Mums šodien ir oficiāla sēru diena, kad noliecam galvas savas tautas upuru priekšā. Tā iekrīt Lielajā piektdienā, kad kristīgā pasaule atceras Kristus ciešanas un piemin viņa upuri cilvēces labā. Mūsu tautas upuri bija necilvēcīga režīma izraudzīti, bez vainas, bez apsūdzības, bez tiesas sprieduma, un gandrīz vai sakritības kārtībā atlasīti it kā turīgākie no latviešu zemniekiem, bet ne jau sistemātiski. Tur tika iekļauti pat vairāki komjaunieši un sarkanās varas atbalstītāji. Tas pamatā bija genocīds pret Latvijas tautu, un katrā ziņā tas bija milzīgs noziegums pret cilvēci.

Ir daudz strīdu par to, cik plašām ir jābūt iznīcināšanas akcijām, pirms tās var nosaukt par genocīdu. Ir pilnīgi skaidrs, – ja Hitlera režīms paziņoja, ka visi ebreji kopš dzimšanas tikai tādēļ, ka viņi pieder pie ebreju tautai, ir iznīcināmi, tad tur nav šaubu, ka tas ir genocīds. Bet 1948.gadā ANO pieņemtā deklarācija arī skaidri izskaidro, ka pie genocīda pieder jebkura pret veselu grupu vērsta akcija, kas noved cilvēkus tādos apstākļos, ka viņiem ir maz izredzes izdzīvot un ka viņu dzīvība ir briesmās. Tas precīzi atbilst tiem ap 44 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas 25.marta rītā 1949.gadā tika čekistu saņemti ciet, vairums savās lauku mājās, un aizdzīti uz neskaitāmiem ešeloniem, kas viņus aizveda uz Sibīriju.

Man ir nācies dzirdēt pat starp ļoti gudriem un izglītotiem ļaudīm rietumos, ka, lūk, ir arī kaut kādas nianses starp staļiniskiem un hitleriskiem noziegumiem tādā izpratnē, ka staļiniskās akcijas Latvijā, piemēram, bija ar it kā ekonomisku pamatojumu. Kā jau teicu, – ja zemniekam bija 2 govis drīzāk nekā viena, tad varbūtība, ka viņu izsūtīs, bija lielāka. Bet te jau nevar runāt par politisku jeb ekonomiski regulētu procesu, bet gan vienkārši par vēršanos pret Latvijas tautu ar pilnīgi klaju nolūku viņus aizdzīt prom no Latvijas zemes un atbrīvot šo zemi iebraucējiem, lai tā iznīcinātu Latvijas kā valsts patstāvību, pilnīgi skaidri un nepārprotami ar šādu nolūku.

Mums šie notikumi ir jāatceras, mums tie ir jādokumentē ne tikai ar aizvesto vārdiem un sarakstiem, bet arī ar dzīvu palikušo atmiņām, ar visiem citiem dokumentiem, kas ir pieejami par to laiku. Mums ir nepieciešama arī plaša dokumentācija par tām represijām, kas notika starp lieliem deportācijas viļņiem. Mums vēl daudz ir darāms, lai precīzi dokumentētu un pasaulei pierādītu, cik lieli noziegumi pret cilvēci ir pastrādāti uz Latvijas zemes.

Šodien, Lielajā piektdienā, atceroties šos notikumus, atcerēsimies arī, ka šajā noziegumā savu roku pielika mūsu tautas kolaboranti. Tie, kas ies baznīcā, varētu viņus arī atcerēties un lūgt Dievu par mūsu tautu, lai tas nesoda par to grēkiem, kas piedalījās šajā noziegumā.

Mums šī ir skumja diena, bet tā ir reizē arī atcere tam, ka tagad dzīvojam citā pasaulē un citā Eiropā, un mūsu pienākums ir gādāt, lai mūsu vēsture kļūtu par visas Eiropas vēsturi, lai mūsu tautas sāpes un ciešanas saprastu citur, tāpat kā mēs esam gatavi un mums ir jābūt gataviem saprast citu tautu ciešanas, sāpes un zaudējumus. Tikai uz kopējas izpratnes par to, kas ir cilvēciskās vērtības, par to, kas ir patiess humānisms, mēs varam cerēt, ka pagātnes šausmas nekad neatkārtosies, un ka tā Eiropa, kurā mums un mūsu pēcnācējiem būs lemts dzīvot, kardināli atšķirsies no tās, ko mēs piedzīvojām pagājušā gadu simtenī. Mums ir jācīnās par to, lai atzītu, ka katra cilvēka dzīvība ir vienādi vērta un ka jebkurš noziegums pret cilvēku, vienalga kur un kā vārdā darīts, ir noziegums, kuru nedrīkstam pieļaut.

