Dažas dienas pirms tās pilnvaru beigām oktobrī, 9. Saeima radīja divu šķiru trimdu, piešķirdama kādai Kanādas latvietei vienbalsīgā balsojumā pavalstniecību par nopelniem, nevis par politiski vēsturisko patiesību. Tādējādi, kas juridiski ir apšaubāms paņēmiens, vienbalsīgi apejot 1995.g. Pilsonības likumā spēkā esošo nepieļauto dubultpavalstniecību, dubultpilsonību.

Tas ir pliķis visai trimdai un tiem pavalstniekiem, kuri dzīvoja ar Latvijas Republikas Ārzemju pasēm, kuras šodienas Latvijā atsakās atzīt, pagarināt vai izsniegt jaunu dokumentu. Saeimas izvēles princips ir visu Latvijas politisko bēgļu un politiskās trimdas diskriminācija.

Tajā pašā oktobra dienā partija Jaunais laiks kopā ar domu biedriem no partijām Pilsoniskā Savienība un Sabiedrība Citai Politikai iesniedza Pilsonības likuma grozījumu projektu. Šo iesniegto projektu gan debatēs, gan balsojumā par nodošanu komisijai atbalstīja visas Saeimā pārstāvētās partijas. Taču līdz pirmajam lasījumam grozījumi netika, 9. Saeima tos neizskatīja un 10. Saeima nepārņēma šī likumprojekta izskatīšanu.

Pirms tam ir bijis cits neveiksmīgs Pilsonības likuma reformēšanas projekts, partiju Latvijas Pirmā Partija/Latvijas Ceļš ierosināts. Krītot 2009. g. februārī valdībai, līdzās arī krita jau sagatavotais pavalstniecības un dubultpilsonības likuma projekts. Šeit spilgti parādās Latvijas politiķu valstiskās domas un kontinuitātes konsensa trūkums.

Ši gada janvārī partijas Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK Saeimā iesniedza savu Pilsonības likuma grozījumu projektu, lai pieļautu dubulto pavalstniecību, dubultpilsonību.

Februāra sākumā Latvijas Republikas prezidents Valdis Zatlers izmantoja viņam Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības, ierosinādams pieņemt grozījumus Pilsonības likumā. Prezidents iesniedza Saeimai savus grozījumus, kas paredz atļaut dubultpilsonību visiem trimdā dzīvojošiem Latvijas pavalstniekiem un viņu pēctečiem, piešķirt Latvijas pavalstniecību ārzemēs dzimušajiem bērniem, kuriem tikai viens no vecākiem ir Latvijas pavalstnieks, kā arī Latvijas “nepilsoņu” bērniem, neprasot vecāku iesniegumu. Prezidents ierosina atcelt ierobežojumu, kas pieļauj dubultpilsonību tikai tiem trimdas latviešiem un viņu pēcnācējiem, kas reģistrējās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP), Iedzīvotāju reģistrā līdz 1995. g. 1. jūlijam, tiem kuri reģistrējas pēc šī datuma ir jāatsakās no citas valsts pilsonības.

Arī partiju apvienība Vienotība nupat kā iesniegusi grozījumus Pilsonības likumā, rosinot noteikt kārtību, kādā ārzemēs dzīvojošie latvieši un viņu pēcnācēji būtu tiesīgi iegūt dubultpilsonību. 

Krievijas Federācijas Bruņotie spēki tiek izvesti no Latvijas teritorijas līdz 1994. g. 31. augustam. No 1994. g. 1. septembra līdz 1995. g. 30. jūnijam, valsts patvaļīgi nospraustajam pavalstnieku reģistrācijas datumam, bija 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas PSR pieteiktos demokrātiskā Latvijā. Politiķi mīl piemirst, ka Krievijas armija aizgāja projām no Latvijas, Skrundas, tikai 1999. g. 23. oktobrī. Cik vientiesīgam bija jābūt bēglim, lai viņš reģistrētos kādas valsts sarakstos, kura līdz tam brīdim formāli vēl nebija atbrīvojusies no savas okupācijas varas – varas, no kuras bēglis bija bēdzis!

Prezidents atsaucas un papildina Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK iesniegumu. Jau sešus gadus bija risinājušies tiesas procesi pavalstsniecības jautājumos, taču līdz šim nedz četras tiesas, kas bijušas nodarbinātas ar Pilsonības likuma izskatīšanu, nedz politika nav ņēmusi vērā tos kvalificētiem iesniegumus tiesās, kuros jau atkārtoti uzskaitīti un izklāstīti gandrīz visi tie paši argumenti, kas minēti tagad prezidenta ieteikumā. No valsts puses tikai tagad tiesvedības speciālist ir pielikuši savu roku Pilsonības likuma grozījuma projektam, kā jurists Egils Levits , Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs. Beidzot pastāv pamatotas cerības, ka Latvijas valsts sevi apkaunojošo pavalstniecības jautājumu juridiski profesionāli atrisinās. Minētajās trīs tiesu instancēs, kas noveda pie visaugstākās instances Satversmes tiesas sprieduma, ne brīdi nevaldīja Romiešu Tiesību princips Audiatur et altera pars, jeb “uzklausa arī otro pusi”!

Kas ir tauta?

Valststiesību zinātne tautu definē kā to ļaužu kopumu, kas ar juridiskām saitēm ir saistīts ar valsti. Indivīda tiesiskās saites ar valsti nosaka Pilsonības likums. Pazīstamākie principi pilsonības noteikšanā ir jus sanguinis un jus soli. Pēc jus sanguinis principa par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši no vecākiem, Latvijas pavalstniekiem, kaut arī viņi būtu dzimuši ārpus Latvijas. Pēc jus soli par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši uz valsts teritorijas, kaut arī no citu valstu pilsoņiem .

Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tauta ir valsts varas avots. Tautas kopums sastādās no visas tautas, nevis no tautas daļas, kā tas tiek praktizēts Latvijā. Tauta ir stabils valsts konstitutīvais, sastādošais elements ar pastāvīgi notiekošām pārmaiņām, kuras notiek caur dabiskiem vai likumiskiem cēloņiem: dzimstību, mirstību, jaunu pilsoņu uzņemšanu caur naturalizāciju. Blakus pastāvīgām pārmaiņām var notikt karš, okupācija, aneksija. Tie visi ir apstākļi, kas gan starptautiskajās tiesībās, gan civiltiesībās tiek kvalificēti kā nepārvaramas varas force majeure apstākļi. Šos cēloņus Latvija līdz šim ir centusies apzināti neievērot.

Okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, valsts varas orgānu rīcībspēja tika pārtraukta. Līdz ar to, Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, kļuva neiespējami izpildīt 1919. g. likumā par pavalstniecību noteiktos valsts un pavalstnieka savstarpējos pienākumus, kā arī kļuva neiespējami piemērot šī likuma normas attiecībā uz dubultās pavalstniecības, dubultpilsonības nepieļaujamību un kārtību, kādā Latvijas pavalstnieki zaudē pavalstniecību .

Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās: tiem, kas atradās Latvijā, tiem, kas tika deportēti uz Sibīriju un tiem, kas bēga no režīma terora, atstājot Latviju, sākot ar 1944. gadu, kā arī pēc tam. Atbilstoši tautas suverenitātes principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas subjekts. Nevis valsts varas konstitucionālās institūcijas, bet Latvijas tauta ir valsts varas avots un suverēnās valsts varas nesēja. Tautas suverenitāte ir tautas tiesības pašai lemt par savu likteni.

Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu, to pēcnācēju likteni un to turpmāko piederību. Pamatojoties uz starptautiska nozieguma rezultātā radušamies objektīvajiem apstākļiem, Latvijas pilsoņiem, kas devās piespiedu trimdā, izveidojās objektīvā dubultā pavalstniecība .

1990. g. 4. maija deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir noteikts, ka 1940.g. 14. un 15. jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos komunistiskās PSRS valdības prasība mainīt valdību un 1940. g. 17.jūnija PSRS militārā agresija ir vērtējams kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un suverēnās varas likvidēšana. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šādam noziegumam nav noilguma.

Latvijas ērkšķainais atziņas ceļš atrast savus pavalstniekus

Analizējot Pilsonības likuma tiesisko un valsts burta kalpa interpretāciju, sākot ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes rīcību, tad Administratīvās rajona un Administratīvās qpgabaltiesas spriedumiem, apelācijas un kasācijas sūdzībām, Augstākās tiesas lēmumumu un spriedumu, beidzot ar Satversmes tiesas spriedumu, vienīgi jākonstatē Latvijas tiesu, salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstu tiesām, ērto iekārtošanos pasīvas tiesvedības judicial passivism nostājā, vēlmi šo jautājumu izvērtēt sašaurināti, uzsverot, ka pavalstniecības jautājums jāregulē likumdevējam.

Tai vietā, lai Satversmes tiesa izmantotu izdevību, valstij un likumdevējam uzrādīt ejamu ceļu, kā tas ir pieņemts attīstītās tiesiskuma demokrātijās, tā ar savu 2010. g. maija spriedumu komfortabli paslēpās aiz pāri par 50 lapu gariem prātojumiem, ka viņu spriedums gan nav pret Latvijas nepātrauktības principu, taču būtībā arī nav par 1918. g. Latvijas valstiskuma turpinājumu. Šīs tiesas sēdes priekšsēdētājs atteicās saskaitīt 1+1 un paziņot objektīvu rezultātu, bet izvēlējās ērtu esošā stāvokļa apstiprinājumu. Satversmes tiesas lielākais sasniegums ir okupācijas fakta konstatējums. Bez tam tā noraidīja 9. Saeimas priekšsēdētāja 2009. g. oktobra atbildes rakstā ietverto apgalvojumu, ka saskaņā ar 1919. g. Pilsonības likuma 8. pantu, kas formāli nepieļauj dubultpilsonību, Latvijas pilsoņi, kas Latvijas valsts okupācijas deļ atradās trimdā, ir zaudējuši Latvijas pilsonību. Ir absolūti neskaidrs, kāpēc šāds nekvalificēts atbildes raksts ir guvis pārējo 99 deputātu nedalītu atbalstu.

Šādu tīri gramatisku, tipiski padomisku likuma interpretāciju, Satversmes tiesa noraidīja, jo Pilsonības likums, tāpat kā visa valsts likumdošanas bija jāpiemēro apstākļiem, kas Latvijas likumdošanā nebija paredzēta, proti, okupācijai.

Ņemot vērā, ka valsti veido trīs elementi – valsts, valsts tauta un valsts vara – savu pilsoņu zaudēšana pret viņu gribu, tikai balstoties uz likuma gramatisku interpretāciju, kas nebija domāts šādai ārkārtas situācijai, okupētajai Latvijas valstij būtu bijusi pašnāvnieciska. Tādēļ Pilsonības likums bija jāinterpretē tā, ka Latvijas pilsonība visā okupācijas periodā netika zaudēta – nedz Latvijā, kur Latvijas pilsoņiem tika uzspiesta PSRS pilsonība, nedz trimdā, kur tie parasti ieguva otru pilsonību. Tas ir viens no Neatkarības atjaunošanas deklarācijā nostiprinātās valsts nepārtrauktības doktrīnas centrālajiem elementiem.

