Daudzu latviešu senči un dzimtas stāsti saistīti ar Baškīriju – vietu ar auglīgo melnzemi un skaistajām ainavām Urālu kalnu piekājē, tagadējā Krievijas Federācijā, Baškortostānas Republikā.

Sākot ar 19. gadsimta otro pusi, simtiem latviešu ģimeņu brīvprātīgi izceļoja uz citām Krievijas guberņām, lai īpašumā iegūtu “savu stūrīti” zemes, kas Latvijā tolaik bija nopērkams vai izrentējams par nesamērīgi augstu un lielai daļai lauku iedzīvotāju nepieejamu cenu.

Daudzsološās cerības

Viens no izceļotāju galamērķiem bija teju 2500 km tālā Ufas guberņa, kur tolaik bija daudz brīvu zemes platību. Pieņemt šādu, galvenokārt ekonomiskos apsvērumos balstītu lēmumu rosināja aģitācijas tā laika presē, apraksti par izceļotājiem un viņu likteņiem. Pirmās ziņas par latviešiem Baškīrijā lasāmas 1877. gada laikrakstā Mājas Viesis, kur kāds J. Veinbergs no Dzērbenes apraksta savus zemes meklējumus un saimniekošanas pieredzi, sākumā nodarbojieties ar biškopību, vēlāk iepērkot zemes no vietējiem un pārdodot tās saviem tautiešiem. Publicētās ziņas par Baškīrijas vērtīgajiem lapu koku mežiem un auglīgo zemi, kas esot tik melna kā krāsns sodrēji un tai nav nepieciešama mēslošana, izceļotāju vēstules un stāsti par veiksmīgo iedzīvošanos mudināja daudzus latviešus likt ratu vezumos savu iedzīvi un doties ceļā uz jaunu dzīves vietu ar cerību – beidzot izveidot savu, plaukstošu saimniecību.

Kā liecina vēstures avoti, 19. gadsimta beigās Ufas guberņā vairāk nekā 20 lielākās un mazākās kolonijās un viensētu grupās dzīvoja ap 3800 latviešu. Pirmie latviešu zemnieku ciemi—Austrumciems (1883.gadā), Baltijciems (1885), Puķu ciems (1889), Ozolciems (1897)—veidojās rietumos no Ufas, tagadējā Igļino rajonā. Vēlāk vairāk latviešu apmetās uz dzīvi dienvidrietumos no guberņas centra – Arhlatviešos, Beisovā, Livānijā u.c. Viena no lielākajām latviešu zemnieku kolonijām izveidojās 1901. gadā Basas upes krastā, kad, atdaloties no Arhlatviešu zemnieku kopienas, tika nodibināts Bakaldīnas ciems ar 204 saimniecībām.

No līdumniekiem par prasmīgiem saimniekiem

Jaunas dzīves sākums Baškīrijā daudziem latviešiem bija sūrs, dzīves un darba apstākļi – skaudri. Vispirms nācās būt par līdumniekiem, tikai pēc tam par lietpratīgiem un priekšzīmīgiem zemkopjiem. Joprojām vairākās ģimenēs ir saglabājušas atmiņas par saimniekošanas pirmsākumiem – par to, kā senči Baškīrijas “mūža mežos” izcirtuši līdumus un ierīkojuši te ienesīgas druvas, auglīgus tīrumus un ganības.

Nellija Ermansone (1932), kuras vecvecāki Kristīne un Ādams Lapsiņi 19. gadsimta beigās no Burtnieku puses ieradās Baškīrijā, atceras: “Kad vecāmamma ar vecopapu aizbrauca, viņus tur piemānīja. Teica, ka tur viss kaut kas būs, ka zeme būs par brīvu. Par brīvu jau viņiem iedeva to zemi, bet tā nebija zeme, tie bija meži! Viņi no Vidzemes brauca ar zirgiem, aizbrauca,  un viņus ieveda mūža mežos. Mūža mežos! Vieni meži. Lauki nav bijuši. Tad viņi cirtuši, rāvuši tās saknes ārā, taisījuši par laukiem. Cik strādīgi cilvēki aizbraukuši! Iztaisījuši laukus un sabūvējuši mājas. Vecaimammai viens puisītis bija, viņa bija ļoti jauniņa, viņai tur piedzima 11 bērni. Visu mūžu viņa raudāja pēc Latvijas.”

