vēlētāju, kas nepieciešami, lai referendumam būtu likumīgs spēks.

Atcerieties—valdošajai elitei ir bailes no aktīvas, prasīgas sabiedrības. Iesim un pierādīsim, ka mēs kopā esam spēks—neapmuļķojams un prasīgs! 2.augustā iesim paši un aicināsim savus draugus un paziņas iet balsot! Palīdzēsim nokļūt līdz iecirkņiem cilvēkiem, kuri paši nevar aiziet parakstīties! Aicināsim iet balsot arī tos, kuri nav par Satversmes grozījumiem. Šoreiz galvenais ir piedalīties, un svarīga ir katra balss!

Lai arī kurā pasaules vietā jūs būtu, ja jums rūp Latvija un tās nākotne, piedalieties referendumā. Dariet to savu bērnu, ģimenes un sevis labā! Dariet to Latvijas labā! Kopā mēs esam daudz. Kopā mēs esam spēks. Kopā mums izdosies!