Bērnu rotaļa mežā ar vilciņu brālīti un ceļa spieķiem uzvedumā “Reiz bija”, ko Rīgā 2007. gadā uzveda Rīgas Bērnu un Jauniešu muzikālais teātris “Rībēja mute”. Ainārs Ančevskis – vilks, Jānis – Kārlis Daudziņš, Laima – Ulrika Jefremova. (Foto: Jānis Pipars)
Pasakas mūsdienās lasa un stāsta latviešu skolās, pirmskolas iestādēs, latviešu ģimenēs. Mudinājums skolotājiem un skolēniem–meklēt atjautīgu situāciju apstākļiem un veidam, kā pasakas izstāsta vai izspēlē, jo tas ir auglīgs veids, kā jaunajam latvietim varam mācīt tautas ētiku, morāli, pārdomas par tikumiem, kas ietērpti bagātā stāstā – pasaka nes sevī dzirksteli no sentēvu iekurtās gudrības uguns.
Lai pasaku stāstītu, ir jābūt diviem vienkāršiem priekšnoteikumiem. Pasaka ir jāzina, un labi, ja pasaku ir, kas klausās. Dotajam radīšanas brīdim var tikt atvēlētas visneparastākās vietas, situācijas un mirkļi. Tas ir „vējā nepalaists” vai „zemē nenosviests” laiks, tas ir no senas pasaules un laika izcelts stāsts, gudrība, kas piemērota attiecīgam brīdim. Ieguldītajā laikā, pasaku stāstot, ir paspēts iemācīt un nodot tālāk tautas gudrību, fantāzijas košumu, „tautas garšu”, kā to apzīmē prof. Pēteris Šmits sava pasaku krājumu ievadā, iztirzājot to izcelšanos, radniecību ar citu tautu pasakām un lomu tautas un cilvēka ētikas un morāles uzskatu veidošanā.Pasakas stāstniekam izdodas nojaukt robežu starp realitāti un fantāziju, strādā visu iespēju lauks…tajā dzīvo PASAKA.
Manā atmiņā bērnības aina, kad virtuvē galda galā abas ar māsu sēžam pie mammas vārītas zupas šķīvja, bet…meitēnam ēstgriba pazudusi. Tad mammas brūnās acis iemirdzas, sejā parādās brīnumaini noslēpumaina izteiksme, un viņa saka: ”Nu, tad jau laikam pasaka par „Abru taisītāju” jāpastāsta”. Un, kamēr mamma stāsta par abrinieku, kas mežā zem abras nolēmis pusdienas laiku nogulēt, par meža zvēriem, kas abru notura par galdiņu…un nes gardumus, lai rīkotu mielastu, tikmēr mazās Daces zupas šķīvis izēsts ar uzviju. Un kur vēl prieks , jau neskaitāmo reizi noklausoties iemīļoto pasaku par nabaga abrinieku un negaidīti bagāto mielasta klāstu, ko zvēri sanesuši. Cik priecīgs viņš nu dodas mājās barot savus izsalkušos bērnus!
Vēl pirms četriem gadiem pirmajās Konektikutas latviešu skolas folkloras nodarbībās biju nolēmusi iepazīstināt skolniekus ar pasaku par Daugavas rakšanu. Mani skolēni ir latviešu izcelsmes, bet valodu nepārzina, tamdēļ pasaku stāstu bilingvāli – divās valodās, izejot no situācijas. Es nekad neesmu meklējusi tulkojumu angļu valodā, jo pasaku jāizstāsta kodolīgi un raiti, daudz jāpaspēj, lai iznāk laika par to runāt, apspriest, angliski galvenais jāpasniedz fabula, tad var pēc iespējas meklēt vārdus, ko pazīst un ko nepazīst latviski.
