Latvijas Satversmē rakstīts, ka “Visa vara pieder Latvijas tautai”. Diemžēl, vairums Latvijas iedzīvotāju atrodas bezvaras stāvoklī un jūtas atsvešināti no valsts vadības un valsts iekārtas.

Šī neapmierinātība un plaisa starp varu un tautu šodienas Latvijā izpaužas daudzos veidos, piemēram – Baltic Data House aptaujas liecina, ka 52% latvieši bijušo vienpartijas komunisma sistēmu vērtē pozitīvi, toties tikai 49% dod pozitīvu vērtējumu patreizējai politiskai sistēmai. Starp krievvalodīgajiem 72% pozitīvi vērtē bijušo sistēmu, bet tikai 39% līdzīgi atsaucas uz patreizējo demokrātisko sistēmu.
2004. gada aptaujā, tikai 39,04% piekrita ka procesi Latvijā kopumā noris pareizā virzienā, toties 53,2% tam nepiekrita.

Eurobaromether pētījumā 2004. gada jūlijā un 2004. gada rudenī tikai 35% valsts iedzīvotāju bija apmierināti ar demokrātiju Latvijā.

Atmodas gados lielais vairums cilvēku cīnījās par demokrātisku valsti pilnā cerībā, ka brīvība nesīs līdzi paaugstinātu labklājību, saticību, ekonomisko uzplaukumu un pilsoņu līdzdarbību valsts politikas veidošanā. Toreiz vairums cilvēku cerēja, ka atgriešanās Eiropā ļaus Latvijai drīzumā baudīt līdzīgu dzīves līmeni un politisko stabilitāti, kas atrodama rietumu demokrātijās. Toreiz gandrīz neviens neapzinājās, cik grūts būs šis ceļš, cik daudzi šķēršļi būs jāpārvar un cik daudz upuru būs jānes šī mērķa sasniegšanai.

Viena no smagākajām sekām šim procesam ir tāda, ka lielais vairums Latvijas iedzīvotāju ir zaudējuši ticību valsts iestādēm – valdībai (26%), Saeimai (21%), tiesām un politiskām partijām (6%). Cilvēki ir atsvešinājušies no saviem politiskiem pārstāvjiem un katrās vēlēšanās meklē jaunu “glābēju” partiju vai jaunu “godīgu cilvēku” grupējumu, lai izskaustu korupciju un ieviestu valstī kārtību. Un pēc katrām vēlēšanām daudziem cēlās cerības ir smagi iedragātas un bieži rodas cinisms pret visu politisko un kādreiz pat pavīd naids pret Latvijas patreizējo iekārtu.

Esmu dzirdējis, ka inteliģenti cilvēki saka:”Es mīlu Latviju, bet ienīstu šo valsti.” Šī uzticības krīze, kura manāma samērā plašos slāņos, pārāk ilgi uzņemta vienaldzīgi. Tikai nesen šī problēma sīkāk apskatīta valsts prezidentes izveidotās stratēģiskās analīzes komisijas pētījumā “Cik demokrātiska ir Latvija – Demokrātijas audits”. Pēc Baltic News Service pētījuma atreferējuma lielākie mīnusi demokrātijas attīstībai ir lielais nepilsoņu skaits, tiesu varas finansiālā un institucionālā atkarība, partiju finansiālā atkarība no šaurām interešu grupām, augsta līmeņa politiķu iesaistīšanās koruptīvos darījumos, divu valodu mediju informatīvo telpu pretnostatījums un dialoga trūkums starp tām, zemais iedzīvotāju īpatsvars, kas iesaistās sabiedriskās aktivitātēs, kā arī zems vietējo pašvaldību finansējums autonomā līmenī. Domāju, ka viens no svarīgākajiem šķēršļiem ir PSRS mantojums, kurš atstājis dziļas pēdas cilvēku domāšanā, un vērtību apziņā. Varētu likties paradoksāli, bet daudziem, kuri piedzīvojuši komunistisko sistēmu grūti iejusties brīvības vidē. Un šī problēma atrodama pie visām pēckomunisma iekārtas valstīm. Neapšaubāmi, ka pati brīvība daļēji novedusi pie daudzu cilvēku neapmierinātības. Ja kādreiz Latvijas PSR Augstākajā padomē visi runāja un balsoja 100% saskanīgi, tad tagad valda domu un ideoloģiju atšķirības un konflikts. Viens saka tā, bet otrs galīgi pretēji! Un cilvēkiem grūti saredzēt, kur atrodas taisnība. Ja kādreiz prese pamatā slavēja iekārtas sasniegumus un ļoti reti runāja par netaisnībām, korupciju, noziegumiem, vardarbību, tautību konfliktiem, tad tagad plašsaziņas līdzekļos galvenais uzsvars ir uz negatīvām ziņām, kritiku, un pat atsevišķu politiķu un partiju nomelnošanu. Ja kādreiz valstij piederēja ražošanas līdzekļi un iekārtas, zeme un lielais vairums māju un dzīvokļu, tad šodien cilvēki var brīvi pirkt un pārdot, iesākt uzņēmējdarbību, pieņemt citus darbā vai atlaist, vadoties no tirgus, no darba konkurences un personīgiem uzskatiem. Arī bezdarbs agrāk nebija, bet tagad rada izmisumu un psiholoģisku krīzi. Līdzīgas pārmaiņas notikušas visās bijušajās komunisma zemēs un visās šī brīvība atstājusi plaša mēroga rūgtumu un vilšanos.