Šādi, atbilstoši valsts izdzīvošanas interesēm, valsts okupācijas periodā rīkojās arī Latvijas leģitīmās pārstāvniecības ārzemēs, izsniedzot Latvijas pavalstniekiem Latvijas pases, kas vienlaikus kalpoja arī par viņu pavalstniecības apstiprinājumu. Neviena valsts iestāde un tiesa līdz šim nav vēlējusies apjēgt, ka Latvijas okupācijas laikā dzīvot brīvajos Rietumos ar Latvijas Republikas ārzemju pasi bija politiska demonstrācija pati par sevi un Latvijas Valsts kontinuitātes fakta atgādinājums pasaulei! Okupācijas gados Latvijas Republikas sūtniecības ārzemēs ir reģistrējušas pavalstniekus kā Latvijas pilsoņus, gan pirms, gan pēc Latvijas rīcībspējas un neatkarības atjaunošanas. Ko Latvijas Republikas pavalstnieks trimdā aktīvi vēl valstiskāku varēja darīt!

Satversmes tiesa arī noraida apgalvojumu Saeimas atbildes rakstā, ka Augstākā padome rīkojusies ārpus savas kompetences robežām, savā 1991. g. novembra lēmumā, atzīstot Latvijas pilsonību arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri trimdā okupācijas periodā bija kļuvuši par dubultpilsoņiem! Šis Saeimas apgalvojums ir klajā pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu. Acīmredzot, Saeima taču pieļauj, ka Augstākā padome drīkstēja pasludināt Latvijas valsts neatkarību, bet nedrīkstēja atzīt pilsoņa tiesības saviem pilsoņiem. Sekojot Saeimas loģikai, tā tad būtu valsts bez pilsoņiem.

Situācija, kas Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešiem sākotnēji likās juridiski nepārprotama, ar Satversmes tiesas lēmumu kļuva neapgāžama: Šķiet, ka Latvija ir jauna valsts, tai ir jāapzina un jāreģistrē savi pilsoņi. Pavalstniecības institūts okupācijas rezultātā netiek atzīts un ir zudis. Kaut Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt, līdz ar to arī okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt un izplatījās uz nākamajām paaudzēm. Kaut okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā, pavalstnieku reģistrēšana un pasu izsniegšana, šodienas Latvijas iestādes atsakās atzīt savu diplomātisko pārstāvniecību dokumentus un pases, līdz ar to pavalstniecības un to derīgumu pagarināt. Pat vēl pēdējā brīdī, Augstākās tiesas sēdē, PMLP jurists apgalvo, ka ārzemju pase ir tikai iespēja uz pavalstniecības pieprasīšanu, nevis pavalstniecība pati! Paceļas jautājums, kāpēc šādi padomijas indoktrinēti juristi netiek atlaisti.

Tā “jaunās valsts” teorētiķi neatzīst, ka Latvijas pavalstnieki Latvijas okupācijas laikā rietumu ārzemēs veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu, tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī. Ar šādu pieeju likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultā pavalstniecība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Spriedums trimdas latviešiem, kuri ir citu valstu pilsoņi, liegt Latvijas pilsonību, ir de facto tās atņemšana. Tas ir starptautisko tiesību pārkāpums pašiem pret saviem pilsoņiem un pret savu nāciju. Trimda ir integrāla Latvijas pilsoņu kopuma un latviešu nācijas sastāvdaļa.

Sekojot valsts loģikai tie, kas ir cietuši no padomju un fašisma represijām atrodas vienīgi Latvijā. Bēgļiem bēgot no dzimtenes un dzīvojot piespiedu kārtā ārpus savas tēvzemes, nav piešķirams padomju un fašisma represiju cietušo statuss, jo tie jau tikai atradās saulainas svētdienas izbraukumā.

Bēgļi vai emigranti

Dubultā pavalstniecība neradās emigrējot, kā bēgšanas faktu šodien Latvijā mīl kļūdaini apzīmēt. Otrā pasaules kara bēgļi negāja bombardēšanas laikā Rīgā uz ceļojuma biroju, lai tur nopirktu braucienu uz rietumiem, tie glāba savu pliko dzīvību! Emigrācija parasti nenotiek tad, kad tanks stāv cilvēkam deguna priekšā! No Otrā pasaules kara krievu tankiem cilvēki bēga, nevis emigrēja!

Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt Padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunot taisnīgumu. Likumdevējs ir atstājis bez ievērības vēsturisko situāciju. Tas, kas nelieto argumentus, faktus un vēstures patiesību, bet tiesu spriedumu varu, demokrātijās nav uzvarētājs.

Ar 2010. g. Satversmes tiesas spriedumu visi Latvijas politiskie bēgļi un to pēcteči ir padzīti. Fakts ir, ka šodienas Latvija ir aiztriekusi simtiem tūkstošu savu leģitīmo pavalstnieku un izkāpusi no savas valsts vēstures. Tikai izprotot pagātni tiek saprasta tagadne.

