Mārtiņi, Svētā Mārtina diena, Lukturu svētki, tā var dēvēt Mārtiņdienu Baškīrijā, pie tam, ja latviešiem šie svētki saistās ar zemes došanos ziemas atpūtā, ķekatām un gaili, tad vāciešiem tie ir vairāk reliģiska satura svētki, bet spožie lukturi, ar kuriem tie staigā pa Prišiba ciema ieliņām 11. novembrī, simbolizē gaismu, kuru ubags reiz ieraudzīja tumša naktī un saprata, ka ir glābts. Gaisma nāca no Mārtina, bet izglābtais ubags bija Jēzus, kas, līdzīgi kā latviešu Dieviņš, zemes virsū meklēja naktsmājas, bet nekur tās neatrada. Mazais gaismas stars izglāba ubagu, Mārtins tam atdeva savu pēdējo gabalu maizes, tāpēc arī bērni, kas Svētā Mārtina diena pa ciemu staigā ar lukturiem, pretimnācējiem dala saldumus.

Stāsts par vāciešu pārtikušo dzīvi Baškīrijā ir līdzīgs latviešu stāstam, tikai atšķirība tā, ka Baškīrijā dzīvojošie vācieši savulaik ieradās no Ukrainas, kur tie, ar Katrīnas II rīkojumu, bija devušies apgūt jaunas zemes. Prišiba ciema vēsture, kurā izveidojās vāciešu kolonija, saistāma ar 1903. gadu, kad tajā apmetās pirmie no Ukrainas ieradušies vācieši.

Arī vāciešiem līdzīgi kā latviešiem gaidītās zemes vietā tika piešķirti meži, no kuriem ar laiku radās tīrumi un dārzi. Vācieši pievērsa uzmanību jaunu kultūru apguvei, proti, paralēli miežiem, auzām, rudziem, tie audzēja kukurūzu un pupas. Arī vāciešu ciemos bija sastopami augsti kvalificēta meistari – skroderi, ādu ģērētāji, kurpnieki, grozu pinēji u.c.

Trīsdesmito gadu represijas negāja secen arī vāciešu kolonijai tos, kurus nearestēja un nenošāva Ufas cietumā, kā vācu un japāņu spiegus, iesauca karā. Ciematā palikušajām atraitnēm ilgi nācās izjust vietējo krievu nicinājumu un dzirdēt tik ļoti ierasto uz vācu tautas pārstāvjiem vērsto vārdu „fašists”. Starp citu arī mūsdienās Prišiba ciemā atrodas cilvēki kam fašists un vācietis nozīmē vienu un to pašu, un tie nekautrējas skaļi paust savu nostāju pret Baškīrijā dzimušiem vāciešiem, kas par savu dzimteni tomēr uzskata Krieviju nevis Vāciju.

Baškīrijas latvieši jauniegūto dzimteni pameta 50-tajos un 70-tajos gados, pēdējie aizbraucēji saistāmi ar 80-tajiem gadiem. Daļa vāciešu savā etniskajā dzimtenē atgriežas vien 90-tajos. Ja starp latviešiem bija tādi, kas Latvijā neiedzīvojās un tādēļ atgriezās Baškīrijā, tad starp vāciešiem tādu nebija. Tie, kas devās uz Vāciju, tur arī palika.

Prišiba ciematā ir skola, kurā vācu valoda tiek apgūta no skolas pirmsākumiem. Sākumā vācu valoda tika apgūta gan kā ārzemju, gan kā dzimtā valoda. Līdzi kā Arhlatviešu vidusskolā, latviešu valodu kā dzimto valodu apgūst tie skolēni, kam ir latviska izcelsme. Tā arī Prišiba ciema vidusskolā, tikai dzimtās valodas stunda, atšķirībā no Arhlatviešu vidusskolas, bija vienu reizi nedēļā. Ar laiku vācu valodas kā dzimtās valodas nodarbību atcēla. Būtiski, ka angļu valodu skolā sāka mācīties tikai pirms gada, visu skolas pastāvēšanas laiku vienīgā ārzemju valoda, ko apguva skolēni, bija vācu valoda. Skolā ir 9. klašu skolēni ansamblis, sākumskolas skolēnu ansamblis. Reizi nedēļā tie dodas uz Vācu Kultūrvēsturisko centru, kur, paralēli valodas apguvei, tie gūst zināšanas par vācu kultūru. Ar vāji slēptu lepnumu gribas piebilst, ka latviešu valodas un kultūras apguve Arhlatviešu vidusskolā ir krietni spēcīgāka, arī saikne ar Latviju – ciešāka. Lai gan Prišiba skolai ir sadraudzība ar Drēzdenes Tehnisko universitāti, tiem tomēr nav bijusi iespēja nokļūt Vācijā. Arhlatviešu skolēniem šāda iespēja ir bijusi un ne reizi vien. Toties vāciešu ciemu bieži apmeklē uz Baškīriju atbraukušie vācieši, kam lielu izbrīnu rada tas, ka kaut kur Baškīrijas dziļumos ir vācu ciems, kurā vēl aizvien var dzirdēt senas vācu tautas dziesmas, kur saglabājusies vācu valoda un kultūra.

Būtiski, ka latviešus un vācieši vietējie krievi un baškīri asociē ar čaklumu, un kārtību, pārticību, kas iegūta smagi strādājot. Tomēr paralēli smagajam darba gan latvieši, gan vācieši nav zaudējuši estētisko pasaules redzējumu. Dzīvot skaisti un dzīvot skaistumā, radīt skaisto sev visapkārt. Pirms gadiem simts un mazliet vairāk tas atspoguļojās Baškīrijas latviešu un vāciešu sētās, mūsdienās – vēlmē saglabāt sevi un savu kultūru tur, kur esi tikai neliela daļa no visuma, kur vieglāk ir kļūt par masu nevis individualitāti.