Brīvība atvedusi ekonomisko polarizāciju un nevienlīdzību, kur zināms procents pelna lielas algas, bet vairums tik tikko spēj samaksāt par dzīves nepieciešamībām. Šādu strauju pārvērtību apstākļos Latvijā izveidojusies neuzticības krīze politiskai iekārtai, jo tā nav spējusi situāciju ievērojami uzlabot un negatīvās parādības izskaust. Bez tam atsevišķi cilvēki, partijas un iestādes ir zaudējušas tautas uzticību, jo darbojušās savtīgiem mērķiem, nevis visas tautas labklājības celšanai. Arvien vairāk tautas masa neuzticas politiskai un valsts varai un savukārt vara pašos pamatos arvien biežāk neuzticas tautai. Rodas spriedze starp elitārismu un tautas populismu, un diemžēl Latvijā komunikācijas brīvība un regulāra mijiedarbība starp vadošo eliti un tautu ir aizsērējusi vai vēl nav pilnībā izveidota. Toties jāatzīmē arī atklātības iedīgļi, kas sākušies valsts varas kulāros. Apmēram 120 nevalstisko organizåciju piedalās valsts sekretāru sanāksmēs un dažas arī tieši sadarbojas ar ministrijām lēmumu pieņemšanā. Tomēr visumā vēl arvien valda lēmumu un informācijas slepenības sindroms. Lai sasniegtu pilnvērtīgu pilsonisku sabiedrību, mums jāsaskata valsta varas ķēdes vājie posmi un jādod alternatīvas šo vājo posmu aizstāšanā vai stiprināšanā. Vēlos pieskarties sekojošiem četriem vājiem ķēdes posmiem:

• Vēlēšanu sistēmai.
• NVO lomai demokrātijas attīstībā.
• Nelatviešu integrācijai varas iestādēs.
• Valsts pārvaldei un ombudsmena jeb tiesībsarga ieviešanai.

