Dažas dienas pirms tās pilnvaru beigām oktobrī, 9. Saeima radīja divu šķiru trimdu, piešķirdama kādai Kanādas latvietei vienbalsīgā balsojumā pavalstniecību par nopelniem, nevis par politiski vēsturisko patiesību. Tādējādi, kas juridiski ir apšaubāms paņēmiens, vienbalsīgi apejot 1995.g. Pilsonības likumā spēkā esošo nepieļauto dubultpavalstniecību, dubultpilsonību.

Tas ir pliķis visai trimdai un tiem pavalstniekiem, kuri dzīvoja ar Latvijas Republikas Ārzemju pasēm, kuras šodienas Latvijā atsakās atzīt, pagarināt vai izsniegt jaunu dokumentu. Saeimas izvēles princips ir visu Latvijas politisko bēgļu un politiskās trimdas diskriminācija.

Tajā pašā oktobra dienā partija Jaunais laiks kopā ar domu biedriem no partijām Pilsoniskā Savienība un Sabiedrība Citai Politikai iesniedza Pilsonības likuma grozījumu projektu. Šo iesniegto projektu gan debatēs, gan balsojumā par nodošanu komisijai atbalstīja visas Saeimā pārstāvētās partijas. Taču līdz pirmajam lasījumam grozījumi netika, 9. Saeima tos neizskatīja un 10. Saeima nepārņēma šī likumprojekta izskatīšanu.

Pirms tam ir bijis cits neveiksmīgs Pilsonības likuma reformēšanas projekts, partiju Latvijas Pirmā Partija/Latvijas Ceļš ierosināts. Krītot 2009. g. februārī valdībai, līdzās arī krita jau sagatavotais pavalstniecības un dubultpilsonības likuma projekts. Šeit spilgti parādās Latvijas politiķu valstiskās domas un kontinuitātes konsensa trūkums.

Ši gada janvārī partijas Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimā iesniedza savu Pilsonības likuma grozījumu projektu, lai pieļautu dubulto pavalstniecību, dubultpilsonību.

Februāra sākumā Latvijas Republikas prezidents Valdis Zatlers izmantoja viņam Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības, ierosinādams pieņemt grozījumus Pilsonības likumā. Prezidents iesniedza Saeimai savus grozījumus, kas paredz atļaut dubultpilsonību visiem trimdā dzīvojošiem Latvijas pavalstniekiem un viņu pēctečiem, piešķirt Latvijas pavalstniecību ārzemēs dzimušajiem bērniem, kuriem tikai viens no vecākiem ir Latvijas pavalstnieks, kā arī Latvijas “nepilsoņu” bērniem, neprasot vecāku iesniegumu. Prezidents ierosina atcelt ierobežojumu, kas pieļauj dubultpilsonību tikai tiem trimdas latviešiem un viņu pēcnācējiem, kas reģistrējās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP), Iedzīvotāju reģistrā līdz 1995. g. 1. jūlijam, tiem kuri reģistrējas pēc šī datuma ir jāatsakās no citas valsts pilsonības.

Arī partiju apvienība Vienotība nupat kā iesniegusi grozījumus Pilsonības likumā, rosinot noteikt kārtību, kādā ārzemēs dzīvojošie latvieši un viņu pēcnācēji būtu tiesīgi iegūt dubultpilsonību. 

Krievijas Federācijas Bruņotie spēki tiek izvesti no Latvijas teritorijas līdz 1994. g. 31. augustam. No 1994. g. 1. septembra līdz 1995. g. 30. jūnijam, valsts patvaļīgi nospraustajam pavalstnieku reģistrācijas datumam, bija 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas PSR pieteiktos demokrātiskā Latvijā. Politiķi mīl piemirst, ka Krievijas armija aizgāja projām no Latvijas, Skrundas, tikai 1999. g. 23. oktobrī. Cik vientiesīgam bija jābūt bēglim, lai viņš reģistrētos kādas valsts sarakstos, kura līdz tam brīdim formāli vēl nebija atbrīvojusies no savas okupācijas varas – varas, no kuras bēglis bija bēdzis!

Prezidents atsaucas un papildina Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK iesniegumu. Jau sešus gadus bija risinājušies tiesas procesi pavalstsniecības jautājumos, taču līdz šim nedz četras tiesas, kas bijušas nodarbinātas ar Pilsonības likuma izskatīšanu, nedz politika nav ņēmusi vērā tos kvalificētiem iesniegumus tiesās, kuros jau atkārtoti uzskaitīti un izklāstīti gandrīz visi tie paši argumenti, kas minēti tagad prezidenta ieteikumā. No valsts puses tikai tagad tiesvedības speciālist ir pielikuši savu roku Pilsonības likuma grozījuma projektam, kā jurists Egils Levits , Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs. Beidzot pastāv pamatotas cerības, ka Latvijas valsts sevi apkaunojošo pavalstniecības jautājumu juridiski profesionāli atrisinās. Minētajās trīs tiesu instancēs, kas noveda pie visaugstākās instances Satversmes tiesas sprieduma, ne brīdi nevaldīja Romiešu Tiesību princips Audiatur et altera pars, jeb “uzklausa arī otro pusi”!

Kas ir tauta?

Valststiesību zinātne tautu definē kā to ļaužu kopumu, kas ar juridiskām saitēm ir saistīts ar valsti. Indivīda tiesiskās saites ar valsti nosaka Pilsonības likums. Pazīstamākie principi pilsonības noteikšanā ir jus sanguinis un jus soli. Pēc jus sanguinis principa par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši no vecākiem, Latvijas pavalstniekiem, kaut arī viņi būtu dzimuši ārpus Latvijas. Pēc jus soli par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši uz valsts teritorijas, kaut arī no citu valstu pilsoņiem .

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tauta ir valsts varas avots. Tautas kopums sastādās no visas tautas, nevis no tautas daļas, kā tas tiek praktizēts Latvijā. Tauta ir stabils valsts konstitutīvais, sastādošais elements ar pastāvīgi notiekošām pārmaiņām, kuras notiek caur dabiskiem vai likumiskiem cēloņiem: dzimstību, mirstību, jaunu pilsoņu uzņemšanu caur naturalizāciju. Blakus pastāvīgām pārmaiņām var notikt karš, okupācija, aneksija. Tie visi ir apstākļi, kas gan starptautiskajās tiesībās, gan civiltiesībās tiek kvalificēti kā nepārvaramas varas force majeure apstākļi. Šos cēloņus Latvija līdz šim ir centusies apzināti neievērot.

Okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, valsts varas orgānu rīcībspēja tika pārtraukta. Līdz ar to, Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, kļuva neiespējami izpildīt 1919. g. likumā par pavalstniecību noteiktos valsts un pavalstnieka savstarpējos pienākumus, kā arī kļuva neiespējami piemērot šī likuma normas attiecībā uz dubultās pavalstniecības, dubultpilsonības nepieļaujamību un kārtību, kādā Latvijas pavalstnieki zaudē pavalstniecību .

Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās: tiem, kas atradās Latvijā, tiem, kas tika deportēti uz Sibīriju un tiem, kas bēga no režīma terora, atstājot Latviju, sākot ar 1944. gadu, kā arī pēc tam. Atbilstoši tautas suverenitātes principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas subjekts. Nevis valsts varas konstitucionālās institūcijas, bet Latvijas tauta ir valsts varas avots un suverēnās valsts varas nesēja. Tautas suverenitāte ir tautas tiesības pašai lemt par savu likteni.

Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu, to pēcnācēju likteni un to turpmāko piederību. Pamatojoties uz starptautiska nozieguma rezultātā radušamies objektīvajiem apstākļiem, Latvijas pilsoņiem, kas devās piespiedu trimdā, izveidojās objektīvā dubultā pavalstniecība .

1990. g. 4. maija deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir noteikts, ka 1940.g. 14. un 15. jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos komunistiskās PSRS valdības prasība mainīt valdību un 1940. g. 17.jūnija PSRS militārā agresija ir vērtējams kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un suverēnās varas likvidēšana. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šādam noziegumam nav noilguma.

Latvijas ērkšķainais atziņas ceļš atrast savus pavalstniekus

Analizējot Pilsonības likuma tiesisko un valsts burta kalpa interpretāciju, sākot ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes rīcību, tad Administratīvās rajona un Administratīvās qpgabaltiesas spriedumiem, apelācijas un kasācijas sūdzībām, Augstākās tiesas lēmumumu un spriedumu, beidzot ar Satversmes tiesas spriedumu, vienīgi jākonstatē Latvijas tiesu, salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstu tiesām, ērto iekārtošanos pasīvas tiesvedības judicial passivism nostājā, vēlmi šo jautājumu izvērtēt sašaurināti, uzsverot, ka pavalstniecības jautājums jāregulē likumdevējam.

Tai vietā, lai Satversmes tiesa izmantotu izdevību, valstij un likumdevējam uzrādīt ejamu ceļu, kā tas ir pieņemts attīstītās tiesiskuma demokrātijās, tā ar savu 2010. g. maija spriedumu komfortabli paslēpās aiz pāri par 50 lapu gariem prātojumiem, ka viņu spriedums gan nav pret Latvijas nepātrauktības principu, taču būtībā arī nav par 1918. g. Latvijas valstiskuma turpinājumu. Šīs tiesas sēdes priekšsēdētājs atteicās saskaitīt 1+1 un paziņot objektīvu rezultātu, bet izvēlējās ērtu esošā stāvokļa apstiprinājumu. Satversmes tiesas lielākais sasniegums ir okupācijas fakta konstatējums. Bez tam tā noraidīja 9. Saeimas priekšsēdētāja 2009. g. oktobra atbildes rakstā ietverto apgalvojumu, ka saskaņā ar 1919. g. Pilsonības likuma 8. pantu, kas formāli nepieļauj dubultpilsonību, Latvijas pilsoņi, kas Latvijas valsts okupācijas deļ atradās trimdā, ir zaudējuši Latvijas pilsonību. Ir absolūti neskaidrs, kāpēc šāds nekvalificēts atbildes raksts ir guvis pārējo 99 deputātu nedalītu atbalstu.

Šādu tīri gramatisku, tipiski padomisku likuma interpretāciju, Satversmes tiesa noraidīja, jo Pilsonības likums, tāpat kā visa valsts likumdošanas bija jāpiemēro apstākļiem, kas Latvijas likumdošanā nebija paredzēta, proti, okupācijai.

Ņemot vērā, ka valsti veido trīs elementi – valsts, valsts tauta un valsts vara – savu pilsoņu zaudēšana pret viņu gribu, tikai balstoties uz likuma gramatisku interpretāciju, kas nebija domāts šādai ārkārtas situācijai, okupētajai Latvijas valstij būtu bijusi pašnāvnieciska. Tādēļ Pilsonības likums bija jāinterpretē tā, ka Latvijas pilsonība visā okupācijas periodā netika zaudēta – nedz Latvijā, kur Latvijas pilsoņiem tika uzspiesta PSRS pilsonība, nedz trimdā, kur tie parasti ieguva otru pilsonību. Tas ir viens no Neatkarības atjaunošanas deklarācijā nostiprinātās valsts nepārtrauktības doktrīnas centrālajiem elementiem.

Šādi, atbilstoši valsts izdzīvošanas interesēm, valsts okupācijas periodā rīkojās arī Latvijas leģitīmās pārstāvniecības ārzemēs, izsniedzot Latvijas pavalstniekiem Latvijas pases, kas vienlaikus kalpoja arī par viņu pavalstniecības apstiprinājumu. Neviena valsts iestāde un tiesa līdz šim nav vēlējusies apjēgt, ka Latvijas okupācijas laikā dzīvot brīvajos Rietumos ar Latvijas Republikas ārzemju pasi bija politiska demonstrācija pati par sevi un Latvijas Valsts kontinuitātes fakta atgādinājums pasaulei! Okupācijas gados Latvijas Republikas sūtniecības ārzemēs ir reģistrējušas pavalstniekus kā Latvijas pilsoņus, gan pirms, gan pēc Latvijas rīcībspējas un neatkarības atjaunošanas. Ko Latvijas Republikas pavalstnieks trimdā aktīvi vēl valstiskāku varēja darīt!

Satversmes tiesa arī noraida apgalvojumu Saeimas atbildes rakstā, ka Augstākā padome rīkojusies ārpus savas kompetences robežām, savā 1991. g. novembra lēmumā, atzīstot Latvijas pilsonību arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri trimdā okupācijas periodā bija kļuvuši par dubultpilsoņiem! Šis Saeimas apgalvojums ir klajā pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu. Acīmredzot, Saeima taču pieļauj, ka Augstākā padome drīkstēja pasludināt Latvijas valsts neatkarību, bet nedrīkstēja atzīt pilsoņa tiesības saviem pilsoņiem. Sekojot Saeimas loģikai, tā tad būtu valsts bez pilsoņiem.

Situācija, kas Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešiem sākotnēji likās juridiski nepārprotama, ar Satversmes tiesas lēmumu kļuva neapgāžama: Šķiet, ka Latvija ir jauna valsts, tai ir jāapzina un jāreģistrē savi pilsoņi. Pavalstniecības institūts okupācijas rezultātā netiek atzīts un ir zudis. Kaut Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt, līdz ar to arī okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt un izplatījās uz nākamajām paaudzēm. Kaut okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā, pavalstnieku reģistrēšana un pasu izsniegšana, šodienas Latvijas iestādes atsakās atzīt savu diplomātisko pārstāvniecību dokumentus un pases, līdz ar to pavalstniecības un to derīgumu pagarināt. Pat vēl pēdējā brīdī, Augstākās tiesas sēdē, PMLP jurists apgalvo, ka ārzemju pase ir tikai iespēja uz pavalstniecības pieprasīšanu, nevis pavalstniecība pati! Paceļas jautājums, kāpēc šādi padomijas indoktrinēti juristi netiek atlaisti.

Tā “jaunās valsts” teorētiķi neatzīst, ka Latvijas pavalstnieki Latvijas okupācijas laikā rietumu ārzemēs veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu, tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī. Ar šādu pieeju likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultā pavalstniecība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Spriedums trimdas latviešiem, kuri ir citu valstu pilsoņi, liegt Latvijas pilsonību, ir de facto tās atņemšana. Tas ir starptautisko tiesību pārkāpums pašiem pret saviem pilsoņiem un pret savu nāciju. Trimda ir integrāla Latvijas pilsoņu kopuma un latviešu nācijas sastāvdaļa.

