Nacionāla valsts ir teritoriālā saskaņotība nācijas un politiskās sistēmas starpā vai arī nācijas pasaulīgā varas organizēšana, kā to skaidroja sociologs, jurists un nacionālekonoms Maks Vēbers (Max Weber).

Nācionālas valsts struktūrālā koncepcija apvieno ideju par vēsturiski, etniski, kulturāli vai politiski definētu solidāru kopienu, nāciju, ar principu īstenot teritoriālo varu, atzīt valsts varas monopolu un iedarbīgu sabiedrības kopuma konfliktu risināšanas modeli.

Izrietot no 18. un 19. gadsimta Rietumeiropas tradīcijas, nacionāla valsts kļūst par vadošo valsts formu attīstītās un modernās sabiedrībās, kamēr Latvija iziet klaušu un verdzības laikus un 18. un 19. gadsimtā ir bijusi zem Polijas, Zviedrijas, Vācijas un Krievijas diktāta.

Vēsturiski atšķir vismaz trīs attīstības modeļus:

• Iekšēja revolūcija valstī, piemēram, Anglijā un Francijā, kā pilsoņu kopienas pašnoteikta gribas izpausme.
• Valsts jaundibināšana no dalītām teritoriālām un sadalītajām iedzīvotāju daļām, kuri, kopīgas valodas, vēstures un kultūras dēļ, pirms valsts dibināšanas jutās kā nācija, piemēram, Vācijā un Itālijā.
• Impēriju sabrukums, kā tas redzams Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara un no 1990. gada Latvijas gadījumā valsts rīcībspējas atgūšana, neatkarības atjaunošana, valstiskā kontinuitāte, valsts nepārtrauktība.

Nostiprinot tautu pašnoteikšanās tiesības 1919. gada Tautu savienības jeb Nāciju līgas hartā, nacionālās valsts princips kļuva par galveno strukturālo iezīmi jaunizveidotās Viduseiropas valstīs, neatrisinot saspriegušos aktuālos nacionālos un valstiskās piederības jautājumus. Šie jautājumi pēc Padomju Savienības un Dienvidslāvijas sabrukuma noteica politisko procesu, kas raksturojās ar karadarbību teritorijas sagrābšanai un brutālām etniskām tīrīšanām.

Rietumu demokrātijās pēc 1945. gada risinājās nacionālas valsts maiņas un attīstība, kombinācijā ar parlamentāru demokrātiju, tiesību un sociālas valsts taisnīgumu un augošām ekonomiskām un ekoloģiskām noregulēšanas prasībām. Ne jau nacionālistiska norobežošanās vai agresijas uz ārpusi, pret citām valstīm, bet identificēšanās ar politiski un sociāli ekonomisko sasniegto kļuva par to leģitimācijas pamatu.

Tomēr pakāpeniskā integrācija Eiropā, Eiropas Savienība, Vācijas politiski sarežģītā apvienošanās un pieaugošā globalizācija, liek nacionālas valsts modelim ieverot divu pretstatīgus priekšnosacījumus:

• Kā šodien pārdzīvotu valsts formu, kuras regulēšanas un vadības kompetences vairs nav pietiekošas un kas efektīvi aizstājamas ar supranacionālām organizācijām, līdzās vienlaicīgām federālām un vai reģionālām iekšējām struktūrām.
• Kā nākotnē veidot efektīvu pārvaldes struktūras formu, nodrošinot visā pasaulē efektīvu starpvaldību rīcības spēju.

Pirms 1918. gada, tad īsajos patstāvības gados un atkal tagad, sākot ar 1989. gadu, Latvijai nav bijusi iespēja un nepieciešami ilgais laiks, lai izveidotos par nāciju. Tam ir jābūt pašam pirmam politiskajam mērķim šodienas apstākļos – veidot nacionālu valsti un attīstīt sabiedrībā politisku kultūru.

Jau 1904. gadā politiķis un domātājs Miķelis Valters vienkārši un drosmīgi skaidroja: “Tēvu zeme kā polītisks jēdziens ir organizācija, kuŗu sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuŗas zināma tauta dzīvo, pašas tautas, un valsts varas, zem kuŗas jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kuŗām izplūst šī valsts vara… Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās”.

