Here in Rīga, there’s a notorious street called Čaka iela, which acts as a dividing line between the relatively posh Center with its Art Nouveau buildings, luxury automobiles and brand-name stores, and the more rundown outlying sections of town, filled mostly with stray cats, staggering drunks and dark slot-machine dens.

The street itself, which has certainly inherited more from the latter than from the former, was named after one of Latvia’s most beloved twentieth-century poets, Aleksandrs Čaks, who lived nearby and spent his days roaming the streets and frequenting the small taverns found there before the war.

Čaks, who died in 1950, is famous for crafting sublime little poems—in volumes like Apašs frakā (Apache in a Frock Coat) and Mana Rīga (My Rīga)—about the characters he encountered in the streets, courtyards and bars of his neighborhood, whose tragic beauty inspired his singular vision of the city, his muse.
 
During the Soviet period, the famous bars on Čaka iela, as elsewhere in Rīga, were shut down and the public consumption of alcohol was outlawed, at least for intermittent periods. The state considered bars and restaurants not so much dens of iniquity, to be eradicated in order to protect the morals of Communist society, but meeting places that could potentially foster and harbor anti-government ideas and bourgeois ideals. They were therefore replaced by kafejnīcas, a cross between a cafeteria and a café, which were intended to nourish the hungry laborer with meals that can still be found throughout Rīga today: sorrel soup, mayonnaise-covered pork chops, beet salad, potatoes and chanterelle gravy, buckwheat groats with sour cream, and, of course, those ubiquitous tall glasses of kefir and buttermilk and kvass. 
 
When the Soviet Union collapsed and Rīga was overrun with poverty and crime, Čaka iela underwent yet another transformation, becoming the city’s infamous red-light district. Much to the delight of men from Scandinavia and Germany, who came to Latvia to seek new business opportunities, prostitutes now sauntered up and down the street that the poet Čaks had once strolled, decades earlier, with his cane, three-piece suit and fedora hat atop his signature bald dome. Many of the prostitutes hung out in what was left of the old Soviet-era cafeterias, where they sat sipping bitter black tea and smoking acrid Prima cigarettes as they waited for clients to get up the nerve to come in.
 
As the nineties wore on and Latvians acclimated to the transition from a Communist state to a free-market economy, poverty and crime were gradually replaced by corruption and greed. The changes could be gauged on Čaka iela as well. The former red-light district moved farther away, to a more convenient location near a large park, and many of the old kafejnīcas were replaced by stores selling women’s lingerie. The majority of these establishments were merely money-laundering fronts for local mafioso, most of them former members of the Cheka, who had ingeniously conceived of a way both to clean cash and to occupy their girlfriends during the day. For this reason, many of the stores were presided over by immaculately made-up women, dressed from head to toe in Dolce & Gabbana outfits, who perched on stools in front of the register all day long, filing their nails, reading glossy magazines and chattering on their cell phones, ignoring the few stray customers who happened to wander in. 
 
After the turn of the century, a new era dawned in Latvia. In 2004, the country became a full-fledged member of the NATO defense alliance and the European Union; the year before, Rīga had hosted the Eurovision Song Contest, an event that seemed almost like a prerequisite for EU accession. Credit lines opened up, business blossomed, foreign companies moved in, tourism soared, and the city was treated like a lost gem that had been rediscovered by the world once again. 
 
Čaka iela, in its latest incarnation, became home to the sector that served as the middleman for this unprecedented growth, the oil for the machine: the translation industry. Signs advertising “speedy, high-quality, notarized translations” now appeared above the dusty sidewalks. Practically anyone with a college degree could get a job rendering texts from Latvian to English, or German or Swedish, at one of the tiny translation operations, which claimed “to solve all your translation problems,” located a few flights up from the street. As a result, everything adorned with the printed word suddenly appeared in multiple languages, making even the simple process of perusing a restaurant menu feel like the arduous task of studying a work of continental philosophy.
 
The great boom in translation had another role, much larger than the duty of accommodating foreign visitors or easing business transactions. Latvia is a small, relatively unknown country, and is therefore faced with the constant task of explaining itself, or justifying itself, to the outside world. There is this perpetual need to say, “This is who we are.” The translation industry, from its Čaka iela headquarters, became the pioneer dispatched to spread the good word about Latvia to the uninitiated.
 