Sekojot valsts loģikai tie, kas ir cietuši no padomju un fašisma represijām atrodas vienīgi Latvijā. Bēgļiem bēgot no dzimtenes un dzīvojot piespiedu kārtā ārpus savas tēvzemes, nav piešķirams padomju un fašisma represiju cietušo statuss, jo tie jau tikai atradās saulainas svētdienas izbraukumā.

Bēgļi vai emigranti

Dubultā pavalstniecība neradās emigrējot, kā bēgšanas faktu šodien Latvijā mīl kļūdaini apzīmēt. Otrā pasaules kara bēgļi negāja bombardēšanas laikā Rīgā uz ceļojuma biroju, lai tur nopirktu braucienu uz rietumiem, tie glāba savu pliko dzīvību! Emigrācija parasti nenotiek tad, kad tanks stāv cilvēkam deguna priekšā! No Otrā pasaules kara krievu tankiem cilvēki bēga, nevis emigrēja!

Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt Padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunot taisnīgumu. Likumdevējs ir atstājis bez ievērības vēsturisko situāciju. Tas, kas nelieto argumentus, faktus un vēstures patiesību, bet tiesu spriedumu varu, demokrātijās nav uzvarētājs.

Ar 2010. g. Satversmes tiesas spriedumu visi Latvijas politiskie bēgļi un to pēcteči ir padzīti. Fakts ir, ka šodienas Latvija ir aiztriekusi simtiem tūkstošu savu leģitīmo pavalstnieku un izkāpusi no savas valsts vēstures. Tikai izprotot pagātni tiek saprasta tagadne.

Latvijai starp 1939. un 1945. gadu bija nesamērīgi lieli pavalstnieku, iedzīvotāju zaudējumi. Otrā pasaules kara beigās no 2 miljoniem pirmskara iedzīvotājiem bija palikuši ap 1.4 miljonu. Salīdzinot ar citu kardarbībā iesaistīto valstu armiju zaudējumiem, Latvijai ir procentuāli vislielākais zaudējums – 30,5 procenti. Okupācijas muzejs lieto zaudēto pavalstnieku skaitli 610 000. Tajā nav iekļauti nedz tie, kas pēc kara atgriezās Latvijā, nedz tie, kurus padomju vara tiesāja un deportēja, nedz tie, kuri mira nacionālo partizānu karā. Nav arī iekļauti aprēķini par dzīvīguma zaudējumiem – nepiedzimušo bērnu skaits.

Kas attiecas uz 610 000 zaudēto Latvijas iedzīvotāju, tad pēc zinātnieka un profesora Pētera Zvidriņa pētījumiem skaitlis ir krietni lielāks. Pavisam bojā gājušo, deportēto un bēgušo Latvijas iedzīvotāju skaits kara gados sasniedzis apmēram 700 000 jeb vienu trešo daļu pirmskara iedzīvotāju. Šādu skaitli min arī Visvaldis Lācis, vēsturnieks un politiķis, savā grāmatā Latviešu zemes un tautas vēsture atsaucoties uz Zvidriņa un Intas Vanovskas pētījumu Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. Okupācijas režīma vajāto, represēto un politisko bēgļu skaita aprēķins liecina, ka viena trešā daļa tautas, jeb 600 000 līdz 700 000 Latvijas iedzīvotāju bija tieši iesaistīti. Tie paši dati atrodami arī okupētā Latvijā publicētajā Bruno Mežgaiļa un Zvidriņa grāmatā Padomju Latvijas iedzīvotāji.

Varētu piebilst, ka skaitlis, aptuveni 700 000 cilvēku, iespējams vēl lielāks. Precīzi to nekad vairs neuzzināsim. Abu okupācijas varu noziegumu un kara dēļ Latvija zaudēja ļoti lielu daļu iedzīvotāju, ieskaitot lielāko daļu nacionālās elites.

Citās valstīs to sauktu par nacionālu traģēdiju. Paceļas tikai viens vienīgs jautājums, kāpēc Latvijas pēdējo 21. gada valsts prezidenti, ministru prezidenti, valdības, Saeimas, politiķi un vēsturnieki nav darījuši neko, lai savu pasaulē izklaidēto tautu sauktu atpakaļ un savus leģitīmos pavalstniekus vismaz formāli piesaistītu valstij. Piemēram, Rietumvācija, Vācijas Federatīvā republika, pēc Otrā pasaules kara integrēja 17 miljonu bēgļu. Turpretīm Latvijas valsts manifestē, ka tai neviens Otrā pasaules kara upuris, bēglis, padzītais, represētais – vārdā Latvijas pavalstnieks – nav vajadzīgs un neapmierina izkliedētās tautas principiālo prasību pēc pavalstniecības.

Skaitļi un vēsture fragmentāri ir pieejami no okupētās Latvijas laikiem. Fakti nav nedzirdēti un noslēpti jaunumi. Arī jau agrāk varēja no tiem izdarīt secinājumus. Vēl aizvien ir patīkamāk izkāpt no vēstures kontekstiem, nekā nodarboties ar tiem, ir interesantāk izfunktierēt, ka Latvijas politiskie bēgļi un trimda ir pēkšņi un pārsteidzoši uzradušies no zilā gaisa, kaut katram bija radi rietumos, kurus bija politiski opurtūni noklusēt. Tā Latvijā joprojām lieto folkloristisko saukli tautietis, nevis valstisko definīciju pavalstnieks!

Laika tecējuma, līdz šodienai, Padomju pilsonības likumi tika lāpīti, laboti, atcelti, atjaunoti tāda mēra, ka pat starptautiski juristi šos tiesiskos kūleņus uzskata par bold innovations in law. Pēc Otra pasaules kara šos padomju pilsonības likumus un to izpratni pārņēma Austrumu bloka valstis un jaunās PSRS republikas – ar rezultējošo pavalstniecības neizpratni. Padomju savienība vienmēr bija konstrukts, kas stāvēja pāri savam pilsonim, noteica pilsoņa piederību vai nepiederību valstij, neņemdama vērā pilsoņa paša vēlmes.

Padomju Savienība bija bēgļus producējoša un atraidoša valsts un tos ienīda. Šo necilvēcīgo pieeju cilvēkam ieviesa Ļeņins un pilnveidoja Josefs Staļins. Pamatnostāja, bēgot no savas valsts, bēglis kļūst par dzimtenes nodevēju un kolaborantu – kas nav ar mums ir pret mums. Šī pieeja ir iestrādāta Padomju pilsonības likumos un bija cieši saistīta ar PSRS iekš- un ārpolitiku un propagandas mērķiem.

Tas, kas toreiz bija pareizi, taču šodien nevar būt nepareizi. Pareizi teikts: Kas ir bijis netaisnīgi, vienmēr būs netaisnīgi! Jānis Vagris, viens no daudziem pārliecinātiem komunistiem, kurš ir kļuvis par simbolu nevēlēšanai apjēgt un kas ir kalpojis noziedzīgam režīmam, tajā vienīgi saskatīdams savu pienākumu pildīšanu. Viņš bija okupētās Latvijas Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs, LKP CK pirmais sekretārs, 1988.g. oktobrī, pirms 1. Latvijas Tautas frontes kongresa, Mežaparkā uzstājās un teica, ka latviešu tautai nav pāri darījis. Vagrim 2010.g. 04. maijā , kā jau daudziem citiem komunistiskās partijas locekļiem un čekistiem iepriekš, prezidents Zatlers pasniedz valsts apbalvojumu un to ieceļ par Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku , kā atzinību par pozitīvo darbu Maskavā, PSRS Tautas deputātu kongresa delegāta statusā un par īpašiem nopelniem un ieguldījumiem Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas periodā.