Patreizējā vēlēšanu sistēma neveicina saišu stiprināšanu starp varas eliti un tautu. Proporcionālā vēlēšanu sistēmā pirmā lojalitāte tiek dota partijai nevis vēlētājiem, jo katra partijas biedra iespēja ierindoties vēlēšanu saraksta augšgalā atkarīga no viņa partijas biedriem. Bez tam šajā sistēmā neviens deputāts neatbild par zināmu ierobežotu teritoriju un tās iedzīvotājiem. Simts deputāti atbildīgi par visu Latviju, kas bieži nozīmē, ka neviens nav atbildīgs par konkrētu pilsētu vai konkrētu vēlētāju problēmām. Zemēs, kur ir iecirkņu jeb mažoritārā sistēma, vismaz katrai teritorijai ir savs deputāts, kuram tur izveidots savs birojs ar darbiniekiem, kuri uzklausa vēlētāju sūdzības un palīdz atrisināt viņu problēmas, ar valsts ierēdņiem un sistēmu. Jo deputāts uzmanīgāks, uzcītīgāks, jo viņam lielākas garantijas tikt ievēlētam turpmākajās vēlēšanās. Bez tam jāatzīmē, ka proporcionālas vēlēšanas biežāk noved pie minoritāšu koalīciju valdībām, kur neviena partija nenes atbildību kā par kļūdām tā arī par paveikto. Manā uzskatā ideālais atrisinājums būtu ievēlēt 75% deputātu ar mažoritāro jeb iecirkņu sistēmu, un 25% lietojot tagadējo proporcionālo sistēmu.

Lai augšas varētu labāk sazināties ar tautu un apzināt esošās problēmas, tad ļoti svarīgi ir izveidot spēcīgu nevalstisko grupējumu tīklu. Jo biezāks un aktīvāks būs šis tīkls, jo veiksmīgāk tiks savaldīti populisma impulsi no vienas puses, kā arī varas elites pārmērības no otras puses. Valsts nespēj sagremot neorganizētas lavīnveidīgas individuālas prasības. Interešu grupējumi dažādos laukos kā piemēram, lauksaimniecībā, uzņēmējdarbībā, patērētāju slāņos, kultūras biedrībās utt. izsijā un saliedē savu biedru daudzās prasības dažās konkrētās un reālās prasībās, kuras tad var nodot tālāk politiskai varai. Grupējumi arī var noteikt savu prasību hierarchiju jeb secību, liekot manīt, kas svarīgāks un, kas mazsvarīgāks. Latvijā šādas apvienības veidojas lēni un viņām vēl vāji regulāri sakari ar varu. Latvijā vispār šāda veida “lobisms” vēl nav gluži pieņemts kā leģitīma demokrātijas sastāvdaļa un tiek uzskatīta par “savtīgu interešu” veicināšanas metodi, kas vērsta pret tautas vispārējām intresēm. Tāpēc, ka vāji sistematizētas vai strukturētas, šāda veida lobisma izpausmes, tad bieži vien interešu grupu prasības izpaužas ar veidiem, ko mēs šodien dēvētu par korupciju.

Latvijā pastāv divas galvenās valodu kopienas, kurām savā starpā ir minimāla mijiedarbība. Tās abas varētu dēvēt par divām vienatnēm. Šajā sakarā Latvijā viens no vājākiem ķēdes posmiem ir nelatviešu zemā reprezentācija kā Saeimā tā valdībā, tiesās un valsts pārvaldē. Latvijas interesēs ir atrast lojālus un spējīgus nelatviešu pārstāvjus visās šajās institūcijās, jo, ja šī solitude jeb vienatne tiks ignorēta, tad to var viegli pievākt svešas intreses un virzīt sev vēlamā virzienā.

Politiķi paši nespēj valsti administrēt. Tāpēc arī kā Latvijā, tā pasaulē demokrātijas ietvaros izveidota pārvalde, kas risina valsts ikdienas darbošanos un ilgtermiņa plānošanu. Te mēs pieskaramies vēl vienam demokrātijas problēmu lokam. Cilvēku saskarsme ar valsts varu notiek caur valsts iestādēm. Bieži vien šī saskarsme ir patīkama un veiksmīga, bet gadās, ka tā ir taisni otrāda. Teorētiski ierēdņi ir iedzīvotāju kalpi, kuru algas nāk no iedzīvotāju nodokļiem. Reāli toties dažas iestādes un daži ierēdņi savu varu izmanto ne vienmēr godīgi un pienācīgi. Vairāk nekā 100 pasaules valstīs, kā arī Igaunijā`un Lietuvā ir izveidots ļoti populārs mehānisms, kas palīdz iedzīvotājiem risināt viņu problēmas ar valsts ierēdņiem. Šāda ombudsmeņa institūcija jeb Latvija dēvēta par tiesību sargu vēl arvien nav reāli ieviesta, kaut it kā šī loma uzgrūsta uz Cilvēktiesību biroja pleciem, bez jebkāda papildus finansējuma. Šāda rīcība var novest pie abu organizāciju pārslodzes un neveiksmes. Diemžēl daži cilvēki domā, ka tas arī darīts tīšām, lai abas šīs uzraudzības organizācijas izmirtu “dabīgā nāvē”. Bez ombudsmeņa jeb tiesību sarga, varam ieviest tādu iestādi, kas labi darbojas Somijā un Igaunijā –  valsts kancleru. Kanclers ir cilvēks, kuram dota vara izskatīt visus jaunizdotos likumus, lai pārbaudītu, ka zemākie likumi nav konfliktā ar hierarchijā augstākiem likumiem kā arī, lai nebūtu līdzīga līmeņa likumu nesakritība. Tādā veidā patreizējo 536 Latvijas pašvaldības likumdošanas nepilnības un pretrunas tiktu konsekventi apietas.