Arī Ēvalds Inspēters, dzimis 1926. gadā Baškīrijā, zina stāstīt, ka sākumā viņa dzimtas priekšteči dzīvojuši mežā, žagaru būdā. Ziemā apkārt gaudojuši vilki. Vispirms uzcēluši māju, vēlākos gados arī bērni blakus līduši līdumus un ierīkojuši saimniecības: “No Latvijas brauca prom tāpēc, ka Latvijā nebija zemes, vācieši visu pārvaldīja. Cars izdeva pavēli, ka Ufas gubernators dod zemi par brīvu. Tur varēja līst līdumus. Slēdza līgumu, paņēma 10 ha uz desmit gadiem – katru gadu bija jānolien 1 ha. Maksāja iesākuma naudu, lai var iesākt. Ja katru gadu 1 ha meža nolīda, tad dzēsa parādu. No Latvijas viņi brauca ar zirgu. Vairāki kopā, līdzi bija govis, aitas. Pusvasara pagāja, kamēr tika galā. Pirmie, kas aizbrauca, dabūja lielākas zemes, pa 25, 30 ha, viņiem bija lieli govju ganāmpulki, zirgi, bija jau iedzīvojušies.”

Turklāt ieceļotājiem bija jāpielāgojas atšķirīgajam klimatam un dabas apstākļiem – te vasara bija īsāka un ne tik silta kā Baltijas jūras piekrastē, pavasaros sniegs nokusa vēlāk un nereti iesētie rudzu lauki noslīka palu ūdeņos, bet miežus tīrumi nepaspēja nogatavoties, jo cieta pirmajās salnās. Starp izceļotājiem bija arī tādi, kam nevedās saimniekošana un nācās atgriezties dzimtenē vai doties laimi meklēt pāri Urālu kalniem – uz Sibīriju, Kaukāzu, Tālajiem Austrumiem.

Tomēr lielākā daļa latviešu palika Baškīrijā. Gūstot pieredzi jaunajā dzīves vietā, racionāli saimniekojot un organizējot darbus, latvieši drīz vien ieguva turību un pārticību. Galvenās saimniekošanas nozares bija zemkopība un lopkobība. 20. gadsimta sākumā latvieši veidoja labi pelnošus piena pārstrādes kooperatīvus, ieveda un izmantoja modernu, rūpnieciski ražotu lauksaimniecības tehniku, nodarbojās ar šķirnes āboliņa sēklu audzēšanu.. Ienesīgas nodarbes bija arī biškopība un liepu lūku plēšana, kam bija labs noiets tirgos Ufā, Beloreckā un citur. Ufas pilsētā dzīvojošie latvieši galvenokārt strādāja apkalpošanas jomā, uz dzelzceļa un rūpnīcās. Latviešu skaitam pieaugot, 1914. gadā tika nodibināta Ufas latviešu pašpalīdzības biedrība (1914), bet 1921. gadā  – latviešu apavu ražošanas kooperatīvs “Enerģija”, kas kļuva par paraugdarbnīcu citiem un saņēma atbalstu un pasūtījumus no valsts.

Izceļotāju ciemos attīstījās sabiedriskā dzīve – bija latviešu skolas un lūgšanu nami, bibliotēkas un biedrības, kori un orķestri, balles un gadatirgi. Puķu ieskautās viensētās Urālu kalnu piekājē runāja un dziedāja latviski, abonēja latviešu avīzes un ik sestdienu cepa rupju maizi un gāja pirtī.

