Šovakar, Ziemassvētku vakarā, uzrunāju Jūs brīdī, kad esat mājās pie balti klāta svētku galda. Jūsmājās smaržo piparkūkas un deg sveces. Jūs esat kopā ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Daži varbūt ar savējiem ir kopā tikai domās, bet tomēr – kopā.

Laiks šovakar ir apstājies, lai dotu mums iespēju. Iespēju redzēt un ieraudzīt. Iespēju dzirdēt un sadzirdēt.

Ziemassvētku vakarā laiks ir apstājies, lai mēs ieraudzītu zvaigžņu mirdzumu un mūsu tuvāko cilvēku mīlestības pilno skatienu. Šis vakars ir atnācis, lai mēs sadzirdētu zvanu skaņas baznīcā, lai mēs ieklausītos, kā mūsu bērni un mazbērni ar patiesu sajūsmu skaita Ziemassvētku dzejoļus, lai mēs saklausītu, ko saka mūsu sirdis.

Šis vakars ir atnācis, lai mēs visi kopā vēlreiz noklausītos Ziemassvētku stāstu par to, kā Betlēmē piedzima Jēzus. Šis stāsts jau vairāk nekā divtūkstoš gadu izskan gan mazā lauku baznīciņā, gan varenā viduslaiku katedrālē.  Mēs vēlamies šo stāstu dzirdēt atkal un atkal. Tas stāsta par nemainīgām vērtībām –  par bērnu, kurš piedzima, lai mūs visus mīlētu. Tieši tā mums tik bieži pietrūkst! Sajūtas, ka mūs mīl. Pārliecības, ka mums piedos, jo mīl. Mums visiem visvairāk ir vajadzīga mīlestība.

Ziemassvētku stāsts ir nemirstīgs. Tas vēsta par cilvēkiem. Par Mariju, kas noticēja eņģeļa vēstij. Par Jāzepu, kas apņēmās audzināt Dieva dēlu. Par ganiem, kas vēlējās piedzīvot brīnumu. Par gudrajiem, kas sekoja jaunai zvaigznei, nezinot, kas viņus gaida.

Ziemassvētki ir dāvināšanas laiks. Mēs katrs esam tik bagāti, cik liela ir mūsu vēlme dāvināt. Dāvināt visiem. Katrs vēlas saņemt dāvanu. Arī jūsu kaimiņš, kas šad tad aizmirst aizvērt ārdurvis. Arī nama sētnieks, kurš šogad ir parūpējies par to, lai ietve būtu nokaisīta un jums neslīdētu kājas. Arī spurainais pusaudzis ar pīrsingu uzacī un viņa vecmāmiņa. Arī skolotājs, celtnieks un prezidents. Mēs visi. Mēs visi šovakar gaidām Ziemassvētku dāvanas. Jo dāvanas apliecina, ka kāds par mums domā. Ka esam nozīmīgi. Ka esam mīlēti.

Brīdis pirms dāvanu izsaiņošanas ir priecīga satraukuma pilns. Ziemassvētkos mēs atkal jūtamies kā nepacietīgi un cerību pilni bērni. Mēs gaidām kādas Ziemassvētku dāvanas šovakar saņemsim? Ko esam uzdāvinājuši paši sev, ko varam dāvināt cits citam?

Latvijas tauta, mūsu Ziemassvētku dāvanu sainī šovakar būs trīs dāvanas. Trīs stāsti. Stāsti par to, kādi mēs esam.

Pirmajā stāstā sajūtam tīra meža smaržu no sestdienas Lielās talkas, sadzirdam sadziedāšanos Dziesmusvētku koncertos, ieraugām gabaliņu no Lielvārdes jostas un izlasām vecāku pateicību par mūsu kopīgo vēlēšanos palīdzēt slimajiem bērniem. Šis ir stāsts par mūsu vienotību.

Otrajā stāstā skan „Klusa nakts, svēta nakts”, gaismu izstaro altāra svecītes un cilvēku sirdis. Tas ir stāsts par Latvijas lepnumu – cilvēkiem, kuri māca mums seno patiesību – atliek tikai noticēt, un viss ir iespējams. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kas grūtā brīdī palīdzējuši citiem un atdevuši viņiem ticību labajam. Stāsts ir par cilvēka ticību sev un citiem. Ticību labajam. Ticību nākotnei. Tas ir stāsts par pašapziņu, kas sargā mūsu tautas nākotni.