Uzticības plaisa rada virkni nopietnu problēmu. 2000. gada aptauja liecina, ka 44% Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka “pašreizējā situācijā” ir attaisnojama daļēja nodokļu nemaksāšana, toties tikai 40% nepiekrīt šādai domai. Cilvēki arī biežāk iesaistās korupcijas gājienos. 2004.g. 18% aptaujāto atzina, ka viņi pēdējā gada laikā, devuši kukuļus. Tātad apmēram 400 000 Latvijas iedzīvotāju gadā piedalījušies šādos darījumos. Nereti jaunie cilvēki sāk domāt par politiku kā labāko ceļu uz bagātību. Valts Kalniņš, atzinis, ka “valdošajās partijās ir daudz cilvēku, kas politiku uztver kā ienesīgu biznesu”. Uzticēšanās plaisa arī radījusi citas problēmas. Daudzi cilvēki grib braukt prom no Latvijas un dzīvot pastāvīgi citās zemēs. 2004. gada aptauja starp 16 gadus veciem jauniešiem, norādīja, ka 27% latviešu valodas skolās un 42% krievu skolās, labprātāk pārietu pastāvīgi dzīvot uz citām valstīm.

Demokrātijas institūcijas piedzīvo uzticības lejupslīdi un pat krīzi visā pasaulē. Cilvēki vairs akli napakļaujas autoritātēm vai valdošām elitēm, bet ir daudz kritiskāki nekā viņu priekšteči, kuri bija daudz bijīgāki pret varas nesējiem. Diemžēl mazajā Latvijā šī neuzticības plaisa ir dziļāka un draudīgāka, jo mūsu divkopienas valsts situācijā, kur trūkst ne tik vien komunikācijas ar varu, bet arī saprašanās un mijiedarbe starp pamata tautību vienatnēm jeb divām solitūdēm, Latvija var zaudēt savu ceļu Eiropas Savienībā un plašajā pasaulē. Lai Latvija pastāvētu, kā stipra vienība 100 gadus, tad mums visiem jārūpējas par šīs mazās zemītes politisko un citu valsts institūciju veselīgumu – plaisas samazināšanu un uzticības stiprināšanu starp tās vadību un plašāko sabiedrību, tas ir Latvijas tautu. Lai arī tiešām visa vara piederētu Latvijas tautai.

The Baltic countries have seen one of the most dramatic transformations in modern history, from captive nations to NATO allies and European Union members in little more than a decade. The Latvian, Estonian and Lithuanian people showed that the love of liberty is stronger than the will of an empire. And today you’re standing for liberty beyond your borders, so that others do not suffer the injustices you have known. The American people admire your moral courage in the cause of freedom.

This week, nations on both sides of the Atlantic observe the 60th anniversary of Hitler’s defeat. The evil that seized power in Germany brought war to all of Europe, and waged war against morality, itself. What began as a movement of thugs became a government without conscience, and then an empire of bottomless cruelty. The Third Reich exalted the strong over the weak, overran and humiliated peaceful countries, undertook a mad quest for racial purity, coldly planned and carried out the murder of millions, and defined evil for the ages. Brave men and women of many countries faced that evil, and fought through dark and desperate years for their families and their homelands. In the end, a dictator who worshiped power was confined to four walls of a bunker, and the fall of his squalid tyranny is a day to remember and to celebrate.