Sekmīgo attīstību latviešu iekoptajās saimniecībās pārtrauca Pirmais pasaules karš. Saistībā gan ar 1905. gada un 1917. gada revolūcijām, gan ar kara bēgļu plūsmu, latviešu skaits Baškīrijā palielinājās līdz 18 000. Situācijai stabilizējoties un Latvijai iegūstot neatkarību, vairāki Baškīrijas latvieši vēlējās atgriezties dzimtenē un “dzīvot zem brīvā karoga”, lūgumi Latvijas valdībai izsniegt pases kolonistiem un piešķirt zemi saimniecību veidošanai neguva atbalstu. Vairāki kolonisti kopā ar kara bēgļiem atgriezās Latvijā, tomēr lielākā daļa latviešu zemnieku dzīvesvietu nemainīja, un 20. gadsimta 20.gados Baškīrijā dzīvoja ap 10 000 latviešu. Šajā laikā latviešu saimniecību turība pakāpeniski atjaunojās un nostiprinājās, līdz 1929. gadā Krievijā uzsākās piespiedu kolektivizācijas kampaņa – turīgāko saimnieku atbudžošana jeb izkulakošana, pirmo kolhozu dibināšana un padomju tradīciju ieviešana.

Desmitgade pirms Otrā pasaules kara ienesa dramatiskas izmaiņas latviešu zemnieku ciemos. Līdzšinējā tradicionālā saimniekošana viensētās tika izskausta un pašu rokām uzceltās mājas nojauktas un atkal no jauna uzceltas mākslīgi izveidotās sādžās.

“Bakaldīnā bija viensētas kā Latvijā, pēc tam sāka dzīt sādžā, lika iet kolhozā”, atceras Inspēters. “Pa priekšu uzlika nodokli, samaksāji to, uzlika lielāku nodokli, nevari samaksāt – ņem nost zemi. I lopus ņēma nost, gandrīz vai beidzamo segu ņēma nost. Pa priekšu bija kulakošana, tā skāra bagātniekus – tos, kam bija daudzas govis, zirgi, lielākas platības – tos uzreiz uz Sibīriju prom. No tiem bija ko ņemt un varēja veidot kolhozus. (..) 1939. gada vasarā atbrauca traktors. Mēs tādi, kas kolhozā negribējām iet, kā saka, bijām nepadevīgi. Atbrauca traktors un visai mājai norāva jumtu nost. Divdesmit četru stundu laikā pazūdi, kur gribi!”

Atpakaļ uz senču zemi

Traģiskākā lapaspuse Baškīrijas latviešu vēsturē saistīta ar 1937. – 1938. gada Staļina represijām. Uz melīgu apsūdzību pamata aptuveni 900 latviešu, galvenokārt vīriešu, tika arestēti un noslepkavoti. 1937. gadā tika slēgta latviešu izdevniecība “Prometejs” un teātris “Skatuve” Maskavā, bet visā Krievijā latviešu skolās tika aizliegta latviešu valoda un mācības sāka notikt krievu valodā.

Kolhoza darbu smagums gulās uz sievietēm, jo tos vīriešus, kuri netika nenošauti represiju gados, iesauca Sarkanajā armijā. Otrais pasaules karš latviešu ciemos atnesa trūkumu, daudziem latviešiem, lai izdzīvotu, nācās vārīt balandu zupu, bet pavasarī pa laukiem lasīt sapuvušos kartupeļus.

Kā stāsta Ermansone, “Staigājām pa lauku, lasījām, tad mēs viņus mazgājām, žāvējām, tad bļinas (plāceņus) cepām. No tiem sapuvušiem kartupeļiem, tāda staipīga stērķele bija, šausmīgi daudz tos ūdeņus mainīja, lai tā smaka iet laukā. Tad mēs tā ēdām…”

Pēc tam, kad krasi samazinājās latviešu skaits Baškīrijā (represijas, mobilizācija armijā), tika likvidētas latviešu skolas, sadedzinātas grāmatas, pēckara gados daudzi Baškīrijas latvieši izmantoja iespēju atgriezties Latvijā, kur bija gan elektrība, gan izglītības un darba iespējas. Lai varētu doties uz senču zemi, daudzi Bašķīrijas latvieši saņēma pases – pirmās savā mūžā.