Vienmēr pasaku stāstīšanā palīdzīgas ir ilustrācijas. Tā nu mēs visi pēc kārtas zīmējam košās bildēs gan Daugavas krastus ar lāča un kurmja sanestajām zemes grēdām, gan vēzi, gan buti. Es tikai apjūku un nezinu, kā vālodzi saviem skolēniem pateikt angliski – un saku „this little bird with yellow trousers”, un klasē atskan smiekli.. Skolnieki smejas, kā kutināti- kas tas latviešiem par dzeltenbikšainu putniņu! Nu, un tad man vēl atliek sašķobīt seju šķībā grimasē un parādīt – cik tas neglīti, ja mēdās, kā to pasakā darīja bute pret Dievu; un viņai par to uz mūžīgiem laikiem Dievs lika ar šķību muti dzīvot.. „Katrs saņem savu algu pēc nopelniem” – tā ir pasakas viena no spēcīgākajām pamatatziņām ne tikai latviešiem, bet tas ir pielīdzināms visai cilvēcei, jo pasaka tiek stāstīta it visur, kur ir cilvēks.
Jaunākais dēls ar sidraba zvaigzni pierē
Mūsdienu jaunā paaudze mīl fantāzijas pasauli, to pierāda bērnu literatūra, filmu māksla, kas iegulda lielus naudas resursus, lai radītu Gredzenu pavēlnieka, Harija Potera, Narnias pasaules. Mūsu bērni aug ar šiem filmu varoņiem. Nesen, noskatījos filmas Narnias sērijas The Voyage of the Dawn Treader krāšņo inscinējumu, kurā bruņinieku un jūrasbraucēju viduslaiku greznā estētika dod baudījumu acīm. Filma māca varoņu garu, uzticību karalim Aslanam, un mēs varam redzēt filmas varoņu garīgo izaugsmi, izejot noslēpumu un uzliktā lāsta atbrīvošanas ceļu.
Mēs esam maza tauta, bet ar bagātu mutvārdu daiļradi. Mūsu pasakas labi der arī mūsdienu krāšņo filmu producēšanas iespējām, jo baltu tautu mitoloģija, varoņpasakas un brīnumpasakas, asprātīgās dzīvnieku un sadzīves pasakas savā vēstījumā ir labs pamats mākslas darbiem, kurā filmas tēlu valodā un stilistikā iedzīvotos baltu tautu mitoloģija. Jātic, ka mūsu tautā aug jauni talanti- režisori, aktieri, kas spēs radīt mūsu pašu pasakas un leģendas filmās, izrādēs, mūzikā. Atliek tikai meklēt! Mums pašiem ir savs Harijs Poters. Mūsu pasaku varoņi ir Lūsiņa, Zalktis un Zalkša līgava, Īliņš, stiprinieki Kurbads, Dzelzs Mārtiņš, Lāčplēsis, Lāča dēls, sērdienīte un muļķītis–jaunākais dēls ar sudraba zvaigzni pierē.
Atverot un lasot latviešu pasaku grāmatu, jūs atradīsit savus pasaku varoņus, kuri ir– asprātīgi, stipri, bezbailīgi, uzticīgi, spējīgi izstaigāt pasaules ceļus, pieveikt milžus un ļaundarus, atbrīvot nelaimē nonākušos un laimīgi atgriezties mājās. Bieži vien, lai tur dzertu kāzas un dibinātu savu dzimtu, kā latviešu pasaku novērojis profesors Pēteris Šmits, 1925. gadā Rīgā, rakstot ievadu Latviešu tautas teiku un pasaku V krājumam: ”Mūsu pasaku un teiku morāles pamatos stāv cieši un sirsnīgi dzimtas sakari, kuri nebeidzas ar nāvi. Daudz pasakās mirusī māte vēl apmeklē savu mazo bērnu, viņa sniedz savu palīdzīgu roku arī pieaugušai bārenītei Pelnrušķītei. Mirušais tēvs vēl no kapa dod padomu savam paklausīgajam dēlam, sevišķi nonicinātajam jaunākajam brālim, kuru vecākie brāļi tura par muļķi.”.
Princese stikla kalnā
Bet nu – atradīsim pasaku „Princese stikla kalnā” – internetā tā ir viegli pieejama. Spēlēsim un tēlosim šo pasaku! Te būs praktiski padomi klases darbam.Tas būs – improvizācijas teātris skolā.
1. Sākumā pasaku izlasām kopīgi (teātrī to sauc „table work” – darbs pie galda, kad aktieri lugu lasa, brīvi pārspriež, pārrunā un meklē jautājums, kas rodas, lugu lasot).