Causes can be judged by the monuments they leave behind. The Nazi terror is remembered today in places like Auschwitz, Dachau, Rumbula Forest, where we still hear the cries of the innocent, and pledge to God and history: Never again. The alliance that won the war is remembered today in carefully tended cemeteries in Normandy, Margraten, St. Petersburg, and other places across Europe, where we recall brief lives of great honor, and we offer this pledge: We will always be grateful.

The Baltic states had no role in starting World War II. The battle came here because of a secret pact between dictators. And when the war came, many in this region showed their courage. After a puppet government ordered the Latvian fleet to return to port, sailors on eight freighters chose to remain at sea under the flag of free Latvia, assisting the United States Merchant Marine in carrying supplies across the Atlantic. A newspaper in the state of South Carolina described the Latvian crew this way: “They all have beards and dressed so differently… They are…exhausted, but full of fighting spirit.”

By the end of the war, six of the Latvian ships had been sunk, and more than half the sailors had been lost. Nearly all of the survivors settled in America, and became citizens we were proud to call our own. One American town renamed a street Ciltvaira—to honor a sunken ship that sailed under a free Latvian flag. My country has always been thankful for Latvia’s friendship, and Latvia will always have the friendship of America.

As we mark a victory of six decades ago, we are mindful of a paradox. For much of Germany, defeat led to freedom. For much of Eastern and Central Europe, victory brought the iron rule of another empire. V-E Day marked the end of fascism, but it did not end oppression. The agreement at Yalta followed in the unjust tradition of Munich and the Molotov-Ribbentrop Pact. Once again, when powerful governments negotiated, the freedom of small nations was somehow expendable. Yet this attempt to sacrifice freedom for the sake of stability left a continent divided and unstable. The captivity of millions in Central and Eastern Europe will be remembered as one of the greatest wrongs of history.

The end of World War II raised unavoidable questions for my country: Had we fought and sacrificed only to achieve the permanent division of Europe into armed camps? Or did the cause of freedom and the rights of nations require more of us? Eventually, America and our strong allies made a decision: We would not be content with the liberation of half of Europe—and we would not forget our friends behind an Iron Curtain. We defended the freedom of Greece and Turkey, and airlifted supplies to Berlin, and broadcast the message of liberty by radio. We spoke up for dissenters, and challenged an empire to tear down a hated wall. Eventually, communism began to collapse under external pressure, and under the weight of its own contradictions. And we set the vision of a Europe whole, free, and at peace—so dictators could no longer rise up and feed ancient grievances, and conflict would not be repeated again and again.

In these decades of struggle and purpose, the Baltic peoples kept a long vigil of suffering and hope. Though you lived in isolation, you were not alone. The United States refused to recognize your occupation by an empire. The flags of free Latvia, Estonia and Lithuania—illegal at home—flew proudly over diplomatic missions in the United States. And when you joined hands in protest and the empire fell away, the legacy of Yalta was finally buried, once and for all. The security and freedom of the Baltic nations is now more than a noble aspiration; it is the binding pledge of the alliance we share. The defense of your freedom—in defense of your freedom you will never stand alone.

From the vantage point of this new century, we recognize the end of the Cold War as part of an even broader movement in our world. From Germany and Japan after World War II, to Latin America, to Asia, and Central and Eastern Europe, and now to the broader Middle East, the advance of freedom is the great story of our age. And in this history, there are important lessons. We have learned that free nations grow stronger with time, because they rise on the creativity and enterprise of their people. We have learned that governments accountable to citizens are peaceful, while dictatorships stir resentments and hatred to cover their own failings. We have learned that the skeptics and pessimists are often wrong, because men and women in every culture, when given the chance, will choose liberty. We have learned that even after a long wait in the darkness of tyranny, freedom can arrive suddenly, like the break of day. And we have learned that the demand for self-government is often driven and sustained by patriotism, by the traditions and heroes and language of a native land.