Pēc Otrā pasaules kara, gan Latvijai, gan Baškīrijai kļūstot par padomju republikām, no Bakaldīnas, Livānijas, Beisovas, Arhlatviešiem un citiem ciemiem Latvijā (Siguldā, Lielvārdē, Aucē, Cēsīs u.c.) atbrauca vairākas Baškīrijas latviešu ģimenes, lai līdzīgi kā viņu senči no jauna sāktu savu dzīvi.

Latvieši Baškīrijā šodien

Daļa latviešu ģimeņu dzīvesvietu nemainīja un palika Baškīrijā, uzturot ciešas saites ar aizbraukušajiem radiniekiem. Pēc tautas skaitīšanas datiem 2002. gadā Baškīrijā dzīvoja 1508 latvieši. Mūsdienās visvairāk latviešu dzīvo Maskima Gorkija (bij. Arlatvieši) ciemā, kur Arkas kalna nogāzē sasēdušas zaļas, zilas, dzeltenas mājas, ar kokgriezumiem ap logiem. Te tāpat kā citās sādžās (Pobedā jeb bij.Livānijā, Bakaldīnā, Baltijciemā un Austrumciemā), kur joprojām starp baškīriem, tatāriem, čuvašiem, baltkrievi un krieviem dzīvo latvieši, dzīves ritms ir nesteidzīgs un cieši saistīts ar naturālo saimniekošanu.

Latviešus citu starpā uzreiz var atpazīt – gara auguma, gaišām acīm pelēkā vai zilā krāsā. Paši viņi smejas, ka latvietību nododot arī šeit tik neierasti lielais kājas izmērs! Agrāk par latviešiem liecinājušas mājas, krāšņu puķu ieskautas. Mūsdienās latviskās skaistuma tradīcijas pielipušas arī cittautu kaimiņiem – kad 2009. gada vasarā Baškīrijas latviešu ciemos notiek ekspedīcija, nav manāmas tādas mājas, ap kurām neaugtu vai nu kāršrozes, asteres vai ģeorģīnes jeb dālijas.

Laikam ritot, latviskais ir cieši savijies ar kaimiņu tradīcijām. Agrāk Māras dienas rītā latviešu meitas skrējušas pirms saules muti mazgāt, tagad daudzi zina, ka pēc 2. augusta, Iļjas dienas, peldēties vairs nevar – rudenim vārti ir vaļā. Sētās slejas vindu akas, mājas silda krievu krāsnis, svētku galdam tiek gatavoti gan pelmeņi un kurņiki, gan mazie speķa rauši. Latviešu mājas ir tīras un kārtīgas, daudzās goda istabās stāv krāšņi sariktēta gulta – virs palagiem ar tamborētām vai izšūtām mežģīnēm uzklāta koša sega, tai virsū salikti spilveni greznās ķisenkulēs, kam pāri pārklāts tillaudums. Izrādās, šādi gultas kā kūkas klājušas mammas un vecās mammas, un savulaik tas norādījis gan uz ģimenes labklājību, gan uz meitu čaklumu. Gandrīz ikkatrā mājā joprojām dūc vērpjamais ratiņš, saimnieces grīdas slauka ar vērmeļu slotiņām – lai nav blusu.

