2015. gada 22. oktobrī Rīgā, Latvijas Universitātes (LU) Mazajā Aulā notika konference “Radot iespējas attīstībai diasporas bērni un jaunieši,” kuras mērķis bija iepazīstināt klātesošos ar pēdējā gada laikā veiktajiem pētījumiem bērnu un jauniešu izglītības jomā.

Konference bija plaši apmeklēta, pulcējot valsts un nevalstisko organizāciju pārstāvjus, pedagogus, izglītības jomas vadošos darbiniekus, kā arī pašvaldību pārstāvjus no visas Latvijas. Tajā piedalījās arī diasporas pārstāvji – gan organizāciju vadība, gan individuāli dalībnieki no Vācijas, Austrālijas, Brazīlijas un ļaudis, kuri jau ir pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Uzrunājot konferences dalībniekus, LU prorektors sociālo un tiesību zinātņu jomā, profesors Jānis Ikstens izteica gandarījumu, ka Latvijas Universitātes pētnieki aktīvi pievēršas diasporas un migrācijas izpētei un mudināja arī nākotnē risināt tēmas, kas ir aktuālas zinātnei Latvijā, kā arī esošajiem un topošajiem studentiem.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Valsts sekretāre Līga Lejiņa norādīja, ka IZM, kā arī tās pakļautībā esošās iestādes, diasporai un bērniem, kuri atgriežas Latvijas izglītības sistēmā, pievērš pastiprinātu uzmanību. Ministrija, atbildīgo jomu speciālisti un pedagogi, gan vēlas, gan cenšas pilnveidot savu darbu. Valsts sekretāre īpaši pateicās Valsts valodas aģentūras speciālistiem par ieguldījumu materiālu izstrādē diasporas bērniem, kā arī uzsvēra ministrijas vēlmi ņemt vērā jaunākos pētījumus un datos pamatotas rekomendācijas, lai tās ietvertu politikas īstenošanā un pedagogu spēju stiprināšanā.

Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Pēteris Kārlis Elferts uzrunu sāka, citējot diasporas bērnu vecāku teikto par to, cik grūts, smags un laikietilpīgs darbs ir bērnu skološana svešumā. Šie zīmīgie vārdi, ko dzirdam kā attaisnojumu no daudziem šodienas vecākiem, kuri vairs nepievērš uzmanību bērnu latviskās identitātes kopšanai, bija iekļauti 1964. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs izdotajā brošūrā par bērnu un jauniešu izglītošanu latviešu kopienās. Viņš uzsvēra, ka, mācoties no vēstures, mēs varam neatkārtot kļūdas un sniegt mērķtiecīgāku atbalstu diasporai, kā arī pedagogiem, kuri vēlas pilnveidot savas prasmes. Vēstnieks arī īpaši akcentēja nepieciešamību radīt vairāk iespēju tieši jauniešiem, tai skaitā, mudinot diasporas jauniešus stāties Latvijas augstskolās, tehnikumos un profesionālajās skolās. Kā pozitīvu piemēru augstskolu stratēģijā stiprināt saiknes ar diasporu P.K. Elferts minēja tieši Latvijas Universitāti, kura XVI ASV Rietumkrasta latviešu dziesmu svētkos šā gada septembra sākumā bija izveidojusi speciālu stendu. Apmeklētāju vidū bija ļoti liela interese par LU programmām, īpaši – ar starptautisku ievirzi.

Konferencē pētnieki prezentēja daļu no apjomīga pētījuma, kas sastāv no 18 rakstiem, un kurus izstrādājuši 16 autori. Pētījumos analizēta diasporas skolu vēsture, mūsdienu situācija, izglītības vajadzības, skolotāju izglītošana, bērnu pieredze atgriežoties, valodas apguves un identitātes jautājumi, aptverot gan skolēnus, gan studentus un absolventus. Pētījums ietver arī unikālus datus par latviešu bērnu skolas gaitām Anglijas izglītības sistēmā. To izstrādājusi LU absolvente Dr. Olga Cara, kura vēlāk studēja Lielbritānijā un pašlaik ir ļoti pieprasīta eksperte darbā ar kompleksām datu bāzēm arī Lielbritānijas mērogā.

