„Ja bērni netiek uz Latviju, tad radīsim Latviju savā ciemā!” noteica Augšbebru skolotāja Rita Jaurēna šī gada jūlijā diasporas skolotāju kursos Cēsīs. Tas bija sākums tam, lai 2013. gada Miķeļi tiktu svinēti Omskas apgabala Augšbebros, un to svinībās piedalītos Baškīrijas latviešu ansamblis „Atbalss” un Augšbebru ļaudis, kuri, neatkarīgi no vecuma, interesējas par latviešu valodu un kultūru.

Rita Jaurēna Augšbebros latviešu valodu māca jau otro gadu. Zīmīgi, ka skolotāja dzimusi Omskas apgabalā, divu gadu vecumā Ritai un viņas ģimenei bija lemts atgriezties Latvijā, taču liktenis viņu atkal aizveda uz vietu, kurā sākās viņas dzīves pavediens.

Būtiski, ka skolotāja neaprobežojas ar valodas mācīšanu vien. Blakus pagasta vidusskolā viņa māca psiholoģiju, Augšbebros, paralēli latviešu valodas un kultūras mācībām, skolotāja nopietni ķērusies pie logopēdijas nodarbībām, kas arīdzan uzlabo latviešu valodas apguvi vietējiem skolēniem. Skolotājas vadībā audzēkņi apgūst kokles spēli, starp citu, bērni spēlē tās kokles, kuras pirms diviem gadiem tika tēstas Baškīrijā latviešu lingvistiskajā nometnē „Avots”.

Brauciena mērķis bija ne tikai nosvinēt Miķeļus. Bija svarīgi iepazīstināt bērnus ar citu latviešu diasporu Krievijā, parādīt, kā latviešu kultūra un valoda pastāv tajā pat zemē, tikai 1000 kilometru tālāk no mums – Baškīrijā. Turklāt nozīmīgi ir tas, ka šāda veida braucieni stiprina skolēnu motivāciju nepamest latviešu valodas nodarbības, apzināties tā nozīmi ne tikai vietējās republikas mērogā, bet arī ārpus tās, pie tam, ne visi ansambļa dalībnieki, ne visi Augšbebru iedzīvotāji var aizbraukt uz Latviju, ieraudzīt to, klausīties latviešu valodu tās zemē, tāpēc, ja mēs nebraucam uz Latviju, tad Latvija brauc pie mums ik reiz, kad radīsies doma, pēc domas nāks vārds un vārds pārtaps darbā, bet pēc tā – notikums, kas saistīs to kripatu latviešu, kas te Krievijā izmētāti, bet vienalga atrod viens otru.

Miķeļi nebūtu Miķeļi, ja tajā netiktu rīkots gadatirgus. Augšbebros daudzi nāca ar to, kas sagatavots vasaras laikā vai sarūpēts pēdējās dienās pirms svētkiem – dzērvenes, sēnes, pīrāgi, plātsmaizes, ķimeņu siers, koka karotes un klūgu grozi. Arī Baškīrijas latvieši nebija ieradušies tukšām rokām. Mēs likām galdā labāko medu pasaulē, protams, Baškīrijas medu, kas izzuda vienā mirklī.

Lieki runāt par Augšbebru iedzīvotāju patieso laipnību ciemiņus uzņemot. Vietējie iedzīvotāji bija sagatavojuši bagātīgu galdu, lai pēc jautrajām svētku izdarībām, visi varētu tuvāk iepazīties, atpūsties un godam pavadīt Miķeļus.

Protams, svētki neizpalika bez Jumja meklēšanas. Skolotāja Rita Jaurēna to bija veiksmīgi noslēpusi, un tikpat veiksmīgi to atrada latviete Lidija Benke.

Pirmais solis ir sperts. Gribas ticēt, ka šī nav pēdējā reize, kad paši sev radīsim iespēju satikties, ja arī ne Latvijā, tad latviskā vidē noteikti. Nevajag nemaz tik daudz, tikai ļoti, ļoti gribēt, jo, kā jau teicu, no domas rodas vārds, no vārda darbs, kas pārtop notikumā. Mūsu notikums ir rast kopību, apzināties, ka esam tepat blakus, ja ne fiziski, tad domās, jo vienojošais mums visiem ir labi zināms – latvietība, kas tik ļoti mūs spēj atšķirt no pārējiem šeit lielajā Krievijā.