Latvijai starp 1939. un 1945. gadu bija nesamērīgi lieli pavalstnieku, iedzīvotāju zaudējumi. Otrā pasaules kara beigās no 2 miljoniem pirmskara iedzīvotājiem bija palikuši ap 1.4 miljonu. Salīdzinot ar citu kardarbībā iesaistīto valstu armiju zaudējumiem, Latvijai ir procentuāli vislielākais zaudējums – 30,5 procenti. Okupācijas muzejs lieto zaudēto pavalstnieku skaitli 610 000. Tajā nav iekļauti nedz tie, kas pēc kara atgriezās Latvijā, nedz tie, kurus padomju vara tiesāja un deportēja, nedz tie, kuri mira nacionālo partizānu karā. Nav arī iekļauti aprēķini par dzīvīguma zaudējumiem – nepiedzimušo bērnu skaits.

Kas attiecas uz 610 000 zaudēto Latvijas iedzīvotāju, tad pēc zinātnieka un profesora Pētera Zvidriņa pētījumiem skaitlis ir krietni lielāks. Pavisam bojā gājušo, deportēto un bēgušo Latvijas iedzīvotāju skaits kara gados sasniedzis apmēram 700 000 jeb vienu trešo daļu pirmskara iedzīvotāju. Šādu skaitli min arī Visvaldis Lācis, vēsturnieks un politiķis, savā grāmatā Latviešu zemes un tautas vēsture atsaucoties uz Zvidriņa un Intas Vanovskas pētījumu Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. Okupācijas režīma vajāto, represēto un politisko bēgļu skaita aprēķins liecina, ka viena trešā daļa tautas, jeb 600 000 līdz 700 000 Latvijas iedzīvotāju bija tieši iesaistīti. Tie paši dati atrodami arī okupētā Latvijā publicētajā Bruno Mežgaiļa un Zvidriņa grāmatā Padomju Latvijas iedzīvotāji.

Varētu piebilst, ka skaitlis, aptuveni 700 000 cilvēku, iespējams vēl lielāks. Precīzi to nekad vairs neuzzināsim. Abu okupācijas varu noziegumu un kara dēļ Latvija zaudēja ļoti lielu daļu iedzīvotāju, ieskaitot lielāko daļu nacionālās elites.

Citās valstīs to sauktu par nacionālu traģēdiju. Paceļas tikai viens vienīgs jautājums, kāpēc Latvijas pēdējo 21. gada valsts prezidenti, ministru prezidenti, valdības, Saeimas, politiķi un vēsturnieki nav darījuši neko, lai savu pasaulē izklaidēto tautu sauktu atpakaļ un savus leģitīmos pavalstniekus vismaz formāli piesaistītu valstij. Piemēram, Rietumvācija, Vācijas Federatīvā republika, pēc Otrā pasaules kara integrēja 17 miljonu bēgļu. Turpretīm Latvijas valsts manifestē, ka tai neviens Otrā pasaules kara upuris, bēglis, padzītais, represētais – vārdā Latvijas pavalstnieks – nav vajadzīgs un neapmierina izkliedētās tautas principiālo prasību pēc pavalstniecības.

Skaitļi un vēsture fragmentāri ir pieejami no okupētās Latvijas laikiem. Fakti nav nedzirdēti un noslēpti jaunumi. Arī jau agrāk varēja no tiem izdarīt secinājumus. Vēl aizvien ir patīkamāk izkāpt no vēstures kontekstiem, nekā nodarboties ar tiem, ir interesantāk izfunktierēt, ka Latvijas politiskie bēgļi un trimda ir pēkšņi un pārsteidzoši uzradušies no zilā gaisa, kaut katram bija radi rietumos, kurus bija politiski opurtūni noklusēt. Tā Latvijā joprojām lieto folkloristisko saukli tautietis, nevis valstisko definīciju pavalstnieks!

Laika tecējuma, līdz šodienai, Padomju pilsonības likumi tika lāpīti, laboti, atcelti, atjaunoti tāda mēra, ka pat starptautiski juristi šos tiesiskos kūleņus uzskata par bold innovations in law. Pēc Otra pasaules kara šos padomju pilsonības likumus un to izpratni pārņēma Austrumu bloka valstis un jaunās PSRS republikas – ar rezultējošo pavalstniecības neizpratni. Padomju savienība vienmēr bija konstrukts, kas stāvēja pāri savam pilsonim, noteica pilsoņa piederību vai nepiederību valstij, neņemdama vērā pilsoņa paša vēlmes.

Padomju Savienība bija bēgļus producējoša un atraidoša valsts un tos ienīda. Šo necilvēcīgo pieeju cilvēkam ieviesa Ļeņins un pilnveidoja Josefs Staļins. Pamatnostāja, bēgot no savas valsts, bēglis kļūst par dzimtenes nodevēju un kolaborantu – kas nav ar mums ir pret mums. Šī pieeja ir iestrādāta Padomju pilsonības likumos un bija cieši saistīta ar PSRS iekš- un ārpolitiku un propagandas mērķiem.

Tas, kas toreiz bija pareizi, taču šodien nevar būt nepareizi. Pareizi teikts: Kas ir bijis netaisnīgi, vienmēr būs netaisnīgi! Jānis Vagris, viens no daudziem pārliecinātiem komunistiem, kurš ir kļuvis par simbolu nevēlēšanai apjēgt un kas ir kalpojis noziedzīgam režīmam, tajā vienīgi saskatīdams savu pienākumu pildīšanu. Viņš bija okupētās Latvijas Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs, LKP CK pirmais sekretārs, 1988.g. oktobrī, pirms 1. Latvijas Tautas frontes kongresa, Mežaparkā uzstājās un teica, ka latviešu tautai nav pāri darījis. Vagrim 2010.g. 04. maijā , kā jau daudziem citiem komunistiskās partijas locekļiem un čekistiem iepriekš, prezidents Zatlers pasniedz valsts apbalvojumu un to ieceļ par Triju zvaigžņu ordeņa virsnieku , kā atzinību par pozitīvo darbu Maskavā, PSRS Tautas deputātu kongresa delegāta statusā un par īpašiem nopelniem un ieguldījumiem Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas periodā.

