Mīļie tautieši, ir pienācis brīdis man teikt jums ar Dievu kā Latvijas Valsts prezidentei, un tajā pašā laikā teikt jums uzredzēšanos kā Vairai Vīķei-Freibergai, kā Vairai, kā VVF jeb kā nu katrs mani bija ieradis saukt. Es būšu jūsu rīcībā visu sava mūža atlikušo laiku, un es ļoti ceru, ka ar daudziem no jums mūsu ceļi krustosies, un vēl daudz labu un interesantu darbu mēs padarīsim kopā.

Pēdējos astoņus gadus mēs esam nostaigājuši kopā un iesoļojuši vēsturē tādā īpašā ziņā, un tā ir unikāla. Prezidents ir tikai viens pats valstī, un viens pats savā vēstures periodā. Es jūtos visiem ļoti pateicīga par to sirsnību, ar kuru mana ievēlēšana 1999.gada 17.jūnijā tika sagaidīta un uzņemta no tik daudzu tautiešu puses. Es dzirdēju dažādus stāstus, kā un kurā vietā tas noticis, vai nu sēžot pilsētā pie televizora vai kaut kur laukos pie ugunskura. Tās gaviles un tas prieks, kas tajā brīdī valdīja pār lielu Latvijas daļu, man deva iedvesmu, man deva spēku, man deva pārliecību, ka visi kopā ar šo tēvzemes mīlestību, ar šīm gaidām par tās labklājību, ar šo vēlēšanos, lai tai klātos labāk, ar šādu garīgo spēku mēs daudz ko varēsim paveikt.

Gadiem ejot, dažam šķiet, ka esam progresējuši brīnišķīgi. Es sevi iekaitu to starpā. Ne visiem vienmēr iet vienādi viegli, dažam iet grūti un pat grūtāk nekā agrāk, diemžēl, arī tā ir neatņemama daļa no dzīves, bet, ja raugāmies uz valsti kopumā, tad mums pašiem ir jāatzīst, un to apliecina daudzi no citām zemēm, ka tas progress, kas notiek, tas uzplaukums, tās pārmaiņas ir ļoti straujas, tās ir acīmredzamas, un lielais vairums no tām tiešām iet uz uzlabojumu.

Tās gaidas, kas saistījās ar jaunievelēto prezidenti 1999.gadā, es esmu centusies ar visiem saviem spēkiem, pēc vislabākās sirdsapziņas arī piepildīt. Bet te nu man tūlīt jāsaka, ka ne visas piepildīt ir manos spēkos. Mūsu demokrātija vēl ir relatīvi jauna, un vēl daudziem tautiešiem nav īsti skaidrības par to, kā darbojas šis demokrātiskais process, ko nozīmē visi Satversmē iekļautie panti, kurš kurā brīdī un par ko ir atbildīgs, un pie kurām durvīm ir jāklauvē, ja par kaut ko ir nepieciešamība sūdzēties jeb palīdzību prasīt. Valsts prezidenta kanceleja visus šos gadus ir bijusi tā vieta, kur ļaudis vērsās tad, kad nezināja, pie kā doties. Mēs esam centušies palīdzēt, pārsūtīt lietas pēc piederības tur, kur izpildvarai vai pašvaldībām ir lemtspēja vai līdzekļi, lai konkrēti un praktiski lietas risinātu. Daudzos gadījumos esam centušies iejaukties, palīdzēt visdažādākos veidos, tajā skaitā privātos, un par to man ir gandarījums, ka ir izdevies diezgan lielam skaitam palīdzēt, taču tā ir bijusi manas prezidentūras varbūt vislielākā frustrācija, ka nebija iespējams atbildēt uz visiem aicinājumiem, uz kuriem gribētos reaģēt.

Manā vārdā ir nodibinātas vairākas stipendijas, taču diemžēl nebija iespējams tādus līdzekļus, kā vēlētos nodot, nedz arī valsts kasē kas tāds bija paredzēts, lai varētu visiem tiem izcili talantīgajiem bērniem, kuru skolotāji vai vecāki vērsās pie manis, izkārtot vai sniegt finansiālo atbalstu. Tas ir tikai viens piemērs tam, ka Latvijā Valsts prezidentam nav izpildvaras funkcijas, valsts naudas un kases turētāji ir izpildvara un pašvaldības, un viņi ir tie, kas izlemj visu, kas ar naudu ir saistīts. Prezidentam, diemžēl šajā ziņā iespējas ir ļoti mazas, un tas nav tamdēļ, ka prezidents nesaprastu, cik grūti dažiem iet, tas nav tamdēļ, ka prezidents nezinātu, kā ļaudīm klājas, bet gan tādēļ, ka tīri cilvēcīgi nav to resursu, nav tās atbildības, nav tas iespējas, lai vienmēr un visur varētu reaģēt tieši tajās praktiskajās lietās, kas ir izpildvaras rokās. Taču savā kompetencē esmu centusies darīt visu, lai tajā  skaitā arī praktiskās dzīves lietas sakārtotos tādā veidā un virzienā, ka katram Latvijas iedzīvotājam ar katru gadu būtu labākas iespējas savu dzīvi veidot tādu, kādu mēs demokrātiskā un pārtikušā valstī gribētu redzēt.