Latvijas rītdiena sākot ar 2. oktobri

2. oktobrī izšķirsies galīgi vienkārša situācija, jo ne tikai nobriedušajam, pieaugušajam un gudrajam vēlētājam, bet arī nesamēri lielam skaitam tā saucamo politiķu nāksies izdarīt ar prātu, loģiku un apdomu, izvēli starp trim galvenajiem politiskajiem spēkiem:

• jaunradīto trīs demokrātisko latviešu partiju apvienību Vienotība,
• stagnācijā sapītajiem vakardienas mošķiem, okupācijas noliedzējiem, Latvijas nīdējiem un plašās Krievijas impērijas faniem Saskaņas Centrs,
• vai atlikušo partiju, kas savā divdesmitgadīgā pastāvēšanas un valdīšanas laikā Latviju ir noveduši tur, kur tā šodien stāv – kontinuitīvi sperdami Latvijai nepiemērotus politiskus un saimnieciskus soļus.

Jebkuram modernam šodienas latvietim, Latvijas pavalstniekam, ir jābūt skaidrībai par to, ka ar abiem pēdējiem grupējumiem (tiem, kas joprojam turpina dzīvot ar sabrukušās un implodējušās Padomju Savienības morāli, priekšstatiem, rīcību, ņirgāšanos un ignoranci par latviešu nacionālām un kultūras vērtībām, kā arī pašu svarīgāko – valodu, tiem, kas šodien joprojam nav sapratuši, ka politiskā situācija ir radikāli mainījusies no represīva komunisma uz indivīdu cienošu demokrātiju, jo to latviešu politiķu krieviskie jūtu izplūdumi, sociālisma prātojumi un trešā ceļa meklējumi) nekad nenovedīs pie rītdienas un nākotnes Latvijas, kas ar uzņemšanu Eiropas Savienības un NATO sastāvā ir bez kompromisiem solidāra ar Eiropas vērtībām, ētiku, morāli, labklājību, demokrātiju un politiku!

Ja Latvijas vēlētājs balsos par abiem pēdejiem grupējumiem, tas pazemīgi izteiks savu vēlēšanos turpināt dzīvot padomju pagātne kopā ar mūžīgi vakardienīgiem varas un mantas kārīgiem noteicējiem vagariem!

Nobriedušajam, pilngadīgajam un pret sevi un savu valsti atbildīgajam vēlētājam ir jāuzstāda jautājums un jāpieprasa atskaiti no esošajiem politiķiem un valsts varas aparāta – kāpēc Latvijas izaugsme no 1989. gada ir tik maz redzama, gan pašā valstī, gan tā pamanīta Eiropas sastāvā.

Atbilde ir gluži vienkārša.

Divdesmit gados kopš neatkarības atjaunošanas un pirmās republikas, 1918. gada Latvijas kontinuitīvā turpinājuma, etablējušās partijas, to biedri un to valdošie spēki savu miglaino uzskatu, nopietnības trūkuma, tukšās runāšanas, aklās īsredzības, vadoņu vājuma un alkatīguma dēļ, ir raduši tādu politiķa tipu, ko tagad aplamā kārtā dēvē par oligarhu, kaut principā tas ir tikai prasts un atbilstoši savām personīgājam robežām daudz maz krimināls elements, kas ir sarausis un sašmaucis mantu un varu un brīvprātīgi no šiem labumiem nekad neatteiksies.

Visām šīm partijām un to perzonāžai ir bijusi divdesmit gadus ilga iespēja pierādīt tautai, cik labas, spējīgas un gribīgas tās ir strādāt Latvijas un to pilsoņu labad. Rezultāts ir, ka padomju megalomāņu manierē Latvija ir apveltīta ar pasaules lieluma projektiem kā Dienvidu tiltu, kas ir cienīgs pārvest Amazonai, Latvijas Nacionālāi bibliotēkai, kurai drīz vairs nebūs lasītāju un kuras vērtības SC faniem riebjās, Ņujorkai cienīgu skaitu augstceltņu, kas rēgojās tukšas, nepabeigtas, nepārdodamas, neizīrējamas, “Z Towers” komplekss pie Daugavas, kam ir apsīcis finansējums – visi tie nav projekti, kas ir piemēroti tik mazai zemei, kuras augstākais kalns ir 311 metru un kuras dziļākais ūdenskritums sasniedz 190 centimetru, kuras iedzīvotāji izpil no valsts, vai nemaz nepiedzimst, vai trešdalū  Valsts tautas ar Satversmes Tiesas spriedumu ir atņemta pilsonība. Tas viss ir to tradicionālo politisko partiju nopelns, kas tautsaimniecību noveda līdz bankrotam un maksātnespējai, pārotu ar aptuveni 20% bezdarbu un citām krīzēm, lielām, mazām, valstiskām, personīgām! Etablēto partiju savstarpējās rotaļošanās un rokādes nav novedušas pie pozitīva rezultāta tautai, bet tikai pie partiju nevajadzīgās ekistences pagarinājuma un Latvijas bēdīgai slavai Eiropas Savienībā.