Latvijai ir izirušas atlikušās vērtības, ētika un morāle! Trimdai, Latvijas valsts integrālai tautas daļai, nepasniedz Triju Zvaigžņu ordeņus, kā Latvijas Republikas cieņas izrādīšanu par nopelniem tēvijas labā. No 1940.g. līdz šodienai trimdai ir nopelni politiskā, saimnieciskā, sabiedriskā un kultūras darbā jebkurā jomā. Tai pienākās atzinība par pozitīvo darbu, protams, ne Maskavā, šis ģeografiskais punkts lai paliek Vagra un komunāru teritorija, bet toties visā atlikušajā nekomunistiskajā rietumu pasaulē!

Latvijas neizpratne par demokrātiskiem procesiem

Flawed democracies ir valstis ar nepietiekošu demokrātiju, kuru pamatos ir brīvas vēlēšanas un pilsoniskās brīvības tiek ievērotas, bet ir nopietni trūkumi citos demokrātijas aspektos, piemēram, ir mazattīstīta politiskā kultūra un zema politiskā līdzdalība. Latvija, pēc 2010. g. Economist Intelligence Unit demokrātijas indeksa rādītajiem, ir valsts ar nepietiekošu, apskādētu, bojātu demokrātiju. Vien jau neatrisinātā pavalstniecības, pilsonības problemātika liecina par to, ka Latvijas vieta pamatoti atrodas nepietiekošo demokrātijas valstu vidū un pēc pagajušā gada skaitļiem indeksā ir noslīdējusi par 5 punktiem. Salīdzinot ar 2008. g. Latvija ir nokritusi par divām pozīcijām, Lietuva par vienu, Igaunija uzkāpusi par cetrām.

2011. g. 4. maijā būtu ētiski un godīgi, arī Latvijas politiskiem bēgļiem un politiskai trimdai izrādīt pienākošo cieņu un godu, atdodami tai en bloc, tāpat kā tai 1995. g. en bloc atņēma, pavalstniecības – kopā ar Trīs zvaigžu ordeņiem!

Ne jau PSKP biedri Edmundi Johansoni, Jāņi Vagri, Juri Bojāri uc. rūpējās par to, lai Latvija nepazustu no pasaules kartes, bet gan tie, kas domās un darbos rūpējas par Latviju tad, kad valsts bija zaudējusi savu rīcībspēju un bija okupēta.

Pielietotās sankcijas pret Latvijas pavalstniekiem, kuriem saskaņā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu ir Latvijas pilsonība un vienlaikus expressis verbis oficiāli atzīta citas valsts pavalstniecība, un kuri nav reģistrējušies līdz 1995. g. 1. jūlijam, nav piemērotas, vajadzīgas un atbilstīgas! Paceļas valsts un tiesu neatbildētais jautājums: Ko valsts un sabiedrība no tā iegūst? Vai tiešām var uzskatīt par Latvijas valsts un sabiedrības ieguvumu to, ka Latvijas pilsoņiem tiek liegts īstenot viņu pilsoņu tiesības? 

Tāpat kā pieprasītā atkārtotā reģistrācija, gan vēstniecību un PMLP reģistros ir pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu, jo tas nozīmē, ka tiek vispārīgi apšaubīta vienīgo Latvijas valsts leģitīmo iestāžu darbība, kuras turpināja darboties okupācijas periodā. Valsts sev pierāda, ka tā ir jauna valsts. Vai tā ir argumentācija par valsts un nācijas interesēm, apgalvot, ka pilsoņu zaudēšana pati par sevi ir ieguvums Latvijas valstij? Bet ja tas netiek skaitīts par ieguvumu, tad, atliek konstatēt, ka Latvijas ieguvums no tā, ka šai pilsoņu grupai tiek liegtas pilsoņu tiesības, praktiski nav nekāds.

Deivids Džeims MakAlisters (David James McAllister) 2010. g. jūlija kļuva Lejassaksijas ministru prezidents Vācijā. Tai ir 8 miljonu iedzīvotāju, aptuveni tikpat daudz kā visā Baltijā kopā. Viņš ir Skotijas un Vācijas izcelsmes. Viņam šodien ir divas pavalstniecības – Lielbritānijas un Vācijas. Šis apstāklis netraucē nedz Lielbritāniju, nedz Vāciju viņu uzskatīt par savu pavalstnieku un viņam uzticēt Vācijā tik svarīgu politiski valstisku amatu.

Jebkurā attīstītā demokrātijā ir nobrieduša valstiskuma uzskati, vērtību konsenss, kas ir ārpus politiskās dienas kārtības un tas ir tik skaidrs, ka to neapšauba. Viens no šādiem punktiem, pats svarīgākais, ir rūpēties par valsts elementāro šūnu, valsts augstāko suverēnu – savu pavalstnieku.

Turpretīm Latvijā pavalstniecības fakts ir piesaistīts politiskajiem vējiem, nevis pārliecībai, kas stāvētu visam pāri, kas vienotu visas partijas, kas vienotu valsti, kas veidotu nacionālu valsti. Vispārējas vēstures zināšanas, mērķtiecīga pievēršanās tai, vēstures sapratnes veidošana sabiedrībā, ir, kā valoda, nacionālas identitātes sastāvdaļa. To izvērtējot no jauna, atbilstoši šodienas kritērijiem, nonākot pie konsensa un vēstures konsolidācijai – tam ir jābūt politikas šodienas mērķim.