Šobrīd mums jau ir ļoti daudz ļaužu, kam dzīvē ir ļoti veicies. Mums proporcionāli jau ir vairāk miljonāru nekā dažai labai pārtikušai valstij, taču mums ir arī pārāk daudz tādu, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Es domāju, nākotnes uzdevums mums būs ļoti nopietni gādāt, lai iznīcinātu šo plaisu, lai bagātie varētu uzturēt šo valsti ar visiem tiem resursiem, kā tas ir demokrātijā paredzēts, un lai tie, kas ir trūcīgi, varētu virzīties sabiedrībā ar katru gadu uz augšu, lai mums izveidotos stabila vidusšķira, kas ir viens no labākajiem garantiem stabilai demokrātijai.

Kopš iestājāmies Eiropas Savienībā, mums no tās ir nācis ļoti daudz labuma, bet kā jau es to sen paredzēju, robežu atvēršana uz citām bagātākām zemēm aizvilinās prom daudzus no spējīgiem Latvijas ļaudīm. Latvijai šī viņu prombūtne sāpīgi pietrūkst, bet kā jau to atgādināja Īrijas prezidente savā nesenajā valsts vizītē Latvijā, te ir iespējamība abām pusēm gūt savu labumu. Īrija pašlaik ir bagāta zeme, kas strauji aug un attīstās un kur vajag darba roku, bet tur ir darba devēji gatavi par to ļoti labi maksāt. Bet ne vienmēr tā tāda bija – Īrija ir gājusi cauri ļoti, ļoti grūtiem laikiem. Es esmu pārliecināta, ka arī mēs tiksim saviem grūtiem laikiem pāri, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka mums ir visas iespējas to izdarīt daudz ātrāk nekā Īrija, ko mēs tik ļoti apbrīnojam, to savulaik izdarīja.

Mans vēlējums būtu, lai katrs, kurš dzīvo Latvijā, saprastu, ka Latvija būs tāda, kādu mēs katrs to veidosim, ka mūsu tauta ir tik maza, ka katrs viens ir tai vajadzīgs un nepieciešams, katrs viens cilvēks, kas aizbrauc, Latvijai sāpīgi pietrūkst, un mēs visi viņus mīļi gaidām un ceram, ka viņi kādu dienu atnāks atpakaļ bagāti varbūt ar līdzekļiem, ar kapitālu, noteikti bagāti ar pieredzi un ar zināšanām, un tad, es ļoti ceru, liela daļa no viņiem saskatīs iespējas šeit, šajā zemē, kopā mums visiem augt, zelt un attīstīties.

Man bija tā laime sākt savu prezidentūru ar lielas mīlestības un uzticības izpausmēm no manas tautas. Man ir bijusi vēl lielāka laime piedzīvot tagad, savu prezidentūru beidzot, man pilnīgi necerētu, negaidītu, pilnīgi unikālu, latvisku un skaistu atvadu brīdi ar ziediem no savas tautas. Katram vienam, kas vienu pļavas puķīti, kas vienu ziedu no sava dārza vai puķu poda pievienoja šai ziedu jūrai, es gribētu pateikt dziļu paldies.

Es esmu manījusi jūs sev blakām visus šos gadus. Es esmu manījusi Jūsu mīlestību uz savu tautu, Jūsu vēlmi palīdzēt savai valstij kā tādu garīgu vibrāciju, kas man bija visapkārt. Es jūs sajutu sev pie pleca arī tad, kad jūs fiziski nebijāt man blakus. Šī sajūta parādījās atmodas laikā, kad latvieši apzinājās to lielo garīgo spēku, kas attīstās Dziesmu svētkos, kas attīstās kopējos pasākumos, it sevišķi priekos, bet arī protesta gājienos, ja tas nepieciešams. Šī pleca sajūta, šī mīlestība, kas mūs vieno uz savu tautu un zemi, un Latvijas valsti, tā ir Latvijai vislielākais spēks un vislielākais resurss, jo no tās veidojas, manuprāt, kaut kas garīgā plāksnē ļoti līdzīgs tam, kas notiek kodolreakcijās ar atomisko enerģiju. Es tiešām kā zinātniece redzu šeit analoģiju tam garīgam spēkam, kas attīstās lielai ļaužu grupai izvirzot un saskatot sev vienu kopēju mērķi, izjūtot savās sirdīs vienu kopēju vēlēšanos, un it sevišķi atdodot sirdi šim mērķim un dāvājot tam savu mīlestību.

