Kremerata Baltica’s latest CD continues theme of seasons

Latvian born violinist Gidon Kremer, along with his Baltic chamber orchestra Kremerata Baltica, have released a new CD entitled New Seasons on the Deutsche Grammophon label.

The CD collects recordings of works by Philip Glass, Arvo Pärt, Giya Kancheli, and Shigeru Umebayashi. According to Kremer, the goal of the collection is ‘to show that emotional music can be felt by and resonate with literally everyone’.

The album’s feature work is American composer Philip Glass’ Violin Concerto No. 2 ‘The American Four Seasons’, which was composed in 2009 as a companion to Antonio Vivaldi’s ‘The Four Seasons’. However, Glass has not labeled which season is associated with which movement, and has left it up to the listener to decide.

The album continues the theme of the seasons, following up on previously released albums Vivaldi and Piazzolla: Eight Seasons (2000) and Russian Seasons (2003).

The album notes contain an essay on the compositions and their selection by Kremer in English, German and French.

For further information, please visit Gidon Kremer’s website, the Kremerata Baltica website, as well as the Deutsche Grammophon Gidon Kremer page.

Track listing:

  1. Violin Concerto No. 2 – The American Four Seasons – Prologue – Philip Glass
  2. Movement I
  3. Song No. 1
  4. Movement II
  5. Song No. 2
  6. Movement III
  7. Song No. 3
  8. Movement IV
  9. Estonian Lullaby – Arvo Pärt
  10. Ex Contrario – Giya Kancheli
  11. Yumeji’s Theme – Shigeru Umebayashi

 

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area who lives in Rīga, Latvia. When not working in the information technology field, he sings in the Latvian Academy of Culture mixed choir Sõla, does occasional translation work, and has been known to sing and play guitar at the Folkklubs Ala Pagrabs in Old Rīga. Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

‘Turbofolk’ Oranžās brīvdienas 15th anniversary album released

Oranžās brīvdienas, who call themselves a ‘turbofolk’ group (though their music has many varied elements, including rock, punk, metal, ska, reggae, among others), celebrated their 15th anniversary in 2015 and also released their latest album Tilti, their third album after 2012’s Spīd and 2011’s Evribadi tancevaķ.

The large ensemble – nine members in total – includes Ints Ķergalvis (otherwise known as ‘Speiss’), who, in addition to vocals and guitar is the lead songwriter. He is joined by Andžs Zvirbulis on guitar and vocals, Jānis Kaličus on trombone and vocals, Jānis Puzaks on drums, Ritvars Šilkovs on saxophone and vocals, Maksims Starodubovs on trombone, vocals and guitar, Nauris Bruņinieks on trumpet and vocals, Kaspars Čakste on mandolin, guitar and vocals, and Eduards Rēdmanis on bass guitar (who has since left the group – the current bassist is Raitis Neitāls).

With such a large, varied group of musicians, it is not much of a surprise that the music is layered and dense, but even with Oranžās brīvdienas’ frenetic style, it never descends into noise or chaos – even with almost every band member providing vocals. Tilti makes for an enjoyable ride provided by one of Latvia’s leading and distinctive alternative groups.

The group’s irreverent and hyperactive style is on full display on Tilti, beginning with the song ‘Turbo traktors’, a song about, simply, how every Latvian needs a turbo tractor. Beginning with the characteristic Oranžās brīvdienas’ sound – the interplay of heavy guitars with the brass instruments, all at a rapid speed – is an appropriate introduction to this latest Oranžās brīvdienas effort. The album also includes an acoustic version of the song, which shows a more relaxed, groove-oriented version of the song.

The humorous and quite often strange lyrics by Ķergalvis weave throughout the album, for example in the song ‘Balti ceriņi’, which begins as if it were a ballad, before Ķergalvis adapts a gravelly vocal style (somewhat like the late Jānis Grodums of Līvi). In what otherwise would be romantic lyrics – ‘manā sirdī ceriņi zied’ (Lilacs are blooming in my heart), the song becomes rougher, perhaps even cynical.

The more metal aspects of the group appear on the song ‘Spridzini tiltus’, featuring the full set of vocalists joining together in a loud male choir.

Of course, it is not always at high speed – the album closes out with the heavy ballad ‘Sniegpārsla’, which is also, at five minutes, the longest song on the album. The song, about a snowflake twisting in the wind, has an epic and dramatic sound. Over guitars and mandolin, Ķergalvis repeatedly sings ‘lūdzu tev ņem mani līdz’ (I beg you to take me with you). It may very well be a parody of similar deadly serious ballads (especially because as the song proceeds, the vocals get gruffer and gruffer, nearly to the point of ridiculousness), but this kind of approach is what makes Oranžās brīvdienas so enjoyable – at no point do they ever take themselves too seriously.