Yet we’ve also learned that sovereignty and majority rule are only the beginnings of freedom. The promise of democracy starts with national pride, and independence, and elections. But it does not end there. The promise of democracy is fulfilled by minority rights, and equal justice under the rule of law, and an inclusive society in which every person belongs. A country that divides into factions and dwells on old grievances cannot move forward, and risks sliding back into tyranny. A country that unites all its people behind common ideals will multiply in strength and confidence. The successful democracies of the 21st century will not be defined by blood and soil. Successful democracies will be defined by a broader ideal of citizenship—based on shared principles, shared responsibilities, and respect for all. For my own country, the process of becoming a mature, multi-ethnic democracy was lengthy and violent. Our journey from national independence to equal justice included the enslavement of millions, and a four-year civil war. Even after slavery ended, a century passed before an oppressed minority was guaranteed equal rights. Americans found that racial division almost destroyed us, and the false doctrine of “separate but equal” was no basis for a strong and unified country. The only way we found to rise above the injustices of our history was to reject segregation, to move beyond mere tolerance, and to affirm the brotherhood of everyone in our land.

Latvia is facing the challenges that come with ethnic diversity, and it’s addressing these challenges in a uniformly peaceful way. Whatever the historical causes, yours is now a multi-ethnic society—as I have seen on my visit. No wrongs of the past should ever be allowed to divide you, or to slow your remarkable progress. While keeping your Latvian identity and language, you have a responsibility to reach out to all who share the future of Latvia. A welcoming and tolerant spirit will assure the unity and strength of your country. Minorities here have a responsibility as well—to be citizens who seek the good of the country in which they live. As inclusive, peaceful societies, all of the Baltic nations can be models to every nation that follows the path of freedom and democracy.

In recent months, the Baltic governments gave assistance during the election in Ukraine, and the people of that country chose a wise and visionary leader. As President Yushchenko works to strengthen the rule of law and open Ukraine’s economy, the United States will help that nation join the institutions that bind our democracies. Later on this trip I’ll travel to Georgia, another country that is taking a democratic path and deserves support on its journey. My country will stand by Georgian leaders who respect minority rights and work to peacefully unify their country, and grow closer to the free nations in Europe. We’re also committed to democratic progress in Moldova, where leaders have pledged to expand freedom of the press, to protect minority rights, and to make government institutions more accountable.

All of us are committed to the advance of freedom in Belarus. The people of that country live under Europe’s last dictatorship, and they deserve better. The governments of Latvia and Lithuania have worked to build support for democracy in Belarus, and to deliver truthful information by radio and newspapers. Together we have set a firm and confident standard: Repression has no place on this continent. The people of Minsk deserve the same freedom you have in Tallinn, and Vilnius, and Riga.

All the nations that border Russia will benefit from the spread of democratic values—and so will Russia, itself. Stable, prosperous democracies are good neighbors, trading in freedom, and posing no threat to anyone. The United States has free and peaceful nations to the north and south of us. We do not consider ourselves to be encircled; we consider ourselves to be blessed. No good purpose is served by stirring up fears and exploiting old rivalries in this region. The interests of Russia and all nations are served by the growth of freedom that leads to prosperity and peace. Inside Russia, leaders have made great progress over the last 15 years. President Putin recently stated that Russia’s future lies within Europe—and America agrees. He also stated that Russia’s democratic future will not be determined by outsiders—and America agrees, as well. That nation will follow its own course, according to its own history. Yet all free and successful countries have some common characteristics: freedom of worship, freedom of the press, economic liberty, the rule of law, and the limitation of power through checks and balances. In the long run, it is the strength of Russian democracy that will determine the greatness of Russia. And I believe the Russian people value their freedom, and will settle for nothing less.

For all the problems that remain, it is a miracle of history that this young century finds us speaking about the consolidation of freedom throughout Europe. And the stunning democratic gains of the last several decades are only the beginning. Freedom is not tired. The ideal of human dignity is not weary. And the next stage of the world democratic movement is already unfolding in the broader Middle East.

