Valsts prezidenta kundze kļūst par latviešu diasporas skolu patronesi

Atsaucoties Pasaules Brīvo latviešu apvienības Izglītības padomes aicinājumam, Valsts prezidenta dzīvesbiedre ir piekritusi kļūt par latviešu diasporas skolu patronesi, uzņemoties rūpes par latviešu bērniem, jauniešiem un skolotājiem visā plašajā pasaulē. Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir uzsvēris, ka sadarbība ar diasporu ir viena no viņa darbības prioritātēm, Valsts prezidenta kundzes apņēmība uzņemties šo atbildību būs nenovērtējams atbalsts latviskās izglītības veicināšanā ārpus Latvijas.

Plānots, ka Valsts prezidenta dzīvesbiedre Iveta Vējones kundze, piedaloties ārvalstu vizītēs, apmeklēs attiecīgo valstu diasporas nedēļas nogales skolas, tiksies ar to pārstāvjiem un piedalīsies diasporas nedēļas skolu aktuālo jautājumu apspriešanā.

Latviešu nedēļas nogales skolas ārvalstīs pastāv jau vairāk nekā 60 gadus. Tās daudzu gadu desmitu garumā ir bijuši latviešu sabiedrības izglītības un kultūras centri, kuros jaunajai paaudzei sniegta iespēja apgūt latviešu valodu, literatūru, vēsturi un daudzus citus priekšmetus, lai uzturētu dzīvu latviskumu laikā, kad Latvija bija naidīgas varas pakļautībā, un veicinātu un saglabātu saikni ar Latviju pašlaik, kad mūsdienu globālajā kontekstā var runāt par Latvijas tautu visā plašajā pasaulē.

Pašlaik pasaulē ir ap 100 latviešu diasporas skolu, kurās kopējais skolēnu skaits ir gandrīz 2000 bērnu un jauniešu. Skolu un skolēnu skaits pastāvīgi turpina palielināties.

Pasaules Brīvo latviešu apvienības Izglītības padomei ir svarīga loma ārvalstu un Latvijas izglītības institūciju sadarbības veicināšanā. PBLA Izglītības padome izveidota 1976. gadā, lai veicinātu un koordinētu latvisko izglītības darbu ārpus Latvijas. Padome sadarbojas ar latviešu mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozarēm, apkopojot un izplatot informāciju, rīkojot globālas izglītības darbinieku konferences un koordinējot izglītības darbu ārpus Latvijas. Kopš 1990. gada Izglītības padome aktīvi sadarbojas ar Latvijas atbildīgajām institūcijām un īsteno dažādus izglītības projektus Latvijā un ārpus tās. Padomes locekļi ir dažādo mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozaru vadītāji.

Dziesmu svētku tradīcijas trimdā – aculiecinieku viedoklis

Saruna ar Juri Zalānu un Ievu Vītolu par muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” sagatavoto un izdoto grāmatu Dziesma. Svētki. Dzīve. Stāsti par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs

1. Kā radās iecere sagatavot grāmatu par Dziesmu svētkiem trimdā?
Juris: Iecere radās 2013. gadā, kad Latvijā notika Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Protams, ka muzejs “Latvieši pasaulē” jau iepriekš bija saņēmusi daudz materiālu par kultūras norisēm trimdā, un Dziesmu svētki bija tēma, kas lieliski varēja atspoguļot aktīvo kultūras dzīvi ārpus Latvijas. Tāpat tā bija iespēja parādīt latviešu kultūru ne tikai kā abstraktu vērtību latviešu ģimenēs, bet kā konkrētu mērķi, kuram daudzkārt tika pakārtota visa ikdienas dzīve.

Grāmatas ideja bija balstīties cilvēku stāstos. Šāda veida izdevumi pēdējos gados parādās regulāri un, veiksmīgi izmantoti, spēj atainot izvēlēto tēmu ļoti detalizēti un emocionāli. Tāpēc nolēmām intervēt cilvēkus un veidot grāmatu kā dziesmu svētku dalībnieku personīgos stāstus, kas dokumentē Dziesmu svētku tradīciju no individuāla cilvēka perspektīvas. Tas mums likās svarīgi tāpēc, ka tieši daudzu cilvēku personiskā izvēle ieguldīt savu laiku, talantus un līdzekļus latviešu kultūras norisēs, bija pamats visas šīs kustības uzturēšanā.

