Diasporas skolotāju kursi šogad notika pie Cēsīm

image

Diasporas skolotāji kursu atklāšanā. Foto:  Latviešu valodas aģentūra – Aija Otomere

Jau vairāk nekā piecus gadus pašā vasaras viducī kādā no gleznainākajām Latvijas vietām satiekas diasporas nedēļas nogales skolu skolotāji, lai klausītos lekcijas, piedalītos dažādās radošajās darbnīcās, diskutētu par sev būtiskiem jautājumiem un iepazītos ar jauniem kolēģiem un domubiedriem.

Šogad diasporas skolotāju kursi notika no 9. līdz 11. jūlijam netālu no Cēsīm – Drabešu pagasta viesu namā „Bille”. Kursus organizēja Latviešu valodas aģentūra (LVA) sadarbībā ar Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA) un Eiropas Latviešu apvienību (ELA). Tajos piedalījās 48 izglītības darbinieki no Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādas, Austrālijas, Japānas, Krievijas, Lielbritānijas, Īrijas, Spānijas, Luksemburgas, Beļģijas, Šveices, Vācijas, Austrijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Igaunijas.

Kursu svinīgajā atklāšanā klātesošos sveica LVA direktors Jānis Valdmanis, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta vecākā eksperte valsts valodas politikas jomā Zaiga Sneibe, Ārlietu ministrijas pārstāve Annija Senakola, PBLA Izglītības padomes priekšsēdētāja Daina Grosa, Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā (LNPL) Izglītības nodaļas vadītājs un ELA prezidija loceklis Māris Pūlis un Īrijas Latviešu nacionālās padomes (ĪLNP) Izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Inguna Grietiņa.

Kursus ievadīja saturiski un informatīvi piesātināta lekcija „Latviskā pašapziņa”, ko lasīja Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, Dr. sc. soc. Dagmāra Beitnere. Viņa klātesošajiem lika aizdomāties par vairākiem aktuāliem jautājumiem: kāpēc mums ir vajadzīga latvietība un kāds ir tās kodols; uz kādām pamatvērtībām un vēstures faktiem būtu jābalsta latviskā pašapziņa, lai tā augtu un nostiprinātos; kādi ir pašizpratnes stereotipi un kā no tiem izkļūt. Klausītājus īpaši iepriecināja lektores vērojumi par latviešu literatūras klasiku un literāro tēlu ietekmi uz mūsu pašapziņu.

Pēc šīs lekcijas LVA diasporas projektu koordinatore Aija Otomere kopā ar M. Pūli klātesošos iepazīstināja ar diasporas skolām šobrīd pieejamajām atbalsta iespējām. Referenti informēja, ka šogad finansiālu atbalstu saņems 36 nedēļas nogales skolas Eiropā, ASV, Austrālijā un Kanādā. Tika stāstīts arī par LVA jau paveikto un plānoto līdz 2013. gada nogalei.

Nākamais uzstājās Leonīds Kotovičs, kurš pastāstīja par latviešu valodas apguvi Maskavas Latviešu kultūras biedrībā un iepazīstināja ar sava skolnieka Aleksandra Mihailovska izstrādāto tulkošanas programmu.

Ar lielu interesi diasporas skolotāji uzklausīja LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta pētnieces, praktizējošas psiholoģes, Inetas Tunnes lekciju „Bērnu psiholoģiskā attīstība: laikmeta konteksts”, pēc kā noklausīšanās kursu dalībniekiem radās patiesi daudz jautājumu. Dalībnieki no lektores uzzināja par bērnu vispusīgas attīstības kritērijiem, dažādām pieejām, personību veidojošiem faktoriem, par sadarbības starp vecākiem, skolotājiem un audzēkņiem lielo nozīmi, piesaistes modeļiem, bērna aizsargstratēģijām un ģimeņu tipiem.