Šā gada nogalē pētījums iznāks grāmatā, ko izdos LU Akadēmiskajā apgāds. Zinātniskās redaktores: Dr. Aija Lulle un Dr. Evija Kļave. Zinātniskie recenzenti: prof. Ieva Zaķe (ASV), prof. Zaiga Krišjāne (Latvija) un Andris Straumanis (ASV).

LU DMPC dibināts 2014. gadā, pateicoties diasporas pārstāvju aktīvai ierosmei un Ārlietu ministrijas finansiālam atbalstam. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalsta arī Latviešu fonds.

Plašāka informācija par LU DMPC darbu pieejama šeit: diaspora.lu.lv, kā arī rakstot: diaspora@lu.lv

 

30.janvārī Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrs (DMPC) publicēja savu pirmo pētījumu, kas veltīts atsevišķam mūsdienīgas un efektīvas politiskā pārstāvniecības jautājumam un īpaši – parlamentārajai dimensijai. Pētījumā analizēta Eiropas Savienības (ES) valstu pieredze, veikta padziļināta teorētiska analīze par diasporas parlamentāro pārstāvniecību demokrātijas teoriju skatījumā, kā arī veikts līdz šim nebijis oriģināls empīrisks pētījums Latvijā. Pētījuma teksta autores ir Dr.geogr. Aija Lulle, Dr.sc.soc. Evija Kļave, Dr.sc.pol. Gunda Reire, Dr.sc.pol. Ieva Birka un jaunā pētniece, kultūras un sociālās antropoloģijas maģistrante Elza Ungure.

Vairums ES valstu paredz diasporai tiesības piedalīties vēlēšanās, taču balsošanas metodes atšķiras: iespējams balsojums klātienē, pa pastu, vai elektroniski. Tāpat atšķiras arī balsu skaitīšanas metodes: balsis var tikt skaitītas pa kontinentāliem reģioniem vai citādi ģeogrāfiskiem reģioniem, kas noteikti pēc konkrētās valsts diasporas kopienu lieluma, paredzot noteiktu kandidātu skaitu. Tāpat iespējama atsevišķa vēlēšanu reģiona izveide visai diasporai kopumā, vai vēlēšanu organizēšana, pieskaitot diasporas vēlētāju balsis, piemēram, tam vēlēšanu reģionam, kurā bijusi pēdējā vēlētāja dzīvesvieta valstī. Pēc nozīmības, kādu valstis piešķir diasporas jautājumam politiski, ES valstu starpā izceļas Īrija, kur ir atsevišķs diasporas lietu ministrs.

Empīriskajā pētījumā, ko veica Dr.sc.soc. Evija Kļave, tika iegūtas datos balstītas zināšanas par diasporas politiskās līdzdalības attīstību kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un to ietekmējošajiem faktoriem un apkopoti viedokļi par diasporas parlamentārās pārstāvniecības modeļiem, sniedzot ieguldījumu diskusijā par šo modeļu pilnveidošanu.

Pētījumā secināts, ka viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir motivēt cilvēkus ar sev pieejamiem instrumentiem – tiesībām balsot – ietekmēt kā savu interešu aizstāvību, tā situāciju Latvijā kopumā. Taču liela nozīme ir kopienas apziņas veidošanai un stiprināšanai un politiskās kompetences attīstīšanai, kas ietver gan zināšanas par vēlēšanu kārtību, gan politisko piedāvājumu. Ne mazāk svarīga diasporas un valsts mijiedarbībā ir politiķu loma kā politiskās kompetences, tā kopējās politiskās aktivitātes motivācijas veidošanā. Diasporas vēlētāja ignorēšanas rezultāts būs ne tikai arvien lejupslīdoši diasporas līdzdalības rādītāji vēlēšanās, bet arī plaisas palielināšanās starp pilsoņiem iekšzemē un ārvalstīs, būtiski apgrūtinot Latvijas tautas kā vienotas nācijas koncepta iedzīvināšanu praksē.

