Par latviešu ieceļotājiem Losandželosā pēc 1905. gada, kad dibināts latviešu sociāldemokratu pulciņš “Zemgalieši”, diemžēl zināms ļoti maz. Viņiem bija paprāva bibliotēka, kas vēlāk nonāca Losandželosas publiskā bibliotēkā, no turienes – Dienvidkalifornijas latviešu biedrības bibliotēkā.

Rīgā 1938. gadā Latvju nacionālās jaunatnes savienības izdotā Vilberta Krasnā grāmatā Latviešu kolōnijas rakstīts, ka 1930. gadā Losandželosā dzīvoja ap 300 latviešu. Viņi strādājuši par mērniekiem, krāsotājiem, kurpniekiem, galdniekiem, zvejniekiem, zemkopjiem, mašīnistiem, dārzkopjiem un veikalniekiem. Bijušas divas radikālas biedrības, vienas nosaukums – Draugu klubs (Society of Friends). Daži Otrā pasaules kaŗa bēgļi atceras, ka pie kāda nama Main ielā netālu no 6. ielas Losandželosā vēl pēc 1950. gada bijis redzams padzisis ielogots uzraksts “Los Angeles Latviešu Strādnieku Kluba meet…” Iespējams, tur saieti notikuši Krasnā grāmatā pieminētai otrai “radikālai” latviešu biedrībai. Ieceļotājiem pēc Otrā pasaules kaŗa ar šo abu biedrību biedriem nekādi tuvāki sakari nav bijuši.

V. Krasnais arī piemin, ka aizritējušā gadsimta 30. gados Losandželosas priekšpilsētas Holivudas filmu rūpniecībā bijuši nodarbināti ne mazāk par 20 latviešu.

Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem ASV, Kalifornijā dzīvojot 11,000 latviešu, tātad Dienvidkalifornijā – apmēram 5,500. Interesanta sakritība – arī tagad apmēram 20 latviešu strādā kinorūpniecībā, gluži tapat kā aizritējušā gadsimta 30. gados.

Dienvidkalifornijas latviešu biedrība

Dienvidkalifornijas latviešu biedrību, sākumā kā kopu, 1949. gadā sāka organizēt Margareta Drumalda kopā ar savu vīru Eduardu Drumaldu, Viktoru Baltkāji un Helmutu Brauķi, kad Losandželosā no Vācijas ieradās pirmie Otrā pasaules kaŗa bēgļi, kuŗus aicināja viņu radinieki. Losandželosā 1949. gadā bija apmēram 100 Otrā pasaules kaŗa bēgļu un arī 60 km attālajā Anaheimā ap 300 trimdinieku – apelsīnu plūcēju, bet par biedrības atrašanās vietu tika izraudzīta Losandželosa, kur arī notika biedrības aktīvitātes.

Par pirmo kopas un vēlāk biedrības priekšnieku pēc E. Drumalda ieteikuma tika izraudzīts žurnālists Felikss Krusa. Kopa līdz 1949. gadam reizi mēnesī rīkoja laicīgas un garīgas tikšanās, garīgo aprūpi kopš 1949. gada 18. novembŗa vadīja mācītājs Aleksandrs Grietēns.

1950. gada beigās Losandželosā no Vācijas jau bija ieradušies vairāki simti dažādu ASV organizāciju aicināti latviešu bēgļi. Katra mēneša ceturtā piektdienā viņi satikās vācu organizācijas Herman’s Sons telpās.

Latviešu kopa kļuva par biedrību un reizi mēnesī rīkoja laicīgu tikšanos. Biedrības biedru nauda bija viens dolars gadā, draudzes nodeva – divi dolari gadā, pensionāriem – viens dolars. Par DK Latviešu biedrības priekšnieku 1951. gada 1. decembrī ievēlēja Helmutu Brauķi. Viņš izraudzījās biedrības valdes locekļus. Biedrībā sākās lielāka rosība, valde 1951. gada decembrī sāka izdot Dienvidkalifornijas latviešu biedrības Informācijas biļetenu. Tas iznāca reizi mēnesī, sākumā biļetenam bija divas trīs lappuses, pavairotas mimeografa technikā. Vēlāk draudze biļetenam pievienoja savu lapu. Tagad DK LB Informācijas biļetena sagatavošanai un iespiešanai izmanto jaunāko technoloģiju. Informācijas biļetens iznāk deviņas reizes gadā 400 eksemplāru metienā, tajā tiek atspoguļots biedrības darbs. Biļetens arī pieejams interneta: www.biletens.com.