Ieva: Sākot darbu pie šī projekta, uzreiz zinājām, ka svētku notikumu hronoloģisks un precīzs izklāsts nav mūsu mērķis. Tāpēc grāmata ir balstīta cilvēku atmiņās, pārdomās un vērtējumos par dziesmu svētku nozīmi viņu dzīvē. Mēs gribējām, lai cilvēku personīgie stāsti atklāj dziesmu svētku sajūtu.

2. Kā atradāt tautiešus intervijām?
Juris: Ļoti daudzi latvieši, kuri ikdienā dzīvo citās zemēs, cenšas apmeklēt Dziesmu svētkus Latvijā. Mēs to izmantojām un svētku laikā Vērmanes dārzā izveidojām īpašu šim projektam veltītu stendu, kur tikāmies ar daudziem cilvēkiem, kuri bija atbraukuši no ārzemēm. Ar daļu no viņiem satikāmies un veicām intervijas, pirms viņi devās atpakaļ. Tāpat grāmatā ir samērā daudz interviju ar cilvēkiem, kuri nāk no trimdas sabiedrības, bet tagad ir pārcēlušies uz Latviju un dzīvo šeit.

Ieva: Pierakstot mutvārdu liecības, centāmies izvēlēties sarunu biedrus, kas atspoguļotu iespējami lielāku daudzveidību. Intervējām gan dziedātājus, gan dejotājus, gan mūziķus, gan organizatorus, gan vienkārši apmeklētājus. Mūs interesēja dažādu paaudžu pieredze. Savas atmiņas mums stāstīja cilvēki dzimšanas gadu amplitūdā no 1927.gada līdz 1988.gadam. Tāpat intervējām cilvēkus no dažādām zemēm – Amerikas, Kanādas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas, Austrālijas. Dažas intervijas ar dziesmu svētku virsvadītājiem un rīkotājiem – Andreju Jansonu, Zigurdu Miezīti, Mārtiņu Štauveru – izmantojām no Amerikas latviešu apvienības Mutvārdu vēstures krājuma.

Grāmatas sagatavošanas beigu posmā notika saruna arī ar Ilgu Reiznieci no “Iļģiem”, kuras stāsti atklāja tēmu no cita skatupunkta – Latvijas latvieša sajūtu dziesmu svētkos ārpus Latvijas: tas bijis viens no lielākajiem pārsteigumiem viņas dzīvē – vēl padomju laikos aizbraukt uz Austrālijas dziesmu svētkiem, kur pilna zāle ir ar latviešiem un visi runā latviski! Pilnīga eiforija!

3. Kā, škiet, vai trimdas Dziesmu svētku pasākumos pāri kontinentiem bija līdzīgs formāts? Vai tomēr katrā kontinentā izveidojās atšķirīga interpretācija?
Juris: Domāju, ka dažādās zemēs Dziesmu svētku, Dziesmu dienu, Kultūras dienu notikumi tika veidoti līdzīgi. Centrā bija kopkora koncerts un deju kopu uzstāšanās un ap šiem lielajiem sarīkojumiem tika veidota pārējā programma, kas ietvēra ļoti daudzveidīgas kultūras aktivitātes: izstādes, teātra izrādes, mazākus koncertus, literārus un muzikālus sarīkojumus u.c. Atšķirās varbūt tikai notikumu mērogi.

Ieva: Svētku forma un būtība Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas ir līdzīga. Atšķiras nosaukumi un notikšanas laiki, piemēram, Austrālijā dziesmu svētkus sauc par Kultūras dienām un tie parasti notiek gadu mijā, pie viena latviešiem kopā sagaidot Jauno gadu. Taču, vienalga, vai svētki notiek Austrālijā, Amerikā vai Eiropā, tas ir īpašs notikums vairāku dienu garumā ikvienam dalībniekam. Atmiņu stāstos Dziesmu svētki tiek saukti gan par “laimes drogu”, gan par “latviešu dievkalpojumu”, gan par “latvisku poti dibenā”, gan par “milzīgu latviskuma virpuli”.

4. Kas ir trimdas Dziesmu svētku “esence” – secinot no tā, ko jums intervējamie stāstījuši?
Ieva: Dziesmu svētku esence ir latviešu kopā būšana un satikšanās prieks. Piedalīšanās dziesmu svētkos palīdzēja latviešiem ārzemēs saglabāt latviešu valodu un savas tautas kultūru, deva spēku un ticību. Tas bija ārzemju latviešu gada notikums, kurā ikviens jutās lepns, ka ir latvietis un piederīgs Latvijai. Tā bija ļoti nozīmīga iespēja satikties un arī iepazīties latviešu valodā.