Attiecībā uz diasporas aktivitāti vēlēšanās, jāsecina, ka vēlēšanu procedūras izmaiņas vairāk ir vērstas uz kvantitatīvu vēlētāju līdzdalības pieaugumu. Šobrīd diasporas balsi likumdevēja līmenī pārstāv tikai 26% no oficiāli reģistrētajiem ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem. Ērtu balsošanas tehnisko iespēju pieejamība ir arī praktisks veids, kā valsts apliecina, ka tai ir svarīgs ikviena tās pilsoņa viedoklis neatkarīgi no viņa dzīves vietas, tas ir veids, kā valsts veido saikni ar saviem pilsoņiem.

Kaut arī Latvijas diasporas līdzšinējā politiskā aktivitāte – līdzdalība Saeimas vēlēšanās, Eiropas Parlamenta vēlēšanās un tautas nobalsošanās – ir kopumā vērtējama kā zema, ar atsevišķiem izņēmumiem, kompleksi izvērtējot ārvalstu vēlētāju aktivitāti Saeimas vēlēšanās, ir pamats secinājumam par kopējās balsošanas aktivitātes pieaugumu diasporas vidū. To ir ietekmējis gan tas, ka vēlēšanu procedūra ir kļuvusi ērtāka (piemēram, lielāks iecirkņu skaits, spiedogu izdarīšanā pasē klātienē mobilajās pasu darbstacijās), gan dubultpilsonības ieviešana, gan diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbs diasporas motivācijas celšanā, gan atsevišķu politiķu priekšvēlēšanu aktivitātes diasporā. Savukārt diasporas līdzdalības rādītāji tautas nobalsošanās ļauj secināt, ka ārvalstu balsotāju aktivitāti būtiski ietekmē balsošanas jautājums, par kuru ir jāpauž savs viedoklis, kas pierāda, ka balsotāju motivācija noteiktos apstākļos var būt spēcīgāks līdzdalību veicinošs faktors par tehnisko iespēju nodrošinājumu. Eiropas Parlamenta vēlēšanās sasniegtie līdzdalības rādītāji ilustrē neskaidra balsošanas priekšmeta un vēlētājam neērtas balsošanas procedūras negatīvo ietekmi uz kopējo līdzdalību.

No iespējamiem modeļiem diasporas vēlamai pārstāvniecībai diskusijas, galvenokārt, veidojās par pašreizējo modeli, proti, diaspora piedalās vēlēšanās, vēlē par Latvijas Republikas partiju sarakstiem, ir pārstāvēta parlamentā caur LR rezidentiem vienā (Rīgas) apgabalā un par alternatīvu risinājumu, kas prasītu būtisku vēlēšanu sistēmas maiņu, proti, ka diaspora piedalās vēlēšanās, tiek izveidots atsevišķs diasporas apgabals, un tā vēlē par Latvijas Republikas partiju sarakstiem.

Pētījuma galvenajos secinājumos un rekomendācijās norādīts, ka valsts institūciju rokās ir zināmas iespējas veikt uzlabojumus diasporas politiskās pārstāvniecības jomā, un šeit galvenais izaicinājums ir pāriet uz rīcības politiku: īstermiņa un ilgtermiņa izmaiņu veikšanu vēlēšanu norisē un sabiedriskajos procesos kopumā. Tomēr ilgtermiņā visefektīvākie būs tie risinājumi, kuri politiskajā dienaskārtībā nonāks nevis kā politiķu, bet gan kā pašas sabiedrības iniciatīva. Tieši pilsoņu spēja pašorganizēties un politiskā līdzdalība ir līdzeklis politiskās kopienas veidošanā, un politiskās debates sabiedrībā ir cieši saistītas ar pilsonisko solidaritāti.

Pētījums elektroniski pieejams LU DMPC mājas lapā: www.diaspora.lu.lv