Es aicinu visus šodien atcerēties gan savus tuviniekus, gan savus tautiešus, un aicinu arī katram savā sirdī meklēt to piedošanu, kas jums atļautu raudzīties nākotnē ar spēju tikt pāri savām sāpēm un ciešanām, lai gādātu par to, ka nākotnē savus bērnus varam audzināt par tiešām civilizētas Eiropas pilsoņiem.

Latvijas Republikas Saeima 1996. gadā pieņēma “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”, atgādinot pasaules valstīm un starptautiskajām organizācijām par mūsu tautas un valsts traģisko likteni XX gadsimtā un aicinot atzīt Latvijas okupācijas faktu. Deklarācijā rakstīts, ka “Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni”. Tas ir ticis darīts, bet, dažādu iemeslu dēļ, līdz šim panākumi nav gūti.

Tagad apstākļi ir mainījušies – Latvija ir sasniegusi savus galvenos ārpolitikas mērķus, kas nodrošina valsts drošību un neatkarības neatgriezeniskumu. Ir pienacis īstais laiks rīkoties aktīvi, lai sakārtotu attiecības ar vēsturi.

Pasaules brīvo latviešu apvienība uzskata, ka, tikai panākot lielvalstu nožēlu par vēsturē nodarīto netaisnību, būs iespējams sadziedēt pāridarījuma brūces un veidot veiksmīgu mūsu valsts nākotni.

Tikai uz taisnīga vēstures izvērtējuma pamata ir iespējams sakārtot Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecības. PBLA uzskata, ka tas ir tikpat nepieciešams Krievijai, cik Latvijai, jo nespēja objektīvi izvērtēt savas valsts pagātni un atzīt nepatīkamas patiesības tikai uzkrāj un rada jaunas problēmas, kavējot attīstību atbilstoši rītdienas vajadzībām.

PBLA uzskata, ka Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas izšķiršanās doties uz Maskavu 9. maijā, lai kopā ar krievu tautu pieminētu Otrajā pasaules karā bojāgājušos, vērtējama kā drosmīgs solis, kas palīdzēs tuvināt abu valstu saprašanos par pagātnē notikušo. Izšķiršanās ir bijusi grūta, rūpīgi izvērtējot rīcības iespējamos nākotnes ieguvumus.

Prezidentes paziņojums, kas izsūtīts valstu vadītājiem un medijiem, viņas uzstāšanās starptautiskās auditorijās, intervijas medijiem uc. – dos lielu ieguldījumu totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas procesā. PBLA tic, ka prezidentes labā griba un viņas apbrīnojamās spējas panākt vēlamo rezultātu, nesīs gaidītos augļus.

Tomēr PBLA arī ļoti nopietni aicina Latvijas prezidenti un valdību censties panākt lielāku Baltijas valstu vienotību ārpolitikā. Tieši mūsu vienotības trūkuma dēļ PSRS 1940. gadā varēja pielietot “skaldi un valdi” taktiku pret Baltijas valstīm. Tam bija traģiskas sekas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, tāpēc mēs nedrīkstam atkārtot savas kļūdas.

Izmantojot šo gadījumu, Latvijas Ārlietu ministrijai, Latvijas vēstniekiem tagad ir jāveic milzu darbs, skaidrojot Latvijas un citu Baltijas valstu vēsturi.

Arī mums visiem ir jāiesaistās skaidrošanas darbā un jādara viss iespējamais savu zemju politiķu un mediju izglītošanā, lai beidzot panāktu Latvijas okupācijas fakta starptautisku atzīšanu, un, lai totalitāro noziegumu izvērtēšana un nosodīšana būtu garants tam, ka nav iespējama šādu noziegumu atkārtošanās nākotnē.

(Redaktora piezīme: Šo atklāto vēstuli PBLA izsludināja 2005.gada 1.februārī.)

Mēs stāvam vietā, kur pirms 100 gadiem atskanēja saucēja balss pēc taisnības un vienlīdzības, pēc brīvības. Šis sauciens tiem, kas pirms 100 gadiem stāvēja šajā vietā, daudziem no viņiem maksāja dzīvību. Un šajā vietā, kas slacīta ar viņu asinīm, iezīmējās viens no tiem vēstures ceļa stabiem, kur cauri gadu desmitiem un simtiem ir atskanējušas balsis pēc brīvības, pēc taisnības, pēc vienlīdzības.