Latvijai ir izirušas atlikušās vērtības, ētika un morāle! Trimdai, Latvijas valsts integrālai tautas daļai, nepasniedz Triju Zvaigžņu ordeņus, kā Latvijas Republikas cieņas izrādīšanu par nopelniem tēvijas labā. No 1940.g. līdz šodienai trimdai ir nopelni politiskā, saimnieciskā, sabiedriskā un kultūras darbā jebkurā jomā. Tai pienākās atzinība par pozitīvo darbu, protams, ne Maskavā, šis ģeografiskais punkts lai paliek Vagra un komunāru teritorija, bet toties visā atlikušajā nekomunistiskajā rietumu pasaulē!

Latvijas neizpratne par demokrātiskiem procesiem

Flawed democracies ir valstis ar nepietiekošu demokrātiju, kuru pamatos ir brīvas vēlēšanas un pilsoniskās brīvības tiek ievērotas, bet ir nopietni trūkumi citos demokrātijas aspektos, piemēram, ir mazattīstīta politiskā kultūra un zema politiskā līdzdalība. Latvija, pēc 2010. g. Economist Intelligence Unit demokrātijas indeksa rādītajiem, ir valsts ar nepietiekošu, apskādētu, bojātu demokrātiju. Vien jau neatrisinātā pavalstniecības, pilsonības problemātika liecina par to, ka Latvijas vieta pamatoti atrodas nepietiekošo demokrātijas valstu vidū un pēc pagajušā gada skaitļiem indeksā ir noslīdējusi par 5 punktiem. Salīdzinot ar 2008. g. Latvija ir nokritusi par divām pozīcijām, Lietuva par vienu, Igaunija uzkāpusi par cetrām.

2011. g. 4. maijā būtu ētiski un godīgi, arī Latvijas politiskiem bēgļiem un politiskai trimdai izrādīt pienākošo cieņu un godu, atdodami tai en bloc, tāpat kā tai 1995. g. en bloc atņēma, pavalstniecības – kopā ar Trīs zvaigžu ordeņiem!

Ne jau PSKP biedri Edmundi Johansoni, Jāņi Vagri, Juri Bojāri uc. rūpējās par to, lai Latvija nepazustu no pasaules kartes, bet gan tie, kas domās un darbos rūpējas par Latviju tad, kad valsts bija zaudējusi savu rīcībspēju un bija okupēta.

Pielietotās sankcijas pret Latvijas pavalstniekiem, kuriem saskaņā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu ir Latvijas pilsonība un vienlaikus expressis verbis oficiāli atzīta citas valsts pavalstniecība, un kuri nav reģistrējušies līdz 1995. g. 1. jūlijam, nav piemērotas, vajadzīgas un atbilstīgas! Paceļas valsts un tiesu neatbildētais jautājums: Ko valsts un sabiedrība no tā iegūst? Vai tiešām var uzskatīt par Latvijas valsts un sabiedrības ieguvumu to, ka Latvijas pilsoņiem tiek liegts īstenot viņu pilsoņu tiesības? 

Tāpat kā pieprasītā atkārtotā reģistrācija, gan vēstniecību un PMLP reģistros ir pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu, jo tas nozīmē, ka tiek vispārīgi apšaubīta vienīgo Latvijas valsts leģitīmo iestāžu darbība, kuras turpināja darboties okupācijas periodā. Valsts sev pierāda, ka tā ir jauna valsts. Vai tā ir argumentācija par valsts un nācijas interesēm, apgalvot, ka pilsoņu zaudēšana pati par sevi ir ieguvums Latvijas valstij? Bet ja tas netiek skaitīts par ieguvumu, tad, atliek konstatēt, ka Latvijas ieguvums no tā, ka šai pilsoņu grupai tiek liegtas pilsoņu tiesības, praktiski nav nekāds.

Deivids Džeims MakAlisters (David James McAllister) 2010. g. jūlija kļuva Lejassaksijas ministru prezidents Vācijā. Tai ir 8 miljonu iedzīvotāju, aptuveni tikpat daudz kā visā Baltijā kopā. Viņš ir Skotijas un Vācijas izcelsmes. Viņam šodien ir divas pavalstniecības – Lielbritānijas un Vācijas. Šis apstāklis netraucē nedz Lielbritāniju, nedz Vāciju viņu uzskatīt par savu pavalstnieku un viņam uzticēt Vācijā tik svarīgu politiski valstisku amatu.

Jebkurā attīstītā demokrātijā ir nobrieduša valstiskuma uzskati, vērtību konsenss, kas ir ārpus politiskās dienas kārtības un tas ir tik skaidrs, ka to neapšauba. Viens no šādiem punktiem, pats svarīgākais, ir rūpēties par valsts elementāro šūnu, valsts augstāko suverēnu – savu pavalstnieku.

Turpretīm Latvijā pavalstniecības fakts ir piesaistīts politiskajiem vējiem, nevis pārliecībai, kas stāvētu visam pāri, kas vienotu visas partijas, kas vienotu valsti, kas veidotu nacionālu valsti. Vispārējas vēstures zināšanas, mērķtiecīga pievēršanās tai, vēstures sapratnes veidošana sabiedrībā, ir, kā valoda, nacionālas identitātes sastāvdaļa. To izvērtējot no jauna, atbilstoši šodienas kritērijiem, nonākot pie konsensa un vēstures konsolidācijai – tam ir jābūt politikas šodienas mērķim.

Jebkura demokrātiska sabiedrība, kura savus konfliktus nerisina, bet ar aizliegumiem konservē, beidz būt demokrātiska, pirms tā sāk apjēgt demokrātiju.

The summer of 1998 was a good time to be a young American-Latvian. Of course, any time is good to be a young American-Latvian, but that summer was particularly good, especially if you happened to find yourself in Rīga during the Song and Dance Festival.

For a couple of weeks that July, thousands of young diaspora Latvians—from the U.S., Canada, Australia, Sweden and Germany—descended upon Rīga to attend the festivities. Some came to dance, others to sing, though the majority were there simply to enjoy the show. But everybody, absolutely everybody was there to celebrate and have a good time in summery Rīga, where the sun shone almost every day and the cobbled streets of the Old City were filled with dancing and song. 

At night, the central meeting place for the young crowd of American-Latvians was the courtyard behind Paddy Whelan’s, a bar on Grēcinieku iela. Practically every evening during the festival, the courtyard was packed with people hoisting heavy mugs of beer, bursting into spontaneous bouts of singing and occasionally pushing aside the wooden tables to perform an impromptu Latvian folk dance routine. As I recall, “Perkonītis duncināja” was the dance of choice at Paddy Whelan’s, and the preferred tune was a shaky rendition of “Ai, jel manu vieglu prātu,” a recently revived folksong made popular by Jauns Mēness, that we had learned for the first time that summer. For many of us, that song was one of the most important things we brought home to America, where it would be belted out, perpetually incomplete, at Latvian gatherings for the next several years.

