18. maijā Okupācijas muzejā Rīgā notika grāmatas Bertrams Rozenbergs. Fiat justitia atvēršana. Tās autore ir Rita Petričeka – ārsta B. Rozenberga jaunākā meita.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rēzeknes Sarkanā Krusta slimnīcā, bet 40. gadu sākumā Tukuma pilsētas slimnīcā praktizēja kāds lielisks ārsts. Gara, stalta auguma vīrs tumšiem, viļņotiem matiem, patīkamu balsi. Ķirurgs pēc profesijas, savas dzimtenes patriots pēc pārliecības. Dziļi reliģiozs cilvēks, kurš par visu vairāk necieta melus un nodevību. Runa ir par ķirurgu Bertramu Rozenbergu.

Otrā pasaules kara gados sekoja dienests latviešu leģionā, Kurzemes katlā, pēc tam čekas vajāšana, slēpšanās, arests un Latvijas PSR IeM karaspēka kara tribunāla spriedums: brīvības atņemšana uz 25 gadiem, tiesību atņemšana uz 5 gadiem un mantas konfiskācija. Atgriežoties no izsūtījuma, darbs Liepājas pilsētas slimnīcā, līdz slimības pievārēts, viņš aizgāja mūžībā.

Grāmatas moto ir citāts no kādas dramaturga Mārtiņa Zīverta lugas: „Dievi ir mums labvēlīgi divas reizes mūžā – pirmo reizi, kad piedzimstam, un otro reizi, kad nomirstam. Un starp šīm divām labestībām ir tikai viena dzīve.”

Stāstījums par B. Rozenberga dzīvi grāmatā noris hronoloģiskā secībā, sākot ar viņa piedzimšanu 1904. gada 23. oktobrī Valmieras apriņķa Mazstraupes mācītājmuižā un beidzot ar brīdi, kad dakteris, smagas slimības pieveikts, 1960. gada 18. februārī uz mūžu slēdza acis. B. Rozenbergs ir pārdzīvojis divus pasaules karus – divas asinspirtis, nemaz nerunājot par Staļina laika zvērībām: arestu, tiesāšanu, izsūtījumu. Dakteris to visu spēja izturēt, turklāt saglabāt optimistisku skatījumu uz dzīvi tāpēc, ka viņu sargāja nesalaužama ticība Dievam.

R. Petričeka grāmatā apkopojusi gan savas pašas atmiņas par tēvu, gan vairāku B. Rozenbergam tuvu cilvēku, piemēram, viņa audžudēla Pētera, krustdēla Paula, Tālivalža Grīnberga un citu stāstījumu. Lai ieskats ārsta dzīvē un liktenī būtu pilnīgāks, publicētas arī vēstules un to fragmenti. Īpaši aizkustina daktera B. Rozenberga vēstules, kas rakstītas māsai Adai to sešu ar pusi gadu laikā, ko viņš pavadīja padomju soda nometnēs. Patiesas, atklātas, mīļuma pilnas pret saviem tuvākajiem – māsu un māti. Dažās no tām izskan mazi lūgumi atsūtīt Jauno Derību vai Dziesmu grāmatu. Un pat atrodoties tik necilvēciskos apstākļos, B. Rozenbergs nemainījās: nezuda ne viņa cilvēcība, ne ticība Dievam un pat optimisms ne.

Kolorītākās lappuses grāmatā nenoliedzami ir par daktera tiesāšanu un sodīšanu. Ak, jā: par ko tad tiesāja? Par to, ka šis cilvēks mīlēja savu dzimteni; par to, ka „nelaikā” (no 1941. līdz 1943. gadam) bija Tukuma pilsētas vecākais; par to, ka bijis leģionā; par to, ka, vāciešiem ienākot, pie slimnīcas uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu. Tas bija pietiekami, lai „izpelnītos” nāvessodu nošaujot, taču viņam piesprieda 25 gadus ieslodzījuma labšanas darbu nometnēs.

Kad tiesnesis lasījis spriedumu, B. Rozenbergs gandrīz sācis smieties, jo tas ir termiņš, kas vienkārši nav nosēžams. Dakteris bijis nelokāmi pārliecināts, ka brīvībā tiks ātrāk, un tas vēlāk arī piepildījās. Vēl vairāk – kad B. Rozenbergam tiesā dots pēdējais vārds, viņš paudis: „Es uzskatu padomju varu Latvijā par nelikumīgu, tāpēc sevi par PSRS pilsoni neuzskatīju un neuzskatu. Žēlastību no tiesas neprasu, bet prasu godāt taisnību pēc romiešu tiesībām.” Iespējams, tieši šā biogrāfijas fakta dēļ grāmatas nosaukumā ietverts latīņu teiciens „Fiat justitia” jeb, to latviskojot, „Lai notiek taisnība”.

Lasot grāmatu, radās patiesa apbrīna par tās galvenā varoņa „stingro mugurkaulu”, nelokāmību, mīlestību pret dzimteni un uzticību Visaugstākajam. Tas, protams, ir šo rindu autores subjektīvs vērtējums, taču šā stāsta un šā neparastā likteņa dēļ iesaku darbu izlasīt ikvienam tautietim.

Izdevums ir bilingvāls: tas pilnībā tulkots arī angļu valodā. Angliski tulkojusi Ilze Jaunzeme-Brauna.