Latviešus no citiem atšķir valoda. Baškīrijā latviešu valoda saglabājusi 19. gadsimtā lietoto vārdu krājumu un izteiksmes formas. Tā kā Arhlatviešos un Bakaldīnā savas saimniecības veidoja daudzi latvieši no Kurzemes un Ziemeļvidzemes, mūsdienās joprojām sievietes tiek sauktas vīriešu dzimtē – mamms, Lids, Vilms. Sviests tiek saukts par sviekstu, ķirbis par putrābolu, ģimene par saimi, kaimiņš par nāburgu. Vārdu krājumā palikuši daudzi aizguvumi no vācu valodas – famīlija, bode, gapele, telēķis, ķisens, širmis. Dzīvojot krievu valodas vidē, savu vietu ieguvuši arī slāvu vārdi – hutars (viensēta), kaņikulas (brīvdienas), holoģiļņiks (ledusskapis), boļņica (slimnīca), dojarka (slaucēja). Savukārt no baškīru valodas noteikti raksturīgākais aizguvums ir vārds – aidā! To sakot, cilvēks tiek rosināts veikt kādu darbību. “Aidā, iesim iekšā, dzersim tēju!” – šis aicinājums izskan latviešu sētās ne vienu vien reizi dienā.

Latvieši paši smejas, ka tējas dzeršana tā pārņemta no vietējiem iedzīvotājiem, ka tagad to dzerot vairāk kā paši baškīri. Pie tējas, ko parasti dzer kopā ar pienu, labi garšo maigais Baškīrijas bišu medus un dažādi mājās gatavoti ievārījumi no avenēm, lielajām meža zemenēm jeb spradzenēm. Baškīrijas latvieši uzturā lieto pašu mājās ražotus produktus – biezpienu, krējumu, sviestu, olas un sālītu speķi. Vairākas saimnieces galdā ceļ pašgatavotu Jāņu sieru. To te sien ne tikai uz vasaras saulgriežiem, bet tad – kad sagribas. Sieru gatavo no biezpiena, olām un nedaudz krējuma vai sviesta, klāt liekot turpat pļavās salasītas ķimenes. Jāņu siers Baškīrijas latvietēm sanāk blīvs un stingrs, līdzīgs Latvijas veikalos nopērkamajam.

Starp latviešu saimniekiem daži joprojām pieprot arī aldara prasmes. Tā uz Jāņiem, kad 2009.gada vasarā Maksimā Gorkijā notika Krievijas latviešu dziesmu svētki,  varēja noprovēt pat sešus dažādus mājās gatavotus miestiņus. Arī agrāk latviešu vidū iecienītāks bijis alus, nevis šņabis. Samogonku gan zinājuši, taču uz viesībām vairāk gatavota kisluška – dažas dienas pastāvējis medus vai zaptsūdens, kam pievienots cukurs un raugs.

Pie citiem Baškīrijas latviešu raksturīgākajiem ēdieniem jāpieskaita arī kartupeļi ar zostiņu un ķīselis. Par zostiņu latvieši Baškīrijā sauc mērci – gan ar sīpoliem, gan no miltiem, gan no šmora pagatavotu, tādu negatavo ne baškīru, ne tatāru, ne krievu saimnieces. Savukārt ķīseli, pagatavotu no žāvētiem āboliem, rozīnēm un plūmēm, latvieši vāra gan ikdienā, gan svētku reizēs, to noteikti pasniedz godu galdā kāzās un bērēs.

Ikvienā mājā joprojām tiek ceptas plātsmaizes un speķa pīrāgi. Tieši rauša lielums atklāj saimnieces tautību – latvietes cepot mazus pīrāgus, turpretim krievu galdā iecienīti lielas formas pīrāgi. Uz plātsmaizēm tiek likti gan kāposti, gan kartupeļi, gan burkāni. Visgardākās maizes sanākot no ievogām un irbenājiem. Jā, ievogas te ēd un neviens nav nomiris! Ne visām ievām ir labas ogas, ciemos jau zina, kurām ievām šajā gadā ir laba raža – ievākšanai derīgas ir tādas palielākas, koši melnas ogas. Dažās sētās aug pat ievķirši vai ķiršievas – ievu un ķiršu sakrustoti krūmi, kuru ogas ir sarkanvioletas un ne tik sūras. Ievogas savāc, izkaltē un tad, kad pienāk laiks cept plātsmaizes, tās izmērcē un vairākas reizes samaļ ar gaļasmašīnu, klāt liekot krējumu un cukuru. Plātsmaize sanākot tik garda, pat esot jāpiedomā, lai mēli nenorij.