Man viss mūžs ir pagājis mīlestībā uz Latviju un Latvijas tautu, arī visus tos garos gadus, kad tā man bija tikai tāls sapnis ar dažām bērnības atmiņām un ar zināšanām, kas iegūtas visai netieši, caur citu stāstījumiem, vēstures liecībām un grāmatu rakstiem. No pirmās reizes, kad atgriezos Latvijā, es izjutu to, ko ir tikai iespējams izjust ar savējiem, ar saviem ļaudīm. Es esmu bijusi laimīga būt kopā ar jums kā ar savējiem, es esmu pateicīga, ka jūs esat mani kā savējo uzņēmuši savā vidū. Man šķiet, ka mēs labi saderam kopā, man šķiet,  ka mēs vēl daudz ko varam izdarīt kopā.

Es ar prieku raugos nākotnē pēc šī maģiskā datuma 07/07/2007 gan Latvijas kā valsts dzīvē, gan manā personīgā dzīvē, gan arī visu to jauno cilvēku dzīvēs, kas tieši šo dienu ir izvēlējušies, lai slēgtu mūža derību un lai veidotu jaunas latviskas ģimenes. Es novēlu visiem jaunlaulātiem, lai viņiem būtu mīlestība un saticība savā starpā, lai ar katru gadu augtu viņu labklājība, lai viņi audzinātu veselus un gudrus bērnus, kas augs Latvijai, un es aicinu visus mūs domāt, ka šajā skaistajā un maģiskajā datumā mums tagad visiem paveras ļoti skaista un jauna vēstures lapa, jauns periods mūsu dzīvē un mūsu valstī, un tikai no mums ir atkarīgs, kādas lietas un sasniegumus mēs visi kopā varēsim tur ierakstīt.  Es ļoti mīlu jūs visus, es pateicos par jūsu mīlestību, un visiem es jums saku – paldies un uz redzēšanos!

 

 

Uzrunājot jūs no augstās Saeimas tribīnes pēdējo reizi Valsts prezidentes amatā, es vēlos pateikties 9.Saeimai par sadarbību, kā arī novēlēt, lai likumdošanas procesā tikpat aktīvs kopdarbs ar dažādām Saeimas komisijām turpinātos arī nākamā Valsts prezidenta laikā.

Latvijā kā parlamentārā republikā Satversme paredz varas līdzsvaru starp Valsts prezidentu, Saeimu un valdību, kamdēļ savas prezidentūras laikā esmu konsekventi centusies Valsts prezidenta institūciju šajā varas trijstūrī veidot kā vērā ņemamu spēku. Tai pašā laikā esmu arī konsekventi vienmēr aizstāvējusi kā likumdevēja, tā izpildvaras leģitimitāti un politisko lēmumu pieņemšanas pienākumus un tiesības.

Kaut prezidentam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tādas es esmu izmantojusi vienpadsmit reizes, ne vairāk, jo valdība un Saeima ir tās institūcijas, kam ir visi nepieciešamie resursi likumdošanas procesam, un Saeima galu galā ir tā, kas izlemj kādu likuma priekšlikumu vai nu pieņemt vai noraidīt. 

Demokrātijas pamatbūtība ir uzskatu daudzveidības pieļaušana un pat veicināšana, kas nozīmē, ka demokrātiskā iekārtā vienmēr būs pozīcija un opozīcija, kam pēc definīcijas daudzos jautājumos būs pretēji uzskati. Taču pie varas var būt tikai pozīcija.

Tas, ka opozīcija daudzos jautājumos tai nepiekrīt, tūliņ jau nenozīmē – kā daudziem tas varbūt šķiet – ka pozīcija caur to būtu zaudējusi savas tiesības vai savu leģitimitāti, vai ka būtu jāpadzen Saeima un valdība tikai tāpēc, ka viņu rīcība kādiem nav pa prātam. Saeimai jau tā vai tā pašai ir jāatkāpjas ik pa četriem gadiem. Tad tautai būs iespējas lemt par tās tālāko sastāvu, un tieši visas tautas nodotās balsis ir tās, kas piešķir leģitimitāti un varas autoritāti kā Saeimas deputātiem, tā viņu apstiprinātajai valdībai.

Tai pašā laikā tas nebūt nenozīmē, ka četru gadu garumā pozīcija drīkstētu būt imūna no kritikas. Taisni otrādi – kritika tai jāspēj atspēkot ar saviem darbiem un argumentiem, vai arī jārēķinās ar valdības sakāvi vai nu caur neuzticības balsojumu parlamentā, vai arī pozīcijas partijām ciešot zaudējumus nākamajās vēlēšanās.