But as soon as Paddy Whelan’s closed, not long after midnight, the crowd would shift to another favorite location: the beer garden in Dome Square, which stayed open all night during the festival. Everybody moved as a tightly knit group, weaving up Grēcinieku iela to Skārņu, then hanging a left and shuffling past St. Peter’s Church and the all-night grocery store on Šķūņu, a favorite stop for a microwaved kotlete on a bun. Eventually we’d all settle at a spot near the edge of Dome Square, at a cluster of tables conveniently located beside a row of pay phones, for which we had all prepaid calling cards, and across from the Lido restaurant, which had free restrooms inside. For many people that summer, those late-night walks were the only chance to see the local scenery, for they spent almost the entire week of the festivities sitting in the pubs of Rīga, where a frothy mug of beer, placed atop a thick coaster, cost just 60 santīms.

Sometimes, though, too many mugs of that hoppy brew would cause a few members of the young American-Latvian delegation to veer off the beaten path, so to speak, and find themselves in the terra incognita of the nocturnal Old City—meaning anything that wasn’t located somewhere on the way between Paddy Whelan’s and Dome Square. One evening an acquaintance of mine stumbled out of the midnight parade between beer gardens and somehow struck up a conversation with a group of teenagers sitting on a bench. I headed after him, to make sure he didn’t get into any trouble, and found my acquaintance quickly launching into a discussion about the moral dimension of sociolinguistics. For my acquaintance had discovered his new friends having a conversation that mixed two languages: Latvian and Russian.

This mixing of languages was too much for my acquaintance (let’s call him Andrejs) to bear. Never mind the fact that all of us had been mixing two languages—English and Latvian—our entire lives, and certainly all evening long. In fact, our accustomed linguistic cocktail had been the source of much amusement for the bartenders at Paddy Whelan’s, who always chuckled at our ability to switch flawlessly between English and Latvian, often within the confines of a single sentence. But somehow the fact that the young teenagers on the bench were using Russian as the second element in the mix—the orange juice chaser to the vodka shot of Latvian, or perhaps the other way around—caused Andrejs to erupt into indignant anger.

“Why are you speaking the occupier’s tongue!” he bellowed in heavily accented and slightly slurred Latvian as I stood beside him, futilely trying to get him to leave the matter alone and come back to the crowd. Looking back, I’m surprised that both of us didn’t get punched in the face, though I’m sure the two teenagers looked upon us as such oddities that the normal reaction to this confrontational situation simply didn’t register.

“Your thinking has been poisoned!” he continued. “Growing up in the Soviet Union has poisoned your thinking, and your language!”

The teenager who had been speaking Russian had a very simple explanation for his behavior. Very calmly, he replied to my friend, “The Russian language is a beautiful language. In what other language can you say…” And here he launched into a lengthy declamation in the “occupier’s tongue.” Of course, neither my friend nor I understood anything he said, because we had never learned Russian. At the time, I knew no more than two words: nyet and da, and these I had learned from popular American 1980s action movies, which always portrayed Russians as the bad guys. I was a little taken aback by the fluency of his speech, and the words did indeed sound quite ornate, albeit impenetrable.

But Andrejs certainly didn’t think so. His critique of this declamation was categorical.

“I thank God I was born and raised in America, so my thinking is still pure. And you can go back to where you belong. Go back to Russia.” Here he extended his arm and pointed his finger unsteadily to the east.

At this Andrejs’s two interlocutors simply smiled. Both of them had enough presence of mind to realize the irony of the situation: a college student born and raised in America telling two native Latvians to go back where they belonged. The natural answer to such an accusation would be to tell Andrejs to go back where he belonged, and then send him on his way with a swift uppercut to the jaw—just like in those ‘80s action movies—but they didn’t have enough time to finally decide on this course of action because I grabbed Andrejs by the elbow and pulled him back in the direction of Dome Cathedral. But he continued shouting, “Go back to where you belong!” and pointing toward what he believed to be the east. But in fact he just as well could have been pointing west, because one of the differences between Rīga and a typical American city is that the Latvian capital wasn’t built on a clear axis of cardinal compass points. In Rīga, it’s almost impossible to tell which way is west and which way is east. It’s not so simple to get your bearings.

* * *

A few years later, after I graduated from college, I packed up my bags and moved to Rīga. I had made several close “local Latvian” friends and acquaintances over the years, and therefore had a community of people waiting for me on the other end. Interestingly, the words of that teenager sitting on the bench back in 1998 would repeat themselves over the years, both before and after my move to Latvia. I would often hear my friends talk about the beauty of the Russian language, and the speaker’s ability to say things in Russian that just could not be expressed in Latvian, due to the wider, more colorful linguistic range of the Russian language, especially when dealing with the metaphysical and matters of aesthetics. They would weave Russian phrases into stories about their past, particularly of their childhoods in the late 1970s and ‘80s. They would regularly use words like “expansiveness” and “greatness of soul” to characterize the Russians they knew, and would regularly recount unexpectedly brilliant things that Russians on the street told them—of course, in untranslatable phrases of heart-wrenching beauty.

Another ritual that my friends indulged in, and which I was prevented from enjoying due to my lack of Russian, was communal sessions of listening to music by the Russian singer-songwriter Boris Grebenshikov. The scene reminded me of similar moments at college, when my roommates would sit around the stereo after late-night parties, singing along to Leonard Cohen. But instead of mournful tunes about lost loves and torn raincoats, Grebenshikov sang about life as a listless wanderer in Leningrad during the Soviet period, about drinking vodka in communal apartment kitchens and then waking up the next morning in a room filled with hazy cigarette smoke. All of this was explained to me by my friends, though the details, they always claimed, were practically untranslatable. So I would just sit back and enjoy Grebenshikov’s sweet, faintly trembling tenor wash over me, content in my ignorance.

And ignorant I remained. Though my friends always said that I should learn Russian, in order to understand Grebenshikov and finally comprehend some of those beautiful, untranslatable phrases, I always brushed it aside.

“Oh, Russian’s too hard,” I’d say, or I’d claim not to have any time, though I somehow always found the time to spend long mornings lying in rooms filled with hazy cigarette smoke.

But the real reason was something deeper. I was, in the end, a product of the same culture that produced my eastern-pointing acquaintance Andrejs. We had been raised not just to uphold the Latvian language (this was, after all, the point of the diaspora community: to keep the language and culture alive), but also, as a necessary corollary, to hate the Russians, who had occupied our grandparents’ country and forced them to leave for foreign shores. Ruck Fussia! Nyet, nyet, Soviet! Hands off Latvia! The Russians were the ones who had Russified Latvia and jeopardized the very survival of the Latvian people. They had contaminated the purity of Latvia, and had used the Russian language to aid its destruction—these were the catchphrases of the nineties, though many continue to uphold them even today.

But living in Latvia, it’s hard to uphold these conviction. Rather, maintaining them sooner impedes your progress in living here rather than aids it. They simply prevent you from experiencing the bountiful mix of languages and cultures that make Rīga a unique place. Rīga is a multicultural and multilingual city, and always has been. Latvian is the official language, and will certainly remain so, but you hear Russian everywhere you go—on the street, in stores, at the playground. You also hear it during late-night conversations with your friends, particularly when they have had a few drinks, decide to put on some music by Grebenshikov, and then go searching for just the right album in an old suitcase filled with scratched-up compact discs in broken cases, alongside other relics from their past. Without a knowledge of Russian, this communal past—my friends’ past and the stockpile of memories that defines who they are—as well as a very present dimension of the city in which I lived, would remain impenetrable to me, firmly shut in a dusty old suitcase, the keys lost forever.

