Prezidente: Arī Jūs esat daļa no Latvijas

Es sveicu Jūs visus šajā 87. Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienā! Es visiem novēlu gaišus un priecīgus valsts svētkus. Es novēlu, lai katram Jums savā mītnes zemē, savā dzīves vietā šis būtu gadā nozīmīgs notikums, kas atļauj Jums izjust savu kopību un piederību latviešu tautai, kas atļauj Jums izjust lepnumu par to, ka esat latvieši un ka Latvija atkal ir brīva.

Šis ir bijis apaļš gads – 2005.-ais –, kurā mēs esam atzīmējuši arī veselu rindu apaļu gadskārtu nozīmīgiem vēstures pagriezieniem. Mēs sākām gada pašā sākumā, janvārī, ar 1905. gada asiņainās revolūcijas piemiņas pasākumiem. Toreiz tie bija pirmie iedīgļi prasībām pēc līdzvērtīgām tiesībām visiem sabiedrības slāņiem un arī latviešiem kā savas tautas pārstāvjiem. Priekšā vēl stāvēja Pirmais pasaules karš, Neatkarības cīņas, un tad tik drīz un pārāk drīz atkal 1940. gadā pirms 65 gadiem mūsu neatkarības zaudēšana, un piecus gadus vēlāk atkal uz ilgiem laikiem paliekoša okupācija un neatkarības zaudēšana.

Šogad plaši tika atzīmēta uzvara pār Hitleru un nacistiskā režīma sakāve, tika atzīmēta Otrā pasaules kara beigu 60-tā gadadiena. Tajā sakarā mums nācās pārvērtēt un pārdomāt par tā laika notikumiem, to sekām un to nozīmi ne tikai šeit mums Latvijā, bet visā Eiropā un pat citur pasaulē. Pēc ielūguma atzīmēt uzvaru pār fašismu 9.maijā Maskavā man nācās kā prezidentei nākt ar paziņojumu par to, kā mēs šeit Latvijā saskatām šos vēstures notikumus un ko tie nozīmē Latvijas tautai, tāpat mūsu brāļu tautām – lietuviešiem, igauņiem – un tāpat citām tautām, kas nonāca pēc kara kā satelītvalstis Maskavas režīma kalpībā.

Es vēlos pateikties visiem tiem, kas savās mītnes zemēs ir piedalījušies šajā vēstures izvērtēšanas, pārvērtēšanas un galvenokārt skaidrošanas procesā. Tas ir grūts darbs, dažreiz nepateicīgs, bet dažreiz arī vainagojas ar spožiem panākumiem. Tas ir darbs, kas nav vienā dienā padarāms, to esam sen jau mēģinājuši darīt, bet tagad mums ir labākas izdevības to veikt veiksmīgāk un ar labākiem rezultātiem. Es aicinu visus nepagurt šajā nepārtrauktā skaidrošanas darbā gan par to, kas ir Latvija, ka ir tāda Latvija, kur ir Latvija, kāda ir tās pagātne un kādas ir tās nākotnes izredzes. Mēs ceram izdot sējumu, kas drīz parādīsies, ar dažādu valstu un valdību galvu reakcijām uz šiem vēstures skaidrojumiem. Tas būs interesants un vērtīgs dokuments, ar ko Jums varētu būt interesanti iepazīties.

Mēs esam tagad neatkarīga valsts nu jau 15 gadu garumā, un arī tā bija apaļa jubileja, ko maijā varējām nosvinēt. Esam tagad pilnīgi citā situācijā un kvalitātē kā Eiropas Savienības dalībvalsts un NATO alianses locekle. Tas sniedz mums vēl nekad nepieredzētas izdevības, tas prasa no mums arī vēl nekad nepieredzētus pienākumus. Mēs dodam, mēs saņemam pretī, bet, lai saņemtu, ir arī jāprot dot. Mēs varam izteikt un paust savu viedokli, bet lai tiktu uzklausīti, mums jāmāk arī uzklausīt citus. Mums, ar vienvārdsakot, ir jāveido dialogs ar saviem partneriem Eiropas Savienībā un NATO aliansē ar saviem atbalstītājiem, potenciālajiem draugiem un saviem sabiedrotajiem, lai kur tie arī neatrastos pasaulē.