It was the translators’ job to render, into inevitably broken English, the dozens of amateur guidebooks to the city, which now lay in stacks in the new bars and restaurants, extolling the virtues of “most wonderful ancient old city Rīga” and “dynamic thousands year heritages of magnificent peoples of Latvia.” These translators had to keep up with the strings of hyperbole spun by fledgling Latvian copywriters to describe the many entertainment establishments—throbbing clubs and faux Irish pubs, cheap pancake houses and sushi bars staffed by Chinese immigrants from Russia—that suddenly appeared all over town. They also had to translate the endless series of state-issued books and brochures about the history and culture of Latvia, which rapturously detailed the country’s many invaluable contributions to the world, such as the little metal rivets on the pockets of Levi’s jeans—those tiny achievements that small nations often revel in.
 
For translators, there was a perpetual stream of work to be done. In the first couple of years after joining the EU, Rīga won the right to host a number of international events and competitions, like the World Ice Hockey Championships and the NATO Summit in 2006. These events—gold mines for the translation industry, which rendered the Web sites, schedules, newsletters, leaflets, meetings and seminars into foreign languages for visitors and the press—were treated like coming-out parties for the new EU member state of Latvia. Rīga organized dazzling concerts featuring Latvian pop singers from reality TV shows, performing alongside folklore ensembles and symphony orchestras; elaborate fireworks displays accompanied by mass choruses, who belted out popular songs from the 1980s Singing Revolution; and huge crafts fairs selling an unlimited array of woolen socks and mittens, linen blouses, amber necklaces and ethnographic jewelry—all stuff that the locals never wear but are constantly being peddled to visitors, through the efforts of earnest translators, as genuine Latvian souvenirs.
 
As the layers of translation piled up, so did the various identities for Rīga—identities that were themselves mere interpretations, or translations, of the city. One of the dominant identities was Rīga as a paradise for so-called “sex tourism”: a capital for debauchery. Indeed, men of all ages packed into cheap Ryanair flights in Liverpool and Dublin and came in search of cheap booze and eager strippers. The public groused about being forced to endure these roving bands of blokes, whose belches reverberated at night through the streets of the Old Town. During the summer months, when most of Rīga was away in the countryside and there was nothing better to report, evening news programs carried special broadcasts about the problem, complete with shaky cameras hidden inside duffel bags capturing drunken men trying to hire prostitutes from burly strip-club bouncers.  Several times, inebriated tourists were arrested for urinating on the Freedom Monument—a sin roughly equivalent to pissing on the Eternal Flame in Arlington Cemetery. Sketchy clubs, with names like Mary, Monroe and Rolexxx, popped up all over the Old Town, and taxis idled on the corners ready to take fares to nearby erotic massage parlors. Those who had been opposed to the EU shouted, I told you so, as if having balding British bachelor partiers in skirts and halter tops puking on the sidewalk at three in the afternoon were the price of joining the New Europe. 
 
The other popular interpretation of Rīga during these years was the city as real estate boom town. Rīga’s famous Art Nouveau buildings, many of which had been abandoned since the early nineties, were suddenly snatched up and renovated into condominiums and office space. The compulsive buying and selling of properties quickly jacked up property prices to astronomical heights, though the steady supply of easy credit assured that homebuyers could keep up with the inflating bubble. Shiny new luxury automobiles, mostly S-class Mercedeses (for him) and Porsche Cayennes (for her), parked on the sidewalks in front of the city’s new gourmet restaurants and deluxe health spas. Rīga was lauded as the hottest city for business this side of the Baltic Sea, and everybody wanted a piece of the action. 
 
But neither of these interpretations of Rīga was ready for the economic crisis that came crashing down upon the region in the fall of 2008. Bachelor-party tourism has dropped considerably this season, and many of the old strip clubs have been forced to get dressed and close up shop. Now, instead of news reports about how stag parties are staining the medieval face of the Old City, Rīga has tried to coax back its former enemies by ensuring them how safe the city has become. The city loudly promises to crack down on crooked cab companies and to defend tourists against getting grossly overcharged for a bottle of champagne and a lap dance. But regardless of these efforts, the teenagers in the Old City who once handed out fliers for free drinks at Pussy Lounge or Mademoiselle Cigar Club now stand about idly, smoking cigarettes and eating pelmeņi dumplings with sour cream and horseradish from Styrofoam take-out containers.
 