Latvijas Satversme paredz kādu ļoti būtisku varas līdzsvara elementu, un tās ir Valsts prezidentam paredzētās veto tiesības. Jau vairākkārt esmu atgādinājusi, ka Valsts prezidentam mūsu pašreizējā vēstures posmā ir bijusi Senāta jeb Augšpalātas loma, respektīvi, iespēja Saeimas pieņemtos likumus izvērtēt un pret tiem vajadzības gadījumā iebilst.  Šo senatoriālo lomu spilgti apliecina mana sadarbības statistika ar septīto, astoto un devīto – Jūsu sasaukuma – Saeimu.

36 likumi, kas bija saistīti ar visdažādākajām Latvijas valsts dzīves jomām, no manas puses ir tikuši nosūtīti Saeimai ar otrreizējās caurlūkošanas lūgumu. Esmu pateicīga, ka sakārtotas likumdošanas, valsts demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanas labā esat pamatā pieņēmuši labojumus un tikai retos gadījumos atsacījušies to darīt. Taču vēl labāk būtu, ja nākotnē Saeima nopietnāk censtos novērst situācijas, kad pat trešajā likuma lasījumā pēkšņi parādās nepārdomāti, nemotivēti, vai pat pilnīgi greizi grozījumi, kas pilnībā maina lietas būtību.

Viens zīmīgs izņēmums Saeimas atsaucībai pret prezidentu ir bijuši šī gada sākumā steidzamības kārtā pieņemtie drošības likumu grozījumi. Konstatējot, ka vispirms jau Ministru kabinets un pēc tam Saeima izvēlējās palikt kurli pret maniem atkārtotiem, mutiski un rakstiski izteiktajiem un juridiski pamatotajiem iebildumiem, pirmo reizi Latvijas Republikas pastāvēšanas vēsturē biju spiesta izmantot vēl vienu, Satversmes 72. pantā Valsts prezidentam paredzētu instrumentu, apturot likuma izsludināšanu uz diviem mēnešiem un uzsākot procesu, kas nu jau ir novedis līdz manas prezidentūras pašā pēdējā dienā paredzētajam referendumam. Gribu šeit Saeimas un tautas priekšā vēlreiz uzsvērt, ka tas nebūt netika darīts vieglprātīgi no manas puses, bet gan tamdēļ, ka šie likumu grozījumi visnopietnākā veidā radīja draudus valsts interesēm. Varu pateikties, ka Saeima tikpat steidzami pēc šī mana soļa savus lēmumus atcēla, bet varu arī nožēlot, ka iebildumi tika sadzirdēti tikai zem referenduma drauda.

Ļoti ceru, ka mans solis un tautas savāktie paraksti būs tikuši saklausīti kā brīdinājuma zvani un ka ar tiem vien pietiks, lai nevienam nerastos doma šos atsauktos likumu grozījumus pēc manas aiziešanas atkal atdzīvināt.

Ir vēl viens nopietns varas instruments Valsts prezidenta rokās, un tās ir tiesības ierosināt Saeimu atlaist. Uz šādu soli nu jau ilgstoši mani mudina gan atsevišķi cilvēki, gan plašsaziņas līdzekļi un dažādi komentētāji, kaut pēdējās vēlēšanas ir notikušas tikai dažus mēnešus iepriekš. Daži uzskata, ka jāatlaiž Saeima tamdēļ, ka pēdējo vēlēšanu rezultāti tos neapmierina. Bet ja jau vēlēšanu komisija un starptautiskie novērotāji mūsu vēlēšanas ir atzinuši par brīvām un demokrātiskām, man kā prezidentei nav nekāda pamata apšaubīt viņu leģitimitāti.

Citi uzskata, ka jāatlaiž Saeima tamdēļ, ka pār to gulstas ļoti smaga aizdomu ēna par ilgstošu deputātu un partiju uzpirkšanu par ļoti iespaidīgām naudas summām. Tā ir pavisam cita un nopietna lieta. Tamdēļ šai savas prezidentūras beigu posmā es vēršos pie prokuratūras ar publisku aicinājumu ļoti nopietni aktivizēt savu izmeklēšanas darbību un atcerēties, ka attiecībā uz politiķiem viņu pienākums nav tikai savākt uguns- un ūdensdrošus pierādījumus, lai panāktu notiesājošus spriedumus tiesas priekšā. Nav arī viņiem tiesības tikai nopludināt mīklainas aizdomas, tā radot vispārēju neuzticības gaisotni vai augsni ķenguru tiesām. Tomēr laicīgi, vismaz pirms 10. Saeimas vēlēšanām, prokuratūrai būtu nopietna atbildība darīt tautai zināmus tos faktus, pierādījumus un liecības, kas tautai ļautu nonākt pie sava sprieduma, uz ko balstīt savu izvēli brīvās un demokrātiskās vēlēšanās. Ja tas tā nenotiks, tad tautai tiks liegtas pamattiesības saņemt to informāciju, kas nepieciešama, lai spētu izvēlēties savus priekšstāvjus, un tādā gadījumā būtu izdarīts nopietns kaitējums Latvijas demokrātijai.