Another aspect that makes Tilti enjoyable is the crisp production of sound engineer Ģirts Laumanis. With nine members, there is a significant chance that the sound can turn to mud, but the clarity and balance of all the instruments and the vocals adds to the enjoyment of the album. Still, though, one wishes the group had included the lyrics either on the CD or on their website to help understand some of the songs. Though, perhaps, the group intentionally wants the meanings of the songs to be vague, to add to their ‘mystery’!

Tilti is another satisfying entry in the Oranžās brīvdienas oeuvre, featuring their characteristic droll humor and frenzied musicianship. The originality of the music and lyrics and their unique sound make them one of the most creative and eclectic groups in Latvian music today.

For further information, please visit the Oranžās brīvdienas website

Oranzas brivdienas - Tilti

Details

Tilti

Ansamblis Oranžās brīvdienas
Biedrība HI, 2014

Track listing

  1. Turbo traktors
  2. Aizliegtie āboli
  3. Privātā pasaka
  4. Mani nelaiž
  5. Sešas pēdas
  6. Turbo pumpurs
  7. Spridzini tiltus
  8. Vēstules
  9. Balti ceriņi
  10. Sniegpārsla
  11. Turbo traktors akustiski

 

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area who lives in Rīga, Latvia. When not working in the information technology field, he sings in the Latvian Academy of Culture mixed choir Sõla, does occasional translation work, and has been known to sing and play guitar at the Folkklubs Ala Pagrabs in Old Rīga. Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.

Garezera 50. jubilejas svinības – ko domā apmeklētāji?

Jūlija sākumā Garezers svinēja savu 50. jubileju. Uz svinībām bija sabraukuši no visas plašās Amerikas latvieši, kuriem Garezers ir mīļš un kā “otrās mājas”. Lēš, ka ap 2,000 latviešu sabrauca uz Garezera svinībām no 2. līdz 5. jūlijam. Pēc svinībām Latvians Online intervēja vairākus G50 svinību dalībniekus.

Kāpēc jūs piedalījāties G50 svinībās?

Nevarēju nebūt! (Daina Bolšteina, Vašingtona)

Kopā ar pārējiem Frikadeļu zupistiem (pēdējo reizi kopā spēlējām apmēram 35 gadus atpakaļ) bijām lūgti uzstāties sestdienas Palooza notikumā Atbalsīs! (Laila Medne, Filadelfija)

Ieplānojām dalību G50 svinībās savā ASV brauciena laikā (dzīvojam Latvijā pēdējos 8 gadus), jo tā mums bija prioritāte.  Gribējām atdot pateicību un cieņu tiem, kam bija vīzija izveidot Gaŗezeru, kā arī tiem, kas gadu gaitā, tāpat kā mēs abi ar vīru, esam to cēluši, veidojuši, attīstītījuši.  Bija liela vēlme vienuviet satikt savus bijušos klases biedrus un draugus un baudīt svinību programmu, priecāties… (Vanda Dauksta, Latvija, ex-Čikāga)

Biju Garezera svinībās, tādēļ ka piedalos Garezera Sagatavošanas skolā, kā audzinātāja šogad. Vēlējos arī pieredzēt Amerikāņu latviešu kultūru, un iepazīties ar Amerikas jauniešiem. (Laila Grosa, Melburna, Austrālija)

Gaŗezers ir mana dvēsele. Es sāku apmeklēt Gaŗezeru kad man bija apmēram 8 gadi. Es biju Indrānos. Pēc nometnes (pirms tā laika kad bija GSS) es pārgāju uz absolvēju GVV 1982. gadā kopā ar 53 citiem burvīgiem, sirds draugiem. Kurš būtu domājis, ka tagad mans vecākais dēls ir jau absolvējis, un jaunākais ir GVV III. klasē, ka Gaŗezers vēl būtu? Pirms četrām vasarām es gadījos vienā kabīnē kur vācām iekšā mūsu puišus lai apmeklētu GSS, un mēs trīs saskatījāmies, mēs trīs, kas pavadījām MŪSU jaunības gadus Gaŗezerā, tagad dodam to tālāk mūsu bērniem. Tā bija baigi forša sajūta. (Maira Galiņa, Bostona)

Ko Garezers jums nozīmē?

Daina: Es esmu Gaŗezera bērns. Manas mūža pirmās vienpadsmit vasaras pavadīju Gaŗezerā, dzīvojoties pa Dzintariem un vēlāk pāris nedēļas katru vasaru apmeklējot bērnu nometni. Tad piecas vasaras apmeklēju GVV un to absolvēju. Pēc tam arī strādāju Gaŗezerā. Gaŗezers man saistīts ar tik daudz atmiņu, tik daudz draudzību, un vasaru bez tā vispār nevaru iedomāties. Kaut man šajās dienās jāceļo 500 jūdzes, lai tur nokļūtu, es to daru reizi vasarā, lai varu vismaz 2-3 dienas tur pavadīt – vidi baudīt un draugus satikt. Kāds cilvēks esmu, un kā saredzu latvisko šajā pasaulē un manā dzīvē, ir pa lielai daļai saistīts ar to, ko esmu Gaŗezerā iemācījusies un piedzīvojusi.