Trešais stāsts skan kā sirdspuksti. Tas ir stāsts par kuplajām ģimenēm, kurās vecāki ar nedalītu mīlestību audzina pašu bērnus un arī audžubērnus. Tas ir stāsts, kas mirdz Jūsu un Jūsu tuvinieku acīs. Šovakar tur staro labestība un sirds siltums. Ja zināt kādu, kas šovakar ir viens – atmetiet kautrību – pasauciet viņu kaut uz brīdi pie sevis. Jūsu mājās šovakar ir tik daudz mīlestības. Dāviniet to citiem!

Saudzēsim un sargāsim savu mīlestību, ticību un vienotību! Šīs vērtības staro kā Ziemassvētku zvaigzne, kas nes gaismu mūsu dzīvē.

Vienotība, ticība un mīlestība – lai tās ir mūsu lielākās Ziemassvētku dāvanas!

Lai jums silti, gaiši un mīlestības pilni Ziemassvētki!

(Redaktora piezīme: Runas tekstu piedāvāja Valsts prezidenta Preses dienests. Teksts nav pārbaudīts pret Ziemassvētku vakara raidījuma.)

Latvijas lielās un apaļās jubilejas sauklis bija “Iededzies par Latviju!”. Teikšu atklāti, bija grūti neiedegties, jo tajās četrās brīvajās dienās bija vai nu jāizbrauc no valsts, vai bezjēdzīgi jātup mājās, lai nesajustu svētku noskaņu, kas valdīja visapkārt.

Pēc būtības, viss šis gads bija Latvijas 90. jubilejai veltīts, sākot ar tagad jau tik ierastā logotipa atklāšanu aprīlī, tad, maijā, iesākās vēlējumu rakstīšana Vienotības jostā, sekoja rokoperas “Lāčplēsis” atgriešanās jūnijā, neaizmirstamie Dziesmu un deju svētki jūlijā, vispasaules akcija “Gaismas tilti” augustā, lielā Latvijas sakopšanas talka septembrī un visbeidzot “Skrien! par Latviju” un “Garākā deja” pasaules rekordi oktobrī.

Skaidra lieta, ka novembris bija kulminācija visiem iepriekšminētajiem Latvijas dzimšanas dienas veltījumiem, kad tā pa īstam cilvēki sāka aptvert, ka notiek kaut kas vienreizējs. Prezidents Valdis Zatlers jau 8. novembrī sāka savu Latvijas valsts svētku svinībām veltīto viesošanos katra novada lielākajās pilsētās, kur katrā atrada uzmundrinošus, precīzus un ļoti pacilājošus vārdus klausītājiem.

Vidzemē viņš apmeklēja Cēsis un atzīmēja: “Vidzemē ir Latvijas augstākais punkts ne tikai ģeogrāfiski, bet arī daudzās citās jomās. Šī gada augstākais punkts sportā Latvijai bija Olimpiskajās spēlēs, kurās valmierietis Māris Štrombergs ieguva zelta medaļu. Augstākais punkts latviešu teātrī vienmēr paliks Rūdolfa Blaumaņa komēdijas un traģēdijas, augstākais punkts latviešu dzīves gudrībai ieausts Lielvārdes jostā.”

Kurzemē Zatlers viesojās Liepājā un teica: “Jūs dzīvojat pie jūras, un tās spēks ir jūsos. Tas ir varens spēks, ar kādu jūra triecas molā un kāpās. Tas ir varens spēks, ar kādu kāpas un priedes turas pretī viļņiem. Jūsos, kurzemnieki, ir gan jūras vētrainums, gan priedes sīkstums. Rotaļīgās un asu mēli apveltītās suitu sievas, krāšņie Nīcas un Bārtas tautas tērpi, zvejnieku laivas, kas dodas selgā, liecina par jūsu dzīvesprieku un dzīvessparu.”

Nedēļu vēlāk kārta pienāca Zemgalei un Jelgavai: “Zemgalieši ir tie, kas vienmēr cēluši Latvijas pašapziņu. Te visagrāk veidojās lielsaimniecības, te joprojām ir dižas, senas zemnieku mājas. Ieskatoties Zemgales lauku saimniecībās, alus darītavās, dzirnavās, maizes ceptuvēs, ražotnēs, krodziņos, mēs ieraudzīsim zemgaliešu prasmi saimniekot. To redzam visā novadā – Bauskā, Dobelē, Tērvetē, Mežotnē, Sēlijā un citās zemgaļu zemēs.”