DK LB patlaban ir apmēram 350 biedru. Lielākie biedrības sarīkojumi: Latvijas valsts dibināšanas un 14. jūnijā aizvesto atcere, Jaungada balle. Tiek rīkoti referātu vakari, tikšanās ar rakstniekiem, māksliniekiem, sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, koncerti. Laikā, kad Latvija bija okupēta, rīkoja pretpadomju demonstrācijas. Teātris, koris, tautasdeju kopa bija un ir atsevišķas organizācijas, kuŗas sadarbojas ar biedrību. Biedrību vada valde, kas katru gadu tiek pārvēlēta biedru gada sapulcē, valdes darbību pārbauda Revīzijas komisija. Biedrības valdē visi strādā bez atlīdzības, izņemot biļetena redaktoru, kas saņem nelielu atalgojumu. Līdztekus ienākumiem par sarīkojumiem, biedru naudai, krietns ienākumu avots biedrībai ir Rūdolfa un Helēnas Hofmaņu sagatavotais un izdotais kalendārs.

Biedrība informē vietējo latviešu sabiedrību, kā arī cittautiešus, piemēram, skandināvus viņu festivālā, piešķiŗ stipendijas jauniešiem latviešu skolu, vasaras nometņu un skolu apmeklēšanai. Biedrības pārziņā ir bibliotēka, no kuŗas sūta uz Latviju izdalīšanai bibliotēkām grāmatas, ja ir dubulteksempāri. DK LB atbalsta organizācijas – Association for the Advancement of Baltic Studies, Baltic Association to the United Nations, Baltic American Freedom League, Pasaules brīvo latviešu apvienību, Amerikas latviešu apvienību, Amerikas latviešu jaunatnes apvienību, Latviešu fondu, Latvijas okupācijas mūzeju, Latvijas bērnu fondu, vasaras vidusskolu Kursa. DK LB ir minēto organizāciju biedre. Katru gadu divus valdes locekļus izrauga par delegātiem Amerikas latviešu apvienības kongresā. Biedrības pārstāvji (Alfons Reins, Ivars Mičulis un Astra Moora) piedalījušies Pasaules latviešu biedrību konferencēs Rīgā. DK LB ir informācijas tālrunis, kuŗā rēgulāri tiek ziņots par sarīkojumiem latviešu namā.

Biedrības mērķis ir vienot latviešus, kuŗi Dienvidkalifornijā dzīvo izkliedēti: 150 km uz ziemeļiem līdz Santabarbarai un Beikersfīldai un 150 km uz dienvidiem līdz Meksikas robežai.
Biedrības biedra nauda tagad ir ir 25 dolari gadā, biedri bez maksas saņem Informācijas biļetenu, tiem, kuŗi nav biedrības biedri, abonementa maksa ir 35 dolari gadā.

Līdztekus gadskārtējiem sarīkojumiem biedrība 2006. gadā rīkoja Amerikas latviešu apvienības 55. kongresu, kas notika no 21. līdz 23. aprīlim viesnīcā Hilton Glendeilē, Latvijas valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un viņas dzīvesbiedra uzņemšanu latviešu namā 3. jūnijā, iekārtoja vēlēšanu iecirkni 9. Saeimas vēlēšanām 7. oktobrī. Biedrība atbalstījusi novusa turnīrus, Amerikas latviešu jaunatnes apvienības rīkoto čellistu trio Melo-M koncertu, Losandželosas lietuviešu organizāciju rīkoto piemiņas pēcpusdienu 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem baltiešiem, rakstnieka Anšlava Eglīša 100. dzimumdienas atceres vakaru. Biedrība cenšas apzināt jauniebraukušos latviešus un aicina viņus iesaistīties latviešu sabiedrībā Losandželosā.