Bet pats svarīgākais – šīs Latvijas īsajā neatkarības un valsts, nacionālas valsts, attīstības vēsturē, divdesmit gados etablēto partiju vadoņi ir sagrāvuši pilsoņu ticību sevī, savos centienos un spējās, savā valstī un ir noveduši šo, pēc okupācijas trauslo valstisko konstruktu, krustcelēs, kur ir jāatbild ikvienam pilsonim sev pašam viens vienīgs jautājums – cik ilgi tas ir ar mieru bikli klanīdamies pakļauties šim monumentālajam saimnieciskam un sociālam spiedienam, nepagriežot valstīj muguru uz neredzēšanos.

M. Valters pirmo reizi latviešu publicistikā prasīja latviešu tautas atraisīšanos no Krievijas vairāk nekā 15 gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas. Sociālistu laikrakstā Proletāriets viņš 1903. gadā rakstija: “Tas pats mums jāsaka ikvienai Krievijas tautai: nodibini sevī pašcienību, attīsti savu personu, savu būtību, lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu, un visas Krievijas iedzīvotāju labā: plašini savu brīvības loku, centies palikt par savu likteņa lēmēju, mācies pašorganizāciju, pašpārvaldību un esi likumu devējs”.

Dokuments ar nosaukumu “Latvieša stāja svešumā” tapa 1947. gadā Mērbekā, Vācijā. Tas, kopā ar Ādolfa Šildes vēstures grāmatām, šaha komplektu Laimas metālā kastītē un vairākas eļļas gleznas ir fiziskais mantojums no mana vectēva, arhitekta un mākslinieka Alfreda Krūkliņa.

Nezinu, vai viņš bija tieši klāt pie “Latvieša stājas svešumā” sastādīšanas, bet kā trimdas latvietis viņš tajā teikto ievēroja burtiski visu savu atlikušo mūžu. Līdz ar to šis dokuments, ko varētu dēvēt kā latviešu trimdas satversmi, ir atstājis arī savu iespaidu uz manu dzīvi.

Viens konkrēts piemērs – septiņdesmitajos gados, kad firmab, kurā mans tēvs strādāja kā inženieris, pārvācās no Ņūdžersijas uz dienvidiem (from the Rust Belt to the Sun Belt), un manam tēvam piedāvāja paaugstinājumu amatā, lielu māju un, protams, labāku algu, aizliegums no vecvecākiem pārvākties no vietas, kur ir latviešu sestdienas skola un latviešu sabiedrība, uz tādu vietu, kur nav ne skolas, ne latviešu, piespieda manu tēvu stāties bezdarbnieku rindās un meklēt jaunu darbu ar iesācēju līmeņa algu. Trieciens elektroinženierim ar maģistru grādu biznesa administrācijā noteikti bija milzīgs.

Es tajā laikā biju pārāk jauns un egocentrisks (apmēram deviņus gadus vecs), lai pārdzīvotu tēva sāpes, un man arī ļoti gribējās braukt. Tur, Džordžijas štatā, man būtu brīvas sestdienas un latviešu mājas darbi, ko uzkrāva papildus ikdienas skolas mājas darbiem, arī pazustu.

Jā, mēs būtu ātri un viegli asimilējušies pilnībā un papildus būtu vēl turīgāki. Skaistās Karības jūras salas būtu tuvākas un pieejamākas. Galu galā, vienu latviešu ģimene vairāk vai mazāk, jo kas gan septiņdesmitajos gados liecināja par to, ka Latvijā kaut kas mainīsies. Mums jau tajā laikā Ņūdžersijā netrūka latviešu ģimenes, kuras jau mājās runāja angliski un sen jau vairs sestdienās neveda bērnus uz tālajām latviešu skolām. Mūsu skola bija vienas stundas attālumā un mammai parasti nācās tur nīkt visu dienu mani gaidot, lai lieki netērētu benzīnu, braucot mājās.

