Ņemot rokās rakstnieces Andras Manfeldes jaunāko grāmatu Dzimtenīte, urdīja neliels nemiers. Zinot, ka Andrai viegli un precīzi padodas mūsdienu dzīves un tās sociālo problēmu (atcerēsimies kaut vai darbu Adata) atspoguļojums, šķita, ka rakstniece, kas pati, par laimi, nav bijusi spiesta kā ekonomiskais bēglis doties emigrācijā, līdz niansēm varētu šo situāciju arī nepārzināt.

Vienā vakarā izlasot darbu, nākas atzīties, ka esmu kļūdījusies – viņa to pārzina gan. Līdz mielēm. Līdz sāpēm labi pārzina.

Romāns Dzimtenīte ir kādas Latvijas mazpilsētas sievietes retrospektīvs skatījums ar septiņu gadu atstarpi uz laiku, ko viņa pavadījusi Skotijā, smagā darbā pelnot iztiku sev un dzimtenē palikušajai ģimenei (dēlam un mammai). Lēmums Latviju atstāt ir nācis smagi; tas tēlaini salīdzināms ar izmisuma kliedzienu: „Nu, saprotiet taču mūs. Mēs labprāt, mēs taču, protams, paliktu mājās pie saviem bērniem un pie pašu zemes, ja vien… šī zeme mūs nebūtu izdzinusi kā priekšlaicīgi dzimušos.” (47. lpp.) Ekonomiskie bēgļi tiek salīdzināti ar apendiksa piedēkli, kas kā traucējoša un nevajadzīga lieta tiek izņemts no organisma, un neviens nejūt tā trūkumu.

Ar skrupulozu precizitāti autore spējusi atklāt romāna varones izjūtas un pārdzīvojumus: vispirms izmisumu, strādājot necilvēcīgos apstākļos zivju fabrikā, tad it kā iedzīvošanos jaunajā vidē un tās daļēju pieņemšanu, mūžīgās iedzeršanas piektdienu vakaros, nedaudz viltoto, neīsto prieku, ko sniedz pilna kabata ar naudu, un visbeidzot ilgas, ko līdz galam nespēj kliedēt pat krietns alkohola reibums.

Pirmajos jaunajā mītnes valstī pavadītajos mēnešos vēlēšanās atgriezties mājās plosa gandrīz vai ar fizisku spēku, taču, laikam ejot, izjūtas it kā notrulinās un cilvēks saprot, ka ir kļuvis par svešo. Svešiniece viņa ir un vienmēr būs Skotijā, taču tagad, šķiet, ir zaudēta arī dzimtene. Arī Latvijai un saviem tuviniekiem viņa nu jau ir kļuvusi sveša. „Latvijā bijām atbraucējas, un Skotijā mēs bijām tikai tā, uz nenoteiktu laiku. [..] Ar
katru dienu arvien vairāk šķita, ka pašas esam ārpus uztveršanas zonas. Dzīvojam pasaules malā, un tur, aiz horizonta, sākas pasaules gals.” (53. lpp.) Ārkārtīgi precīzs ir autores vērojums, ka šie aizbraucēji jeb ekonomiskie bēgļi dzīvo it kā pa vidu divām realitātēm – mītnes valsts un dzimtenes. Par viņu eksistenci Latvijā palikušie atceras tad, kad tiek papildināti ģimenes locekļu bankas konti vai kad aizbraucēju profilos sociālajos tīklos tiek ievietotas jaunas fotogrāfijas pēc kārtējā ceļojuma.

Pēc ilgāka laika pavadīšanas Skotijā, kad materiālie apstākļi ir krietni uzlabojušies, romāna varone pieņem lēmumu… Jā, viņa tomēr atgriezīsies Latvijā. Taču atgriešanās dzimtenes realitātē, ko, šķiet, daļēji ir pagūts aizmirst, izvēršas smaga. „Pirms vēl biju atbraukusi, bija kāda skaidrība. Latvija – mīļa un smagnēja zeme, kā ar magnētu velk. Bet atgriežoties iestājies apstulbums. Es nebiju vairs Skotijā un arī Latvijā ne. Tikai ķermenis būs šurp atlidojis. Pati? Palikusi levitējam gaisā, klīstam starpzonās pa lidostu gaiteņiem, nespēdama šajos labirintos atrast ceļu uz mājām.” (111. lpp.)

Romāns Dzimtenīte ir Latvijas Rakstnieku savienības un mecenāta Raimonda Gerkena rīkotā oriģinālkonkursa 2011 laureāts.

Pirmpublicēts laikrakstā Kursas Laiks.