Mātesmāte Marta Sliede, kas mūsu ģimenē tika saukta par Raunas vecāmāti, bija liela dziedātāja. Dzīvojot pie viņas septiņdesmito, astoņdesmito gadu vasarās, samācījos tautasdziesmas un populāras gadsimta sākuma ziņģes.

Viņa bija tik droša vai tik naiva, ka man, mazam skuķim, dziedāja priekšā arī "Dievs, svētī Latviju!" un "Mēs, visi latvji, viena saime" – gan paskaidrodama: ārpus mājas šīs dziesmas lietot nedrīkst. Kāds vīrietis esot saņemts ciet par to, ka atļāvies 18.novembrī uzstāties ar minēto repertuāru pie Raunas Brīvības pieminekļa (tas, līdzīgi "Mildai," padomju laikā nez kāpēc bija izpelnījies žēlastību tikt nesagrautam).

Toreiz maz ko zināju par lielo politiku, taču vecmāmiņas pieminētais "18.novembris," tāpat kā viņas atvilkņu dziļumos noglabātās radu kāzu fotogrāfijas ar sarkanbaltsarkaniem karogiem apvītiem goda vārtiem lika rasties vārgām nojausmām par notikušo. Tās apstiprinājās 1985.gada vasarā, kad tantes vīrs, bijušais mežabrālis Arturs Kalniņš, pirmoreiz manā klātbūtnē minēja vārdus "padomju okupācija." Vēl šobrīd atceros: mēs sēdējām viņa vecajā auto, moskvičā, pašā Rīgas centrā, man tajā brīdī sāka neganti dauzīties sirds, un tramīgi skatījos apkārt – vai tikai kāds nav dzirdējis?

Atmiņā labi iespiedusies vēsturiskā manifestācija Mežaparkā 1988.gada rudenī, arī barikādes un 1991.gada augusta pučs, taču pirmo 18.novembri atjaunotā Latvijā nezkāpēc neatceros. Tas varbūt tāpēc, ka neesmu aizrautīga kolektīvo svētku svinētāja – tajā dienā es tikpat labi būtu varējusi klaiņot pa mežu savos laukos Smiltenes pusē.

Toties nevaru aizmirst 1994.gadu. Pirmos ārzemēs, ASV Mičiganas štata Grandrapidos sagaidītos valsts svētkus, ģērbusies aizlienētā, bet īstā Zemgales tautastērpā, dziedāju latviešu biedrības korī. Tik neierasti bija vakaru sākt ne tikai ar "Dievs, svētī Latviju!," bet arī "The Star-Spangled Banner" – un redzēt saviļņojuma asaras citu koristu acīs ne tikai pirmās, bet arī otrās dziesmas laikā…

Pieļauju, ka 18.novembra repertuārs emigrācijas koriem ilgo okupācijas gadu laikā bija dzelžaini nostabilizējies un kļuvis tradicionāls, bet tajā vakarā nekas daudz neliecināja, ka Latvija būtu kļuvusi brīva. Sekoja nostaļģiskas, sirdi plosošas dziesmas, kas arī man acīs riesa asaras un uzdzina ilgas pēc dzimtenes (ko nedaudz mazināja skābu kāpostu šķīvis un rupjmaizes šķēle pasākuma neoficiālajā daļā).

Jau daudzus gadus pēc tam, Latvijā runājot ar vienaudzi, mineapolieti Māru Pelēci, dzirdēju viņas bērnības iespaidus – katru 18.novembri pieaugušie skumstÉ Tajā brīdī domāju: patiesībā jau nekas nav mainījies. Kādai tautas daļai, kamēr vien tā dzīvos, prieku par atgūto neatkarību nospiedīs asaru kamols – par to, bieži vien idealizēto, Latviju, kuras vairs nekad nebūs. Vai par nespēju atrast sev vietu jaunajā valstī. Labi, ja vismaz reizi gadā par to var publiski izraudāties. Asaras taču ir terapija!

Pagājušogad par šo tēmu intervētā Ingrīda Meierovica, kas ilgus gadus dzīvojusi Amerikā, teikdama: "Trimdā 18.novembris vienmēr bija kā ritualizēts ticības apliecinājums," turpināja – viņai šos svētkus vairs negriboties sagaidīt ārpus Latvijas – tikai te esot īstā pacilātība.