Jau šobrīd pār dažām galvām karājas Damokla zobens. Tas karājas mata galā, un vēl mēs nezinām, kur un kad tas kritīs. Ja dzīvojam tiesiskā valstī, tad kaut kad tam būs jākrīt. Tamdēļ no šīs Saeimas augstās tribīnes es kā prezidente vēršos arī pie partijām un pie viņu deputātiem. Es aicinu visas partijas rūpīgi pārspriest un izvērtēt savu pēdējo gadu darbību un finansēšanas avotus. Es aicinu partijas pašas kritiski izvērtēt savas rindas – gan tos biedrus, kas ir Saeimas deputāti, gan tos, kas ir tikai ierindas biedri. Es aicinu partijas pašas papūlēties, lai atšķirtu āžus no avīm, kā saka Bībeles teiciens, ja tās grib vēl būt aktīvas un pārstāvētas arī 10. un 11. Saeimā.

Vēl vairāk – es aicinu visus godīgus, strādīgus un atbildīgus Latvijas pilsoņus nopietni pārdomāt par savu iespēju iesaistīties politikā. Būtu pilnīgi veltīgi atlaist jebkuru Saeimu jebkurā laikā, ja tam sekojošās vēlēšanās nebūtu nopietni jaunu kandidātu saraksti, ko piedāvāt jau agrāk pazīstamo vietā. Tāpat ikkatram, kas uzskata, ka neviena pati no Saeimā ievēlētām partijām viņu neapmierina, vienmēr pastāv iespēja pašam kaut ko sākt darīt, lai veidotu jaunas partijas, stiprākas, godīgākas un labākas par līdzšinējām. Taču tādas nekad nevarēs rasties, ja partiju finansēšana būs un paliks vienās un tajās pašās naudas dāvinātāju rokās. Izveidot caurskatāmākus un daudz ciešāk kontrolētus partiju finansēšanas avotus, noteikumus un mehānismus – tas, lūk, ir pats nopietnākais izaicinājums, ar ko Latvijai jau vistuvākā nākotnē būs jāprot tikt galā.

Kas attiecas uz valsts finansēm, tad tur Latvijas Satversme Valsts prezidentam neparedz jebkādas iespējas iespaidot valsts resursu sadali un budžeta sastāvu. Leģitīmam Latvijas prezidentam vienkārši nav tāda vara, kādu savulaik pats sev piešķīra Kārlis Ulmanis, un tamdēļ pilnīgi velti un tukši ir pārmest Valsts prezidentam, ka pensijas nav augstākas un algas lielākas. Tas vienkārši nozīmē klauvēt pie nepareizām durvīm. Izpildvara visā pilnībā ir tikai un vienīgi valdības rokās, un ir vairāk nekā muļķīgi šo Satversmē paredzēto stingro ierobežojumu iztulkot kā prezidenta neziņu, neizpratni vai garlaicību par iekšpolitikas jautājumiem.

Visu pagājušo astoņu gadu garumā man ir notikušas iknedēļas tikšanās ar pieciem dažādiem Ministru prezidentiem pēc kārtas un sadarbība ar garu virkni dažādu valdību ministriem, nemaz jau nerunājot par pašvaldību, iestāžu un lielu vai mazu uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem, ierēdņiem, visdažādāko organizāciju un neformālu grupu pārstāvjiem, literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes, sporta un daudzu citu lauku izcilniekiem.  Protams, ir notikusi arī kontaktēšanās – vai nu rakstiski vai mutiski – ar visiem tiem pilsoņiem un nepilsoņiem, kas par to ir izteikuši vēlēšanos. Visiem, ar kuriem man ir bijusi konstruktīva un auglīga sadarbība, gribu izteikt vissirsnīgāko paldies.

Valsts prezidenta klātbūtne, principiāls atbalsts un uzmundrinājumi kā valstiskiem tā nevalstiskiem pasākumiem, jubilejām, svētkiem, iniciatīvām un projektiem – tā ir bijusi neatņemama daļa no manas ikdienas. Tas viss kopā vistiešākā veidā ir skāris cilvēku dzīvi un sadzīvi Latvijā. Tas ir bijis ļoti aizraujošs un mērķtiecīgi pakāpenisks ceļš uz valsts sakārtošanu un attīstību no vienas puses un cilvēku pašapziņas celšanu no otras.

Valsts prezidenta vara lielā mērā balstās uz tiesībām saņemt izsmelošu informāciju no visām Valsts un pašvaldību iestādēm, un tās es esmu vispilnākā mērā izmantojusi savas prezidentūras astoņu gadu laikā. Tas ir ļāvis vistiešākajā un viskonkrētākajā veidā iepazīties ar iekšpolitisko situāciju, kā arī iedziļināties līdz sīkām un konkrētām niansēm visraibākajā dažādu jautājumu virknē. Daudzus jautājumus tas ir ļāvis palīdzēt atrisināt bez lieka trokšņa un bungu rībināšanas. Mūsu valstij pēdējie astoņi gadi ir bijuši ļoti straujš pārmaiņu laiks un, iespējams, ka tieši tas noteica tik biežu Valsts prezidenta iejaukšanās nepieciešamību tik daudzās un dažādās sfērās.

