Esmu dzimusi Austrālijā, skolā gājusi, nobeigusi universitāti, strādājusi, apprecējusies, bērnus vedusi skolā Austrālijā. Varētu teikt, esmu austrāliete. To noteikti apgalvo mana meita, kas dzimusi Austrālijā. Bet ir viena sīka lieta – uzskatu sevi arī kā latvieti. Manās dzīslās plūst latviešu asinis, esmu divu latviešu bērns. Vai fakts, ka dzimu Austrālijā pataisa mani par austrālieti, jeb vai fakts, ka abi mani vecāki ir latvieši, pataisa mani par latvieti? Labs jautājums, bez skaidras atbildes.

Šī iemesla dēļ mēs, austrāliešu latviešu ģimene, visi dzimuši un auguši Austrālijā bet latviski runājoši, kā moderni sprīdīši devāmies pirms divarpus gadiem padzīvot Latvijā. Bet šis stāsts nav par to.

Šis raksts ir par latviešu Kultūras dienām. Austrālijā. Pašas par sevi tās neko daudz varētu arī nenozīmēt. Paris simti bijušo imigrantu pēcteči sanāk ik pa diviem gadiem kopā, lai atzīmētu un svinētu to, ka viņiem senči ir bijuši senas tautas sastāvdaļa un par savu dzīves vietu pirms 60 gadiem izvēlējās Austrāliju. Tā būtu tāda jauka patīksmināšanās par to, ka šai tautai ir bagāts tautas garīgais mantojums un, ka ir patīkami ausij klausīties senās dziesmas un pavērot un papriecāties tautas dejas, ko dejo šo imigrantu mazbērni un mazmazbērni, uzvilkuši mugurā krāšņos senču izgudrotos tautas tērpus.

Šogad, braucot atpakal uz savu “dzimteni” Austrāliju no savas senču “dzimtenes” (vai savas “tēvzemes”) Latvijas, domāju, ka būs interesanti noskatīties visu šo “būšanu” no malas, kā saka. Kā nekā, biju jau togad piedzīvojusi Dziesmu svētku burvību Rīgā – aizraujošo tautas deju uzvedumu Daugavas stadionā, stundām ilgo, krāšņo Dziesmu svētku gājienu, aizkustinošo Noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē. Kas gan varētu pārspēt šīs izjūtas? Nav taču nekas “labāks par šo”, kā teiktu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, lai gan viņš parasti izteicienu attiecina uz ēdienu.

Bet, nonākusi savā dzimtenē, es piedzīvoju dīvainu atklāsmi. Nebija jau nekas elpu aizraujošs, vai brīdis, kas spēj izmainīt dzīves virzienu. Man acis atvērās uz to, ko pati biju augot piedzīvojusi savā ģimenē un vēlāk arī turpinājusi, sev nemanot, aiz aklas pārliecības savā ģimenē. Šeit latvietība izpaužas pašaizliedzīgā darbā, neprasot neko pretī. Tā ir pārliecība, ka tas, kur tu ieguldi savu laiku, ir to vērts. Visi, kas bija piestrādājuši pie šo Kultūras dienu tapšanas, bija veltījuši daudz stundu no sava brīvā laika, lai radītu šo brīnumu, kā to bija darījuši iepriekšējo Kultūras dienu rīkotāji un to Kultūras dienu vēl pirms tam.

Neaizmirsīsim, ka lielākā daļa rīkotāju tagad ir paši, tāpat, kā es, dzimuši Austrālijā, imigrantu bērni. Austrālieši. Bet vai tikai? Kāpēc šie rīkotāji iesaistīja vairākus simtus tautiešu, kas izkaisīti pa visu šo tuksnešaino kontinentu, lai paveiktu šo šķietami nenovērtēto darbu? Kāpēc vēl arvien brauc no malu malām gan dziedātāji, gan dejotāji, gan muzicētāji, bet galvenais, skatītāji un klausītāji? Vai tas viss notiek aiz inerces? Aiz pienākuma? Aiz gara laika? Dēļ dziedātprieka? Dēļ dancotprieka? Dēļ draudzībām? Dēļ Latvijas? Dēļ latvietības, kā nu kurš to izprot? Laikam jau atbilde katram būtu cita. Bet kopējais fenomēns tomēr ir acīmredzams. Pašaizliedzīgs, neatmaksāts darbs latvietības idejas labad. Vai Latvijai kāds labums no tā? It kā tiešā veidā – nē. Varētu teikt, ka latvieši tālajā Austrālijā ir ka latvietības vēstneši tālajā pasaules malā, tālu aiz Azijas, gandrīz pie Antarktīdas. Braucot uz Austrāliju no Latvijas, lidmašīnā sēžot un gaidot nolaišanās brīdi, varētu domāt, ka Austrālija tālāk no Latvijas nevarētu atrasties. Kāpēc austrāliešiem mums kaut ko būtu jāpierāda? Mēs taču visi esam austrālieši, kāpēc tik traki aizrauties ar savu pagātni?