* * *

What finally made me decide to change my mind about learning Russian arrived, oddly enough, in the form of the French language. Though I had no time to learn Russian, I somehow found the time to study French at the French embassy’s Cultural Center in Rīga, an effort that I hoped would lead to my finding a well-paying, comfortable job in Brussels (though all it would prove to give me in the end was a shelf full of French children’s books that I can read to my kids at bedtime, much to their dismay, and an ability to incorporate scenes of ordering fluently in French at a café into my wistful daydreams of Brussels-based bureaucratic paradise). But while I was studying French, I had the benefit of taking private lessons from my teacher, Olga, at a café in the Old City, in exchange for some lessons in English. 

During one of our conversations over croissants and lattes, I asked Olga about why she, an ethnic Russian, decided to become a French teacher. What had attracted her to the French language? What it some sort of throwback to Tolstoy-era St. Petersburg, where the aristocracy spoke better French than Russian?

Her answer was quite surprising. Growing up in Imanta, a mikrorajons of squalid block-style apartment buildings near Jūrmala, Olga never though of herself as a Russian per se; she was simply a resident of Imanta, an area that she still spoke of patriotically, praising its traditional association with Soviet sailors and the wisdom they brought back from the sea. When she started school, at a predominantly Latvian school in central Rīga, she quickly discovered that she spoke Latvian with a strong Russian accent, and was eventually grouped in with the other Russian kids. This association probably would have been fine, if she hadn’t spent the early summers of her youth with a relative who lived across the border in Russia. It was here that she was taunted by the local children, who laughed at her Latvian accent when she spoke and the strange Latvianized phrases she used when speaking Russian. They chided her: “What kind of Russian are you, speaking like that?” At an early age, Olga was forced to realize that she was neither really Latvian nor really Russian: she spoke both languages imperfectly, at least according to the standards of those who considered the language their own.

This search for identity was strikingly similar to the stories often heard from American-Latvians, particularly the first and second generations. Many diaspora Latvians speak of being marginalized at school on account of their imperfect command of English, having spent the first few years of their lives speaking only Latvian at home. Later, even after perfecting English, they speak of feeling distinctly different from their peers, of feeling more Latvian than American—a conviction that is only heightened as they grow older and spend more of their free time with the Latvian community, as opposed to their American colleagues and neighbors. But the first contact with Latvians from Latvians—with their long-lost cousins and relatives—always proves the same thing: that they in fact speak the Latvian language rather awkwardly, and share few of the mores and mannerisms of those born and raised in the motherland. Latvians from Latvia often cannot hide their distinct impression that their brethren from across the sea are simply Americans through and through, regardless of their ethnic heritage.

In other words, Olga’s story—the story of many Russians in Latvia—is much like the story of American-Latvians. Except that Olga, in order to minimize her sense of lacking a firm identity in the Latvian or the Russian languages, sought refuge in French, which she mastered completely. Olga spoke of the comfort she felt being in the French language. It was here that she finally felt at home. In that language, she could finally be herself, without any imposed baggage of ethnicity or national identity. In the French language, she could speak without the burden of association with a particular ethnic group. She simply spoke French, perfectly. When she traveled to France, people simply accepted her as a fellow French-speaker and left it at that.

This insight into the difficult search for identity that many Russians in Latvia had to go through gave me a renewed, or at least a taste-it-again-for-the-first-time, interest in learning more about the people who wandered the same streets as I did. By learning Russian, I could hear many stories like Olga’s—stories quite different from those of my Latvian friends’—which would give me further insight into the experiences of those many people who call Latvia home. But if you don’t speak the language, these people remain simply faces in the crowd—Russians, a mass of people in fur coats and leather jackets, without individual characteristics. A mass of people who are therefore the perfect targets for paroxysms of anger on the part of many American-Latvians. For the frustration of not having an identity either in Latvia or in the United States—a dilemma that was driven home precisely when visiting in Latvia—needs a place to be directed. But unlike the frustration felt by people like Olga, who sought solace in learning French and assuming a new, neutral identity, the frustration of many American-Latvians is vented in anger at a third party, rendered into a muted, homogeneous mass: “the Russians,” “the occupiers.”

Of course, this invective is explained and rationalized in various ways. The Russians are threatening the existence of the Latvian language, for instance, or threatening the sovereignty of the Latvian state. These justifications remain largely unfounded concerns: the Latvian language is doing just fine, and is well protected by a couple million speakers and even its own Microsoft Office language pack, and the sovereignty of the Latvian state is guarded now by both E.U. inclusion and the strong arm of NATO. The adoption of Russian as an official language in Latvia is far from a real possibility, and remains the paranoid delusion of people who know little about the realities of life in Latvia. You can come to Latvia and live here for eight years without speaking a single word of Russian, as I did. (You can also live here for many years without speaking a single word of Latvian, as many American and British expatriots still do.) You can even get a job in Brussels translating speeches into Latvian for the benefit of delegates to the European Parliament, where Latvian is one of twenty-three official languages.

So why not learn Russian? Why willfully prevent yourself from conversing with more than a million inhabitants of Riga? Why deprive yourself of understanding the poetry of Grebenshikov, or even the jokes regularly told by most Latvians over the age of twenty-five? Why keep yourself from hearing stories from people like Olga, which remain an important part of the collective past of the Latvian nation? What is the point of keeping alive a prejudice passed down from previous generations? As an American-Latvian, it was particularly difficult for me to answer these questions, because America is a country supremely welcoming of differences and founded on respect for the other, regardless of ethnic heritage. Most of the Russians living in Latvia today are the children and grandchildren of parents who fled from the wretched mid-century living conditions of war-torn inland Russia, seeing the glinting shores of Latvia as promises of a better life. In many ways, their destiny is remarkably similar to the fate of Latvians who fled to America during the war. Then why do wartime refugees to America and their children chose to condemn, instead of seek to understand, their spiritual doubles in Latvia, even going so far as to demand that they return from whence they came, waggling a crooked finger in the approximate direction of the East?

* * *

After grappling with these questions and finally exposing my own inherited prejudices, I decided on a course of action. I sought out the oldest social networking site known to man—the barber shop—and inquired after a Russian teacher. My barber was eventually able to put me in contact with the very best teacher in the city—a poet, of course, as all the best Russian teachers must be, and a respected translator of Latvian verse into Russian. Not only has my world been enriched by knowing a fascinating and, of course, properly great-souled individual who I might never have known before, but I have also made progress in learning what I once thought was something forever locked to me. Pronouncing the complex knots of Russian words has unleashed whole dimensions of sound that I never thought I would hear coming from my lips, and given me the chance to exercise my brain with new words and linguistic constructions. Russian has provided insight not only into the Latvian language, which often functions according to similar principles as Russian, but also into the nature of language and meaning as a whole. With a little more work, the entire vast expanse of Russian literature—much of it written just a few hundreds miles from Riga—will be opened at my feet, along with an entire wealth of music, film, and culture.

Besides the insight it has provided into language and culture, Russian has also revealed entirely new vistas of the Latvian capital for me, uncovering parts of the city that I had never seen before, or rather never understood. I can read signs on the streets, messages posted on utility poles and bulletin boards, and labels affixed to products. I can catch words from the people who pass me on the sidewalk, and follow snippets of conversations they are having on their phones, making the simple act of walking down the street a more multi-dimensional experience than ever before. Most importantly, of course, I can also conduct simple conversations with the Russians I meet every day, with whom conversation was always stilted in the past, owing to our inability to communicate freely. We can switch between Latvian and Russian, using our combined knowledge of the two to arrive at a common understanding. I can finally be like my friends, who use their knowledge of multiple languages to enrich their lives and expand their circles of contacts, their sources of information, and their wellsprings of inspiration—in other words, to make the act of living an infinitely more manifold experience.