Jau Zviedru karaļa laikos latviešu zemnieki, kas bija jau iemācījušies lasīt un rakstīt, sūtīja Zviedru karalim petīcijas, sakot: augsti godātais kungs un ķēniņ, mēs, tavi uzticīgie zemnieki, jūtamies netaisnīgi apspiesti un izmantoti, vai tu nebūtu gatavs nākt mums palīgā. Dabūja, protams, viņi par to kā algu rīkstes, kokus, pērienu, izlikšanu no mājām un katorgas gadus, ja ne nāves sodu uz vietas.

Pēc franču revolūcijas Ziemeļlatvijā, Igaunijā atkal un atkal sacēlās zemnieki ar saucēja balsi, ka kādā tālā Franču zemē tauta esot nogāzusi savu ķēniņu tamdēļ, ka tas ir bijis netaisns un tikusi nodibināta jauna kārtība, kur visu starpā varētu valdīt vienlīdzība, brīvība un brālība. Taču arī šie nemieri tikai nežēlīgi apspiesti, arī tie beidzās ar pērienu, katorgu, izlikšanu nomājām vai arī nāves sodu.

1905.gadā nāca jauns pavērsiens: nekad tik daudz ļaudis, nekad tik liels procents no latviešu tautas nebija bijuši gatavi stāties plecu pie pleca un savu balsi pievienot citām ar šo reizi jau skaidri formulētām prasībām, ne tikai spontanānām demonstrācijām un sanākšanām, bet jau ar mērķtiecīgu darbību, ar debatēm, ar diskusijām, ar plāniem, ar skaidri formulētām jau politiskām prasībām. Taču tie sastapās ar nedzirdīgām ausīm, ar autoritārās varas brutālu apspiešanu un reakciju. Vardarbība izraisīja savukārt vardarbību no tautas, un pār Latvijas zemi vēlās vesela gada garumā asiņu represiju un pretrepresiju vilnis.

Totalitārā vara bija savos pamatos jau iedragāta, un pēc Pirmā pasaules kara cara impērija līdz ar citām Eiropā bija viena no tām, kas aizgāja vēsturē uz neatgriešanos. Diemžēl tautas ilgas pēc brīvības tik lielā daļā šīs impērijas netika īstenotas, un viena totalitārisma vietā stājās cits. Caru un augstmaņus atvietoja partijas dižvīri, kompartija un čeka, nekas jau nebija mainījies, un ļoti daudzos veidos bija palicis daudz sliktāk nekā jebkad agrāk.

Latvijai tāpat kā Igaunijai un Lietuvai izdevās tomēr atgūt savu neatkarību, sasniegt tos mērķus, kas jau sen 19.gadsimtenī tika loloti – izveidot savu valsti. Tā tomēr tika pazaudēta un atkal šī impērija, pret kuru 1905.gadā tik daudzi sacēlās, pārklāja tikpat lielu teritoriju kā savā laikā, ja ne lielāku. Un tad atkal pacēlās saucēja balss pēc brīvības, pēc neatkarības, pēc taisnības: Ungārija 1956.gads un asiņainas represijas, Čehoslovākija 1968.gads un atkal asiņainas represijas, Polija un Solidarnostj kustība ar Leha Valensas dalību tajā –tas bija pagrieziens, kad nāca jaunas vēsmas, ka tomēr lēnām kaut kas mainās, ka tomēr ir iespējams tautai ar savu vienprātību, ar savu dedzību un sirdi nostāties plecu pie pleca, pateikt: nē, tā tas vairs nevar turpināties tālāk, nē, tagad mēs prasām, lai mainās, tagad mēs nākam ar prasībām, kuras sagaidām tikt uzklausītas. Un, lūk, notika brīnums, un tik tiešām sākās šis vilnis, kas lēnām nonāca arī līdz mūsu zemei, līdz šai vietai, kur tagad varam jau stāvēt 15 gadus pēc savas neatkarības atgūšanas un beidzot tādā valstī, kur katrs cilvēks, kur katrs iedzīvotājs tiek uzskatīts kā līdzīgs starp līdzīgiem, kur likuma un tiesas priekšā viņam ir tās pašas tiesības savu taisnību prasīt un saņemt.

Mēs ne tuvu vēl neesam īstenojuši to ideālu, kādu mēs demokrātijā vēlētos redzēt valsti, bet mums ir pamati, mums ir sākums un pie tā mums ir jāstrādā. Raugoties 100 gadus atpakaļ, atcerēsimies, cik daudz esam panākuši, tikuši uz priekšu. Gādāsim arī mēs, lai 100 gadus pēc mums, kad raudzīsies atpakaļ uz šo dienu, ļaudis varēs teikt: jā, arī tas bija ceļa stabs, un tas bija brīdis, kad pavērās jauna vēstures lapa, un šeit tauta atkal pagāja soli uz priekšu.