2007. gada 11. martā DK LB biedru pilnsapulcē valdē ievēlēti: Jānis Daugavietis, Ilgvars Dižgalvis, Rūdolfs Hofmanis, Imants Leitis, Nora Mičule, Ivars Mičulis, Astra Moora (sekretāre), Nonita Priedīte (informātore angļu valodā), Jānis Rutmanis, Valdis Pavlovskis, Dace Taube (biedrības pārstāve latviešu nama valdē), Jānis Taube (kasieris), Vija Vīksne (sarīkojumu vadītāja). Revīzijas komisijā: Pārsla Blāķe, Inguna Galviņa, Helēna Hofmane.

DK Latviešu biedrības valdes sēdes notiek Losandželosas latviešu namā katra mēneša otrajā trešdienā otrā stāvā ilggadējā biedrības priekšnieka Alfona Reina un viņa dzīvesbiedres Ināras Reines vārdā nosauktā biedrības telpā, kur pie sienas atrodas viņiem abiem veltīta piemiņas plāksne.

DK Latviešu biedrības priekšnieki bijuši: Felikss Krusa (1949-1951); Helmuts Brauķis (1951. 1.decembris-1955); Ludvigs Vīks (1955-1956); Eduards Duks (1956); Daniels Agrums (1957-1959); Helmuts Brauķis (1960-1964); Viktors Vaits (1964-1965); Edgars Gernatovskis (1965-1968); Imants Kaprālis (1968-1971); Nonita Priedīte (1971-1972); Māra Eglāja (1973); Silvija Tūbele, tagad Kurmiņa (no 1974. gada marta līdz jūlijam); Guntis Kuškēvics (no 1974. gada augusta līdz novembrim); Leo Veiss (no 1974. gada novembŗa līdz biedru sapulcei); Juris Cilnis (1975-1977); Alfons Reins (1978-1987); Inese Birzniece (1988-1990); Ģirts Budkēvics (1991-1995); un Arnis Tolks (1996-1998). Kopš 1999. gada biedrības priekšnieks ir Ivars Mičulis.

Jauniešu pulciņš

1952. gada 4. augustā Nukšu dzīvoklī Ilgvars Dižgalvis no Dienvidkalifornijas draudzes, Klitija Pilmane no Miera draudzes un Helēna Nukša, kas nebija nevienas draudzes locekle, sanāca kopā un sacerēja tekstu, aicinot jauniešus pulcēties. Pirmā jauniešu pulcēšanās reize bija talkā Ādolfa Kaktiņa vistu farmā Canoga Park, kur Kaktiņi bija nopirkuši māju. Toreiz tur vēl bija diezgan lieli džungļi, kuŗus jaunieši palīdzēja tīrīt, un Kaktiņa kundze cepa viņiem olas un cienāja ar limonādi. Latviešu jauniešu pulciņš organizēti brauca uz Ekspozīcijas parku skatīties rožu dārzu un apmeklēja dažādus mūzejus. Tai laikā jauniešu pulciņus sāka dibināt arī citur Amerikā.
Pirmais Rietumkrasta jauniešu salidojums notika 1952. gada 4. jūlijā Sanfrancisko. Losandželosas latviešu jauniešu pulciņa oficiālās atklāšanas svinības notika 1952. gada 13. decembrī. Skanēja dziesmas, jaunieši deklamēja, tika nolasīti apsveikumi, Miera draudze pasniedza karogu. Nekur nevarēja atrast Latvijas ģerboni, tāpēc ģerboņa saulīte tika darināta no baltām mārtiņrozēm.

Daugavas Vanagu apvienība

Dienvidkalifornijas Daugavas Vanagu apvienību nodibināja 1963. gada 18. augustā. DV apvienībai bijuši četri priekšnieki: Pauls Pļavenieks, Edvīns Leimanis, Aivars Jerumanis un Teodors Lilienšteins. Tagad gandrīz aizmirsta ir pirmā Daugavas Vanagu apvienība Dienvidkalifornijā (un laikam visā ASV rietumu krasta) – Riversaides Daugavas Vanagu apvienība, ko Valža Grīnvalda ierosmē nodibināja 1950. gada 11. novembrī. Tās pirmais (un, iespējams, vienīgais) priekšnieks bija Andrejs Olte. Tagad viņš dzīvo Mičiganā. Riversaides apvienība kļuva par kopu, kad biedru skaits samazinājās līdz 20, lielākam skaitam aizbraucot no Riversaides, un beidza pastāvēt. Tagad DV apvienības priekšnieks ir Teodors Lilienšteins. Vanadžu kopa darbojas Ingunas Galviņas vadībā.