Katrs mācību gads Baškīrijā man atnes jaunus pārbaudījumus, piespēlē izaicinājumus un iemet rokās nebijušas iespējas. 2013. gads nav izņēmums, proti, latviešu folkloras ansamblis „Atbalss” dalībniecēm bija lieliska iespēja pabūt Latvijā, piedalīties Dziesmu svētkos, izbaudīt to burvību un sajust savu piederību dziesminieku tautai.

Čūskas gads meta izaicinājumu. Ansamblim bija jāparāda un jāpierāda sevi Latvijā, kā arī Baškīrijā. Simts kilometru rādiusā no Maksima Gorkija ciema ansamblis „Atbalss” daudziem pazīstams, taču nieka (ņemot vērā Krievijas teritorijas plašumu, tas tiešām ir nedaudz) 200 kilometru aiz Ufas – Baškīrijas galvaspilsētas – bijām svešas, nevienam nezināmas, jaunums bija pat tas, ka Baškīrijā kaut kur vēl eksistē tāda tauta kā latvieši, kur nu vēl viņu pēcteči ar latviešu tautas dziesmu uz lūpām.

Šī dziesmotā ceļa sākums saistāms ar janvāri, kad ar tautas dziesmu „Neba maize pate nāca” guvām iespēju piedalīties konkursa pusfinālā un pēc tam jau finālā. Pirmo reizi četru gadu laikā bijām tikušas tik tālu. Uzvara deva stimulu gatavoties, un parādīt sevi no vislabākās puses, tas „uzsita” azartu parādīt, kas mēs esam, ko varam un ko protam. Augusts likās vēl tālu, taču galvā dega doma par dziesmas izvēli. Kas latviešu tautas dziesmu klāstā būtu tik īpašs, ar ko varētu pārsteigt Baškīrijas žūriju, kas pieradusi pie jautriem, skaļiem, spilgtiem un degošiem priekšnesumiem, jo nereti bija nācies dzirdēt, ka latvieši tik stāvēt un dziedāt prot.  Nu nesanāk mums dziedāt „Bēdu, manu lielu bēdu” un vienlaikus polku lekt. Nereti no mums gribējuši „izspiest”  kaut ko krievu, baškīru vai tatāru garam līdzīgu, nereti mūsu tērpus par blāviem un trūcīgiem saukuši. Nenogurusi esmu skaidrojusi, ka latvieši nav tas pats, kas krievi, tatāri, baškīri, baltkrievi vai ukraiņi. Mēs esam citādi, ļaujiet mums savu citādību saglabāt, ja gribat īstus latviešus redzēt!

Radās doma! Gribat šovu, dosim jums šovu! Meklēju dziesmu, kurā aizrauj ar jautru melodiju, pie kuras var polku un ne tikai to lekt! Man ienāca prāta latviešu danču dziesma „Skroders”, kas ansambļa meitenēm bija labi zināma. Daļa meiteņu dziedāja, daļa dejoja, redz, varam savienot dziesmu ar deju, tikai pa savam, ne tā kā prasa. Priekšnesuma tapšanā lielu ieguldījumu sniedz Arhangeles rajona mūzikas skolas direktore Irina Peņagina, kura mācīja mūs dziedāt divbalsīgi, kura norīkoja vijolnieci un bajānisti (latvieti Ļubovu Zālīti) mūsu priekšnesumu padarīt melodisku, turklāt abas muzikantes ansamblim palīdz atkārtoti. No tiesas priecē tas, ka Arhangeles rajona mūzikas skolas kolektīvs ne reizes nav atteicis man palīdzību, kad esmu gatavojusies kādam koncertam, turklāt vienmēr tas darīts bez maksas.

Mēģinājumi notika veselu nedēļu. Meitenēm tas bija jauns uzdevums, jauna pieredze un izaugsmes iespēja. Konkurss norisinājās divas dienas. Pirmajā dienā tik izvēlēti vislabākie priekšnesumi, lieki piebilst, ka bijām starp labākajiem, lai gan pēc uzstāšanās tā nelikās, uztraukums bija darījis savu un nesanāca tik labi, kā pirms tam tika mēģināts. Bet mums tika dota otra iespēja, kuru izmantojām, parādot sevi no vislabākās puses. Gandarījumu meitenēm sniedza ne vien atkārtota uzstāšanās, bet arī pasniegtais diploms, uz kura bija rakstīts „Par uzticību nacionālajām tradīcijām”.  Tiešām uzticīgas, cenšamies darīt tā, lai līdzinātos saviem senčiem, kas atbraucot uz Baškīriju spēja saglabāt latvietību ar darbu, dziesmu, valodu. Arī mēs cenšamies, lai citi spriež, cik labi tas sanāk.