Un tamdēļ šeit aicinājums Jums visiem, tiem, kam Latvija ir dzimtene vai senču tēvu zeme, atcerieties, ka arī Jūs esat daļa no Latvijas, arī Jūs esat daļa no tā ļaužu kopuma, kam par pienākumu ir gādāt, lai Latvija būtu, lai zeltu, lai plauktu, lai pastāvētu. Darāmā ir daudz. Mēs daudz esam sasnieguši, ļoti daudz mums vēl darāmā ir priekšā. Ir lietas, ar ko lepojamies, un citas, par kurām nevaram lepoties, kur sūri, grūti būs jāstrādā, lai tās uzlabotu. Būsim lepni par to, kas paveikts, būsim gatavi pielikt roku, kur kas vēl darāms. Latvijai esat vajadzīgi Jūs visi, Latvijai pietrūkst čaklu darba roku, gudru prātu, godaprāta un labas sirds cilvēku. No tuvienes vai tālienes nāciet Latvijai palīgā! Dievs, svētī Latviju!

Nesašķelsim mūsu spēkus!

Pateicos visiem klātesošajiem par mums izrādīto godu, piedaloties Pasaules brīvo latviešu apvienības gadskārtējās valdes sēdes atklāšanā! Kā PBLA valdes priekšsēdim man ir tas gods jūs uzrunāt gadskārtējās valdes sēdes svinīgā atklāšanā jau ceturto reizi.

No manām iepriekšējām uzrunām, atklājot PBLA valdes sēdes, vispozitīvākās atbalsis ārzemju latviešu sabiedrībā parasti bijušas par to uzrunas daļu, – un tāda daļa vienmēr ir bijusi, – kurā es kritizēju Latvijas valdību vai runāju par valdošo aprindu cinismu un visatļautību, jo tautā ir noturīgs iespaids, ka politiķiem primārā ir partiju nevis tautas labklājība.

Tomēr, pavadot daudz laika Latvijā, varu teikt, ka valsts attīstībā redzu daudz vairāk pozitīvā nekā negatīvā. Trūkumi protams ir, bet kopumā valsts un politiskie procesi pārliecinoši attīstās.
Kritiķu, analītiķu un padomdevēju netrūkst ne Latvijā, ne ārzemēs. Katastrofāls ir ideju īstenotāju un darbu darītāju trūkums.

Šodien vēlos runāt par pozitīvo, kas noticis ārzemju latviešu (PBLA) un Latvijas attiecībās. Es vēlos runāt par to, kas mūs vieno, nevis šķeļ. Un mūs ir vienojuši kopīgi mērķi.

Tie ir bijuši – Latvijas valsts neatkarības neatgriezeniskuma nodrošināšana, Latvijas dalība NATO un Eiropas Savienībā, atgriešanās pilntiesīgā pasaules valstu saimē, Latvijas saimnieciskā atdzimšana un demokrātijas nostiprināšanās Latvijā. Daži no šiem mērķiem jau ir veiksmīgi sasniegti, bet citi vēl prasīs ilgstošu darbu.

Mēs arī turpināsim darīt visu iespējamo, lai Latvijas vēsture tiktu taisnīgi izvērtēta un pieminēta.

Vēlos pateikties personīgi Valsts prezidentei par labo sadarbību šajos gados un atbalstu ārzemēs dzīvojošo latviešu centieniem.

Ļoti pozitīvi, ka pašreizējā valdība gadu ir noturējusies. Kad mēs ejam uz ministrijām, tad satiekam amatos tos pašus cilvekus, kas veicina vajadzību un kopējo mērķu izpratni un labu sadarbību.

Ilggadēja, priekšzīmīga sadarbība ar Ārlietu ministriju turpinās. Ārlietu ministrs vienmēr ir bijis atsaucīgs un tiksies ar PBLA valdi arī šīs sēdes laikā.

Jau gadu savus pienākumus pilda speciālu uzdevumu vēstnieks sadarbībai ar latviešiem ārzemēs Juris Audariņš.

Bijušās PBLA valdes priekšsēdes Vairas Paegles ievēlēšana Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājas amatā ir strauji veicinājusi sadarbību, jo viņa saprot gan vietējos, gan ārzemju latviešu apstākļus un saredz veidu, kā visefektīgāk sadarboties.

Atzīstot mūsu atbalsta lietderību un nepieciešamību Latvijai, Latvijas valdība ir meklējusi veidu, kā vēl mērķtiecīgāk sadarboties ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem.

Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta paspārnē ir izveidota Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalsta nodaļa, ko vada Andrejs Berdņikovs.

Viena no Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta prioritātēm ir financiāli atbalstīt diasporas, proti, ārzemju latviešu sabiedrisko organizāciju projektus, jo katrs latvietis ir zelta vērts, un tikai ar organizētu ārzemju latviešu sabiedrību varēsim nākotnē aizstāvēt un atbalstīt Latvijas intereses mūsu mītņu zemēs.