Latviešu nama celšana

Iecere par latviešu nama iegādi vai celšanu, kur nākotnē varētu notikt visas latviešu sabiedrības nacionālpolītiskās un sabiedriski kultūrālās aktīvitātes radās aizvadītā gadsimta 50. gadu sākumā. Losandželosā ieradās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības būvniecības katedras vadītājs prof. Augusts Raisters, kas atbalstīja šo ieceri. Agrākais laikraksta Latvis redaktors Fēlikss Krusa apņēmās noskaidrot, vai jauniebraucējiem ir interese ziedot līdzekļus šādam mērķim, Helmuts Brauķis – populārizēt šo ieceri latviešu jauniebraucēju sabiedrībā.

Pēc kāda laika F. Krusa ziņoja, ka saziedots nepilni 2 000 dolaru, taču tas bija par maz. Atlika gaidīt, kad ieradīsies vairāk jauniebraucēju un viņu materiālais stāvoklis būs pietiekami nostiprinājies.

Tika nolemts dibināt Latviešu nama iegādes komiteju, kuŗā ievēlēja prof. A. Raisteru, H. Brauķi, F. Krusu, E. Drumaldu, M. Drumaldu u.c. Sabiedrības domas dalījās, vai līdzekļi latviešu nama iegādei vācami ziedojumi, jeb vai organizācijām jādod nauda, par ko komiteja pirks vai cels namu. Pēc gada vai nedaudz vairāk izsludinātā gada sapulcē ievēlēja jaunu nama iegādes komiteju, par tās priekšsēdi Alfonu Reinu, un sprieda, kā projektu financēt. Jaunievēlētā komiteja reģistrēja Kalifornijas pavalsts akciju sabiedrību “Latviešu nams” un iepirka baznīcu ar nelielām sabiedriskām telpām Grifith ielā, Linkolna parkā Losandželosā, kur savulaik dzīvoja daudz latviešu. Laicīgos pasākumus latvieši rīkoja jaunajā baznīcā un nelielajā zālītē. Lielākiem sarīkojumiem īrēja telpas dažādās vietās, kuŗas bija piemērotas vajadzībām un atbilda maksātspējai. Sevišķi piemērots izrādījās Starptautiskais institūts, kur daudzus gadus rīkoja Jaungada balles.

Mērķis celt vai iegādāties pašiem savu namu nebija aizmirsts. Latviešu skaits Losandželosā bija stipri pieaudzis. Darbojās divas draudzes, latviešu biedrība, amatieŗu teātris un tautasdeju kopa “Pērkonītis”. Nama iegādes komitejas priekšēža amatam kandidēt tika aicināts Haralds Alksnis. Sapulcē viņu arī ievēlēja par nama iegādes komitejas priekšsēdi, valdē H. Brauķi un vēl citus un nolēma, ka nekavējoties jāsāk ziedojumu vākšana un komitejai šis darbs jāvada un jāsaskaņo; ka nams jāiegādājas kopā ar draudzi, jo tādējādi būs iespēja iegūt bezpelņas organizācijas statusu un nebūtu jāmaksā nodokļi.

Turpmāk ikvienā latviešu biedrības un draudzes sarīkojumā centās populārizēt latviešu nama iegādi. Notika īpaši sarīkojumi līdzekļu vākšanai. Komitejas priekšsēdis sazinājās ar visiem tautiešiem, lūdzot ziedot gleznas izlozei, kuŗas līdzekļus izlietos nama celšanai. Atsaucās gandrīz visi mākslinieki.