Vairāki stāsti atklāj, kā ģimenes devas uz svētkiem – tas bija viņu lielais ceļojums, kam tika tērēta visa iekrātā nauda, atvaļinājums. Svētkus organizēja paši, neviens no augšas neko nenoteica. Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas bija pilnīgi cita motivācija.

5. Vai trimdas Dziesmu svētku būtība atšķiras no Dziesmu svētku vadmotīviem Latvijā?
Juris: Ja mēs runājam par trimdas laiku, tad Dziesmu svētku būtība ārpus Latvijas un Latvijā radikāli atšķirās. Okupētajā Latvijā Dziesmu svētki bija pilnībā padomju režīma kontrolēts sarīkojums, kas tika veidots komunistiskās propagandas vajadzībām. Par kaut kādu brīvību, veidojot Dziesmu svētku programmu, būtu lieki runāt.Tomēr arī šādos apstākļos Dziesmu svētkiem bija liela nozīme tautas identitātes saglabāšanā. Savukārt, trimdā Dziesmu svētkus veidoja latviešu kopienas dažādās valstīs, pilnīgi pēc savas iniciatīvas ieguldot personisko naudu, darbu un enerģiju. Koncertu programmu veidošanā valdīja pilnīga radošā brīvība, piedalīties un iesaistīties varēja visi, kuri vēlējās un spēja.

Ja runājam par salīdzinājumu ar Dziesmu svētkiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tad, no vienas puses, atšķirība ir mākslinieciskajā līmenī un izpildījuma kvalitātē. Latvijā tomēr ir vairāk augsta līmeņa koru, deju kopu, mūziķu un diriģentu. Tomēr, no otras puses, Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas daudz svarīgāka ir sociālā nozīme. Tie ir ne tikai koncerti, bet arī iespēja cilvēkiem tikties vienam ar otru. Ārpus Latvijas latvieši bieži vien dzīvo ļoti tālu viens no otra. Dziesmu svētki ir iespēja un papildus motivācija tikties, iepazīties, uzturēt draudzības, atrast domubiedrus, apmeklēt latviešu kopienas dažādās vietās. Tāpēc sabiedriskā dzīve trimdas laiku Dziesmu svētkos bija gandrīz tikpat svarīga kā mākslinieciskie sasniegumi.

6. Vai trimda būtu varējusi tik ilgi palikt aktīva, ja nebūtu bijuši Dziesmu svētki?
Juris: Domāju, ka trimdas pastāvēšanā ārkārtīgi svarīga loma bija aktīvajai kultūras dzīvei. Ja trimdas pirmā paaudze, protams, paliktu kopā jebkādos apstākļos, tad jauniešiem, nākamajām paaudzēm bija nepieciešams pozitīvs piepildījums viņu latviskajai dzīves daļai. Praktiski visi jaunākās paaudzes trimdinieki bija ļoti labi integrējušies viņu mītnes zemju apstākļos un, lai noturētu viņu interesi par latviskumu, bija jārod kaut kas, kas spētu piesaistīt jauniešus šim latviskumam. Kultūra deva iespēju izpausties, iesaistīties un gūt gandarījumu visdažādākajos veidos, un tieši Dziesmu svētki bija kultūras dzīves augstākā virsotne, bet, lai nonāktu līdz tai, pamatīgi bija jāpiestrādā ikdienā. Dziesmu svētkiem tika radīti neskaitāmi skaņdarbi, dziesmas, dejas, teātra izrādes, mākslinieku un amatnieku darbi. Simtiem un tūkstošiem latviešu iesaistījās deju kopās, dziedāja koros, spēlēja teātri un darīja daudz ko citu, jo viņiem bija mērķis – piedalīties Dziesmu svētkos. Līdz ar to Dziesmu svētku nozīme ir nepārvērtējama trimdas sabiedrības uzturēšanā, jo sevišķi jaunākajās paaudzēs.

7. Kāpēc Dziesmu svētki gan diasporā, gan Latvijā, ir kļuvuši tik populāri un kā šī tradīcija ir tik ilgi spējusi turēties dzīva?
Juris: Dažādos vēstures posmos un dažādās situācijās Dziesmu svētku tradīcijai bija atšķirīga nozīme.Bez pārspīlējuma varam apgalvot, ka Dziesmu svētku tradīcija blakus folkloras mantojumam ir latviešu identitātes stūrakmens. Dziesmu svētki ir ļāvuši mobilizēt un koncentrēt mūsu radošos spēkus, lai pārdzīvotu visgrūtākos laikus un vienotu tautu gan grūtos, gan priecīgos brīžos.