Laila M: Turpinājums – izglītībai, latvietībai, izaugsmei, tuvām draugu saitēm.

Vanda: Sarēķināju, ka esmu kopumā pavadījusi vairāk nekā vienu savu dzīves gadu Gaŗezerā.  Tā nozīme manā dzīvē, ne tikai laika ziņā,  ir neizsakāmi liela.  Pirms Latvija atguva savu neatkarību, Gaŗezers bija mana Latvija. Gaŗezers man nozīmē vietu kur:

    – ieguvu zināšanas par Latviju un latvisko;
    – izveidoju draudzības mūža garumā (to skaitā – mēs ar vīru iepazināmies Gaŗezerā, tur laulājāmies un svinējām kāzas, tur kristīti mūsu bērni);
    – esmu gan saņēmusi/baudījusi latvisku audzināšanau un kultūru, gan pielikusi savu roku/balsi to veidojot;
    – ir mana sabiedrība, kur varu atpūsties un priecāties – latviski.

Laila G: Garezers man nozīmē – vieta kur sanāk latvieši no visiem Amerikas štatiem un izbauda latviešu kultūru.

Maira: Man Gaŗezers nozīmē vietu, kurā es piedzīvoju savu pirmo īsto mīlestību, vietu kur man bija pirmā buča, vieta kur es sadraudzējos ar sirds draugiem un draudzenēm, kuri ir mani vismīļākie draugi vēl šodien. Gaŗezers man nozīmē vietu, kur latviešu jaunieši satiekas un nodibina mūža draudzības – vislabākās un vismīļākās.

g50-2

Ko sagaidījāt no šīm svinībām?

Daina: Sagaidīju, ka būs daudz cilvēku, un tā arī bija—Gaŗezerā sabrauca milzums daudz cilvēku. Satiku krietni daudz draugus un paziņas, kurus nebiju sen redzējusi – tas vienmēr jauki. Sagaidīju, ka sarīkojumi būs saistoši un labas kvalitātes, un arī tas piepildījās.

Laila M:  Tikties ar ilgi neredzētiem draugiem, paziņām, izbaudīt mūziku, uzvedumus, Māras Pelēces filmu.

Vanda: Sagaidījām nostaļģisku atskatīšanos uz pirmiem 50 gadiem.  Sagaidījām saviļņojošu programmu.  Sagaidījām prieka asaras un smieklus, skaistas sarunas. Sagaidīto arī sagaidījām/piedzīvojām!

Laila G: Sagaidīju daudzus pasākumus, un daudzus latviešus sapulcējušos vienā vietā. Tā arī bija.

Maira: Tieši to, kas bija – draugi, labs laiks, tikšanās, smiekli, ciemošanās, vienreizēji koncerti, notikumi un pāri pār visu, viss bija ELEGANTI noorganizēts! Cepure nost rīkotājiem!

Kas visspilgtāk paliks atmiņā no svinībām?

Daina: Dokumentālfilma “Satiksimies Gaŗezerā!”, vispirms tādēļ, ka tas kaut kas paliekošs, ko varēs vēl ar citiem dalīties. Otrkārt tādēļ, ka to ar simtiem gaŗezernieku ezermalā noskatīties bija vienreizējs piedzīvojums. Iepriekš likās, ka cilvēki varbūt uzmanīgi neskatīsies, jo tie gribēs ciemoties un sarunāties. Reiz, kad filma iesākās, iestājās klusums, un skatītāji patiesi dzīvoja līdzi – applaudēja, smējās, vienā punktā pat dziedāja līdzi! Man īpaši aizkustināja, ka spontāni izcēlās aplauss, kad filmā pieminēja prāvestu Vili Vārsbergu, bez kura Gaŗezers nebūtu. Beidzot tādēļ, ka filma ļoti labi atspoguļo Gaŗezeru, tā garu un tā pievilkšanas spēku. Arī paliks atmiņā tas, ka galvenajai svētku programmai Dziesmu leja bija skatītāju pārpildīta – tik daudz cilvēku tur tiešām sen nebija bijis. Koncerts pats bija skaists un piemērots, un to skatītāji arī izbaudīja. Īpaši jauki bija novērot ar kādu sajūsmu un prieku gan GVV jaunieši, gan citu pilsētu tautas deju kopu dejotāji uzstājās. Kad koncerta beigās mēs visi piecēlāmies kājās, sadevāmies rokās un dziedājām “Pūt, vējiņi”, tad jau visādas emocijas tika spilgti izjustas.