Losandželosas būvvalde publiskā izsolē gatavojās pārdot vairāku zemes īpašumu atliekas, kuŗus neaizņēma jaunceļamais autoceļš. Šie neizlietotie īpašumi atradās kopā un veidoja diezgan paprāvu apbūves gabalu, taču tā sākotnējā summa izsolē bija par apmēram 20 000 dolaru lielāka nekā savākto ziedojumu kopsumma. Komitejā ievēlētais plastmasas izstrādājumu fabrikants Imants Kaprālis izrakstīja čeku par trūkstošo summu, neminot atdošanas termiņu un paziņojot, ka aizdevums ir bez procentiem.

Izsludinātā sacensībā latviešu nama projektam piedalījās trīs architekti – Staņislavs Borbals, Voldemārs Ozoliņš un Jānis Janavs. Komiteja izšķīrās par J. Janava projektu un noteica aizņēmuma summu. Dabūt aizdevuma no bankas tika pilnvarots komitejas loceklis Guntis Kuškēvics. Bank of America viceprezidents Losandželosā bija Māris Andersons. Ar viņa palīdzību izdevās dabūt aizdevumu – 100 000 dolaru.

Nama celtniecības darbus uzraudzīja architekts Janavs. Galvenos darbus veica lietpratēji, mazākos darbus paši, rīkojot talkas. Nama inventāram – galdiem, krēsliem, traukiem utt. nauda tika saziedota. Nama zālē parketu ielika Viktors Vaits un Helmuts Brauķis, pieaicinot palīgā talaviešu kopas locekļus. Tā pamazām, kopējiem spēkiem latvieši tika pie sava nama, kur notika visu organizāciju un pašdarbības kopu sarīkojumi un pasākumi. Agrākā baznīca Grifith ielā bija jau pārdota, un, kamēr gruntsgabala otrā galā nebija uzcelta architekta Jāņa Janava projektētā latviešu baznīca, dievkalpojumi mācītāja Elmāra Caunes vadībā notika nama lielajā zālē.

Financiālās rūpes nemitējās arī pēc nama uzcelšanas, jo bija divi atmaksājami parādi – Bank of America un Imantam Kaprālim. Kopš 1974. gada naudu namam ziedoja kreditsabiedrības biedri. Vienīgie nama ienākumi bija ziedojumi un viens otrs apsaimniekošanas komitejas sarīkojums. Latviešu nams oficiāli bija draudzes sabiedrisko aktīvitāšu celtne, nekādi nodokļi par to nebija jāmaksā. Vienīgā iespēja pavairot ienākumus bija dibināt latviešu klubu ar biedru naudu 50 dolaru personai gadā. Kluba biedru skaitam pārsniedzot 50, varēja dabūt dzērienu pārdošanas atļauju saviem biedriem. Latviešu klubs ir vēl tagad, biedru nauda tāpat ir 50 dolaru, un kluba biedru saraksts ir latviešu nama priekštelpā pie sienas.

Apsaimniekošanas komitejas vietā tika radīta nama pārvalde, kuŗā ir visu to organizāciju un pašdarbības kopu pārstāvji, kuŗas namā rīko savus pasākumus, no katras pa vienam, izņemot draudzi, no kuŗas ir divi pārstāvji, viens no tiem draudzes priekšnieks.

Nama pārvalde nolēma nama telpas izīrēt cittautiešiem, kā arī pašu orgaizācijām un atsevišķām personām. Nolēma arī, ka bārs būs tikai nama pārvaldes pārziņā, un nama pārvalde gādās par dežurantiem pie bāra, reizi mēnesī notiks nama pārvaldes sanāksmes; nama pārvalde pieņems algotu nama uzraugu.

Dienvidkalifornijas latviešu sabiedrības kopīgi celtā latviešu nama atklāšana notika 1973. gada 15. septembrī. Vēlāk namu nedaudz paplašināja, piebūvi, kuŗā ir otra virtuve, pagrabs, nama uzrauga dzīvoklis, projektēja architekts Arturs Damroze. Namā ir sava telpa Dienvidkalifornijas latviešu biedrībai, korporāciju kopām, klašu telpas Losandželosas latviešu svētdienas skolai.