2. Pārrunājam un saliekam, sašķirojam no morāles viedokļa visus plusus un mīnusus, kādi atrodami pasakā. Šādā veidā mēs iezīmējam pasakas „mugurkaulu” un noteikti to, ko nedrīkst palaist garām neizspēlētu, neizrunātu.
Plusi: Cienīt vecāku padomu. Izpalīdzēt. Uzticīgi izpildīt lūgto. Nešaubīties. Nebaidīties. Riskēt. Gribēt palīdzēt. Būt atjautīgam (slēpt savu identitāti) it kā „iet sēņot.”
Mīnusi: Vecākā brāļa bailes. Vidējā brāļa bailes. Aprunāšana. Vārda nepildīšana. Jaunākā brāļa nonievāšana.
Pasakas metaforas/brīnumi: Sudraba svilpe un sudraba zirgs. Zelta svilpe un zelta zirgs. Dimanta svilpe un dimanta zirgs. Zelta ābols, stikla kalns. Princeses skūpsts, kas atstāj zīmi – jaunākajam dēlam sidraba zvaigzni pierē.
3. Veidojam vārdu vāceli. Izrakstām atslēgas vārdus no pasakas, kurus noteikti mums ir jāievij savās improvizētajās aktiera runās. Noteikums tāds, ka katrs no lomas atveidotājiem apzināti cenšas runāt pēc iespējas vairāk. Šādā situācijā būs daudz asprātību, izdomas un jautru smieklu!
Piemērs: Vārdu vācelītē ieliktie vārdi saistās ar zirglietām, zirga gaitas apzīmējumu. Šādus vārdus labi zināt, jo arī tautas dziesmās ir par zirgiem.
Situācija: Jaunākais brālis runā ar sudraba zirgu pie lazdu krūma mežā, kur sudraba zirgs atnes sudraba drēbes – jaunākais dēls ir pūtis mirušā tēva doto sudraba stabulīti.
Sidraba zirgs:
Lec seglos un velc greznās sidraba drēbes mugurā, ķeries krēpēs un turi cieši pavadas!
Jaunākais dēls:
Tev sidraba iemaukti un sidraba pakavi, un segli izrakstīti ar Ūsiņa zīmi.
Sidraba zirgs:
Mani pakavi Stikla kalnā neslīdēs.
Jaunākais dēls:
Brīnumi gan, sidraba drēbes un sidraba zirgs šurp atskrēja, kamēr sidraba stabuli pūtu! Paldies tev, tētiņ!
Labi, tad jāsim uz Stikla kalnu—nē—labāk rikšosim un uz kalna galu auļosim. Aidā!
Piemēra beigas.
Ļausim skolēniem brīvu vaļu iztēlei un improvizācijai, katram būt režisoram un aktierim, asprātīgi improvizēt tēmu un savos vārdos latviski izspēlēt pasaku.
Pasaku brīnumi un metaforas
Pēteris Šmits raksta: ”Pasakas ir sacerētas taisni ļaudīm par pamācību. Pasakās atklājas optimisms un tauta atzīst arī kādu taisnību pasaulē. Tur ir domas par pasaules taisnību. Muļķītis un Pelnrušķīte ar savu prātu un tikumu stipri paceļas pāri citiem ļaudīm un ir īsti aristokrāti vārda vislabākajā nozīmē”.
Brīnumu un tēlu galerija pasakās ir bagāta – „Burvju dzirnaviņas” stāsta par vienas brīnumlietas izmantošanu vai nu labā vai ļaunā nolūkā, par sātu un negausību. Lieliski pasakā „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko” stāstīts par grezno nēzdogu, ko sieva savam vīram naktī izauž smalkos rakstos un pat uzmetot to ziedošai ābelei tā pārvērtās tik maza, ka plaukstā var pamest. „Galdiņ klājies”, „Brīnumkastīte” „Brīnumvārds”, ”Brīnumgredzens”, ”Brīnumstabulītes”, „Zelta laiva” – visas brīnumlietas, kas nonākot cilvēka rokās ir gatavas kalpot savam saimniekam. Pēteris Šmits par to raksta: ”Katra derīga manta ir Dieva dāvana”. Arī skaistums ir cildināts ar šādiem epitetiem – daiļa kā saule, skaista kā niedre ezerā, valoda kā kokle, asaras kā pērles.