Augsti godātā Saeima,

Visus šos astoņus darba gadus esmu neatslābstoši, nenogurdināmi un konsekventi sekojusi Latvijas tautai un Saeimai dotajam zvērestam. Latvija manā izpratnē ir bijusi viens vienots veselums, kur katrs iedzīvotājs ir vienādi svarīgs, bez dalījuma lauciniekos un pilsētniekos vai vecos un jaunos, bez dalījuma pēc dzimuma vai pēc piederības kādai tautībai, ticībai vai sabiedrības daļai. Mans mērķis, kas, man šķiet, ir tas pats, kas lielākai tautas daļai, ir bijis gādāt par to, lai mūsu visu kopējā Latvija kļūtu par saticības un izaugsmes Latviju, par zemi, kurā nemitīgi turpina pilnveidot un īstenot demokrātijas, tiesiskuma un cilvēka tiesību principus, par zemi, kurā pakāpeniski turpina uzlaboties iedzīvotāju caurmēra dzīves līmenis.

Brīvība, ko tikai nesen pēc gariem nebrīves gadiem esam atguvuši, mūs ne tikai ir atbrīvojusi no tirānijas, bet uzlikusi mums arī izvēles un atbildības nastu. Es baidos, ka vēl šodien ne visi tam ir pilnīgi gatavi. Ļoti viegli ir sūdzēties, ka valstī nekas, nu itin nekas nav tā kā, to gribētos vai tā, kā to vajadzētu. Daudz grūtāk ir katram nākt ar savu darbu, gribu un atbildību, lai vismaz viņa laukā, kompetences un darbības sfērā lietas soli pa solim progresētu un veidotos tieši tādas, kādām paša izpratnē tām būtu jābūt. Jo vairāk pilsoņu to pieņems un sapratīs, jo vairāk ļaudis kā nobrieduši un pieauguši cilvēki būs gatavi nākt katrs ar savu devumu un ar savu līdzdalību, jo ātrāk mēs nonāksim pie tādas valsts, kurā ir prieks dzīvot, audzināt bērnus un kuru nav vēlēšanās atstāt.

Ne visi Latvijā to pilnībā apzinās, bet, objektīvi vērtējot, mums ir pamats lepoties ar Latviju, kādu mēs to līdz šim esam uzcēluši. Pēdējos sešpadsmit gados ir stiprinājusies Latvijas sabiedrības valstiskuma apziņa. Jo vairāk esam strādājuši, jo lielāku cieņu ieguvuši, jo lielāku draugu un atbalstītāju pulku sev esam iemantojuši.

Esam izveidojuši demokrātisku valsti, kurai ir visas iespējas kļūt par pārtikušu valsti. Mūsu valsts nekad nav bijusi ar tik drošu nākotnes attīstības iespēju kā šodien. Mēs esam NATO un ES dalībvalsts, kas sniedz vairāk garantijas mūsu drošībai, stabilitātei un attīstībai nekā mūsu valstij un tautai jebkad vēsturē vēl ir bijušas. Latvijas balss kā līdzvērtīga var skanēt līdz ar pārējām, kas veido Eiropas un transatlantisko politiku. Šie sasniegumi ir visas Latvijas kopīgs panākums.

Vēlos izteikt pateicību Latvijas tautai par tās gatavību atbalstīt smagas, brīžam sāpīgas reformas, kuru augļi ne vienmēr ir pamanāmi uzreiz, bet kas pilnīgi droši nesīs ražu ar laiku. Paldies tiem Latvijas politiķiem, kas šo gadu laikā ir bijuši gatavi domāt tālredzīgi, nevis atbilstoši īstermiņa konjunktūrai un lētam populismam, kas ir bijuši spējīgi un gatavi pieņemt atbildīgus lēmumus.

Par Latvijas spējām un sasniegumiem ar lepnumu un pārliecību esmu stāstījusi visai pasaulei, kas nenozīmē, ka es būtu bijusi akla pret visu to, kas mums vēl nepadarīts. Vairākkārtīgi esmu bijusi pat skarba savos vērtējumos, kā, piemēram, par Latvijas tiesu sistēmas briedumu un spēju nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz taisnīgu tiesu un vienlīdzību likuma priekša, kā jau to paredz mūsu Satversme. Aicinu Saeimu turpināt pilnveidot likumdošanu šajā sfērā. Nevaram cerēt uz iekšējo drošību un stabilitāti, ja Latvijā nevaldīs likumība un taisnīgums. Ātra un efektīva strīdu izšķiršanas iespēja lielā mērā ietekmē arī Latvijas saimniecisko uzplaukumu un komercdarbības vidi, kur aizsardzības nodrošināšana tiesiskā ceļā ir svarīgs uzplaukuma priekšnoteikums.