Likewise, the bursting of the real estate bubble has left citizens with colossal mortgages to repay on apartments whose value has been cut in half. Entire office complexes and condominium buildings, completed just before the economy went bust, now stand empty, the labels still affixed to their window frames, strips of industrial plastic wrap flapping in the breeze. Those who can bail out of their properties move back to the sprawling districts of Soviet-era block-style apartment buildings, the so-called mikrorajoni that surround central Rīga, which are now seeing an unprecedented influx of luxury cars parked on their labyrinths of broken asphalt. Many of the gourmet restaurants and health spas have also closed, adding to the lines of empty storefronts beneath the sculptures of gargoyles and maidens that adorn the Art Nouveau facades in the center of town.
 
One evening not too long ago, I took a midnight stroll across the city and somehow ended up on Čaka iela, near my first apartment in Rīga. Gone are the prostitutes of the early nineties, who stood on the corners in fishnets and bustiers. Gone are the lingerie shops opened before the turn of the century, leaving empty shells spewing electrical wire in their place. Gone are the Soviet-era kafejnīcas, with their flies buzzing around plates of jellied meats and bowls of creamy salads. And with the current economic crisis in full swing, gone are most of the EU-accession-era translation offices, too. There’s not much to work on anyway: the gross domestic product is down almost 20 percent, and the government announces new budget cuts on a near weekly basis, which means there won’t be any texts left to write soon, much less to translate. The apache of Čaka iela has shed his frock coat and awaits his newest incarnation. In the meantime, Rīga is, as the countless signs in empty windows declare, “For Rent,” and merely lays there, untranslated, in all its tragic beauty.

Astoņpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas pasludināšanas var rasties situācija, kur Latviju Briselē lepni pārstāv komunists Alfreds Rubiks.

Bijušais Padomju Latvijas Rīgas pilsētas galva, kurš oponēja Latvijas neatkarībai, izcietis savu sešu gadu cietuma sodu par nodevību pret valsti un tagad grasās atgriezties kā “principiāls cīnītājs” par taisnību. Uz pārējo mūsdienu politiķa fona, ne tikai daļa no krievu vēlētājiem, bet arī viens otrs lētticīgs latvietis iekrīt, uzklausoties solījumus par “īsta sociālisma” ieviešanu. Lūk, Rubiks pat uzskata, ka “strādnieku šķirai” jānomet Eiropā valdošās Sociāldemokrātu partijas, jo, pēc viņa uzskatiem, arī tās ir tikai “kapitālistu pakalpiņi”.

Turklāt, bīstami ir arī tas, ka šobrīd Latvijā populārākā partija, Saskaņas centrs, ir salīgusi ņemt Rubiku savā koalīcijā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, piešķirot viņam pat pirmo vietu sarakstā, kas krietni palielina viņa izredzes tikt ievēlētam.

Bet vai tas ir būtiski? Vai Eiropas Parlaments nav tikai vecu politiķu atpūtas vieta? Ne, pavisam nē! Eksperti lēš, ka šodien Eiropas Parlamentā pieņemtā likumdošana ir aptuveni 60% no visiem likumiem, ko vēlāk “adaptē” nacionālie parlamenti Latvijā un citur. Kā jaunai valstij, Latvijā šis skaits ir ap 40% pēc Saeimas Eiropas lietu komisijas konsultanta vērtējuma.