Ārzemju latviešu sabiedrisko organizāciju uzdevums ir:

1) latviešu diasporas stiprināšana un tās tiesību aizsardzība;

2) ārvalstīs dzīvojošo latviešu diasporas pārstāvju etniskā un kultūras mantojuma saglabāšana un attīstīšana;

3) starpetniskā dialoga veicināšana;

4) ārvalstīs dzīvojošo latviešu diasporas vēstures, kultūras un tradīciju pētniecība;

5) ārzemēs dzīvojošo latviešu diasporas kultūras popularizēšana.

2004. un 2005. gadā no Latvijas valsts budžeta Rietumu mītnes zemju latviešu projektiem kopā piešķirti vairāk nekā 93 tūkstoši latu un Krievijas un NVS valstu latviešu atbalstam vairāk nekā 15 tūkstoši latu.

2006. gadā ārzemju latviešu sabiedrisko organizāciju projektu atbalstam patlaban paredzētais finansējums ir 45 tūkstoši latu un uz šo summu šobrīd pretendē 36 projekti. Ministru prezidents ir ticies ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, ieskaitot PBLA, un atbalstījis to, ka arī nākošā gada budžetā ir paredzēts atbalsts ārzemju latviešu organizāciju projektiem.

Varu droši apgalvot, ka visu, ko Latvijas valdība aizvadītajā gadā ir solījusi sadarbībā ar PBLA, tā ir izpildījusi.

PBLA kā jumtorganizācija koordinē sadarbību starp mītņu zemju organizācijām un Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu.

Viens no mītņu zemju jumta organizāciju galvenajiem uzdevumiem ir gādāt projektus, kas tiešām veicina mūsu sabiedrības ilggadīgu pastāvēšanu. Tas ir nopietns uzdevums, jo mums kā organizāciju vadītājiem ir jarēķinās ar to, ka:

1) aktīvo latviešu vecums pieaug un skaits sarūk;

2) latviešu valodas zināšanas samazinās;

3) mācību programmas skolām noveco;

4) pieaug latviešu valodas skolotāju trūkums;

5) pieaug motivācijas trūkums vidējai un jaunākai paaudzei;

6) ir problēma, kā iesaistīt “jauniebraucējus”;

7) u.t.t., u.t.t.

Tāpēc mūsu ārzemju latviešu (PBLA) uzdevums, kā līdz šim, ir – atbalstīt Latvijas attīstību un ārzemēs uzturēt organizētu latviešu sabiedrību, ņemot vērā jauno situāciju.

No mūsu puses mēs esam spodrinājuši Latvijas tēlu mūsu mītnes zemēs, darījuši iespējamo, atbalstot Latvijas ekonomisko attīstību, atspēkojuši Krievijas dezinformāciju mūsu mītnes zemēs.

Konkrēti piemēri :

  • Amerikas Latviešu apvienības pārstāvis Apvienotajā Baltiešu komitejā Jānis Bolšteins ierosināja ideju un uzrakstīja tekstu ASV Senāta un Tautas vietnieku nama rezolūcijām, pieprasot, lai Krievija atzīst un nosoda Baltijas valstu okupāciju. Abas viņa ierosinātās rezolūcijas tika pieņemtas, kas ir ļoti nozīmīgs politisks sasniegums.
  • Pateicoties ALA Informācijas nozares vadītāja Jura Mežinska iniciatīvām, ALA un Apvienotās Baltiešu komitejas pārstāvji satikās ar Eiropas drošības un sadarbības organizācijas priekšsēdi, ASV kongresmeni Alcee Hastings (Demokrātu partijas pārstāvis no Floridas – red.), lai informētu viņu par minoritāšu īsto stāvokli Baltijas valstīs. Šī gada EDSO konference noritēja bez iepriekšējā gada kritikas Baltijas valstīm. ALA un Apvienotās Baltiešu komitejas pārstāvji arī palīdzēja īstenot kongresmeņa Alcee Hastings vizīti Latvijā.
  • Baltiešu Federācija Kanādā, kuru šobrīd vada Latviešu nacionālā apvienība Kanādā priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš, cenšas panākt Kanādas atbalstu NATO sammita noturēšanai Rīgā, imigrācijas un viesošanās likuma maiņu par labu Baltijas valstīm un tirdzniecības sakaru attīstību.
  • Austrālijas latvieši arī cenšas veicināt tirdzniecības sakarus un sevišķi rūpējas par Latvijas kultūras nešanu pasaulē.
  • Eiropas latviešiem jaunie apstākļi radījuši vislielākās pārmaiņas – desmitiem tūkstošu jauno imigrantu no Latvijas.