Pēc pusdienu pauzes skolotāji intensīvi darbojās divās radošās meistarklasēs: filozofe un kino režisore Krista Burāne vadīja meistarklasi par filozofisko domāšanu valodas apguvē, savukārt Vita Brakovska – meistarklasi par radošo domāšanu. Kursu pirmās dienas noslēgumā skolotāji ar lielu sajūsmu pievienojās grupas „Dzelzs vilks” dziedātājiem.

Kursu otrā diena, 10. jūlijs, sākās ar LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesores, Zentas Anspokas lekcijām „Vēsturiskais atskats latviešu valodas apguvē” un „Darbs apvienotās grupās”, kā laikā īpaši tika uzsvērti divi jautājumi: kā individualizēt mācību procesu un cik svarīgi ir apzināti jeb jēgpilni mācīties. Diasporas skolotāji uzzināja, kā saskaņot valodas teoriju un praksi, kāda ir mācību satura secība. Aizrautīgi tika diskutēts par līdzsvaru starp gramatiku un komunikāciju, apgūstot latviešu valodu. Profesore pastāstīja par savu pētījumu, kādi mācību līdzekļi no skolēnu viedokļa vislabāk palīdz mācīties. Viņas galvenais secinājums: mūsdienās izglītojamajam nepieciešama rokasgrāmata, nevis tekstu grāmata.

Dienas turpinājumā LVA metodiķe Vineta Vaivade sava lekcijā „Mācību procesa diferenciācija un individualizācija” vairākkārt uzsvēra, ka, tā kā ikviens bērns ir individualitāte, skolotāja vienāda attieksme pret visiem audzēkņiem var ļoti kaitēt mācību procesam un savstarpējai sapratnei. Otra V. Vaivades lekcija bija „Latviešu valodas nodarbību plānošana, organizēšana un vērtēšana”. Savukārt sadarbībā ar LVA metodiķi Lieni Valdmani V. Vaivade klātesošos iepazīstināja ar dažādiem LVA mācību un metodiskiem līdzekļiem latviešu valodas apguvē.

Pēc lekcijām tika organizēts patstāvīgais darbs trīs grupās. Z. Anspoka vadīja grupu „Kā mācīsim lasīt un rakstīt latviski?”, V. Vaivade – „Teksts kā cietais rieksts”, bet L. Valdmane – „Elektroniskie resursi latviešu valodas apguvei”. Pēc spraigas patstāvīgas darbošanās Daina Grosa klātesošajiem pastāstīja par Amerikas Latviešu apvienības (ALA) 2013. gada mācību mērķiem, aicinot tos un citus labās prakses piemērus izmantot arī diasporas skolās Eiropā.

Dienas noslēgumā diasporas skolotāji apmeklēja Cēsu pili, kur meistardarbnīcās bija iespējams gan iemācīties cept pašraudzētu maizi, gan uzzināt interesantas lietas par seno rotu kalšanu. Pēc lustīgiem dančiem kopā ar folkloras kopas „Rija” dalībniekiem, roku ievingrināšanas šaušanā ar arbaletu un ekskursijas pa Cēsu pili sveču lukturīšu gaismā skolotāji devās nakts ekskursijā pa vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām − Cēsīm.
Kursu noslēguma diena, 11. jūlijs, sākās ar priekšlasījumu par to, kā, apgūstot latviešu valodu, iespējams izmantot viedtālruņus un planšetdatorus. Melburnā dzīvojošais programmēšanas speciālists Arnis Gross paralēli stāstījumam klātesošajiem demonstrēja, kā šīs tehnoloģijas latviešu valodas stundās būtu izmantojamas praktiski.