Jā, tā garā braukšana sestdienas rītos. Tas nebija patīkami un gala mērķis jau nebija jūrmala vai izklaides parks, uz kurieni noteikti brauca tās pārējās mašīnas ar tiem laimīgiem bērniem, kurām braucām garām, traucoties uz skolu. Un tad vēl tās svētdienas baznīcā un visi citi pasākumi – izstādes, dziesmu svētki, kuros cepāmies vilnas tautas tērpos kādreiz 35 grādu karstumā ciešot Ņūdžersijas purvu sutu. Ja vecākiem nebija naudas visas ģimenes aviobiļetēm un pilsēta bija pieejama tikai ar mašīnu, tad arī braucam. Mūsu ģimenes norma bija 12 stundas vienā virzienā. Ja ilgāk, tad apsvērām lidot.

Latvija ir maza zeme un mūsu tauta nav pazīstama plašā pasaulē ar ievērojamiem sasniegumiem, bet zemes virsū ir vismaz viena nācija, kas mūs patiesi apbrīno. Tie ir gruzīni. Tā ir vēl viena zeme, kas ir bieži vēsturiski cietusi no Krievijas agresivitātes. Gruzijai pirms diviem gadiem uz nezināmiem laikiem tika nošķelti divi lieli apgabali. Ne Apvienoto Nāciju Organizācija, ne Eiropas Savienība, ne atsevišķas principiālas mazas valsts kā Islande vai Igaunija ir kaut kādā ievērojamā veidā cēluši trauksmi par šo Kremļu ekspansiju. Kremlī ir gudri un viltīgi cilvēki, tagad viņi redz, ka Rietumi ir mīksti un jau skatās uz priekšu. Ne velti ir pastiprināta interese par Saskaņas Centra pašreizējo popularitāti un iespēju ar Par Labu Latviju veidot valdības koalīciju, kas būtu labvēlīgi noskaņota pret Maskavu. Varētu pat būt tā, ka šī koalīcija varētu pārskatīt vajadzību un izmaksas, kas saistās ar Latvijas atrašanos NATO aliansē. Vai Andris Šķēle un Ainārs Šlesers būtu gatavs šādu solu spert? Novērojot, kā mūsu sliktākie Eiropas ceļi būvētāji stāv rindā, lai tieši viņiem ziedotu naudu politisko kampaņas vajadzībām, man ir diezgan skaidrs, ka šie kungi prot uzpirkt cilvēkus un paši arī ir pērkami. Jautājums ir tikai par to, cik augsta būtu cena.

Manu vecvecāku spītība un mana tēva upurēšanās neapšaubāmi ir daļēji saistītas ar to, ka es jau pusi savu mūža esmu nodzīvojis Latvijā. Meitene no Latvijas, kurā iemīlējos, un vēlme pamest ASV un dzīvot savādāk, arī spēlēja savu lomu, bet iespēju deva tieši mana ģimene.

Tagad Latvija atkal ir apdraudēta un būtisks ir jautājums, vai rietumu, trimdas, klaida latvieši atkal nāks talkā un palīdzēs. Bezcerīgos laikos mēs darījām pašu par sevi saprotamo un neiedomājamo. Ķēdējamies pie Padomju Vēstniecības žogiem, aizdedzinājām padomju pieminekļu Vīnē, sūtījām palīdzības pakas uz Latviju, ikdienā lūdzam Dievu par Latviju. Vai mēs šodien nevaram iekāpt mašīnā, lai aizbrauktu uz balsošanas iecirkni un nobalsotu pret bijušiem čekistiem, oligarhiem un tiem, kuru kungi sēž Kremlī?

Sixty-five years ago the United Nations was created on the ashes of the bloodiest war in the history of mankind as an international forum where all nations meet as equals, willing to address international challenges and to prevent the scourge of war. Since then it has become the most broadly represented body of nations focused on promoting security, peace and prosperity all over the world.