Latviešu skola

Losandželosas latviešu svētdienas skola tika nodibināta 1950. gada 23. novembrī. Mācības skolā sākotnēji katru svētdienu notika vācu Trīsvienības baznīcā, tagad latviešu namā. Kopš 1950. gada līdz 1999. gadam skolu beiguši 73 audzēkņi.

Skolu tagad apmeklē latviešu nama cēlēju Haralda Alkšņa un Jāņa Janava mazbērni. Skolas kori vada Lolita Ritmane-Matsone. Deju kopas “Mazais pērkonītis” vadītāja vairākus gadus bija Loma Kārkliņa, 2007./2008. mācību gadā vadību uzņēmās Benita Trapse. Tagad tautasdeju kopa, ko vada Dziesma Tetere, iestudē dejas atsevišķiem sarīkojumiem un piedalās skandināvu festivālos. Rietumkrasta Dziesmu svētkos izrādīta Andreja Zinberga luga “Sienāzis un skudra” un Andras Berkoldes luga “Gudrais padomiņš”. Abās lugās piedalījās daudzi skolas audzēkņi.

Skolas pārziņi bijuši: Daniels Agrums (no 1950. gada līdz 1954. gada 7. martam, 1955-1957, 1960-1964, 1969-1975); Ludvigs Vīks (kopš 1954. gada 7. marta un 1954-1955); L. Knauta-Daugaviete (1957-1960); Ludmila Raistere (1964-1966); I. Lūsis (1966-1969); Ilmars Bastjānis (1975-1980); 1982.-1985); Andrejs Zinbergs (1980-1982); Nora Mičule (1985-1989), Maruta Dankere (1989-1990); Anita Puķīte (1993-1994); un Inguna Galviņa (1994-1995). Kopš 1995. gada skolas pārzine ir Nora Mičule.

Draudzes

Dienvidkalifornijas latviešu ev. lut. draudze dibināta 1950. gada 26. novembrī; pirmais mācītājs bija Aleksandrs Grietēns. Dievkalpojumiem divas reizes mēnesī īrēja luterāņu Trīsvienības baznīcu, kam tagad pāri ved Ostas lielceļš. Otra – Miera draudze dibināta 1951. gadā, dievkalpojumi mācītāja Oskara Kleinberga vadībā notika īrētās telpās. Pēc mācītāja O. Kleinberga nāves Miera draudze savu darbību beidza.

Savu pirmo baznīcu Losandželosā latvieši nopirka Grifith ielā, Linkolna parkā Losandželosā no vācu luterāņu draudzes, kas likvidējās. Dievkalpojumus vadīja prāv. Roberts Āboliņš, braucot no attālās Ataskadero pilsētas, kur strādāja amerikāņu draudzē. Šajā baznīcā salaulāja Zaigu Ozoliņu un Ilgvaru Dižgalvi, Dairu Cauni un Olafu Stumbru, Līgu Brauķi un Viktoru Vaitu u.c. Tagad baznīcas nosaukums ir Templo Emanuel Asamblea Apostolica de la Fe en Christo Jesus.

Dienvidkalifornijas latviešu ev. lut. draudzes mācītāji bijuši arī Elmārs Caune, Edgars Liepiņš un Mārtiņš Irbe. Tagad Dienvidkalifornijas latviešu ev. lut. draudzē ir apmēram 300 locekļu, draudzes priekšnieks ir Jānis Lejnieks, mācītājs – LELBAs Rietumu apgabala prāvests Dāvis Kaņeps.