Tikmēr atjaunotajā Latvijā pēc 10 neatkarības gadiem gan valsts himnas dziedāšana, gan 18.novembra svinēšana jau kļuvusi par rutīnu. Būtu liekulīgi neatzīt, ka ir cilvēki, kas šos svētkus uztver tikai kā kārtējo brīvdienu un bēdājas, ja – kā tas ir šogad – tie iekrīt svētdienā. Svētku svinēšana gan vispār ir delikāta lieta, un, manuprāt, nevajag nosodīt ne tos, kas tos ignorē, ne tos, kas bīda bērneļus drūzmā uz kārtējo uguņošanu, kādu šogad Latvijā ir bijis neparasti daudz.

Paziņa Andris Akmentiņš, dzejnieks un reklāmas aģentūras radošais direktors, jautāts par 18.novembra sagaidīšanu, lūdz laiku pārdomām, un pēc brīža ar e-pastu atsūta rakstisku viedokli: "Šādi svētki ir viens no ikvienas normālas valsts atribūtiem. Es domāju, ka ir pareiza virzība – no valsts pie iedzīvotājiem. Ka šos svētkus finansē, rīko un veicina valsts. Jo tā mūsdienās ir laba iespēja ne tikai pieminēt vēstures faktus, bet arī piestrādāt pie valsts tēla – sevišķi Rīgā, kur nacionālais sastāvs ir tik atšķirīgs. Gluži normāli, ja dienas vakarpusē tauta pulcējas, lai noskatītos salūta šovu – arī tad, ja tas ir vienīgais, ko no svētkiem uztver un saprot liela daļa no atnākušajiem. Neesmu jau daudz labāks par viņiem, atceros, pagājušajā gadā darba ritms bija tāds, ka nogulēju līdz pat salūtam. Vismaz pamostoties, jutos no sirds pateicīgs savai valstij par brīvdienu, kas pienākusi īstajā brīdī. Varbūt tā nebija pati labākā emocija, ko saglabāt sirdī no 18. novembra, bet vismaz emocija. Tas nenozīmē, ka es sagaidu no šiem svētkiem nākotnē dauzgalvaina pūļa sajūsmu, un klusais piemiņas brīdis vairāk piedien Lāčplēša dienai, kas ir tikai nedēļu ātrāk. Nav arī sagaidāms, ka tuvākajā laikā valsts neatkarības dienā dzimušie varētu kādā krogā saņemt glāzi par brīvu (šāds nostāsts dzirdēts par “štatiem”). Ar laiku tas varētu mainīties, un savu daļu svētku sajūtas dotu cilvēku spontānās prieka izpausmes. Pašlaik šo jomu ik gadu lieliski aizpilda Latvijas hokeja izlases panākumi ar gluži jaunu, agresīvu tradīciju (ko citās valstīs varētu uztvert strīdīgi), ka līdzjutēji no Vecrīgas krodziņiem pēc spēles ar ziediem rokās dodas uz sakauto valstu vēstniecībām, lai izteiktu līdzjūtību. 18. novembris šādā ziņā norisinās ļoti mierīgi un civilizēti. Arī Rīgas lielveikali vēl nav pamanījušies rīkot izpārdošanas akcijas šajā laikā – un tas priecē. Katrā ziņā – mēs vēl mācāmies sagaidīt valsts svētkus, jo to nemaz vēl nav bijis tik daudz…"

Uz dažām dienām Rīgā iebraukusī Sandra Kalniete, Latvijas vēstniece Francijā, ko 10.novembrī intervēju par viņas nupat iznākušo grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, uzrunāta arī par 18.novembra tēmu, apstiprina – tāda ir normāla lietu kārtība: galvenos valsts svētkus visur svin ar pompozām ceremonijām: "No vienas puses, par to var smīkņāt, no otras – tas ir kā reliģisks rituāls. Kāpēc cilvēki neskaitāmas reizes iet skatīties Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienas Silmačos? Visi gaida to brīdi, kad tur tā krāsns sprāgs… Ja pēkšņi krāsns nesprāgtu, visi būtu vīlušies. Man liekas, ar tām svinamajām lietām ir tāpat."