This year also marks the 20th anniversary of Latvia’s regained freedom after 50 years of Soviet occupation, oppression and injustice. Latvia’s story shows that the values enshrined in the Charter are universal and with persistence and common vision of the people they come alive. Even if it demands decades.

It also shows that it is possible to overcome even the deepest of divisions. It shows that, while honoring our history, we can extend a hand of cooperation and look into the future with hope.

There are many global issues that need our real attention and require urgent action. Just a few days ago we renewed our commitment to development at the High Level Plenary Meeting on Millennium Development Goals (MDGs).

While important improvements have been made globally, progress towards achieving the MDGs by 2015 has not been sufficient. If we are serious about achieving the Millennium Development Goals, we need to show commitment and action.

New consciousness is emerging from the awareness of the negative impact of climate change. Climate change is a fact. We witness a rising number of storms, excessive rainfalls and untypical temperatures which lead to flooding, forest fires and crop failures. All these disasters have an immense material cost and claim lives of people; therefore, they should be treated as a serious security threat. The response must be twofold. We have to adapt to the changes already in place and those which we will face in the coming decades. And most importantly, we have to work on preventive measures like reduction of emissions.

We have a road ahead of us on the issue of climate change and every country has to contribute if our actions on climate change were to be successful. Within the framework of the Copenhagen Accord, Latvia, among other EU (European Union) member states, is providing assistance that alongside financial contributions by other key players helps the developing countries fighting climate change. We must make the next step in Cancun. It is necessary to agree on global action to address the climate change. The future of next generations is at stake. While we work for the long-term goals, we also have to address the immediate crisis wherever it occurs. The international community with the U.N. in the leading role has been addressing humanitarian needs following the most devastating flooding in Pakistan that affected more than 14 million people. This year we also witnessed one of the most terrible earthquakes in Haiti.

Latvia despite its economic challenges was able to respond to international emergency and humanitarian needs, both through the U.N. Central Emergency Response Fund and through additional pledge of 150,000 euro for Haiti recovery. Latvia will continue to help countries affected by tragic disasters.

Latvia has always supported strengthening of the United Nations as the only truly global international organization. However, in the time of globalization and rapid development, necessity for reforms is an inevitable reality. Therefore we must continuously look for maximum effectiveness and efficiency in the work of the U.N. in order to deliver results worthy of this organization.

A U.N. Security Council that reflects the realities of the 21st century would be a significant step towards a more effective United Nations organization. We truly hope for a faster pace of the reform process.

We commend the work of the U.N. in the promotion of gender equality and welcome the creation of a unified gender entity. I would like to congratulate the new head of United Nations Women—the former Chilean President Ms. Michelle Bachelet—with the appointment and wish her the best success in this highly important post.

This fall we also mark the 10th anniversary of the U.N. Security Council Resolution 1325 on women, peace and security. We see it as an opportunity to review the implementation of the resolution with a view of identifying the best practices and challenges, particularly, regarding equal participation of women in decision-making and eradication of all types of gender-based violence, especially in conflict situations.

In this session we have a very important task ahead of us: review of work of the Human Rights Council. The Council has already shown capability to address many human rights situations and to advance human rights. I would particularly like to highlight the independent work of the Special Procedures and the establishment of the Universal Periodic Review mechanism. However, improvements are still necessary.

I am confident that with good will, with the participation and input from all of us the review process will lead to a strengthened institution, with increased credibility and greater impact on the improvement of human rights.

Latvia has always placed promotion of human rights among its top priorities. Therefore Latvia has put forward its candidacy for the Human Rights Council for the year 2014.

The U.N.‘s role in maintaining international peace and security is irreplaceable. We must continue to work with all the means at our disposal to create a more stable world. Latvia appreciates the positive momentum that was created at the Non-proliferation Treaty Review Conference earlier this year. Stabilizing and strengthening of nuclear nonproliferation regime is a shared responsibility of all the U.N. members. Latvia as a member of the international community expresses its hope that every diplomatic opportunity will be used to find a comprehensive long-term solution to the Iranian and North Korean nuclear issues.

The New START Treaty between the United States and Russian Federation sets a powerful and remarkable example of real steps to reduce the threat of strategic arms and engage other powers in fulfilling the goals of the NPT (Treaty on the Non-Proliferation of Nuclear Weapons).