Taču, arī tā ir ļoti nozīmīga daļa no visiem Latvijas likumiem! EP arī tur rokas uz Eiropas Savienības naudas maka. Neviens izdevums nenotiek bez EP akcepta. Eiropas Parlaments ir kļuvis par arvien spēcīgāku spēlētāju Eiropas Savienības institūciju skatuvē un daži atzīst, ka tam ir izšķiroša loma ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanā. Patērētāju tiesību (tīrs ūdens, bīstamu ķimikāliju aizliegšana, mobilo telefonu cenu ierobežošana, u.c.) jomā EP ir izvirzījies priekšplānā. Arī cilvēktiesību jautājumos Parlaments kļūst arvien dzirdamāks. Nupat pērnvasar, Parlamenta Prezidents Hanss Gerts Poterings (Hans-Gert Pöttering) no Vācijas bija pirmais, kurš aicināja apsvērt boikotēt Pekinas Olimpisko spēļu atklāšanu. Kamēr lielvalstis klanās, lai attīstītu tirdzniecību ar Ķīnu, Eiropas Parlaments pieņēmis deklarāciju, kas nosoda brīvu arodbiedrību apspiešanu Ķīnā, spaidu abortus, represijas pret kultūras autonomiju Tibetā un reliģijas apspiešanu (kristietību, budismu Tibetā, Falun gong), nekautrējoties divreiz aicināt Dalai Lamu uz Parlamenta telpām Strasbūrā un Briselē (EP ir divas sēdvietas).

Ja saliekam to kopā ar faktu, ka EP arvien spēcīgāk izsakās par ārpolitiku, kā arī uzrauga ES izpildvaru Eiropas Komisiju, tad redzam, ka Latvijai potenciāli kaitīgs “Eirodeputāts” ir jautājums kam jāpievērš stingra uzmanība. Ja nepietiek ar to, ka mūsu ekonomiskās problēmas rada negatīvu iespaidu ārzemju investoriem, tad noteikti, Latvijai ievēlot Komunistu dinozauru, kuram pirmā svešvaloda ir krievu, bet angļu valoda minimāla, būtu vēl viens negatīvs ķeksītis Latvijas reputācijai. Rubika ievēlēšanai noteikti sekotu jauna starptautisko sūdzību straume par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. Vienīgi ASV un Zviedrijas latvietis Atis Lejiņš varētu dot pretsparu kā eiropeiski domājošs sociāldemokrāts no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 4. saraksta.

Mūsu jaunais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nupat nostrādājis četrus gadus Eiropas Parlamentā, kur ieguva atzinību kā “ziņotājs” (rapporteur) par Eiropas Savienības septiņu gadu budžeta plānu. Savukārt, Igaunija ievēlējusi EP Sociāldemokrātu deputātu, Amerikas igauni, Tomasu Ilvesu (Ilves) par savu prezidentu. Tas norāda, ka Eiropas Parlamenta politiķi tiek arvien biežāk novērtēti. Bet kā novērtētu Arturu Rubiku?

Par ko un kā vēlēt Eiropas Parlamentā?

Ņemot vērā iepriekš izteiktās bažas par iespējamo veco komunistu ievēlēšanu no Saskaņas Centra partijas, kādi ir alternatīvi Latvijas astoņu deputātu delegācijai uz 736 vietu Eiropas Parlamentu? Neaizmirsīsim, ka Eiropas Parlaments pieņem 40% no likumiem, ko Latvijai vēlāk jāapstiprina.

No Valda Dombrovska Jaunā laika partijas (9. saraksts), Parlamentā kandidē Krišjānis Kariņš (agrāk no ASV) un Mārcis Gobiņš (Vācija). Dombrovska vietā ienākusi bijusī Vācijas latviete un bijusī Eiropas latviešu jaunatnes apvienības aktīviste Liene Liepiņa no Cēsu rajona. Vēlēšanu sarakstā viņai pievienojās spēcīgs vēsturnieks, Saeimas deputāts Ainārs Latkovskis no Valmieras. Ja atzīstiet, ka nepieciešams decentralizēt varu ārā no Rīgas, tad šie divi kandidāti arī veicina šādu attīstību.

Skatoties no ārzemēs mītošo latviešu puses, pazīstami arī būs Atis Lejiņš un Vaira Paegle. Bijusī Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēde Paegle vadījusi Eiropas lietu komisiju Saeimā pēdējos četrus gadus, bet viņas pārstāvētā Tautas partija nonākusi līdz 1,9% atbalsta līmenim sabiedrisko domu aptaujās. Aptaujas rāda, ka sabiedrība saista Tautas partiju ar Latvijas nonākšanu krīzē, kā arī 52% uzskata TP par korumpētāko partiju. Paegle centusies strādāt par lielāku demokrātiju TP rindās.