Teātris

Losandželosas latviešu teātŗa kopu 1950. gadā dibināja Ilgvars Dižgalvis, pirmā iestudētā luga 1951. gada 26. maijā bija Rūdolfa Blaumaņa “Zelta kupris” Mudītes Šauriņas-Hoveles režijā, nākamā – M. Zīverta «Divkauja» Daniela Agruma režijā. 1952. un 1953. gadā Jānis Vācietis iestudēja vairākas lugas – V. Richtera “Nebēdnieks”, M. Zīverta “Tīreļpurvs” un J. Pētersona “Pieklīdušais kaķēns”. 1953. gadā Dienvidkalifornijā ieradās Ansis Tipāns un Vilis Lapenieks. 1954. gada 13. februārī teātris izrādīja Annas Brigaderes lugu “Ilga” A. Tipāna režijā, 1955. gada 20. augustā M. Zīverta “Minchauzena precības” V. Lapenieka režijā. Lugas iestudēja arī Vitolds Riķis, Lidija Mitrēvica, Andrejs Zinbergs un Aleksis Lielausis. Dekorātori bijuši – Andrejs Zinbergs, Jānis Rapa, Jānis Bērziņš un Jānis Krišjānis. Teātrī darbojušies profesionāli aktieŗi — Stefanīda Jansone, Spodra Lejniece, Ādolfs Kaktiņš, Māris Ubāns, Lolita Lejiņa-Bola, Ilze Tauriņa-Barona, Lilita Kreišmane un daudzi amatieri, kopumā apmēram 100 Losandželosas un apkaimes aktieŗi.

No 1951. līdz 1981. gadam iestudētas 34 lugas, no tām M. Zīverta “Minchauzena precības” trīs reizes, R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” un J. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” – divas reizes. Krāšņi, ar dejām, dziesmām, gaismas efektiem bija V. Lapenieka iestudēto lugu “Minchauzena precības”, “Jāzeps un viņa brāļi”, A. Brigaderes “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Teātris iestudēja arī īslugas, ko izrādīja dažādu organizāciju sarīkojumos. Teātri vada valde, tās pirmais priekšsēdis bija Arvīds Pukinskis, vēlāk Ilgvars Dižgalvis. Teātris devies viesizrādēs uz Ziemeļkaliforniju, luga «Minchauzena precības» izrādīta I Rietumkrasta Dziesmu svētkos Sietlā. Teātris piedalījies arī citos Rietumkrasta Dziesmu svētkos. Ansis Tipāns, Vilis Lapenieks un Anšlavs Eglītis ar saviem ansambļiem apbraukāja latviešu centrus ASV un Kanadā. A. Eglītis viesizrāžu laikā piedzīvoto atspoguļoja darbā “Trešais zvans”.

Tagad Losandželosas teātŗa kopu vada Ilgvars Dižgalvis un Ilga Jankovska. Pēdējā Losandželosas teātŗa izrāde bija 1997. gadā režisora Andreja Zinberga iestudētā Dž. Keselringa “Arsēns un vecas mežģīnes”. Pēdējos gados teātris lielākoties tikai rīko Latvijas teātŗu aktieŗu viesizrādes.

Mūzika un deja

No 1977. līdz 1984. gadam Losandželosā darbojās jauktais ansamblis “Solaris”, tā diriģente bija Daira Cilne. Ansamblī dziedāja Loma Sprūde (vēlāk Kārkliņa), Matīss Kārkliņš, Zigis Teteris, Dace Kārkliņa, Anita Rubene, Mārīte Rozentāle, Maija Caune, Juris Cilnis, Sallija Šmite, Mārtiņš Šmits, Lolita Ritmane, Daila Mičule. Ansamblim bijuši koncerti Losandželosā, Sanfrancisko, Portlandē, Sietlā, arī Rietumkrasta dziesmu svētko, Minserē.

Losandželosas jaukto kori pāris gadus kopš 1956. gada vadīja Santabarbaras universitātes mūzikas profesors Timotejs Fetlers, neilgu laiku lietuviešu komponists un ērģeļnieks Broņus Budrjuns. Diriģenti bijuši Olafs Stumbrs, no 1963. līdz 1972. gadam Andrejs Kurmiņš. No 1972. gada līdz 2002. gadam jaukto kori vadīja diriģente Daira Cilne. Tagad Losandželosas latviešu jaukto kori vada Pauls Berkolds.