Latvia firmly supports the nuclear security discussion initiated by President Obama. Promising signs on the international agenda have positively influenced the security of Europe and fostered the debate on conventional regime in Europe. The ambitious road map is in front of us and we all together should move forward and strengthen security all over the world.

Stability and security in a number of regions in the world remains on the international agenda. In the Middle East, international community has to encourage the parties to move towards real compromises leading to a comprehensive settlement of the conflict. Common efforts of the international community, including the Quartet, and the unity of the Arab states are decisive in ensuring continuation of the peace process with the very clear final aim of establishing an independent, democratic and viable Palestinian state living side by side in peace with the State of Israel.

We welcome the launch of direct negotiations between Israel and the Palestinian Authority and commend all involved partners for their efforts. Sustainable and durable solutions for Gaza, Palestinian reconciliation, as well as extension of the settlement moratorium are crucial for the Palestinian state-building process.

We sincerely hope that these talks will continue in a constructive manner and supplemented by negotiations on Israeli-Syria and Israeli-Lebanon tracks will lead towards comprehensive peace and stability in the Middle East.

A week ago people of Afghanistan voted for their new parliament. The elections showed that the Afghanis are determined to build a peaceful and prosperous country that is in peace with its neighbors. We should commend the work done by the Independent Election Commission.

The elections were conducted in a hard security and political environment. It is of the highest importance that the Government of Afghanistan corrects the irregularities caused by the harsh environment.

The international community plays a substantial role in coordinating civilian efforts in Afghanistan.

The work of the Secretary-General’s Special Representative needs to be commended. The recently released 2010 Mid-Year Report on Protection of Civilians in Armed Conflict is worrisome and shows how much work remains to be done in order to improve the situation.

In order to be successful in Afghanistan, one should not forget the regional aspect of the issue. The stability in Central Asia is an important factor in succeeding in Afghanistan. We are satisfied to see that the Kabul process is underway and the government of Afghanistan is resolute to act in order to regain the trust of the Afghan people and to align the support of international community behind the goals of national development. A well coordinated effort is necessary to follow through the Kabul commitments so that in 2014 the government of Afghanistan would be able to take full responsibility for the governance of the country.

Therefore Latvia is putting more emphasis on training Afghan security forces, both army and police. In June Latvia carried out a training project for Afghan police officers in the field of criminal investigation.

Another important task is fostering economic and social development of Afghanistan. Regional cooperation can be very useful in this effort, especially regarding energy and transport infrastructure. Latvia sees multiple transport corridors in future connecting Afghanistan to the neighboring region, as well as to Europe.

I would like to refer to the European Union as an important partner of the U.N. The United Nations and the European Union share the same fundamental values—freedom, democracy, rule of law, human rights, equality and tolerance. It is our duty to work together to make sure that these are not just words but something to be enjoyed daily by everybody.

The European Union has changed through the Lisbon Treaty. We hope that this change will give the European Union clearer voice in relations with our partners, including the U.N. I hope that agreement will be soon reached to ensure effective participation of the EU in the work of the General Assembly.

Finally, I would like to touch upon the economic slowdown that the global economy has encountered during the last couple of years. Latvia was one of the countries hit hardest by the crisis.

Now Latvia’s economy shows signs of recovery. We are seeing positive trends of macroeconomic indicators since the beginning of the year. We are on the way up. The reason of our recovery is the tough fiscal adjustment that Latvia has showed already since 2008. I am certain that there will be other countries that will need to go through a considerable budgetary consolidation soon. Our experience shows: it is possible, but only with full understanding support of population.

Latvia has experienced large-scale reforms and we are ready to share our experience. This is one of the reasons why Latvia has put forward its candidature in this year’s elections to the ECOSOC (Economic and Social Council).

Prudency will be a key element in preventing future economic crisis from arising, but not the only one. Global financial governance will be one of such elements. Latvia commends the role and leadership that has been shown by G20 countries. Financial governance should be global and we highly value the initiatives towards this end put forward by G20, international financial institutions and other fora.

The world enters the second decade of the 21st century. There are challenges to security, peace and prosperity. They can only be met by a common effort and unity of mankind.

I wish us all the wisdom and courage to maintain the higher interest in the common good.

(Editor’s note: The text is the official version of the president’s speech and is generally the same as was delivered orally to the General Assembly. It has been edited to include explanatory text, indicated in parentheses.)