Un nobeigums bija Latgalē, Rēzeknē, kur viņš teica tā: “Latgale ir bagāta savā neatkārtojamajā etniskajā daudzveidībā, dievnamu krāšņumā, cilvēku atvērtībā. Latgalē var pārciest Latvijas bargākās ziemas tikai tāpēc, ka latgaliešiem ir siltākās sirdis Latvijā. Ja man ir vēsi, es dodos uz Latgali. Jo es zinu – Latgale ar savu sirsnību spēj sasildīt visu Latviju. Tikai Latgalē mājo tāds spīts, ticība un spēja pretoties grūtībām un izaicinājumiem!”

Rīgā, sauklis “Iededzies par Latviju!” pieņēma pavisam reālus apveidus, jo ne tikai emocionāli bija iespēja izjust svētku degsmi, bet arī izbaudīt gaismas pielietus mirkļus festivālā “Staro Rīga”. Tumšie novembra vakari vairs nebija tik tumši, pateicoties jauniesāktajai tradīcijai izgaismot lielākos, nozīmīgākos un skaistākos Rīgas objektus. Uz Vanšu tilta lāzera stari atdzīvināja vantis un greznā Melngalvju nama fasāde atklājās visā savā skaistumā pie gaismu uzveduma mūzikas pavadījumā. Latvijas Televīzijas ēka un Dailes teātris bija ieturēti Latvijas karoga krāsās, bet Vērmanes dārzs mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Pie Latvijas Mākslas akadēmijas atveidotā elektriskā spuldzīte deva iespēju ikvienam, kurš vēl nebija paspējis iedegties par Latviju, darīt to iekāpjot spuldzē.

Un kad tas bija izdarīts, tad taisnā ceļā bija jādodas uz Esplanādi, kur savu iedegšanos varēja izteikt vārdos, uzrakstot vēlējumu uz Latvijas vienotības jostas. Ja bija vajadzīgs ilgāks laiks iedvesmai, tad noderēja pastaiga pa jau uzrakstītās jostas labirintu, kas bija uzstādīts Latvijas ģeogrāfiskās kontūras formā, kur varēja smelties idejas savam personīgajam gara darbam.

Citu cilvēku radīti gara darbi gan uz skatuvēm, gan izstāžu zālēs nomainīja cits citu zibens ātrumā. Nepaspēju nemaz kārtīgi sagremot jaunās, īsmetrāžas spēlfilmas “Vienīgā fotogrāfija” detaļas, kur runa ir par divām dienām Latvijā – tas ir par proklamēšanas dienu, 18. novembri, un dienu pirms tam, 17. novembri, kad jauns informāciju vilnis nāca virsū Gustava Mālera un viņa astotās simfonijas veidolā. Tautā šo simfoniju pazīst arī ar pavārdu “Tūkstošu simfoniju”, un ne velti, jo uz skatuves vienlaicīgi ir jāatrodas ap 600 mūziķu. Bet kas Latvijai, kurai ir izcilas mūzikas tradīcijas, noenoorganizēt tādu priekšnesumu? Labi, mums nācās aizņemties pāris solistu no ārzemēm, kaut man liekas, tas vairāk bija tāds draudzīgs žests, bet pārējie bija mūsu pašu – divi simfoniskie orķestri, Latvijas nacionālais un Liepājas, deviņi kori, astoņi solisti un diriģents Imants Resnis. Pats Mālers raksturo savu lieldarbu kā “līksmu dāvanu tautai”, bet koncerta režisors to pasniedz kā Latvijas veltījumu pasaulei, mūsu pārliecības apliecinājumu. Šoreiz – nevis barikāžu ugunskuru zīmju valodā, bet gan mūzikas un poēzijas, Mālera un Gētes valodā.