Laila M: Kopsajūta pēc lielā jubilejas akta. Bija ļoti daudz cilvēku, pilna Dziesmu leja, kad kopīgi noslēdzām vakaru dziesmā šūpojoties un aizvadot saulītes starus.

Vanda: 

    1. Māras Pelēces filmas noskatīšanās – gan pati filma (kurā, šķiet, katrs varēja ieraudzīt kautko, kas atspoguļoja viņa/s Gaŗezera piedzīvojumu), gan filmas seanss – voleja laukumā 2 stundas visiem acis pielīmētas pie ekrāna, mutes kaktiņi nepārtrauktā smaidā…
    2. Uzvedums Dziesmu lejā – no kora un deju priekšnesumiem līdz ballītei…
    3. Koncerts visas dienas garumā Atbalsīs
    4. Dievkalpojums, kurā māc. Anita Vārsberga sprediķa laikā no altāra nofotografēja sevi un visu draudzi selfijā, lai uzsvērtu to, ka katrs esam daļa no kautkā lielāka….
    5. Atzīšos, ka man tādā negatīvā atmiņā paliks uguņošana. Nepārprotiet – tā bija augsta līmeņa, iespaidīga un ar Gaŗezerā vēl nepieredzētu “WOW” faktoru.  Pie tam atzīmējot 4. jūliju, ASV neatkarības svētkus – vietā, kur latvieši 50 gadus brīvi saglabājuši latvisko identitāti un kultūru. Par to, cepure nost, gods godam un paldies ASV.  Bet dūņezera malā sēžot, acīm žilbstot, mani pārņēma skumjas par šāda veida naudas iztērēšanu. Saprotu, ka uguņošanu noziedoja un paldies arī ziedotājiem par to. Bet nebija ne latviskās pieticības, nedz vienkāršības skaistuma. :-(  Un naudiņu būtu varējuši izmantot lietderīgāk….

Laila G: Visspilgtāk man atmiņā paliks sestdienas vakara koncerts, kuram sekoja Pērkons koncerts un pēc tam DJ-Aiva. Man ļoti patika, kā pirmais koncerts bija salikts, iesaistot gan tautasdejas, gan koru dziesmas, sakombinējot dažādas lietas par Garezeru.

Maira: Koncerts Dziesmu lejā sestdienas vakarā bija nepārspējami aizkustinoši burvīgs.

Kādu jūs saredzat Garezera nākotni?

Daina: Kaut daudz lietu Gaŗezerā nav pa gadiem mainījušās, tomēr maiņas ir redzamas un tā tas turpināsies. Varbūt dotajā momentā grūti iedomāties, ka Gaŗezers vēl pastāvēs 50 gadus, bet 20-30 gadus tas, lēnām mainoties un šodienas apstākļiem kaut cik pielāgojoties, katrā ziņā vēl varēs turpināt darboties kā latviešu kulturāls centrs, satikšanās vieta, un bērnu un jauniešu izglītības iestāde.

Laila M: Es vēlos redzēt Gaŗezeru kā spēcīgu latvisku vidi, kur jauniešiem piedāvā izcilu programmu un dod iespēju pašiem izveidot savu latvisko “es”.

Vanda: Bijām klāt paneļdiskusijā par šo jautājumu G50 svinību laikā. Arī neformāli ar klases biedriem šo pārrunājām.  Bez šaubām tas ir sāpīgākais/sarežģītākais jautājums, kas Gaŗezera veidotājiem stāv priekšā. Jo — grūti iedomājams tāds Gaŗezers “for God and Latvia”, ja nu tas ir bijis (un tam jābūt?) “Dievam un Latvijai”. Kā nodrošināt pēc iespējas daudziem augsta līmeņa programmas latviešu valodā, cenšoties vienlaikus iesaistīt latviešus, kuriem valodas zināšanas ir vājas? Saredzu, ka arvien lielāku lomu ņems audzinātāji un skolotāji no Latvijas.

Laila G: Garezers man šķiet turpināsies ļoti ilgu laiku, te ir nākotne jauniešos, kuriem ir liels gribasspēks uzturēt šo latviešu kultūru.

Maira: Kamēr cilvēki ņem aktīvu dalību, un dzen Gaŗezeru uz priekšu, piekopj visu, kas darāms (fiziski uzturēt Gaŗezeru ir neticāmi grūts darbs), Gaŗezers pastāvēs. Vai ar laiku tas pāries vairāk uz divvalodu līmeni? Grūti teikt vai spriest, ļoti iespējams, BET te vēl arvien pastāv ļoti dedzīga latvietība. Vai ar laiku būs maiņas? Noteikti, bet cerams ka tas gars un tā jušana, kas iesēžas jauniešu dvēselēs nekad nezudīs. Var tikai cerēt.