Tautas deju kopa “Pērkonītis” dibināta 1950. gadā. Vispirms tautas dejas mācīja skolotājs Arturs Šmits, pēc tam Zelma Ābele. Milda Lapeniece deju kopai “Pērkonītis” veidoja tautiskus uzvedumus, kuŗos piedalījās tautasdziesmu teicējas, koris, solisti, koklētājas – “Latviešu kāzas” (parādot latviešu kāzu tradicijas); “Es savai māmiņai: (par ģimeni un audzināšanu); “Skaista mana tēvu zeme” (latviešu teikas, pasakas, sakāmvārdi, mīklas); “Balta nāca tautumeita” (par latviešu tikumiem). “Pērkonītis” izrādīja uzvedumu “Balta nāca tautumeita” 1965. gada Rietumkrasta dziesmu svētkos Portlandē, Oregonā. Visus šos uzvedumus iestudēja “Pērkonīša” mākslinieciskā vadītāja Mirdza Lapeniece, talkā aicinot koristus, solistus, mūziķus, tautastērpa darinātājus, teicējas, raksturdeju iestudētājus. Tagad tautasdeju kopa, ko vada Loma Kārkliņa, iestudē dejas atsevišķiem sarīkojumiem un piedalās skandināvu festivālos.

Vīru koris “Uzdziedāsim, brāļi!” Losandželosā dibināts 1997. gadā, tā nosaukumu izdomāja diriģente Laura Rokpelne-Mičule. Losandželosas vīru koŗa dalībnieku skaits desmit gadu laikā ir vairāk nekā dubultojies, tam pievienojošies vairāki jaunieši pēc latviešu skolas beigšanas, jauniebraucēji no Latvijas, daži amerikāņi, kā arī pāris latviešu izcelsmes amerikāņu, kuŗiem radusies interese par tēvu zemi Latviju un latviešu valodu. Korī dzied dažādu profesiju pārstāvji – inženieŗi, lidostas darbinieki, audzinātājs bērnu nometnē, televīzijas raidījumu redaktors, mācītājs, advokāts, datorspeciālists, kinofilmu gaismu techniķis, televīzijas producents, sporta spēļu tiesnesis, ugunsdzēsējs, vidusskolēns, skolotājs, celtnieks, mākslinieks, datorpragrammu konsultants, finanču pāzinis, preču sagādnieks veikalam, izgudrotājs. Jaunākajam koristam ir 16 gadu, vecākajam – 70. Korim, populārizējot latviešu mūziku, bijuši koncerti gan latviešu, gan baltiešu, gan amerikāņu publikai Losandželosā un tās apkaimē, kā arī citviet – Čikāgā, Filadelfijā, Sanfrancisko, Sietlā, Toronto, Vašingtonā, Gaŗezerā, Palmspringā. Desmit darba gadu kulminācija bija jubilejas koncerts 2007. gada 19. maijā Losandželosas latviešu namā.

Sports

Losandželosā agrāk bijusi sporta kopa Viktora Veisa vadībā. Tika rīkoti volejbola, basketbola un tenisa treniņi un sacensības. Tagad aktīva ir novusa kopa, ko vada Jānis Daugavietis. Katru gadu notiek trīs turnīri vīriešu un sieviešu vienspēlēs un dubultspēlēs; gada sākumā turnīrs “Labākais no labākiem”, kuŗā piedalās iepriekšējā gada desmit labākie spēlētāji. Novusa kopai ir interneta mājas lapa Novuss World.

Dziesmu svētki Losandželosā

Losandželosas latvieši četras reizes rīkojuši Dziesmu svētkus: 1970. gadā IV Rietumkrasta dziesmu svētkus pašā Losandželosas centrā, Biltmora viesnīcā. Rīcības komitejas priekšsēži toreiz bija Helmuts Brauķis un Vilis Lapenieks vecākais. VII Rietumkrasta Dziesmu svētki 1977. gadā notika Pasadenā, rīcības komitejas priekšēža Jāņa Taubes vecākā vadībā. XI Rietumkrasta dziesmu svētku 1989. gadā Longbīčā galvenais rīkotājs bija Arnis Tūbelis. 1999. gadā XIII Rietumkrasta Dziesmu svētki notika Tūkstošozolu pilsētā, rīcības komitejas priekšsēdis bija Valdis Pavlovskis. XV Rietumkrasta Dziesmu svētki 2008. gadā no 28. augusta līdz 2. septembrim notiks Dienvidkalifornijas ziemeļu pusē – kūrortpilsētā Ventūrā. Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis ir Pauls Berkolds.