Jebkura demokrātiska sabiedrība, kura savus konfliktus nerisina, bet ar aizliegumiem konservē, beidz būt demokrātiska, pirms tā sāk apjēgt demokrātiju.

Nacionāla valsts ir teritoriālā saskaņotība nācijas un politiskās sistēmas starpā vai arī nācijas pasaulīgā varas organizēšana, kā to skaidroja sociologs, jurists un nacionālekonoms Maks Vēbers (Max Weber).

Nācionālas valsts struktūrālā koncepcija apvieno ideju par vēsturiski, etniski, kulturāli vai politiski definētu solidāru kopienu, nāciju, ar principu īstenot teritoriālo varu, atzīt valsts varas monopolu un iedarbīgu sabiedrības kopuma konfliktu risināšanas modeli.

Izrietot no 18. un 19. gadsimta Rietumeiropas tradīcijas, nacionāla valsts kļūst par vadošo valsts formu attīstītās un modernās sabiedrībās, kamēr Latvija iziet klaušu un verdzības laikus un 18. un 19. gadsimtā ir bijusi zem Polijas, Zviedrijas, Vācijas un Krievijas diktāta.

Vēsturiski atšķir vismaz trīs attīstības modeļus:

• Iekšēja revolūcija valstī, piemēram, Anglijā un Francijā, kā pilsoņu kopienas pašnoteikta gribas izpausme.
• Valsts jaundibināšana no dalītām teritoriālām un sadalītajām iedzīvotāju daļām, kuri, kopīgas valodas, vēstures un kultūras dēļ, pirms valsts dibināšanas jutās kā nācija, piemēram, Vācijā un Itālijā.
• Impēriju sabrukums, kā tas redzams Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara un no 1990. gada Latvijas gadījumā valsts rīcībspējas atgūšana, neatkarības atjaunošana, valstiskā kontinuitāte, valsts nepārtrauktība.

Nostiprinot tautu pašnoteikšanās tiesības 1919. gada Tautu savienības jeb Nāciju līgas hartā, nacionālās valsts princips kļuva par galveno strukturālo iezīmi jaunizveidotās Viduseiropas valstīs, neatrisinot saspriegušos aktuālos nacionālos un valstiskās piederības jautājumus. Šie jautājumi pēc Padomju Savienības un Dienvidslāvijas sabrukuma noteica politisko procesu, kas raksturojās ar karadarbību teritorijas sagrābšanai un brutālām etniskām tīrīšanām.

Rietumu demokrātijās pēc 1945. gada risinājās nacionālas valsts maiņas un attīstība, kombinācijā ar parlamentāru demokrātiju, tiesību un sociālas valsts taisnīgumu un augošām ekonomiskām un ekoloģiskām noregulēšanas prasībām. Ne jau nacionālistiska norobežošanās vai agresijas uz ārpusi, pret citām valstīm, bet identificēšanās ar politiski un sociāli ekonomisko sasniegto kļuva par to leģitimācijas pamatu.

Tomēr pakāpeniskā integrācija Eiropā, Eiropas Savienība, Vācijas politiski sarežģītā apvienošanās un pieaugošā globalizācija, liek nacionālas valsts modelim ieverot divu pretstatīgus priekšnosacījumus:

• Kā šodien pārdzīvotu valsts formu, kuras regulēšanas un vadības kompetences vairs nav pietiekošas un kas efektīvi aizstājamas ar supranacionālām organizācijām, līdzās vienlaicīgām federālām un vai reģionālām iekšējām struktūrām.
• Kā nākotnē veidot efektīvu pārvaldes struktūras formu, nodrošinot visā pasaulē efektīvu starpvaldību rīcības spēju.

Pirms 1918. gada, tad īsajos patstāvības gados un atkal tagad, sākot ar 1989. gadu, Latvijai nav bijusi iespēja un nepieciešami ilgais laiks, lai izveidotos par nāciju. Tam ir jābūt pašam pirmam politiskajam mērķim šodienas apstākļos – veidot nacionālu valsti un attīstīt sabiedrībā politisku kultūru.

Jau 1904. gadā politiķis un domātājs Miķelis Valters vienkārši un drosmīgi skaidroja: “Tēvu zeme kā polītisks jēdziens ir organizācija, kuŗu sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuŗas zināma tauta dzīvo, pašas tautas, un valsts varas, zem kuŗas jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kuŗām izplūst šī valsts vara… Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās”.

Latvijas rītdiena sākot ar 2. oktobri

2. oktobrī izšķirsies galīgi vienkārša situācija, jo ne tikai nobriedušajam, pieaugušajam un gudrajam vēlētājam, bet arī nesamēri lielam skaitam tā saucamo politiķu nāksies izdarīt ar prātu, loģiku un apdomu, izvēli starp trim galvenajiem politiskajiem spēkiem:

• jaunradīto trīs demokrātisko latviešu partiju apvienību Vienotība,
• stagnācijā sapītajiem vakardienas mošķiem, okupācijas noliedzējiem, Latvijas nīdējiem un plašās Krievijas impērijas faniem Saskaņas Centrs,
• vai atlikušo partiju, kas savā divdesmitgadīgā pastāvēšanas un valdīšanas laikā Latviju ir noveduši tur, kur tā šodien stāv – kontinuitīvi sperdami Latvijai nepiemērotus politiskus un saimnieciskus soļus.

