Šodien Latvijai ir piemiņas diena. Svētsvinīga, bet ne sērīga, – tā ir prieka diena, Un gluži kā šorīt, kad 11.novembra rīts uzausa ar sarkani asiņainu rītausmu, tā 11.novembra diena kļuva par sudrabotas saules apspīdētu kā atgādinājums mums, ka tās asinis, kas ir tikušas par Latvijas brīvību lietas, nav bijušas veltīgas, bet ir atnesušas mūsu valstij neatkarību un brīvību.

Šodien, 11.novembrī, mūsu varoņu piemiņas un Lāčplēša dienā, mēs dalāmies savās svinībās ar daudzām rietumu demokrātiskajām valstīm, taču precīzie notikumi, ko šī diena atceras, nav gluži vienādi. Demokrātiskā rietumu pasaule 1918.gada 11.novembri atceras kā dienu, kad plkst.11. vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā dienā tika noslēgts pamiers un beidzās I Pasaules karš. Tikai nedēļu vēlāk, 1918.gada 18.novembrī, Latvija proklamēja savu neatkarīgo republiku. Taču mums nebūt karš toreiz vēl nebija beidzies. Pēc Latvijas teritorijas tīkoja gan Vācijai lojāli spēki, kas cerēja pievienot Latviju Vācijai un kas pat iecēla Niedras nodevīgo valdību, cerot aizstāt 1918.gada 18.novembra dibināto Latvijas valdību. Uz austrumu un ziemeļu robežas bija vēl lielinieku spēki, kas taču starplaikā vēl paguva nodibināt Stučkas valdību un kuru mērķis nebija nekas cits kā pievienot komunistisku Latviju topošajai komunistiskajai Padomju Savienībai.

Bija vajadzīga drosme un ticība Latvijas suverenitātei un neatkarībai vairāk kā gada garumā, lai visgrūtākos iespējamos apstākļos bez apgādājuma un bez līdzekļiem, bez pietiekama apbruņojuma, tikai ar drosmi, sirdsdegsmi un pārliecību Latvijas tobrīd vēl topošie Bruņotie spēki spētu ar savām asinīm izpirkt Latvijai brīvību, atbrīvot Latvijas teritoriju no svešiem kara pūļiem un garantēt, ka 18.novembra republika patiešām varētu turpināt dzīvot.

Šī rudens saule, kas šodien mūs apmirdz, arī atgādina, ka šī brīvība ir dārga manta un ka mums viņa vienmēr tāda ir jāpatur sirdīs. Mūsu bērniem skolās visiem vajadzētu mācīt un zināt, kā tapa Latvijas valsts, par kādu cenu un ar kādām grūtībām. Katram skolas bērnam vajadzētu zināt, kādi varoņi bija tie, kas Latvijas brīvību izcīnīja. Šajā varoņu piemiņas dienā es aicinu tautu atcerēties arī visus tos Latvijas dēlus un vīrus, kas krituši dažādās kaujās bieži par nožēlu darot to ne Latvijas Bruņoto spēku, bet svešās uniformās, taču ar domu par Latvijas brīvību, ar vēlmi ar savu augumu stāties pretī pretspēkam, ko viņi saskatīja kā tajā brīdī lielāko Latvijas ienaidnieku.

Es aicinu tautu šajā brīdī pieminēt visu laiku varoņus no vissirmākās senatnes līdz pat neseniem laikiem, bet, protams, šī ir īpaša diena brīvības cīnītājiem, un tāpēc mēs šeit stāvam Brīvības pieminekļa priekšā, ko tauta uzcēla pati par saviem brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem.

Šodien plkst.11. mēs godinājām kritušos mūsu Brāļu kapos, un tur pie Mūžīgās uguns mēs ne tikai godinājām tos, kas guldīti zemes klēpī, tos, par kuriem raud Māte Latvija un tauta, kas zaudēja tik daudz dzīvā spēka, bet mēs redzējām arī, ka starp kapu rindām stāv mūsu tagadējo Bruņoto spēku kareivji, un viņi ir tie, kas ir pārņēmuši stafeti no saviem priekšgājējiem, un viņi ir tie, kas tagad var stāties kaujā ar Latvijas Bruņoto spēku uniformu mugurā un darīt to zem sarkanbaltsarkanā karoga.