Bet pasakas draiskums un rotaļīgums liek pasakas klausītājam tomēr ievērot to, cik stāstītais ir patiess un cik izfantazēts. Asprātīgi tiek atainota pasaku teicēja gatavošanās doties uz kāzu godiem: „Arī mani ielūdz kāzās. Sataisījos pa godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus, liku pašūt skroderim raibus papīra svārkus un bikses, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņa zābakus un laidu uz kāzām kā pats dižais vedējs. Ceļā man uznāca karsta saule – izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te kur bijuši, kur nebijuši – pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus…(pasaka „Dzīvnieki glābj pameitu”). Protams stāsta beigās dižie kāzu godi paiet secen, jo viss sarūpētais goda tērps izkūst, lietū izšķīst. Bet lai rastu ticamību pasakas notikumam, tās teicējam tomēr uz brīdi bija jāpārtop par kāzu viesi pasakā. Atjautīga situācija.
Baltā stunda
Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš Baltajā grāmatā stāstā „Rites meža burvības” mums ir atstājis padomu, aprakstot brīdi, kad viņa māte stāstot pasaku par svēto papērksnītes ziedu, māca savam dēlam balto mācību – par drosmi, ar spēku nosargāt pasaules taisnību, kas šajā stāstā pielīdzināta brīnumziediņam. Pasaku stāstot māte savu dēlu audzina. Un nebūt tas nenotiek kādā īpaši svinīgā brīdī, kad šķiet laiks bērnam dot pārliecību, ka eksistē kāda augstāka taisnība. Rakstnieka māte pasaku izstāsta plūcot zāles gotiņai Piektdaļai, karstā vasaras pusdienlaikā, darbu darot. Vecainītē (meža pļaviņā?) māte dēlam rāda ziediņu – svēto papērksnīti, sīki robainām lapiņām un zaļgano čemuriņu, kas Jāņu naktī atveras, uzzied un nobirst.
Māte saka: ”Svētās papērksnītes zieds ir visas pasaules gudrības apkopojums. Viņš ir tik skaists, ka visas pasaules skaistums nobāl viņa priekšā. Viņš ir kā rasas piliens, kurā saule atspīd visās krāsās! Viņš ir kā prieka asara acu kaktiņā. Un kad viņš atveras, pašā nakts vidū, tad acumirklī kļūst gaišs kā dienā!”(„Rites meža burvības”) Un tad māte stāsta par to, kā Jāņu naktī šo ziedu nosargāt—par drosmi un spēku, kas vajadzīgi sargātājam, par sargājošo apli, ko ar dzelzs milnu apvilkt ap sevi, lai mošķi netiek klāt, par dārgo zīda nēzdogu, kas jāpaklāj zem zieda, par to, ka ticot spēkam, kas tevi sargā, tu esi neuzvarams, tikai nenolaid acis un sagaidi svētā zieda atvēršanos. „Rites meža burvībās” lasām: „Nošalks visas debesis, sārtas liesmas. Zvēri un ķēmi rēkdami un kaukdami aizbrāzīsies uz visām pusēm, un zieds viegli novelsies uz tava nēzdoga kā izkvēlojusi ogle. Bet zieda iekšējais spēks nebūt nav beidzies. Tu viņu tūliņ cieti aizsien, un glabā visu mūžu, tad tu zināsi to, kas notiek plašajā pasaulē. Un visi darbi ko tu darīsi būs labi un skaisti.”
Turpināsim pasakas stāstīšanas tradīciju, darīsim to ar atvērtu sirdi, radot saviem bērniem un skolēniem bērnības un jaunības zemi saulainu, tādu, kurā dzīvo mūsu tautas vērtības, tikumi, attiecības starp ļaudīm, kas balstītas uz ģimenes, dzimtas stiprumu un dabas svētnīcas klātbūtni. Brīnumzieda sargātāji, balto domu un darbu veicēji—lai tādi aug mūsu bērni. Pētera Šmita vārdi pasaku krājuma ievadā, lai mūs vada pasakas stāstot: ”Uz kādas augstākas taisnības dibināts optimisms tautas tradīcijās nav domājams bez pārdabiskiem gadījumiem jeb brīnumiem. Taisni galvenais pasaku skaistums pastāv šai dažādu dzīves sarežģījumu atrisinājumā, kur taisnība ņem virsroku pār netaisnību”. (Rīgā, 1925. g.10. janvārī)
Kam esam pateicīgi par bagāto tautas pasaku pūru?