We seek democracy in that region for the same reasons we spent decades working for democracy in Europe—because freedom is the only reliable path to peace. If the Middle East continues to simmer in anger and resentment and hopelessness, caught in a cycle of repression and radicalism, it will produce terrorism of even greater audacity and destructive power. But if the peoples of that region gain the right of self-government, and find hopes to replace their hatreds, then the security of all free nations will be strengthened. We will not repeat the mistakes of other generations, appeasing or excusing tyranny, and sacrificing freedom in the vain pursuit of stability. We have learned our lesson; no one’s liberty is expendable. In the long run, our security and true stability depend on the freedom of others. And so, with confidence and resolve, we will stand for freedom across the broader Middle East.

In this great objective, we need a realism that understands the difficulties. But we must turn away from a pessimism that abandons the goal and consigns millions to endless tyranny. And we have reason for optimism. When the people of Afghanistan were finally given the vote, they chose humane rulers and a future of freedom. When the people of the Palestinian Territories went to the polls, they chose a leader committed to negotiation instead of violence. When Iraqi voters turned out by the millions, they repudiated the killers who hate and attack their liberty. There’s much work ahead, but the direction of events is clear in the broader Middle East: Freedom is on the march.

Recent elections have brought a tremendous catalyst for change, and more are on the way. Elections are set to start at the end of this month in Lebanon, and those elections must go forward with no outside interference. The people of Lebanon now have the opportunity to bridge old divides and build an independent government. Egypt will hold a presidential election this fall. That election should proceed with international monitors, and with rules that allow for a real campaign.

As in other parts of the world, the work of democracy is larger than holding a fair election; it requires building the structures that sustain freedom. Selective liberalization—the easing of oppressive laws – is progress, but it is not enough. Successful democracies that effectively protect individual rights require viable political parties, an independent judiciary, a diverse media, and limits on executive power. There is no modernization without democracy. Ultimately, human rights and human development depend on human liberty.

As in other parts of the world, successful democracies in the broader Middle East must also bridge old racial and religious divides—and democracy is the only force capable of doing so. In Iraq, the new Cabinet includes members of all of Iraq’s leading ethnic and religious groups, who, despite their differences, share a commitment to democracy, freedom, and the rule of law. The new President of Iraq is a member of a minority group that was attacked with poison gas by the former regime. Democracy is fostering internal peace by protecting individual rights, while giving every minority a role in the nation’s future. Iraq’s free government is showing the way for others, and is winning the respect of a watching world.

In the Middle East, we are seeing the rule of fear give way to the hope of change. And brave reformers in that region deserve more than our praise. The established democracies have a duty to help emerging democracies of the broader Middle East. They need our help, because freedom has deadly enemies in that region—men who celebrate murder, incite suicide, and thirst for absolute power. By aiding democratic transitions, we will isolate the forces of hatred and terror and defeat them before violence spreads.

The Baltic states are members of a global coalition, and each is making essential contributions every day. Lithuania is preparing to deploy a reconstruction team to western Afghanistan, and has troops in Iraq conducting patrols and aiding in reconstruction. Estonians are serving in Afghanistan, they’re detecting and removing explosives, and Estonian troops serve side-by-side with Americans in Baghdad. Latvia has a team in Kabul, Afghanistan, clearing mines, and soldiers in Iraq providing convoy security and patrols. Your commitment to freedom has brought sacrifice. We remember Lieutenant Olafs Baumanis, who was killed in Iraq. We ask for God’s blessings for his family, and we’re honored that his wife, Vita, is here with us today.

It’s no surprise that Afghanistan and Iraq find strong allies in the Baltic nations. Because you’ve recently known tyranny, you are offended by the oppression of others. The men and women under my command are proud to serve with you. Today I’m honored to deliver the thanks of the American people.

Sixty years ago, on the 7th of May, the world reacted with joy and relief at the defeat of fascism in Europe. The next day, General Dwight D. Eisenhower announced that “history’s mightiest machine of conquest has been utterly destroyed.” Yet the great democracies soon found that a new mission had come to us—not merely to defeat a single dictator, but to defeat the idea of dictatorship on this continent. Through the decades of that struggle, some endured the rule of tyrants; all lived in the frightening shadow of war. Yet because we lifted our sights and held firm to our principles, freedom prevailed.