Vairāki kursu dalībnieki pastāstīja par latviešu valodas apguves iespējām valstī, kur viņi darbojas kā latviešu valodas un kultūras skolotāji. Rita Jaurēna dalībniekus iepazīstināja ar savu pedagoģisko darbību Augšbebros (Omskas apgabals, Krievija), īpašu uzmanību veltot logopēdiskajam aspektam: kā audzēkņiem iemācīt pareizi izrunāt dažādas latviešu valodas skaņas. Ilona Saverasa pastāstīja par savu skolotājas darbu Maksima Gorkija ciemā (Baškīrija), savukārt Daiki Horiguči – par latviešu valodas mācīšanās iespējām Japānā. Jāpiebilst, ka šogad iznākusi arī D. Horiguči sarakstītā latviešu valodas mācību grāmata japāņu studentiem.

ELA izglītības referente Daina Grase kursu dalībniekus informēja par savu Beļģijas pieredzi un mazuļu skolas nozīmi latviešu valodas apguvē. Lai audzēkņus rosinātu vairāk lasīt grāmatas latviešu valodā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Bērnu literatūras centra galvenā bibliotekāre Ilze Čilipāne informēja par bērnu lasīšanas veicināšanas programmu „Bērnu un jauniešu žūrija“ un iespējām, kā minēto programmu varētu izmantot diasporas skolas. Diasporas nedēļas nogales skolu skolotāju kursus noslēdza diskusija „Diasporas nedēļas nogales skolu nākotnes perspektīva“, ko vadīja LVA direktora vietniece un Izglītības daļas vadītāja Dace Dalbiņa, D. Grosa un M. Pūlis.

Foto:
Latviešu valodas aģentūra – Aija Otomere

image

Diasporas skolotāji kursu atklāšanā. Foto:  Latviešu valodas aģentūra – Aija Otomere

Starp realitāti un realitāti: ‘Dzimtenīte’

Description of image

Ņemot rokās rakstnieces Andras Manfeldes jaunāko grāmatu Dzimtenīte, urdīja neliels nemiers. Zinot, ka Andrai viegli un precīzi padodas mūsdienu dzīves un tās sociālo problēmu (atcerēsimies kaut vai darbu Adata) atspoguļojums, šķita, ka rakstniece, kas pati, par laimi, nav bijusi spiesta kā ekonomiskais bēglis doties emigrācijā, līdz niansēm varētu šo situāciju arī nepārzināt.

Vienā vakarā izlasot darbu, nākas atzīties, ka esmu kļūdījusies – viņa to pārzina gan. Līdz mielēm. Līdz sāpēm labi pārzina.

Romāns Dzimtenīte ir kādas Latvijas mazpilsētas sievietes retrospektīvs skatījums ar septiņu gadu atstarpi uz laiku, ko viņa pavadījusi Skotijā, smagā darbā pelnot iztiku sev un dzimtenē palikušajai ģimenei (dēlam un mammai). Lēmums Latviju atstāt ir nācis smagi; tas tēlaini salīdzināms ar izmisuma kliedzienu: „Nu, saprotiet taču mūs. Mēs labprāt, mēs taču, protams, paliktu mājās pie saviem bērniem un pie pašu zemes, ja vien… šī zeme mūs nebūtu izdzinusi kā priekšlaicīgi dzimušos.” (47. lpp.) Ekonomiskie bēgļi tiek salīdzināti ar apendiksa piedēkli, kas kā traucējoša un nevajadzīga lieta tiek izņemts no organisma, un neviens nejūt tā trūkumu.

Ar skrupulozu precizitāti autore spējusi atklāt romāna varones izjūtas un pārdzīvojumus: vispirms izmisumu, strādājot necilvēcīgos apstākļos zivju fabrikā, tad it kā iedzīvošanos jaunajā vidē un tās daļēju pieņemšanu, mūžīgās iedzeršanas piektdienu vakaros, nedaudz viltoto, neīsto prieku, ko sniedz pilna kabata ar naudu, un visbeidzot ilgas, ko līdz galam nespēj kliedēt pat krietns alkohola reibums.