Jebkuram modernam šodienas latvietim, Latvijas pavalstniekam, ir jābūt skaidrībai par to, ka ar abiem pēdējiem grupējumiem (tiem, kas joprojam turpina dzīvot ar sabrukušās un implodējušās Padomju Savienības morāli, priekšstatiem, rīcību, ņirgāšanos un ignoranci par latviešu nacionālām un kultūras vērtībām, kā arī pašu svarīgāko – valodu, tiem, kas šodien joprojam nav sapratuši, ka politiskā situācija ir radikāli mainījusies no represīva komunisma uz indivīdu cienošu demokrātiju, jo to latviešu politiķu krieviskie jūtu izplūdumi, sociālisma prātojumi un trešā ceļa meklējumi) nekad nenovedīs pie rītdienas un nākotnes Latvijas, kas ar uzņemšanu Eiropas Savienības un NATO sastāvā ir bez kompromisiem solidāra ar Eiropas vērtībām, ētiku, morāli, labklājību, demokrātiju un politiku!

Ja Latvijas vēlētājs balsos par abiem pēdejiem grupējumiem, tas pazemīgi izteiks savu vēlēšanos turpināt dzīvot padomju pagātne kopā ar mūžīgi vakardienīgiem varas un mantas kārīgiem noteicējiem vagariem!

Nobriedušajam, pilngadīgajam un pret sevi un savu valsti atbildīgajam vēlētājam ir jāuzstāda jautājums un jāpieprasa atskaiti no esošajiem politiķiem un valsts varas aparāta – kāpēc Latvijas izaugsme no 1989. gada ir tik maz redzama, gan pašā valstī, gan tā pamanīta Eiropas sastāvā.

Atbilde ir gluži vienkārša.

Divdesmit gados kopš neatkarības atjaunošanas un pirmās republikas, 1918. gada Latvijas kontinuitīvā turpinājuma, etablējušās partijas, to biedri un to valdošie spēki savu miglaino uzskatu, nopietnības trūkuma, tukšās runāšanas, aklās īsredzības, vadoņu vājuma un alkatīguma dēļ, ir raduši tādu politiķa tipu, ko tagad aplamā kārtā dēvē par oligarhu, kaut principā tas ir tikai prasts un atbilstoši savām personīgājam robežām daudz maz krimināls elements, kas ir sarausis un sašmaucis mantu un varu un brīvprātīgi no šiem labumiem nekad neatteiksies.

Visām šīm partijām un to perzonāžai ir bijusi divdesmit gadus ilga iespēja pierādīt tautai, cik labas, spējīgas un gribīgas tās ir strādāt Latvijas un to pilsoņu labad. Rezultāts ir, ka padomju megalomāņu manierē Latvija ir apveltīta ar pasaules lieluma projektiem kā Dienvidu tiltu, kas ir cienīgs pārvest Amazonai, Latvijas Nacionālāi bibliotēkai, kurai drīz vairs nebūs lasītāju un kuras vērtības SC faniem riebjās, Ņujorkai cienīgu skaitu augstceltņu, kas rēgojās tukšas, nepabeigtas, nepārdodamas, neizīrējamas, “Z Towers” komplekss pie Daugavas, kam ir apsīcis finansējums – visi tie nav projekti, kas ir piemēroti tik mazai zemei, kuras augstākais kalns ir 311 metru un kuras dziļākais ūdenskritums sasniedz 190 centimetru, kuras iedzīvotāji izpil no valsts, vai nemaz nepiedzimst, vai trešdalū  Valsts tautas ar Satversmes Tiesas spriedumu ir atņemta pilsonība. Tas viss ir to tradicionālo politisko partiju nopelns, kas tautsaimniecību noveda līdz bankrotam un maksātnespējai, pārotu ar aptuveni 20% bezdarbu un citām krīzēm, lielām, mazām, valstiskām, personīgām! Etablēto partiju savstarpējās rotaļošanās un rokādes nav novedušas pie pozitīva rezultāta tautai, bet tikai pie partiju nevajadzīgās ekistences pagarinājuma un Latvijas bēdīgai slavai Eiropas Savienībā.

Bet pats svarīgākais – šīs Latvijas īsajā neatkarības un valsts, nacionālas valsts, attīstības vēsturē, divdesmit gados etablēto partiju vadoņi ir sagrāvuši pilsoņu ticību sevī, savos centienos un spējās, savā valstī un ir noveduši šo, pēc okupācijas trauslo valstisko konstruktu, krustcelēs, kur ir jāatbild ikvienam pilsonim sev pašam viens vienīgs jautājums – cik ilgi tas ir ar mieru bikli klanīdamies pakļauties šim monumentālajam saimnieciskam un sociālam spiedienam, nepagriežot valstīj muguru uz neredzēšanos.

M. Valters pirmo reizi latviešu publicistikā prasīja latviešu tautas atraisīšanos no Krievijas vairāk nekā 15 gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas. Sociālistu laikrakstā Proletāriets viņš 1903. gadā rakstija: “Tas pats mums jāsaka ikvienai Krievijas tautai: nodibini sevī pašcienību, attīsti savu personu, savu būtību, lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu, un visas Krievijas iedzīvotāju labā: plašini savu brīvības loku, centies palikt par savu likteņa lēmēju, mācies pašorganizāciju, pašpārvaldību un esi likumu devējs”.