Kādreiz vienai no Tautas Frontes līderiem, Kalnietei pagājušogad bijis liels pārdzīvojums 18.novembri svinēt Latvijā un kopā ar tautu dziedāt "Dievs, svētī Latviju!" Uguņošanas sakarībā viņas izjūtas ir pretrunīgas: Kalniete nevar aizmirst, kā pagājušajos Dziesmu svētkos tā "pārcirta" atmosfēru un cilvēki vairs pēc tam nevarēja iekustēties uz rāmo, sirsnīgo "Pūt, vējiņi!" dziedāšanu. Oficiālās pieņemšanas? Tās arī var dažādi taisīt. Vēstniecei patiktu, ja 18.novembris valstiski tiktu atzīmēts ar lielu, skaistu koncertu. "Tas ir kaut kas, pietrūkst visā šajā auļošanā," viņa saka. Koncertus, ar vai bez tiem sekojošām pieņemšanām, kas mazo valstu vēstniecībās esot sevi nedaudz izsmēlis pasākums, jo vienmēr uz tām atnāk tas pats cilvēku loks, Kalniete valsts svētkos centusies organizēt arī Francijā. Šogad tur 18.novembris tikšot sagaidīts tā klusāk – vēstniecības publiskā dzīve pēdējā laikā bijusi tikt aktīva, ka budžets liek knapināties.

Divus atšķirīgus svinēšanas modeļus rāda rīdzinieku Platpīru ģimenes un līgatnietes Ainas Zvirbules pieredze.

Psiholoģe un dizainers Inese un Gunārs Platpīri ar trim bērniem Jāni, Annu un Artūru jau septīto gadu pirms 18.novembra ir izsūtījuši ielūgumus draugiem, aicinot sagaidīt svētkus viņu mājās. Viss sācies no idejas kādā 18.novembrī lūgt Ineses draudzenes vīram, vēsturniekam Ārim Puriņam, kurš īpaši studējis Andrieva Niedras tēmu, nolasīt referātu. Svinības papildinātas ar bērnu skaitītiem dzejoļiem, Aleksandra Čaka Mūžības skarto fragmentiem, protams, valsts himnas un patriotisku dziesmu dziedāšanu un dejām.

Pasākums izdevies tik labi, ka Platpīru draugu lokā kļuvis par iesakņojušos tradīciju. Jau mēnesi pirms tam tiek sastādīts plāns: dalībnieku saraksts (visi nāk ar bērniem), ēdienu saraksts (katra ģimene nes savu “groziņu”) un, protams, programma – katru gadu cits referāts par Latvijas vēstures un latviskās identitātes tēmām. Auditorija ir visai nopietna: piemēram, sociologs Aivars Tabūns, žurnāla Rīgas Laiks redaktore Inese Zandere, Dienas  žurnālists Egils Zirnis, no kura savulaik uzzināju par šo saietu un kurš arī šogad priecīgi ziņoja, ka neiztrūkstošais Platpīru ielūgums pienācis jau labu laiku atpakaļ.

Septiņdesmitgadīgā Aina Zvirbule arī šogad, visticamāk, savās lauku mājās 18.novembri sagaidīs vienatnē. Meitai Lilitai ar Zvirbules znotu, Saeimas deputātu Dzintaru Ābiķi šajā dienā Rīgā jāiet uz neskaitāmiem oficiāliem pasākumiem. Varbūt arī Zvirbule tiktu ņemta līdz uz kādu no tiem, bet viņa nemaz negrib. "Protams, ka jāsvin!" viņa tomēr ir stingri pārliecināta. "Man tā diena tiešām ir svētdiena. Izlieku karogu, ieslēdzu televizoru un skatos visu pēc kārtas: dievkalpojumu, gājienus, salūtu. Visu, kas notiek Rīgā, es zinu."

18.novembris pirms četriem, pieciem gadiem, kad braucu ciemos pie Zvirbules, šķiet, ir bijuši vieni no patīkamāk pavadītajiem svētkiem arī manā dzīvē. Tā bija saulaina diena ar tikko jūtamu salu un vieglu sniedziņu. Pie visām mājām Vidzemes šosejas malā plīvoja sarkanbaltsarkani karogi. Zvirbule mani cienāja ar kartupeļu pankūkām un brūkleņu zapti. Ar vienu aci skatījāmies televizoru un runājām par dzīvi, bet pēc tam izmetām līkumu līdz Ratnieku ezeram, kas bija redzams pa mājas logu. Braucot atpakaļ uz Rīgu, jau krēsloja, un no ceļa abās pusēs izkārtajiem karogiem tumsā iezīmējās tikai baltās svītras. Es toreiz domāju par senajām fotogrāfijām manas vecmātes atvilknēs un par to, kā viņa būtu priecājusies, ja būtu sagaidījusi šo dienu.