Kultūras dienas Austrālijā, tāpat, kā Dziesmu svētki ASV un Kanādā (un agrāk arī Eiropā) nav tikai iespēja izrādīt – “showcase” – vietējiem latviešu kultūras bagātību. Tās ir svarīgas latviešu saliedēšanas procesā. Arī ja tagad, 60 gadus pēc iebraukšanas, latvieši, kas ierodas uz KD sarīkojumiem nerunā viens ar otru vienmēr latviski, vai nevar dalīties viens ar otru kopīgā “sāpē”, vai nerunā par Latviju, viņi visi tomēr katrs savā veidā identificē sevi par latviešiem. Vienam tās ir varbūt ne tik patīkamas atmiņas par latviešu sestdienas skolu, otram tās ir vecmāmiņas ceptie pīrāgi un kliņģeris ģimenes svētkos, trešam tas varbūt ir viens aizkustinošs apciemojums “tēvzemē” pirms daudziem gadiem, ceturtam latvietība varbūt ir ikdiena – viņš katru trešo dienu strādā latviešu namā, pārdodot latviešu smalkmaizītes. Piektais varbūt ir savu doktora disertāciju rakstījis, iepīdams tajā savu vecvecāku likteni. Sestais varbūt glezno savas latvietības izjūtas, izlejot tās uz audekla. Kopā sanāk tāds kosmopolīts maisījums, bet ar kopīgu interesi – latvietību.

Kultūras dienas nav tikai iespēja sēdēt savā sēdvietā tautas deju uzvedumā un aiziet atkal mājās. Tā ir vieta, kur var satikt senus paziņas, varbūt agrāk ne tik tuvus, varbūt gadu desmitiem neredzētus, bet tomēr ar kopīgu pagātni – ja ne dīpīšu nometnē, vai Latvijā, tad latviešu skolā, basketbolā, vai tautas deju grupā. Vai Kultūras dienas tad ir tikai vairāku paaudžu “salidojums” – atkalredzēšanās? Nē, ne tikai, jo katrās Kultūras dienās notiek arī kas radošs, tiek piedzīvots atkal kas jauns un nepiedzīvots, tiek katra latvietības pūram pielikts klāt viens dzīpars. Katrs pavediens mūsu individuālajam un kopīgam atmiņu pūram pieliek klāt ko nozīmīgu.

Piemērs ir pašreizējie Austrālijas jaunieši, kas patreiz ir ļoti radoši ar savu muzikālo latvietības izpausmi. Viņi paši aranžējuši savas tautas dziesmu interpretācijas. Cits piemērs ir tautas dejās. Daudzas dejas, ko šinīs Kultūras dienās varējām ar prieku noskatīties, bija pašu Austrālijas tautiešu (daudzas jaunākās vai vidējas paaudzes) horeogrāfijas. Tauta šeit nav tikai uz atdarināšanu un reproducēšanu, bet gan pati liek klāt tautas pūram. Tas pats ar nupat iznākušo Austrālijas latviešu mākslinieku grāmatu, Australian Latvian Artists (2008). Sie mākslinieki nav tikai austrālieši, kam ir latviskas izcelsmes. Māksla, ko grāmatā var aplūkot, bieži vien vizuāli attēlo šo mākslinieku vēlmi izprast savu latvietību.

Tiesa, kā katru reizi, Kultūras dienas sarūk, skatītāju mazāk, galvas arvien sirmākas. Bet tas neatņem no Kultūras dienu sirsnības un mājības izjūtām – tieši otrādi. Jo mazākas šīs dienas kļūst skaitliski, jo mīļākas un draudzīgakas tās paliek. Jo justies kaut kādā veidā daļa no visa ir svarīgi – ne tikai kā izrādes skatītājam, bet gan līdzpiedzīvotājam. Tāpat, kā lielajos Dziesmu svētkos Rīgā Mežaparka lielajā estrādē visi, gan dziedātāji, gan klausītāji, skanot dziesmai “Gaismas pils”, jūtās visi kā viens, tā arī Kultūras dienās vienai no primārām sajūtām tomēr jābūt – esmu latvietis, man patīk būt kopā šeit ar citiem latviešiem. Šī vide man ļauj izjust manu latvietību.

Atgriežoties Latvijā, ir grūti ikdienā izjust savu latvietību. Vēl jo skaudrāk viss izjūtams šodien, kad Latvija slīd ekonomiskā bezdibenī, politiskā bezcerībā. Vai varam tomēr visa starpā justies, ka atrodamies “savā” zemē, savā tēvzemē? Šeit skan latviešu valoda, šeit var lasīt uz ielas uzrakstus latviešu valodā. Bet vai kāds šeit ir ar mieru kaut ko darīt par baltu velti “latvietības” un Latvijas labad? Necerot no tā iegūt ne santīma? Noteikti jau ir, bet šeit šāda rīcība nav uzskatīta par īstu vērtību, varbūt idejiski jā, bet praktiski? 18. novembrī dzirdējām Latvijā daudz cēlu un aizkustinošu runu par uzupurēšanos Latvijas labā. Austrālijā šī uzupurēšanās notiek daudzos latviešu centros katru nedēļu, katru mēnesi, bet īpaši Kultūras dienās. Latvietības labad. Paldies Austrālijas latviešiem par to.

Austrālijas Latviešu Kultūras Dienu ietvaros tautieši uzstājās gan ar dziesmām, gan ar dejām, gan ar teātri, gan ar runām. (Foto: Arnis Vējiņš)