Lai arī darāmā tiesu varas laukā vēl joprojām ir daudz, es šodien vēlos izteikt savu gandarījumu par uzlabojumiem tiesu sistēmā. Es priecājos par to, ka mūsu tiesas savā praksē beidzot attālinās no padomju tiesību sistēmai raksturīgā normatīvisma un šaurās turēšanās pie likuma burta, vairāk domājot par likuma garu un vispārējo tiesību principu nodrošināšanu. Es priecājos, ka dzīvē beidzot, kaut ar lielām grūtībām un joprojām nebeidzamā pilnveidošanas procesā, tiek ieviestas jaunas procesuālās normas, kas tiesas spriešanu padara ātrāku, efektīvāku un atklātāku.

Tomēr joprojām jāturpina pilnveidot tiesnešu atlases kritēriji attiecībā uz visu līmeņu tiesām, ieskaitot Satversmes tiesu, tāpat jāturpina darbs pie tiesnešu pašizglītības un atestācijas sistēmas, lai veicinātu nepārtrauktu kvalifikācijas un profesionalitātes paaugstināšanos.

Vēl viens būtisks nākotnes uzdevums ir labas pārvaldības principa tālāka iedzīvināšana. Tiesības prasīt šī principa ievērošanu ir vispāratzītas personas pamattiesības visā mūsdienu demokrātiskajā pasaulē. Pārvaldei ir jākalpo pilsoņiem, nevis otrādi, un jādara tas ir godprātīgi, taisnīgi un profesionāli. Viens no jaundibinātā Tiesībsarga institūcijas galvenajiem uzdevumiem ir palīdzēt šo mērķi sasniegt. Līdz šim Valsts prezidentam ir bijis reāli jābūt par savas valsts cilvēku tiesību sargu. Es ceru, ka Tiesībsargs, ko pēc manas iniciatīvas izdevās iedibināt valstī, arvien vairāk iesaistīsies sabiedrības izpratnes veicināšanā par savām tiesībām, kā arī stiprinās Tiesībsarga vispārējo autoritāti, lai īstenotu institūcijā iekļautos mērķus. 

Mūsu identitātes sastāvdaļa ir mūsu vēsture. Vēstures pētījumiem savas prezidentūras laikā esmu pievērsusi īpašu uzmanību, un ceru, ka Valsts prezidentūras paspārnē atbalsts šiem zinātniskajiem centieniem turpināsies arī nākotnē.

Vēstures jautājumu apzināšana ir bijusi būtiska mūsu nākotnes veidošanai. Atgūstot neatkarību un valstiskumu, nedrīkstēja būt tā, ka pagātnē pārciestās sāpes aizrautu valsts attīstības elpu. Sāpes bija jāapzina un jāatzīst aiz cieņas pret cilvēku ciešanām, cilvēku un valsts liktenis bija jāizpēta, lai pasaulē būtu objektīvs stāsts par Latviju un visu, ko tā pārdzīvojusi. Pagātnes notikumi bija jāizvērtē, lai mēs paši un visa pasaule mācītos no savas vēstures un lai pagātnes lielākās šausmas nekad tādā veidā vairs nespētu atkārtoties. Tagad mums tālredzīgi un stratēģiski jāsāk arī raudzīties uz Latvijas vietu nākotnes pasaulē, to darot kopskatā ar citām valstīm, jo neviens šajā pasaulē vairs nevar cerēt dzīvot vientuļš un izolēts.

Valstu stiprums pasaulē lielā mērā šodien ir atkarīgs no draugu un sabiedroto skaita. Esmu centusies šo gadu laikā, lai politikas, ekonomikas, kultūras un zinātnes laukos Latvijai būtu daudz jauniegūtu draugu, kas vēl Latvijai labu, kas par to interesējas, kas vēlas ar mūsu valsti sadarboties. Šīs iestrādes jāturpina, jo tas saistās ar to, vai iesāktie politiskie kontakti nenovītīs, vai iesāktie ekonomiskie sakari radīs ieguldījumu mūsu valstī, radīs jaunas darba vietas dažādās Latvijas pašvaldībās, vai zinātnieki Latvijas apritē turpinās augstākā līmeņa domu apmaiņu un pētījumus.

Starptautiski mums jāturpina būt aktīviem visos forumos, kur iespējams veicināt Latvijas intereses. Arī nākotnē Latvijai būs nepieciešams iesaistīties starptautiskās militārās operācijās – gan tāpēc, lai vairotu drošību pasaulē, gan tāpēc, lai drošāka būtu Latvija. Arī nākotnē Latvijai nepieciešams nodot savu demokrātisko reformu pieredzi valstīm, kurām tā ir svarīga, īpaši Eiropas kaimiņu reģionā, lai veicinātu mūsu pašu intereses – demokrātiskas, stabilas, plaukstošas valstis, ar kurām Latvija var sadarboties kā partneris un draugs.