Un tad nāca ilgi gaidītais “Čikāgas piecīšu” koncerts. Kā izrādās, nekas nebija mainījies. Tāpat kā agrāk, pie ieejas prasīja pārdot kādu lieku biļetīti, arēnas “Rīga” zāle pilna, cilvēki dzied līdzi un aplausu jūra. Vienīgā atšķirība, ka tagad brīvi var iegādāties Piecīšu kompaktdisku. Kad 13. novembrī atklāja Muitas muzeju, ekspozīcijā netrūka arī informācijas par kontrabandu un kontrabandistu stiķiem. Muzeja veidotāji parāda, kā laika gaitā mainījušās akcīzes preces un kontrabanda tām līdzi. No vaska, alvas un sāls viduslaikos līdz pat cigaretēm un alkoholam mūsdienās. Protams, sava specifika bija padomju posmam, kad kontrabanda skaitījās arī “Čikāgas piecīšu” plates.

Jautājums pēc koncerta, draugu lokā bija, kāpēc nekas nav mainījies? Kas ir tas, kas vēl joprojām padara šo grupu par klausītāju iemīļotu un cienītu? Laikam jau atbilde ir diezgan vienkārša, kaut arī skumja. Vēl joprojām latvieši ir izkaisīti pa visu pasauli, īstenībā tagad vēl vairāk nekā agrāk. Te man ienāca prātā Ingrīdas Meierovicas teiktais kādā intervijā: “…daudzi latviskā garā audzināti jauni cilvēki – un tāds kodols bija – tomēr ir atpakaļ. Viņi ir atkal iesakņojušies šeit ar ģimenēm un dzīvo ļoti labi. Taču tādu un arī veco ļaužu būtu bijis vairāk, ja no Latvijas puses manītu mazliet lielāku mēģinājumu viņus tomēr pārliecināt spert šo soli. Oficiāli nekad neviens nav aicinājis trimdiniekus atgriezties mājās. Nekad!”. Domāju, ka gandrīz katrs otrais latvietis ir saskāries vai nu ar paša ilgāku prombūtni no Dzimtenes, kad nonāk pie apziņas, cik mīļa tomēr tā Latvija ir, vai arī kāda tuvinieka ilgstoša prombūtne, kad aktuāla kļūst attāluma un gaidīšanas tēma. Pat tepat uz vietas dzīvojot un redzot kā lietas notiek, dažkārt ir sajūta, ka mēs katrs dzīvojam savā pasaules malā.

Koncertā neskanēja tikai jau tautā pazīstamās dziesmas kā “Pazudušais dēls” un “Ir septiņi no rīta”, bet arī īpaši šai koncerttūrei sacerētas jaunas dziesmas. Atkārtoti tika pieprasīta bērnu dziedātās Alberta Legzdiņa dziesmas “Es taisīju karodziņu” pirmatskaņojums. Un taisnība vien Lorijai Vudai būs, daudzas “Čikāgas piecīšu” dziesmas ir tik sen pazīstamas un mīļas, ka mēs, latvieši, tās sākam dēvēt par tautas dziesmām. Kā viss labais ātri beidzas, tā arī nemanot un mums visiem par nožēlu bija pienākusi pēdējā koncerta dziesma “Hei lai lī”.

Manis pēc, ar šo koncertu varēja arī beigties Latvijas dzimšanas dienas svinības, bet svētku rīkotāji bija citās domās. Vēl bija paredzēta Valsts prezidenta uzruna pie Brīvības pieminekļa, kurā viņš secināja, ka: “Latvijas deviņdesmitās gadadienas svētkus esam radījuši mēs paši. Visi kopā! Mēs katrs ar savām izjūtām, ar savu prieku par Latviju!” un grandiozā svētku uguņošana krastmalā, kas beigās izrādījās tā vērta, lai sasaltu ragā un izcīnītu vietu zem saules (lasīt zvaigznēm) starp tiem tūkstošiem citu skatīties gribētāju. Ar šo es apzinos, ka ir pagājušas visilgākās, viskošākās, visintensīvākās un visemocionālākās Latvijas jubilejas svinības priekš manis.

Šī žurnālista komentāra tapšanā, par finansiālo atbalstu pateicamies LR Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātam.

Godātie tautieši! Godātie Latvijas pilsoņi! Esiet sveicināti visi, kas dzīvo ar Latviju sirdī ārpus tās robežām!

Šogad mums visiem ir ļoti nozīmīgi svētki – Latvijai 90! Uz tūkstošgades fona tas šķiet kā neilgs laika sprīdis. Bet latviešu nācijai šie 90 gadi bijuši ļoti nozīmīgs laiks! Šos svētkus svin katrā latviešu mājā – neatkarīgi no tā, vai šis nams atrodas Latvijā vai svešumā.