Now that I’ve learned some basic Russian, I can also understand many of the phrases tossed around by Latvians who grew up with the two languages, particularly when the conversations veers toward the past or the metaphysical. At the same time, I can also hear how poorly most younger Latvians speak Russian, with incorrect declensions, conjugations, and inflections, and sentences comprised totally of Latvian accents and intonations. So with a little work, it’s easy to surpass the Russian vocabulary of most Latvians under 25, and with a little more concerted effort it’s quite possibility to speak with more grammatical precision than most Latvians under 35, most of whom didn’t learn Russian formally in school and can’t really tell you why a phrase is or is not correct.

This discovery is a direct refutation of the oft-expressed belief in the American-Latvian community that it is impossible to get a job in Latvia if you don’t speak Russian. This simply isn’t true. Though most job descriptions list Russian as a prerequisite, this is more out of custom than necessity, particularly in the professional sector, and the bar that determines the level of Russian proficiency is rapidly descending with each passing year. What’s more, in the professional world, the bonus of knowing English perfectly outweighs the disadvantage of not speaking Russian, as you can always find someone nearby who does. Learning Russian as a American-Latvian will give you added value, as it will suddenly earn you grudging respect from those colleagues who previously used your lack of Russian as a reason to downsize your importance in their eyes and elevate their own significance in the ongoing battle between permanently wounded egos that defines the Latvian workplace. Navigating this war zone of Latvian low self-esteem, where everyone looks after his own interests and avoids collaboration for fear of being superseded, is the true challenge for an American-Latvian who wishes to work in Rīga, not a lack of Russian proficiency.

But if they wish to achieve this elusive proficiency of Russian, American-Latvians have a marked advantage over others. If you have spent the greater part of your youth—or at least Friday nights before Latvian school the next day—picking your way through Latvian declensions and conjugations, then you already have a leg up on Russian, as the language has a similar structure of declensional paradigms and prefixes. Most phrases follow the same syntactical patterns as Latvian, and many of the words in Latvian are exactly the same in Russian, albeit pronounced and of course spelled differently. If you can traverse the thick veil of Cyrillic, which gradually parts after the first weeks of learning (first for the eyes and later for the brain), then it’s smooth sailing from there, at least until you confront the thorny issue of accent placements. Russian would be a good minor course of study for an American-Latvian university student, as it would not only be relatively easier to learn—thanks to having a firm grasp of Latvian—but also give you an added skill if you decided to move to Rīga, where you could employ all three of your languages on a daily basis, just like the thousands of other progressive young professionals who call this multicultural city home.

However, learning Russian won’t earn you much respect from many older members of the American-Latvian community, some of whom would like to see the Russian language completely eradicated from the linguistic space of Latvian territory, sent back east to Russia. Most of these people never lived in Latvia, and certainly don’t live here now. They will never appreciate the mix of languages—Latvian, Russian, English—and the blend of cultures that make Rīga such an exciting place to live and work, and a stimulating environment to raise trilingual children. They’re too busy pointing their fingers out to the east, or to the west, searching for the right direction to channel out their anger. If they only stopped for a moment and straightened their waggling fingers, they’d realize that the breeze in Rīga was blowing in from all directions at once—north, south, east and west—just as it has for centuries.

Come to think of it, that reminds me of something in a song by Grebenshikov, something beautiful, just heart-wrenchingly beautiful. Now if only I could find that album. It’s in a suitcase somewhere, tossed in with some other mementos, right next to a Jauns Mēness CD, a hoard of old calling cards and a stack of coasters covered with my friends’ phone numbers, scrawled down by the light of the midnight sun on a warm summer evening long ago.

Pēdējā 2×2 nometne, kas 2010.gada nogalē gleznainā Malibu apvidū Kalifornijā pulcēja vairāk nekā 100 latviešu jauniešu no ASV, Kanādas, Latvijas un citām latviešu mītnes valstīm pasaulē, apliecinājusi cik joprojām aktuāla un nozīmīga ir latviskā piederības apziņa ārpus Latvijas jau otrajā paaudzē dzimušajiem latviešiem, par ko Latvijā dzīvojošajiem, izrādās, nereti ir visai maz nojausmas.

No apkārtējās pasaules noslēgtajā vidē, kalna galā radītajā “mazajā Latvijā”, kur dalībnieku naktsmītnes un darba telpas varēja atpazīt pēc Latvijas vietvārdiem – Rīga, Liepāja, Cēsis utml., sešu dienu garumā noritēja nodarbības latviešu jauniešiem vecumā no 18 gadiem. Tās stiprināja dalībniekos viņu latvietības izjūtu, lika pamatu jaunām un spēcināja jau iepriekš izveidotas draudzības, kā arī mudināja dalībniekus apzināt sevi ne tikai kā Amerikas un Kanādas latviešu kopienas sastāvdaļu, bet arī domāt par savu piederību Latvijai.

Pārsteigti par latviešiem Amerikā

Kā atzīst vairāki 2×2 dalībnieki, šī nometne devusi viņiem vairākas atklāsmes. Kā viena no pārsteidzošākajām atklāsmēm vairākiem no Latvijas atbraukušajiem dalībniekiem bijusi – redzēt latviešu valodas un kultūras dzīvotspēju Amerikā. “Iespēja piedalīties ‘2×2’ man ļāva vairāk iepazīt Ziemeļamerikas latviešu sabiedrību, kas man kā studentam no Latvijas bija visaizraujošākā kulturālā pieredze, kādā es esmu bijis,” savās pārdomās dalās Dāvis Siksnāns, kurš šobrīd ar Dr. Ainas Galējas stipendiju mācās Viskonsīnas universitātē Oklērā. Ne tikai Siksnānam, bet arī citiem no Latvijas atbraukušajiem dalībniekiem un lektoriem tas bijis liels pārsteigums uzzināt par tik daudziem ārpus Latvijas dzimušajiem jauniešiem, kuri teicamā līmenī apguvuši latviešu valodu, pārzina Latvijas kultūras tradīcijas un interesējas par Latvijā notiekošo. Tāpat vairāki Latvijā dzimušie un uzaugušie jaunieši atzīst, ka viņiem bijis pārsteigums arī redzēt praksē atsevišķas latviešu kultūras tradīcijas, ko Latvijā praktizē vairs tikai retais.