Īsto latviešu maizi gan vairs cep tikai dažās mājās, galvenais iemels esot rudzu miltu trūkums. Stāsta, ka senāk baškīri nav ēduši latviešu cepto maizi – vienam tā smirdējusi, bet citam garšojusi pēc mēsliem. Baškīrus, kas klejotāju – lopkopju tauta, izbrīnījusi gan zemes mēslošana, gan daudzi citi latviešu veiktie lauksaimniecības darbi un no zemes darba gūtie labumi. Zeme Baškīrijā joprojām ir melna un ļoti auglīga, saka, ka pat nejauši iesprausts miets sāks dzīt atvases bez jelkādas kopšanas. Mālainās zemes dēļ padodas labas ražas, govis dod treknu, jo treknu pienu, no kura maltais krējums, biezs un dzeltens, drīzāk lietojams kā sviests. Auglīgā melnzeme raizes rada lietus laikā, tad taciņas, ceļi pārvēršas neizbrienamos dubļos, kas kā magnēts pievelk un negrib atlaist ne tikai apavus, bet pat basas kājas. Vienīgais glābiņš ir gumijas zābaki, kurus, māliem aplipušus, nākas smagi cilāt, lai lēnā solī tiktu uz priekšu. Ja gadījumā ceļš tiek mērots ar velosipēdu un uznāk lietus, tad riteni pēc kāda laika nākas nest pār plecu!

Latviskais nākotnē

Vietējā sabiedrība latviešus iedala čistajos jeb īstajos latviešos un puslatviešos. Līdz Otrajam pasaules karam kāzas ar nelatvieti bija salīdzinoši reta parādība, latvieši precējās ar latviešiem – tā bija pieņemts. Pēc kara, samazinoties vīriešu skaitam, sāka dominēt jauktās laulības, kas jauši vai nejauši ietekmē latvisko – gan tradīcijas, gan valodu. Jauktajās ģimenēs lielākoties sarunājas krievu valodā, bērniem tiek doti slāviski vārdi, starp vidējās paaudzes sievietēm vairs nav Irmu, Alvīņu, Nelliju, Hermīņu, Elzu.

Savukārt vecākās paaudzes Jāņus mūsdienās ierasts saukt par Ivaniem un Vaņķām. Šodien latviešu valodu labi zina cilvēki, kas dzimuši līdz 20. gadsimta 50. – 60. gadiem. Maksima Gorkija skolā ikkatru mācību gadu strādā skolotāja no Latvijas, kas Baškīrijas latviešu bērniem māca latviešu valodu, dziesmas, dejas, rokdarbus. Bakaldīnas un Maksima Gorkija ciemu skolās ir izveidoti muzeji, kas stāsta par zemnieku koloniju vēsturi un latviešu tradīcijām. Baškīrijas latviešiem ir nodibināta sava biedrība, Baškortastānas valdība atbalsta arī latviešu kultūras centra darbību.

Pēdējos simts gadus latviešu valoda ir skanējusi Urālu kalnu piekājē, tomēr tai visdrīzāk neizdosies piedzīvot vēl simts gadus. Latviešu valodas prasme aiziet kopā ar tās lietotājiem. Baškīrijā kādreiz lielie latviešu ciemi lēnām pārtop par baškīru un cittautiešu mājvietu. Latviešu kapsētas papildinās un vienlaikus aizaug, jo kopēju spēks izsīkst un skaits sarūk.

Tomēr latviešu rokām mežiem atkarotie tīrumi, dibinātie ciemi, baltiskie vietu nosaukumi ir un būs mūsu tautas mantojums, kas veidojies ārpus Latvijas. Baškīrijas iedzīvotājiem latvieši un latviskais paliks atslēgas vārds strādīgumam, puķēm ap mājām, pirmajām skolām novadā, Jāņu kroņiem jeb vainagiem, dziesmai “Kur tu teci, gailīti manu”, kā arī nosvērtam raksturam, kam svarīgi pildīt doto vārdu.