Ieva: Dziesmu svētki ir daļa no latvietības. Kamēr tas būs svarīgi, tikmēr arī pastāvēs dziesmu svētku tradīcija. To spilgti apliecina arī dziesmu svētku tradīcijas vēsture – pirmie svētki ārpus Latvijas notika 1946.gadā bēgļu nometnē Fišbahā. Lūkojot atjaunot pilnasinīgu latviešu sabiedrības kultūras dzīvi, nometnēs sāka darboties kori, teātra trupas, tautas deju grupiņas, notika vairākas dziesmu dienas, kurās pulcējās kori no dažādām dīpīšu nometnēm, šīm dziesmu dienām tika sagatavotas kopīgas programmas, lai varētu īstenot kopkora uzstāšanos.

8. Kurš visspilgtāk paliks atmiņā no visiem grāmatā pierakstītajiem stāstiem?
Juris: Man vismīļākais ir Austrālijas latvieša Krišjāņa Putniņa stāsts, kas ir publicēts grāmatas beigās.bKrišjānis ir visjaunākais no visiem mūsu grāmatas varoņiem, bet viņa stāsts ir tikpat emocionāls kā visiem citiem.Tas norāda, ka Dziesmu svētki nebija tikai vienas paaudzes lieta, tie apvieno visu paaudžu latviešus. Krišjānis šobrīd ir pārcēlies uz dzīvi Latvijā un šo lēmumu viņš pieņēma, kad bija atbraucis uz Dziesmu svētkiem Latvijā kā dejotājs. Tātad Dziesmu svētkos var rast spēku, lai mainītu dzīvi.

Ieva:Man grūti izcelt kādu īpaši no visiem 34 stāstītājiem. Katrs no viņiem atklāj gan savas personīgās emocijas, gan dažādus amizantus un jautrus piedzīvojumus svētku laikā.Es nekad neesmu bijusi dziesmu svētkos ārpus Latvijas, un varu tikai apbrīnot, kā 70 gadu laikā šī tradīcija ir tikusi uzturēta! Man liekas, ka šī grāmata būtu jāizlasa ikvienam Latvijas latvietim, lai gūtu iedvesmu un celtu nacionālo pašapziņu, kas, uz vietas dzīvojot Lavijā pašpietiekamā un patērējošā vidē, reizēm sarūk. Varētu teikt, ka grāmatā publicētie stāsti ir ārzemju latviešu patriotisma vitamīni Latvijas latviešiem.

9. Vai Latvijā ir bijusi interese par Dziesmu svētku fenomenu trimdā? Vai grāmata interesē vairāk pētniekiem vai arī parastam latviešu lasītājam?
Juris: Nedomāju, ka cilvēki daudz lasa vai interesējas par trimdas vēsturi. Tieši tāpēc grāmata Dziesma. Svētki. Dzīve ir veidota, lai dotu iespēju lasītājiem aizraujošā veidā iepazīties ar šo iespaidīgo trimdas latviešu pieredzes daļu. Apzināti veidojām grāmatu kā viegli lasāmu stāstījumu, kas būtu saistoša lasāmviela ne tikai notikumu dalībniekiem, bet latviešiem, kuri paši nav pieredzējuši Dziesmu svētkus ārpus Latvijas.

Muzejs “Latvieši pasaulē” piedāvā īpašu Ziemassvētku akciju – dot iespēju davināt grāmatu Dziesma. Svētki. Dzīve Latvijas draugiem un radiem. Talākai informācijai kā pasūtīt grāmatu skatiet  LaPa muzeja mājaslapu.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

Spirit of Latgale captured by Maskačkys spieļmani on double album

Latgalian weddings are the stuff of legend. Normally lasting at least three days, if not longer, these celebrations in Latgale, in the eastern area of Latvia, are usually huge affairs, with guests numbering in the hundreds (Latgalians often have large extended families), and often raucous celebrations. This demands quite a bit of endurance from the bride and groom, guests, and, most of all, the musicians, who not only have to perform this entire time, but also have to have a large repertoire of songs (and, ideally, songs with many verses).