Pasaku kārtotājs Pēteris Šmits ir dzimis 1869. gadā 25. decembrī latviešu zemnieku sētā, Raunas pagasta Pekšu mājās. Sākumizglītība Cēsu apriņķa skolās, ģimnāziju viņš beidz Rīgā. P. Šmitu ir ietekmējis atmodas laikmets ar izteiktu interesi par latviešu tautas senatni. Izvēlas studēt valodas, sākumā krievu valodu Maskavā, bet 1892. gadā pārceļas uz Pēterpili un uzsāk studijas Austrumu institūta valodu nodaļā. Tur arī veic zinātnisko darbu un pēta ķīniešu un mandžūru valodas, studē Pekinā, Ķīnā 3 gadus.
Turpmākie 20 dzīves gadi saistīti ar Tālo Austrumu Universitāti. Vladivostokā nodibinātajā universitātē 1918. gadā apstiprināts par ārkārtas profesoru, bet 20. gadā atgriežas Latvijā. Arī dzīvojot un strādājot Vladivostokā Šmits ir ciešās saitēs ar dzimteni. Darbojas Latviešu biedrības Zinātņu komisijā valodniecības jautājumos, tiek ievēlēts par komisijas priekšsēdi un strādā par to līdz dzīves beigām. Ievērojami darbi ir 1934. gadā izdotais Ievads valodniecībā un Ievads baltu filoloģijā, kas izdots 1936. gadā. Šmita interese un pētniecība ir senā latviešu tautas kultūra. Viņš pēta seno latviešu garīgo un materiālo kultūru – zemkopību, tautas apģērbu, seno celtniecību, sabiedrisko dzīves iekārtu, jauniešu mīlestību, senajām svētku dienām, kultu un latviešu dieviem.
Šmits visu mūžu ir bijis tautas gara mantu krājējs, uzticīgs atmodas idejām, līdzīgi kā Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerchis- Puškaitis. Laikā no 1925. gada līdz 1937. gadam iznāca 15 plaši latviešu pasaku sējumi, kuros ietilpst arī A.Lercha Puškaiša pierakstītās pasakas. „Ar šo izdevumu Šmits atdeva savai tautai kādu dārgu mantojumu”, raksta Haralds Biezais. Apkopoti tika arī latviešu tautas ticējumi, kurus publicēja pēc viņa nāves 1940-41.gadā 4 lielos sējumos.
Savā biogrāfijas apcerē par P. Šmitu, mitologs H.Biezais noslēgumā uzsver: ”Ar savu tautas garamantu krājēja darbību viņš pavēris tālas perspektīvas nākamajām latviešu paaudzēm pētīt savas tautas pagātni”. Pateicīgā tauta dažas nedēļas pirms viņa nāves Šmitam piešķīra augstāko apbalvojumu – Tēvzemes balvu. Pēteris Šmits mira 1938. gada 6. jūnijā.
Biogrāfija balstīta uz Dr.theol. Dr. Phil. Haralda Biezā apceri Latviešu pasaku krājēji
Divas saules meitas pie laivas tautas pasaku uzvedumā “Reiz bija”, Rīgā, ko Rīgā 2007. gadā uzveda Rīgas Bērnu un Jauniešu muzikālais teātris “Rībēja mute”. Jūras māte – aktrise Anita Grūbe, Jānis – Kārlis Daudziņš, Laima – Ulrika Jefremova. (Foto: Jānis Pipars)
Skolotāja Dace Micāne-Zālīte stāstnieces and pūces zintnieces lomā ludziņā “Zvaniņš”, uzvesta Konektikutas latviešu skolā. (Foto: Pēteris Skulte)