Now, ladies and gentlemen, the freedom of Europe, won by courage, must be secured by effort and goodwill. In our time, as well, we must raise our sights. In the distance we can see another great goal—not merely the absence of tyranny on this continent, but the end of tyranny in our world. Once again, we’re asked to hold firm to our principles, and to value the liberty of others. And once again, if we do our part, freedom will prevail.

(Editor’s note: The text of the president’s speech is based on a transcript provided by the White House Press Office. The text has been slightly edited for clarity. The full transcript is available from www.whitehouse.gov.)

Labvakar, Daugavmalā, labvakar, Latvijā, un sveicu visus mūsu neatkarības atjaunošanas 15.jubilejā! Šie zvani, kas tikko noskanēja, atgādina mums par brīdi, kas izmainīja Jūsu un mūsu likteņus, kas izmainīja Latvijas likteņi. No tā brīža Latvijas tauta caur saviem priekšstāvjiem paziņoja, ka nav gatava dzīvot svešas sistēmas pakļautībā, no tā brīža Latvijas tauta paziņoja, ka grib ņemt savās rokās pati savu likteni, tāpat kā tas notika toreiz 1918.gadā, kad šajā pašā Daugavas krastā vēl ilgi bija jācīnās, lai savu Rīgu, savu Latviju no ienaidnieka atkarotu.

Mēs esam tagad paši savā brīvā zemē—tā zeme mūsu, tā valsts ir mūsu, tās nākotne ir mūsu. Ir tie, kas vēl arvien ar šo faktu nevar samierināties. Ir tie, kas kā suņi, karavānai uz priekšu ejot, smilkst ceļmalā un ņurd aiz sava naida, bet mums tas vienalga, vienalga, vai sviež dubļus virsū Latvijas vārdam vai nē, jo mēs zinām, ka Latvijas godu un Latvijas lepnumu neviens nevar aptraipīt, tas ir tagad mūsu pašu rokās. Mūsu rokās ir izvest Latviju saulītē, veidot viņu par tādu, kurā mēs jūtamies kā mājās, jūtamies kā līdzīgs ar līdzīgu, kā brālis ar māsu un māsa ar brāli, kur mēs gādājam par saviem tuviniekiem, par veciem ļaudīm, par bērniem, kur tie, kam ir uz to dotības, kļūst bagāti, un mēs par to neskaužam, bet tie, kas ir bagāti, palīdz tiem, kas bagāti nav.

Mēs esam tagad brīvā 25 valstu saimē ar līdzīgām tiesībām. Ne tikai savu likteni mums ir iespējams tagad lemt, bet mums ir iespējams arī teikt savu vārdu par to, kas notiek Eiropas Savienībā. Tas nav maz, jo ir tādi lēmumi, kur ir vajadzīga vienprātība, un Latvija var pateikt “nē” par tiem lēmumiem, kas tai nepatīk.

Mēs esam drošībā, jo NATO alianse gādā par to. Jebkurš uzbrukums Latvijai, jebkurš pāridarījums Latvijai skar visu aliansi un tās locekļus. Mums ir draugi, mums ir sabiedrotie, mums ir līdzjutēji, mums ir atbalstītāji. Būsim mēs paši arī sev draugi, būsim vairāk uzticīgi viens otra spējām, un īpaši savējām.

Man kā prezidentei ir liels lepnums par savu tautu, man ir dziļš lepnums par savu tautu, jo es redzu, uz ko tā ir spējīga, un es redzu, ka šī mazā tauta ir spējīga uz lielām un diženām lietām. Es redzu to talantu, es redzu to sirdsdegsmi, kas ir jūsu sirdīs un jūsu prātos, un jūsu acīs.

Nebaidieties! Nebaidieties no sevis, nebaidieties no saviem līdzcilvēkiem, nebaidieties no pasaules! Esiet droši, esiet lepni, esiet latvieši, mīliet savu tautu un savu zemi! Mums viņa ir viena vienīgā, mums viņa ir jāglabā, jākopj, mums viņa jāmīl. Mīlēsim savu Latviju!