Pirmajos jaunajā mītnes valstī pavadītajos mēnešos vēlēšanās atgriezties mājās plosa gandrīz vai ar fizisku spēku, taču, laikam ejot, izjūtas it kā notrulinās un cilvēks saprot, ka ir kļuvis par svešo. Svešiniece viņa ir un vienmēr būs Skotijā, taču tagad, šķiet, ir zaudēta arī dzimtene. Arī Latvijai un saviem tuviniekiem viņa nu jau ir kļuvusi sveša. „Latvijā bijām atbraucējas, un Skotijā mēs bijām tikai tā, uz nenoteiktu laiku. [..] Ar
katru dienu arvien vairāk šķita, ka pašas esam ārpus uztveršanas zonas. Dzīvojam pasaules malā, un tur, aiz horizonta, sākas pasaules gals.” (53. lpp.) Ārkārtīgi precīzs ir autores vērojums, ka šie aizbraucēji jeb ekonomiskie bēgļi dzīvo it kā pa vidu divām realitātēm – mītnes valsts un dzimtenes. Par viņu eksistenci Latvijā palikušie atceras tad, kad tiek papildināti ģimenes locekļu bankas konti vai kad aizbraucēju profilos sociālajos tīklos tiek ievietotas jaunas fotogrāfijas pēc kārtējā ceļojuma.

Pēc ilgāka laika pavadīšanas Skotijā, kad materiālie apstākļi ir krietni uzlabojušies, romāna varone pieņem lēmumu… Jā, viņa tomēr atgriezīsies Latvijā. Taču atgriešanās dzimtenes realitātē, ko, šķiet, daļēji ir pagūts aizmirst, izvēršas smaga. „Pirms vēl biju atbraukusi, bija kāda skaidrība. Latvija – mīļa un smagnēja zeme, kā ar magnētu velk. Bet atgriežoties iestājies apstulbums. Es nebiju vairs Skotijā un arī Latvijā ne. Tikai ķermenis būs šurp atlidojis. Pati? Palikusi levitējam gaisā, klīstam starpzonās pa lidostu gaiteņiem, nespēdama šajos labirintos atrast ceļu uz mājām.” (111. lpp.)

Romāns Dzimtenīte ir Latvijas Rakstnieku savienības un mecenāta Raimonda Gerkena rīkotā oriģinālkonkursa 2011 laureāts.

Pirmpublicēts laikrakstā Kursas Laiks.

Details

Dzimtenīte

Andra Manfelde

Rīga:  Literatūras Kombains,  2012

Ārsta Bertrama Rozenberga liktenis – grāmatā

18. maijā Okupācijas muzejā Rīgā notika grāmatas Bertrams Rozenbergs. Fiat justitia atvēršana. Tās autore ir Rita Petričeka – ārsta B. Rozenberga jaunākā meita.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rēzeknes Sarkanā Krusta slimnīcā, bet 40. gadu sākumā Tukuma pilsētas slimnīcā praktizēja kāds lielisks ārsts. Gara, stalta auguma vīrs tumšiem, viļņotiem matiem, patīkamu balsi. Ķirurgs pēc profesijas, savas dzimtenes patriots pēc pārliecības. Dziļi reliģiozs cilvēks, kurš par visu vairāk necieta melus un nodevību. Runa ir par ķirurgu Bertramu Rozenbergu.

Otrā pasaules kara gados sekoja dienests latviešu leģionā, Kurzemes katlā, pēc tam čekas vajāšana, slēpšanās, arests un Latvijas PSR IeM karaspēka kara tribunāla spriedums: brīvības atņemšana uz 25 gadiem, tiesību atņemšana uz 5 gadiem un mantas konfiskācija. Atgriežoties no izsūtījuma, darbs Liepājas pilsētas slimnīcā, līdz slimības pievārēts, viņš aizgāja mūžībā.

Grāmatas moto ir citāts no kādas dramaturga Mārtiņa Zīverta lugas: „Dievi ir mums labvēlīgi divas reizes mūžā – pirmo reizi, kad piedzimstam, un otro reizi, kad nomirstam. Un starp šīm divām labestībām ir tikai viena dzīve.”