Izlasot 13. maija Satversmes tiesas spriedumu par Pilsonības likuma pārejas noteikumu kļūst skaidrs, ka ir svarīgi burts, nevis būtība! 2010. g. 13. maija būtība ir, ka Latvijas valsts, partijas, tiesas ar Saeimu priekšgalā nevēlas rūpēties par Latvijas pilsoņiem, tas, kas demokrātiskās valstīs ir pat par sevi saprotams. Visas demokrātiskās valstis aktīvi rūpējas par saviem pilsoņiem un tos sauc atpakaļ valstī. To dara pat Krievija.

Latvijas valsts kredo ir tagad skaidri manifestēts: ja Latvijas likumīgie pilsoņi nav reģistrējušies Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) veidlapā līdz 1995. gada 1. jūlijam, tiem ir jāatsakās no laika gaitā iegūtās citas valsts pilsonības.

Gribu atgādināt, ka Krievijas armijai bija jāaiziet no Latvijas saskaņā ar Latvijas Krievijas līgumu līdz 1994. gada 31. augustam.

Palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā.

Turpretim Krievijas armija aizgāja projām no Skrundas tikai 1999. gada 23. oktobrī.

Krievijas armija drīkst pārvilkt piecus gadus. Latvijas likumīgie pilsoņi Rietumos nevienu brīdi!

Pavalstniecības un dubultās pavalstniecības jautājums ir politisks jautājums, tas jau vienmēr ir bijis politisks jautājums. Bet tā kā Latvijas politika un politiskās partijas nav bijušas ieinteresētas nodarboties ar vēsturiskās patiesības noregulēšanu, kaut ir šiki par to runāt, tik pat šiki ir nodibināt vēsturiskās patiesības salīgšanas grupas Eiropas Savienībā, Latvija savā demokrātiskā, tiesvedības, politiskā, morālā, ētiskā attīstībā šodien stāv tieši turpat, kur tā stāvēja pirms sešiem gadiem, tad kad saskāros pirmo reizi ar pilsoņu atgainīšanas iestādi PMLP un ar Saeimas Pilsonības komisiju. Situācija nav mainījusies. Tos sešus gadus politika ir slēpusies aiz tiesām un tiesas slēpjas aiz politikas. Gan politikai, gan tiesām ir ērti aktīvas tiesvedības, judicial activism, vietā izvēlējās pasīvas tiesvedības, judicial passivism, nostāju, uzsverot, ka šis jautājums jāregulē likumdevējam, politikai, politiķiem. Un tie atkal saka, ka tas ir jādara Satversmes tiesai. Un tā valsts un likumdevējs griezās sešus ilgus gadus pasīvi ap pašu asi!

10. Saeimas tiks ievēlēta, bet pazīstot tagad 8. un 9. Saeimu, tās partijas, to locekļus, to komisijas, valdības, ministru prezidentus un prezidentus, ar kuriem esmu bijusi daudzās sarunās, visi man vienmēr ir atbildējuši, ka viņiem šobrīd ir svarīgākas lietas darāmas. Kas vienai valstī var būt svarīgāks par tās likumīgiem pilsoņiem?

Ir tiesa, par šiem ilgiem sešiem gadiem, kuros biju spiesta iepazīties ar Latvijas tiesvedības sistēmu, atliek konstatēt, ka par šiem gadiem Latvijas Saeimas un politiķi valsti ir ieveduši bankrotā, no kura tā tik ātri, ja vispār, neatkopsies. Fiskālais bankrots ir viena lieta, bet tikpat svarīgs ir garīgais, morālais un ētiskais bankrots, kurā Latvijas valsts atrodas un to neapjēdz.

Pēc šī Satversmes tiesas sprieduma atliek tikai konstatēt, ka neviens Latvijas pilsonis, kas tiks nolikts izšķiršanās priekša par kādas demokrātiskas valsts pilsonību, Amerikas, Austrālijas, Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Zviedrijas, nekad no tādas neatteiksies par labu demokrātiski neattīstītas Latvijas valsts pilsonībai! Ar šādu tiesisku praksi, Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecības, vai nolikt tos izvēles priekšā, Latvija, kā valsts, ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas. Civilizētās valstīs pilsonībām nav noilguma!

Katiņā Putins apkampa Tusku. Satversmes Tiesa ar savu nedemokrātisko spriedumu izņirgā savas valsts Otrā Pasaules kara upurus! Krievija savā demokrātiskā attīstībā jau ir daudz tālāk, nekā Latvija, kas ir apstājusies savā valstiskā domā un tiesvedības izpratnē Padomju Latvijas līmenī – kas nav ar mums ir pret mums! Gan Latvijas politikai, gan arī Latvijas tiesvedībai bija iespēja noregulēt mazu daļu savas Otrā Pasaules kara netaisnīgās vēstures, kā arī ideoloģiski attālināties no Okupācijas pārestībām un ES un NATO sastāvā kļūt demokrātiskai, atbrīvoties no pagātnes rēgiem un šodienas mošķiem. Nē, nebūt nē. Latvijas valsts sirgst ar Stokholmas sindromu. Latvijas valsts ir no visas savas politiskās trimdas en bloc, ar Satversmes tiesas spriedumu un palīdzību, atgaiņājusies. Tas ir manifestēts uz turpat 50 lapām. Valstīj būtu uz 50 lapām jāpamato, ka likumīgais pilsonis ir pilsonis, nevis nav pilsonis. Kura cita valsts un kura tauta jebkad un jebkur ir atļāvusies atteikties no trešdaļas tautas? Latvija, valsts, kas ir zaudējusi savu kolektīvo atmiņu, valsts bez politiskas un tiesību kultūras…