Mūs satrauc, ka tik daudz jaunu cilvēku šodien pamet Latviju. Mums jādomā, kā palīdzēt viņiem uzturēt saikni ar Latviju, lai tie nezustu savai zemei. Šeit var palīdzēt trimdas organizāciju ilgos gados krātā pieredze. Mums jāapzinās, ka šī ir ļoti svarīga misija Latvijas nākotnes labā.

Mēs domājam, ka Latvijas vēstures mācīšanai ir liela nozīme – ja jaunieši labāk zinātu savas zemes vēsturi, tas ļoti stiprinātu viņu patriotismu. Mēs esam vairākus gadus centušies panākt uzlabojumus Latvijas vēstures mācīšanas procesā, bet diemžēl ne sevišķi sekmīgi.

Latvija šobrīd meklē savu vietu mainīgajā pasaulē un arī mums – ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem – ir jāuzņemas jauni uzdevumi, atbilstoši Latvijas nākotnes vajadzībām.

Nākošais būs vēlēšanu gads – arī uz ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem gulstās atbildība par Latvijas valsti.

Nesašķelsim mūsu spēkus! Mūsu centieni ir āapvieno latviešu sabiedrības uzturēšanai ārzemēs, veicinot latvisku audzināšanu mūsu jaunajai paaudzei un latviskās kultūras uzturēšanu, lai arī turpmāk mītnes zemēs mēs spētu atbalstīt Latvijas nacionālos un politiskos centienus.

Ja mēs strādāsim pēc labākās sirdsapziņas, tad mums kopā viss izdosies!

Dievs, svētī Latviju!

The world needs the United Nations

As we gather to mark the 60th anniversary of the United Nations, we recognize that it needs fundamental and far-reaching reforms to remain viable as an organization, and to be capable of meeting the modern-day challenges of the 21st century.

Freedom from want, freedom from fear, freedom to live in dignity must be the leading goals of our organization, in order that we meet the rightful expectations of our people across the globe.

As one of the Secretary General’s five special envoys, I have heard many expressions of support for the Secretary General’s proposals, contained in his report, “In Larger Freedom.” Yet reaching a consensus has proved to be a very difficult task, as many of us have approached these proposals from our different viewpoints.

Former General Assembly President Jean Ping deserves our praise for showing leadership and crafting an outcome document that reflects in a delicately balanced way our concerns and aspirations.  Adoption of this document provides us with a framework for action. The stakes are higher than ever. We must all now display the political will and courage to forge ahead with implementation of our decisions. 

We have reaffirmed our commitment to achieving the UN’s Millennium Development Goals of reducing poverty and disease, of promoting children’s education and gender equality, of fostering sustainable and environmentally friendly development, of creating an international climate of peace and security among the nations of this planet. Any aid program must be administered responsibly through good governance, in an honest, open and transparent manner. 

I am pleased that we have agreed on the necessity of establishing a Peacebuilding Commission by the end of the year. The commission can fulfill a vital role in post-conflict recovery and consolidation of sustainable peace.

I am also pleased that we have agreed on the establishment of a Human Rights Council, but wish to stress that such a body must be endowed with genuine authority. I welcome the decision to strengthen the office of the High Commissioner on Human Rights.

Human rights go hand in hand with democracy, which is why Latvia supports the establishment of a Democracy Fund. I am firmly convinced that such a fund could provide valuable aid to those countries that have embarked on the path of consolidating democratic political systems and the rule of law.

A major step forward is our unequivocal condemnation of terrorism in all its forms and manifestations. Terrorism is a scourge that requires the concerted efforts of the entire international community to be defeated. We need to achieve rapid progress on concluding a comprehensive convention on international terrorism.

For the past 12 years, we have been engaged in discussions about changes to the UN Security Council. Although practically everyone agrees on the need to reform this important UN body and on the need to render it more representative of today’s geopolitical realities, no consensus has been reached regarding the manner in which this should be done. This promises to be one of the most difficult issues to resolve, but we should nevertheless not abandon our efforts to reach a feasible accord by the end of this year.

The United Nations has recently gone through some difficult times. We must never forget the many years of devoted service and even sacrifice on the part of the majority of UN workers.  Unfortunately, we have also seen cases of graft, theft and embezzlement in the UN’s administrative structures. We have heard horror stories of women and children being raped and abused by individual blue helmet peacekeepers. That is why we must take some hard and responsible decisions, and that is why we must implement some resolute measures to ensure that such major transgressions do not occur again.

We must do what is required to strengthen and reform this organization, for despite its imperfections, the world needs the United Nations. Now more than ever before.