Neatkarības diena, 18.novembris, mūsu tautai kļuvis par simbolu – dzimtenes mīlestībai, tautas spītīgajam brīvības garam un pašcieņai, mīlestībai un ticībai savas valsts nākotnei. Šie ir valsts svētki! Bet valsts – tie esam mēs, tās tauta un zeme. Tāpēc tā ir arī ļoti personiska svētku diena. Mūsu jaunajai paaudzei tā ir kā vēstures stunda, bet vecākajai paaudzei – savas dzīves, savu tuvinieku, savas dzimtas likteņgaitu atceres laiks. 1918.gada 18.novembrī, kad proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku, reti kurš jaunajai valstij uzdrošinājās prognozēt patstāvīgas Eiropas valsts nākotni.

Latvija savas valsts pamatos iekala demokrātijas zīmi un deklarēja, ka Latvija ir valsts, kurā stingri ievēros cilvēka tiesības. Tas bija jau 1918. gadā – 30 gadus pirms ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas! Šodien varam apliecināt, ka neatkarīgās Latvijas dibināšanas brīdī deklarētajiem cilvēktiesību pamatprincipiem esam uzticīgi joprojām.

Tāpat Latvija savas neatkarības pamatos stingri iebūvēja nacionālās pašapziņas zīmi. Tā arī šodien ir spilgta un no jauna izdziedāta Dziesmu svētku balsīs.

Latvisko pašapziņu tautai nav spējis izdzēst nekas – ne Padomju Savienības iebrukums 1940.gadā un tam sekojošā padomju okupācija, ne valstiskuma zaudēšana, ne represijas pret mūsu tautu un arī ne Latvijas pilsoņu piespiedu došanās trimdā! Visi šie pārdzīvojumi vispirms mums pašiem pierādīja – var salauzt cilvēku likteņus, bet nevar salauzt tautas pašapziņu, nevar iznīdēt latviskās saknes un tautas brīvības ilgas.

Izsūtītie Sibīrijā pierādīja tautas nesalaužamo gara spēku, trimdas latvieši apliecināja, ka valsts un tautas vērtības var tikt godātas un saglabātas tālu aiz tās robežām, 50 gadu ilgais padomju okupācijas jūgs Latvijā atsedza vienkāršu patiesību – dziļi tautas atmiņā noglabātais brīvības gars ar milzu spēku spēj izlauzties pat pie vismazākās cerības.

Dārgie tautieši!

Esmu pateicīgs par nenovērtējamu darbu latviskuma un valstiskās idejas saglabāšanā, ko paveikušas trimdā izveidotās latviešu organizācijas: Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas latviešu apvienība, Daugavas Vanagi un visas tās biedrības, apvienības un domu biedru klubi, kurās tautieši no rokas rokā nodeva latviskumu nākamajām paaudzēm. Tieši latviešu diplomāti Rietumvalstīs bija tie, kuri neļāva aizmirst Baltijas valstu okupācijas faktu. Vēlos šodien pateikt paldies par drosmi, zināšanām un dzimtenes mīlestību – Kārlim Zariņam, Arnoldam Spekkem, Alfrēdam Bīlmanim, Voldemāram Salnajam, Jūlijam Feldmanim, Anatolam Dinbergam un daudziem jo daudziem citiem.

Trimdas pētnieks Vilis Eglīte trimdas latviešus sauca par mazo Latviju. Pateicoties latviešu augstajam intelektam un sīvajai uzņēmībai, mazajā Latvijā attīstījās rosīga sabiedriskā un kultūras dzīve, tika svinēti nacionālie svētki, izdotas grāmatas, iestudētas lugas, veidoti interešu pulciņi un dibinātas latviešu skolas. Pasaules sabiedrībā tika uzturēta brīvās Latvijas ideja un latviešu sabiedrībā – nacionālās vērtības un dzīves gudrība.

Trimdas latviešu ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā pagājušā gadsimta 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā ir stratēģiski būtisks, jo tieši trimdas organizāciju atbalsts nodrošināja, ka Latvijas vārds tiek sadzirdēts Rietumos. Latvijas valsts to vienmēr atcerēsies un novērtēs.