Šajā dienā es arī aicinu tautu cienīt un godāt mūsu Bruņotos spēkus, kas ir izveidoti atkal kā toreiz, tikko neatkarību ieguvušiem, ar lielām pūlēm un pašaizliedzīgu darbu. Mēs šogad atsakāmies no senās tradīcijas, kad Bruņotie spēki sastāvēja no obligātās karaklausības kareivjiem.  Mēs tagad pilnībā pārejam uz profesionālu armiju, uz Gaisa spēkiem, uz Jūras spēkiem, un mēs tagad veidojam tādu kontingentu ar labi sagatavotiem profesionāļiem, kas var aizstāvēt valsti gan savās robežās, gan starptautisko operāciju ietvaros. Tie ir un paliek mūsu dēli un mūsu meitas, mēs Latvijā esam par viņiem lepni, es kā prezidente esmu par mūsu Bruņotajiem spēkiem it īpaši lepna. Viņi nav pārcilvēki, viņi nav nekādi Rembo, viņi ir cilvēki, bet mēs viņus audzējam un izglītojam, un veidojam par profesionāliem kareivjiem, un tādi viņi arvien vairāk kļūst. Mēs redzam, kā viņi ar katru gadu uzlabojas, un man kā prezidentei ir nācies dzirdēt tikai viscildinošākos atzinības vārdus par to, kādā līmenī ir spējīgi darboties tieši Latvijas Bruņoto spēku locekļi.

Mums, paldies Dievam, Latvijā nekad vairs nebūs jābūt tādā situācijā, kādā Latvija bija I Pasaules karā, un vēl sliktākā – II Pasaules karā. Mēs esam iekļāvušies visspēcīgākajā militārajā aliansē, kāda līdz šim ir dibināta, kas pusgadsimta garumā ir spējusi uzturēt mieru un stabilitāti tajās valstīs, kas ir tās locekles.

Mums būs tas gods pēc dažām dienām šeit pat mūsu sirmajā Rīgā uzņemt NATO alianses visus valsts un valdību vadītājus, kas tiksies šeit NATO galotņu sanāksmē. Tas ir vienreizējs un unikāls notikums, kas liecina par to, ka Latvija nav vairs pasaules vai Eiropas nostūris, Latvija vairs nav tāda zeme, kas, konfliktiem rodoties, tiks pamesta un aizmirsta savam liktenim, bet mēs esam tagad kopā plecs pie pleca kā sabiedrotie. Jebkuri draudi, kas mums draudēs, būs arī viņu draudi, jebkurš ienaidnieks, kas mums vēlēsies darīt pāri, būs arī viņu ienaidnieks, un mums būs tam jācīnās pretī ar kopējiem spēkiem.

Mūsdienu pasaulē tas nozīmē, ka par šo drošību, ko mēs saņemam, mēs sniedzam arī savus spēkus pretī. Pasaule ir kļuvusi par tādu, kur tas, kas notiek vienā pasaules malā, iespaido to, kas notiek citās. Mēs esam daļa no globālās pasaules, bet tajā mēs ieejam kā līdzīgs ar līdzīgu un ar stipriem sabiedrotajiem pie sāniem.

Mums tagad ir iespēja savu dārgi izcīnīto brīvību sargāt, veidot savu valsti pēc savām domām un pārliecības, pēc saviem ideāliem, un es novēlu, lai šajā darbā ikviens latvietis jūtas, ka tas ir viņa pienākums, un tas prasa tikpat lielu drosmi un apņēmību kā karavīram kara laukā. Ikdienas dzīve un darbs arī ir cīņa, kas prasa drosmi un sirdsdegsmi, un nodošanos. Ja mēs visi būsim spējīgi atdot savus darbus, savas pūles Latvijas labā, tad tā mūžam zels un plauks. Lai Dievs mums uz to palīdz! Dievs, svētī Latviju!