One such group who are known for their broad Latgalian repertoire and extensive experience performing at Latgalian weddings and other events are the Maskačkas spēlmaņi (Maskačkys spieļmani in the Latgalian dialect) who have been performing now for two decades, perfecting their craft at events all over Latvia.

Though currently residing in the ‘Maskačka’ (Moscow) region of Rīga, the group are originally from the Latgale area, and that is why such a large amount of their repertoire are songs from this region. The group has recorded multiple albums of songs and dances, including Ļipa kust (Latvian dances) in 2009, Pāri jumtam (instrumental dances) in 2003, and Zirnīšiem skaisti ziedi (folk songs) in 2001.

In 2015, the group released their latest album – Apleik kolnu, a two CD release collecting just about every popular folk song from Latgale. Striving for authenticity and thoroughness, this is one of the most comprehensive albums of songs from Latgale to have been released.

The group, led by Aņss Ataols Bērziņš (vocals, accordion), also includes Juoņs Barons (vocals, stabule and other instruments), Zane Kryumane (vocals), Oskars Pačanka (bass and contrabass), Pauļs Paulīns (zither and vocals), Juris Ukrins (violin) and Muora Vucyna-Bierzeņa (vocals).

To preserve authenticity, the group recorded just about every known verse for these folksongs. As a result, some of the songs run to more than ten minutes in lengths – for example “Apleik kolnu ar leikumu”, a song about a girl who, when walking with a potential suitor, makes a wide detour around the hill, so that nobody will see them (and start gossiping). The song runs a full 27 verses, telling a long story about the girl and her experiences (including getting shot at). Some listeners may find it taxing to listen to these long, occasionally repetitive songs, but other listeners may find it a rewarding, immersive experience.

Just about every popular Latgalian folksong is included here – “Auga, auga rūžeņa”, “Tuoli dzeivoj muna meiluo”, “Lobs bej puika”, “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”, and “Nadūd, Dīvs, veitulam”, among many others. Still, with their many verses, even those that are well familiar with these songs will hear something new. And among the twenty-six songs on the collection, there are some songs that are heard less often, making for a balanced record of the familiar and the obscure.

Also, for the purposes of authenticity, the group was recorded as a whole (that is, instruments and vocals were not recorded separately). While this also makes for an authentic Latgalian experience, the drawback is that often the vocals get lost in the mix and are, at times, inarticulate.

The CD package contains the full lyrics to all the songs, as well as some notes on the album (which are entirely in the Latgalian dialect, which may not be easy for all readers to understand!), but the glued-in accordion style foldout booklet is a bit unwieldy to read.

Apleik kolnu is an exhaustive, and perhaps for some, an exhausting listen. It may, however, simulate the experience of being at a Latgalian wedding or other such celebratory event. Encapsulating the spirit of Latgale in each song, the Maskačkys spieļmani, through this two CD collection, offer a thorough and traditional musical journey through this unique and singular area of Latvia. With decades of practice playing these songs, Apleik kolnu is a tour de force of Latgalian folk songs, performed both traditionally and expertly, and is a standout collection.

For further information, please visit the Maskačkys spieļmani website.

Maskacykys spielmani - Apleik kolnu 001

Apleik kolnu

Masckačkys spieļmani
MS04, 2015

Track listing

CD1

  1. Eima, eima, muosenis
  2. Auga, auga rūžeņa
  3. Aiz azari maļni meži
  4. Tuoli dzeivoj muna meiluo
  5. Jau mani vad
  6. Tymseņš guoja
  7. Ai, gaļdeni
  8. Lobs bej puika
  9. Aiz azara boļti bārzi
  10. Kur gaismeņa zyla ausa
  11. Mīdzeņš īt
  12. Gaška, aj da sātai
  13. Apleik kolnu ar leikumu

CD2

  1. Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa
  2. Treis vosoras saturieju
  3. Nadūd, Dīvs, veitulam
  4. Šudiņ mes dzaram
  5. Dzer, buoba, nabādoj
  6. Guoju pa mežu
  7. As beju mameņai
  8. Jau rudiņs tyvojās
  9. Pluovova laiveņa
  10. Oi, agri, agri
  11. Seņ jau, seņ jau
  12. Sveicynojam, vielejam
  13. Muzyka spieļoj

 

Egils Kaljo is an American-born Latvian from the New York area . Kaljo began listening to Latvian music as soon as he was able to put a record on a record player, and still has old Bellacord 78 rpm records lying around somewhere.