(Redaktora piezīme: Seko rakstnieces Asjas Raines atbilde 2007.g. 7.februāra recenzijai Laikam mīlestības stāsts, taču grūti spriest.)

Pirmkārt, gribu atvainoties par recenzentes minētām kļūdām vēsturiskajos faktos, kuras tika pieļautas grāmatā. Es atdzīstu atbildību par tām.

Bet es nejūtos atbildīga par recenzentes Ilzes Ostrovskas rūgtajiem vārdiem un indīgo jūtu plūdiem pāri manam dzīves stāstam. Jā, mēs dzīvojām Latvijā padomju laikos. Jā, mēs necīnījamies pret to un arī nebēgām no tās. Mēs centāmies, neraugoties uz padomju sistēmas bezjēdzībām, audzināt sevis un mūsu bērnus par noderīgiem cilvēkiem, spējīgiem darīt darbu, domāt, mīlēt, būt labiem draugiem, cienīt savas zemes dabu, cilvēku darbus un baudīt mākslu – ne tikai latviešu tautas mākslu, kuru es pazīstu un mīlu no agrās bērnības, bet arī vispasaules mākslas vērtības, kuru skaitā ir angļu, franču, vācu, amerikāņu, japāņu, itāļu, krievu, lietuviešu, igauņu un citu tautu literatūra, teātris, mūzika un glezniecība.

Es neiešu cauri visai recenzijai, tāpēc ka tajā ir pārāk daudz naida, un tā ir drīzāk personiskais uzbrukums, nevis grāmatas kritika. Kad recenzents ievieto savas domas un attieksmes autora domu vietā, tad grāmata vairs nav uztverama kā autora darbs.

Nobeigumā gribu tikai piebilst, ka recenzente nespēja saprast, cik spēcīgas un dziļas ir manas jūtas pret Latviju. Tā ir mana dzimtā zeme, un ne recenzentes rūgtums, ne viņas naids nevar to mainīt. Ņemiet to, kā vēlaties – es mīlu to Latviju, kurā es izaugu, un es mīlu šo jauno Latviju, kuru es apciemoju tagad, cerot ka tā tiešām kļūs par augsti civilizētu valsti, kuras valdība rūpēsies par visu iedzīvotāju labklājību.

Ostrovskas kundzes recenzija atgādināja man otro Atmodas vilni, kad neatkarības vienotajā svinēšanā sāka iejaukties neliels, bet diezgan skaļš demonstrantu pulks ar plakātu ”Latvija Latviešiem!” Bet, gribot vai negribot, arī latviešiem ir jāatzīst, ka neviena tautība nevar izdzīvot pati par sevi šodienas jaunajā datoru tehnikas un vispārējās integrācijas pasaulē. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO to pierāda.

Novēlu Jums visu labu un ceru , ka Ostrovskas kundzes dzīvē kaut kas mainīsies uz labāko, un viņa būs spējīga redzēt ne tikai tās tumšās krāsas, un sapratīs, ka pasaulē pastāv lietas, svarīgākas par nacionālo identitāti. Viena no tām ir Mīlestība.