Daļa trimdas latviešu pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas atgriezās dzimtenē un centās sekmēt valsts pārvaldes izveidošanu, Saeimas darbības atjaunošanu, centās stiprināt mūsu bruņotos spēkus, veidot ārlietu dienestu, ar savām zināšanām un pieredzi iesaistīties plašajā reformu procesā, kas izvērsās Latvijā. Tagad esmu saticis daudzus trimdas latviešu jauniešus, kuri ļoti lepojas ar savām latviskajām saknēm, cenšas saglabāt latviešu valodu, uzsver savu latvisko identitāti. Tas vēlreiz apliecina, ka latviskā pašapziņa, savas nacionālās piederības sajūta nepazīst laika un valstu robežas – tā dzīvo katra cilvēka sirdī – pilnveido personību un uztur garīgās vērtības.

Latvieši! Latvijas pilsoņi!

Šodien, kad jau pagājuši 18 gadi kopš Latvijas valsts suverenitātes atjaunošanas, mēs redzam – daļa latviešu joprojām dzīvo reiz atrastajās mītnes zemēs, taču daļa svešumā devušies pavisam nesen. Šodien ārpus Latvijas valsts robežām veidojas jauna latviešu diaspora. Tajā ir gan trimdas latvieši, viņu bērni un mazbērni, gan nesen izceļojušie Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, kuri savas darba un mācību iespējas saskatījuši ārpus mūsu valsts. Tā ir realitāte mūsdienu globālajā pasaulē. Taču esmu pārliecināts, ka latviešu piederības sajūtu Latvijai un latviskās vērtības globālais laikmets neiznīcinās nekad. Mums ir pieredze, kā sargāt un kopt savu latvietību – šodien, tāpat kā senāk, milzīga nozīme ir latviešu skolām, latviešu ģimenes tradīcijām un dažādu paaudžu kopā sanākšanai latviešu svētkos.

Es aicinu latvietību sargāt un kopt visiem kopā – gan tiem, kas izceļojuši pirms daudziem gadu desmitiem, gan tiem, kas dzimuši ārpus Latvijas, gan tiem, kas aizbraukuši nesen. Sadarbojieties un atbalstiet viens otru! Šodien pat ir svarīgāk nekā jebkad iepriekš, lai ārvalstīs būtu spēcīgas un vienotas latviešu kopienas!

Latvija ir vieta, kur Jūs vienmēr esat gaidīti. Te latvieši var veldzēt latvisko izjūtu – to atjaunot un stiprināt. Tomēr latvietība ir jākopj arī Jūsu mītnes zemēs, kas daudziem ir arī dzimtene. Arī svešumā jāattīsta latviskie kultūras un izglītības centri. Un Latvijas valsts to savu iespēju robežās atbalstīs un centīsies veicināt.

Dārgie latvieši! Latvijas pilsoņi!

Latvijas vēsture ir aprakstīta grāmatās un dokumentēta arhīvos. Taču tā ir mūsu vēstures mazākā daļa. Īstā Latvijas vēsture dzīvo mūsu vecāku un vecvecāku atmiņās, aculiecinieku stāstos par piedzīvoto un izjusto. Tā ir vēsture, ko mēs bieži vien nepierakstām, un kas aiziet nebūtībā līdz ar cilvēku. Tādēļ šodien, Latvijas valsts 90.gadadienā, aicinu Jūs lūgt saviem tēviem un mātēm, vectēviem un vecmāmiņām, paziņām un draugiem pastāstīt par to, kā bija. Filmējiet, pierakstiet, dokumentējiet. Tās ir nenovērtējamas zināšanas, kas jāsaglabā nākotnei, mūsu bērniem un viņu bērniem.

Visi latvieši, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir daļa no mūsu šodienas Latvijas. Tas nekas, ka svešumā. Mūs visus vieno garīgā saikne, jo esam viena tauta. Mūs vieno zeme – Latvija. Kāda tā būs vēl pēc desmit gadiem – tās 100 gadu jubilejā? Kādu mēs katrs to vēlamies redzēt nākotnē? Padomājiet par to! Es ticu, ka 21.gadsimts Latvijai un latviešiem būs veiksmīgāks nekā aizvadītā simtgade. Lai nākamās Latvijas valsts desmitgades ir latviešu tautas augšupejas, uzplaukuma, attīstības un lepnuma desmitgades!

Dievs svētī Latviju!