Turpretī Amerikā un Kanādā dzimušajiem latviešu jauniešiem 2×2 nometne pavēra iespēju ne tikai papildināt savas zināšanas par latviešu valodu un tradicionālo kultūru, ko tie pārmantojuši no saviem vecākiem un vecvecākiem, bet arī izzināt mūsdienu latviešu kultūru caur visdažādākajām maņām. Proti, dalībniekiem bija iespēja noklausīties cienījamās literātes Māras Zālītes vieslekcijas par latviešu literatūru un mākslu, vakaros – noskatīties pēdējos gados Latvijā radītās animācijas filmas, izgaršot – Latvijā pazīstamā šefpavāra Māra Jansona un viņa apmācītās komandas gatavotos latviešu ēdienus. Tāpat dalībnieki varēja izdejot Dziesmas Teteres vadītās tautas dejas un sajust sudraba spēku Lilitas Spures un Vitauta Straupes vadītajās rotkalšanas nodarbībās. Dalībniekiem arī bija iespēja piedalīties Lolitas Ritmanes un Brigitas Ritmanes Džemesones vadītajās mūzikas klasēs un Lindas Treijas pasniegtajās mākslas nodarbībās. Nometnes laikā videoentuziasti varēja Alekša Dankera un Nika Bāra virsvadībā līdzdarboties interviju gatavošanā mutvārdu vēstures portālām “Spoken”. Šī Dankera un Bāra aizsāktā projekta mērķis ir sagatavot videointervijas ar Amerikas latviešu vecāko paaudzi par dzīvi pirmskara Latvijā, bēgļu gaitām un pārcelšanos uz ASV, kas pēc tam tiks apkopotas un būs pieejamas tīmeklī. Kā paliekoša 2×2 nometnes liecība ir šobrīd montēšanas stadijā esošā dziesma “Manā sirdī”, kuras vārdus par godu 2×2 nometnei sarakstīja Māra Zālīte un mūzikas pavadījumu sacerēja Lolita Ritmane.

Stiprinot piederību mūsdienu Latvijai

Ar aicinājumu nometnes dalībniekiem stiprināt savas saites ar Latviju 2×2 dalībniekus uzrunāja Andrejs Pildegovičs, Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV un Meksikā. Jautājumu par veidiem, kā to īstenot, dalībnieki ļoti interaktīvā veidā apsprieda darba grupā “Latvija +20”, kuras programmas izstrādē bija pieaicināti vairāki Latvijā sevi apliecinājuši jaunatnes līderi.

Viens no “Latvija +20” darba grupas vadītāju izvirzītajiem mērķiem bija veicināt dalībnieku izpratni par Latvijā notiekošajiem procesiem, aicinot viņus uz līdzalību Latvijai aktuālās sociālās un politiskās diskusijās. Diskutējot par pašreizējo situāciju Latvijā, dalībnieki identificēja, viņuprāt, lielākos izaicinājumus, ar ko Latvija šobrīd saskaras, to vidū uzskaitot latviešu valodas dzīvotspēju, demogrāfisko krīzi, ekonomiku, Latvijas enerģētikas atkarību no Krievijas, kā arī korupciju.

Nometnes pēdējās dienās, izmantojot Latvijā arvien vairāk popularitāti gūstošo “idejuTalkas” pieeju, jaunieši nāca klajā ar savām idejām dažādu problēmu risināšanai, kā arī izveidoja darba grupas šo ideju tālākai īstenošanai dzīvē. Tā, piemēram, jau konkrētas izpausmes ir pieredzējis nometnes dalībnieku Mārtiņa Andersona un Dāvja Siksnāna aicinājums aktualizēt jautājumu par dubultpilsonības ieviešanu Latvijā, kas izteikts atbildīgajām amatpersonām adresētas vēstules veidā ar vairāk nekā 40 nometnes dalībnieku parakstiem. Vairāki dalībnieki strādāja ar idejām, kā vislabāk izmantot sociālos tīklus Facebook un Twitter latviešu valodas tīrības nodrošināšanai starp tās lietotājiem. Tāpat darba grupās izstrādāto ideju vidū izskanēja iecere ar ārzemju latviešu līdzdalību nodrošināt mikrokreditēšanas iespēju Latvijas mazajiem uzņēmējiem. Lai arī pasniegts ar humoru, tomēr aktualizējot ļoti nopietno demogrāfijas problēmu Latvijā, lielu dalībnieku sajūsmu izraisīja trīs puišu pa punktiem izstrādātais rīcības plāns “Apprecēt latviešu meiteni!”.

Rezumējot pērn nogalē notikušās 2×2 nometnes uzdevumus, galvenais 2×2 rīkotājs Aivars Osvalds paskaidro: “Ja pirms 30 un vairāk gadiem, fokuss bija uz to, ko mēs varam kā jaunieši darīt šeit, brīvajās valstīs, lai palīdzētu atgūt Latvijas brīvību, tad tagad pārrunas ir par iespējām tur strādāt un par noteiktiem projektiem, kurus varētu īstenot jaunatnes labad.” IdejuTalkā radītās idejas apliecināja, ka ASV un Kanādas latviešu jauniešos ir pietiekami daudz radošu ideju gan, kā veicināt kultūras un valodas saglabāšanu ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu vidū, gan arī, kā līdzdarboties Latvijai aktuālu jautājumu risināšanā. Vieslektore no Latvijas Ināra Kehre, kas kopā ar Evu Ikstenu-Strapcāni un Andru Grafu vadīja “Latvija +20” programmu, attiecībā uz darba grupā izstrādātajiem ierosinājumiem saka: “Patiešām ceru, ka mēs katrs izvēlēsimies negaidīt, kad Latvija zels un plauks, bet darīt savu daļu, lai Latvija un latvietība tiešām zeltu un plauktu.”

Osvalds atgādina, ka bijusī valsts prezidente un ilggadēja 2×2 lektore Vaira Vīķe- Freiberga bieži savās runās uzsvērusi, ka “latviešu tauta ir maza un katrs latvietis tai svarīgs”. Uzsvērt to, cik katrs latviešu jaunietis ir svarīgs savai tautai, bijis arī viens no šīs 2×2 nometnes uzdevumiem. “Cenšamies 2×2 ietvaros palīdzēt jauniešiem atrast savu vietu un atrast, kā pielikt savu roku Latvijas nākotnei,” skaidro nometnes rīkotājs.

ASV dzimusī, bet šobrīd Briselē stradājošā Elfa Ķere Bāliņa ar savu piemēru un priekšlasījumiem demonstrēja, kā latviešu jaunieši, izmantojot savas Latvijas pilsoņa priekšrocības, ar gribu un apņēmību var veidot lielisku karjeru Latvijā un Eiropā, tādā veidā palīdzot arī pašai Latvijai.

Mēs varam mācīties viens no otra

“Kopš 2×2 jūtos, ka man tiešām ir saistība ar mūsu Tēvzemi – ne tikai ar mūsu senčiem, bet ar maniem tautiešiem tagad,” nometnes ietekmi izvērtē tās dalībniece Ilze Puķīte. “Man deva lielu prieku pastāstīt par mūsu senču tradīcijām un tās nozīmēm, tāpat kā mani darīja laimīgu iemācīties par to, kas notiek Latvijā pašlaik. Ir forši zināt, ka mēs varam visi iemācīties viens no otra, un arī vienmēr ir jauki pārliecināties, cik tuvi visi latvieši ir. Vai mēs zinām viens otru no bērnības vai satiekamies pirmo reizi, mums tomēr ir nesalaužamas saites, jo mēs esam latvieši,” saka Puķīte.

Pasaules brīvo latviešu apvienības, Amerikas latviešu apvienības, Daugavas Vanagu, kā arī daudzu Amerikas latviešu reģionālo organizāciju atbalsts 2×2 nometnei, kā redzams dalībnieku sniegtajos komentāros, ir ieguldījums ne tikai latviešu kultūras saglabāšanā un draudzību veidošanā starp latviešiem Ziemeļamerikā, bet arī ārpus Latvijas dzimušo jauniešu saiknes veidošanā ar Latviju. 88 nometnes dalībnieku vārdā gribētos pateikt lielu paldies visiem nometnes organizatoriem un atbalstītājiem!