Stāstījums par B. Rozenberga dzīvi grāmatā noris hronoloģiskā secībā, sākot ar viņa piedzimšanu 1904. gada 23. oktobrī Valmieras apriņķa Mazstraupes mācītājmuižā un beidzot ar brīdi, kad dakteris, smagas slimības pieveikts, 1960. gada 18. februārī uz mūžu slēdza acis. B. Rozenbergs ir pārdzīvojis divus pasaules karus – divas asinspirtis, nemaz nerunājot par Staļina laika zvērībām: arestu, tiesāšanu, izsūtījumu. Dakteris to visu spēja izturēt, turklāt saglabāt optimistisku skatījumu uz dzīvi tāpēc, ka viņu sargāja nesalaužama ticība Dievam.

R. Petričeka grāmatā apkopojusi gan savas pašas atmiņas par tēvu, gan vairāku B. Rozenbergam tuvu cilvēku, piemēram, viņa audžudēla Pētera, krustdēla Paula, Tālivalža Grīnberga un citu stāstījumu. Lai ieskats ārsta dzīvē un liktenī būtu pilnīgāks, publicētas arī vēstules un to fragmenti. Īpaši aizkustina daktera B. Rozenberga vēstules, kas rakstītas māsai Adai to sešu ar pusi gadu laikā, ko viņš pavadīja padomju soda nometnēs. Patiesas, atklātas, mīļuma pilnas pret saviem tuvākajiem – māsu un māti. Dažās no tām izskan mazi lūgumi atsūtīt Jauno Derību vai Dziesmu grāmatu. Un pat atrodoties tik necilvēciskos apstākļos, B. Rozenbergs nemainījās: nezuda ne viņa cilvēcība, ne ticība Dievam un pat optimisms ne.

Kolorītākās lappuses grāmatā nenoliedzami ir par daktera tiesāšanu un sodīšanu. Ak, jā: par ko tad tiesāja? Par to, ka šis cilvēks mīlēja savu dzimteni; par to, ka „nelaikā” (no 1941. līdz 1943. gadam) bija Tukuma pilsētas vecākais; par to, ka bijis leģionā; par to, ka, vāciešiem ienākot, pie slimnīcas uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu. Tas bija pietiekami, lai „izpelnītos” nāvessodu nošaujot, taču viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījuma labšanas darbu nometnēs.

Kad tiesnesis lasījis spriedumu, B. Rozenbergs gandrīz sācis smieties, jo tas ir termiņš, kas vienkārši nav nosēžams. Dakteris bijis nelokāmi pārliecināts, ka brīvībā tiks ātrāk, un tas vēlāk arī piepildījās. Vēl vairāk – kad B. Rozenbergam tiesā dots pēdējais vārds, viņš paudis: „Es uzskatu padomju varu Latvijā par nelikumīgu, tāpēc sevi par PSRS pilsoni neuzskatīju un neuzskatu. Žēlastību no tiesas neprasu, bet prasu godāt taisnību pēc romiešu tiesībām.” Iespējams, tieši šā biogrāfijas fakta dēļ grāmatas nosaukumā ietverts latīņu teiciens „Fiat justitia” jeb, to latviskojot, „Lai notiek taisnība”.

Lasot grāmatu, radās patiesa apbrīna par tās galvenā varoņa „stingro mugurkaulu”, nelokāmību, mīlestību pret dzimteni un uzticību Visaugstākajam. Tas, protams, ir šo rindu autores subjektīvs vērtējums, taču šā stāsta un šā neparastā likteņa dēļ iesaku darbu izlasīt ikvienam tautietim.

Izdevums ir bilingvāls: tas pilnībā tulkots arī angļu valodā. Angliski tulkojusi Ilze Jaunzeme-Brauna.

Details

Bertrams Rozenbergs. Fiat Justitia

Rita Petričeka

Rīga:  Vesta-LK,  2012