Pašiem savā valstī mums jāturpina saliedēt sabiedrību, nodrošinot gan latviešu valodas zināšanas un lietošanu, gan mazākumtautību iespējas kopt savu mātes valodu un savu senču kultūru. Jāturpina veiksmīgais naturalizācijas process, lai katrs, kas jūtas piederīgs Latvijai, kļūtu par lepnu mūsu valsts pilsoni. Kā grūts nākotnes uzdevums paliek dzimstības veicināšana, lai būtu nākamās paaudzes, kuras varēs turpināt Latvijas panākumus. Visiem šiem jautājumiem nepieciešams Saeimas atbalsts un vēlme tos efektīvi risināt.

Augsti godātā Saeima,

Man kā prezidentei aiz muguras paliek astoņi ātri pagājuši smaga darba gadi, bet arī lielas laimes un gandarījuma gadi. Man ir bijis liels gods kalpot Latvijai, un esmu pateicīga 7. Saeimai, kas mani ievēlēja, un 8. Saeimai, kas mani pārvēlēja. Novēlu nākamajam prezidentam labas sekmes viņa darbā, un esmu pārliecināta, ka tauta arī viņam dāvās to uzticību un mīlestību, ko savas prezidentūras gaitās pati ar pateicību esmu baudījusi.

Es ticu Latvijas cilvēkiem, viņu nenogurdināmajam spēkam turpināt savas dzimtas, veidot savas mājas un sakārtot savu valsti. Bieži esmu smēlusies spēku savai darbībai no savu tautiešu stājas, sasniegumiem un pašapziņas, no viņu tēvzemes mīlestības un ticības brīvas Latvijas ideālam. Katrs ikdienā labi padarīts darbs var būt gluži kā mazs ķieģelītis pasaules notikumu gūzmā, taču visi tie kopā palīdz celt, veidot un būvēt mūsu Latvijas valsts kopības ēku. Tomēr svarīgāka par visu man šķiet tieši apziņa, ka esam viena saime, ka esam izauguši no vienām saknēm, kur paaudžu paaudzēs uzkrātās gara mantas veido sensenu mantojumu, kas vienādi pieder mums visiem.

Šodien ir vasaras Saulgrieži, kuru svinēšanā mums ir bagātas tradīcijas. Novēlu visai Latvijai, lai Līgo vakarā un Jāņu naktī skan daudz dziesmu un ir droša līgošana!

To senču dzīvības spēku un garīgo mantojumu, kas mūsu dzīvi ir bagātinājis, mums ir svēts pienākums kopt, saudzēt un darināt tālāk, lai būtu ko nodot mūsu nākamajām audzēm un ar ko dalīties ar mūsu līdzcilvēkiem plašajā pasaulē. 

Dievs, svētī Latviju, svētī to šodien un tās tālākajā ceļā!

Mīļā Latvijas tauta! Sveicu jūs Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā! 4. maijs vienmēr atgādinās par dienu, kad tika pieņemts drosmīgs lēmums, kas ļāva pārcirst vardarbīgi uzspiesto saiti ar totalitāru režīmu. Šī izšķiršanās bija jāizdara vispirms katram Latvijas cilvēkam savā sirds balsojumā, un katram Augstākās padomes deputātam tā bija politiski jāapliecina ar savu “jā” vai “nē”, pieņemot “Deklarāciju par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu”.

Lēmums nebūt nebija vienbalsīgs, un tieši tāpēc ir tik svarīgi uzturēt liecības par šo dienu dzīvā piemiņā, no paaudzes paaudzē nododot tālāk atmiņas un izpratni par 4. maiju, cilvēkiem, kuri ticēja neatkarības atjaunošanai, un apstākļiem, kādos Latvijas atguva savu neatkarību. Šīs liecības jārāda skolās, lai atgādinātu – dzīve var būt sarežģīta, bet valstiskuma un brīvības vērtības nekad nedrīkst aizmirst. Brīvības dziļajai vērtībai ir jāuzticas ar visu spēku un nodošanos, lai cik ilgu laiku kādreiz prasītu tās īstenošana, un savstarpējā pleca un atbalsta sajūta tautā ir ceļš, kas padara tuvāku kopēja mērķa sasniegšanu.

Gādāsim arī turpmāk par to, lai brīvības un solidaritātes gars stāvētu pāri mūsu ikdienas rūpēm un darbiem, vadot mūs vienmēr pa Latvijas valsts nostiprināšanas un tautas labklājības ceļu! Latvija sākas mūsu sirdīs. Sargāsim to vienmēr kā lielāko dārgumu!