ASV un Zviedrijas latvietis Atis Lejiņš, savukārt, atgriezies LSDSP, lai nepieļautu, ka Eiropas Parlamenta otrā lielākajā frakcijā Latviju pārstāvētu kāds no krievu tiesību orientētās Saskaņas Centra partijas. Lejiņš (Kalifornijas universitātes Berkelejā maģistrs), ar savu starptautisko autoritāti kā ilggadīgs Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un ar savu pieredzi Afganistānā, cīnoties pret Padomju armiju, būtu Latvijai nopietns balsts EP Sociāldemokrātu frakcijā pret bijušo komunistu Rubiku, vai kādu citu Krievijas apoloģētu.

Vai Latvijas intereses būs pārstāvētas šajā ļoti nozīmīgajā frakcijā? Tas, iespējams, ir būtiskākais jautājums šajās vēlēšanās. Ja sociāldemokrāti ar saviem 220 deputātiem (no 736) uzklausīs tikai krievu minoritātes viedokli, tad Latvija var gaidīt virkni jaunu starptautisku uzbrukumu mūsu latvieši valodas politikai, pilsonības politikai un attieksmei pret Latvijas okupācijas sekām. Rubiks kandidēs no Saskaņas Centra saraksta, kuras valdes loceklis Sergejs Dolgopolovs neatzīst, ka Latvijā bijusi okupācija!

No jaunizveidotās Pilsoniskās Savienības (6. saraksts, kas veidojas no Jaunā laika un Tēvzemei un brīvībai / LNNK neapmierinātiem biedriem) uz Eiropas Parlamentu kandidē divas spēcīgas sievietes, bijusī Ārlietu ministre Sandra Kalniete un EP deputāte Inese Vaidere. Kalniete bijusi spējīga vēstniece Francijā, bet Vaidere strādājusi EP Ārlietu komitejā, aizstāvot Latviju un skaidrojot Latvijas vēstures jautājumus. Viņa veicinājusi filmas Soviet Story tapšanu un izplatīšanu.

No nacionālkonservatīvā spārna vēl kandidē TB/LNNK priekšsēdis, EP deputāts Roberts Zīle. Zīles ekonomista zināšanas ir stabilas, taču pēc partijas sašķelšanās TB/LNNK (17. saraksts) ietekme šķietami mazinājusies.

No krievu minoritātes aizstāvju puses vēl kandidē EP deputāte Tatjana Ždanoka. Ja viņas partija paspēs iekļūt parlamentā, tad kopa ar Saskaņas Centru vismaz 40% no Latvijas deputātiem Eiropā varētu būt Latvijas krievu kopienas interešu pārstāvji. Tas jau arī nebūtu tik traki, ja tik vien Maskavas intereses nebūtu prioritizētas!

Kā vēlēt no ārzemēm?

Vēlētāji ārvalstīs var piedalīties EP vēlēšanās, balsojot pa pastu. Šoreiz nav jānosūta sava LR pase, bet tikai jāpieprasa vēlēšanu lapu, atzīmējot savu vārdu, uzvārdu un personas kodu, kā arī ārzemju adresi, kur vēlaties saņemt balsošanas materiālus.

To ir jāizdara līdz 25. aprīlim! Pasta balsošanas pieteikumus pieņems Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības Vašingtonā, Londonā, Stokholmā un Otavā. kā arī iespējams LR goda konsulātos, par ko vel jāziņo Ārlietu ministrijai. Pēc tam, līdz 7. maijam vēl var nosūtīt savu pieteikumu uz LR Ārlietu ministriju, Elizabetes 57, Rīga LV 1050, bet rēķinaties ar lēno LR pastu.

Esmu dzimusi Austrālijā, skolā gājusi, nobeigusi universitāti, strādājusi, apprecējusies, bērnus vedusi skolā Austrālijā. Varētu teikt, esmu austrāliete. To noteikti apgalvo mana meita, kas dzimusi Austrālijā. Bet ir viena sīka lieta – uzskatu sevi arī kā latvieti. Manās dzīslās plūst latviešu asinis, esmu divu latviešu bērns. Vai fakts, ka dzimu Austrālijā pataisa mani par austrālieti, jeb vai fakts, ka abi mani vecāki ir latvieši, pataisa mani par latvieti? Labs jautājums, bez skaidras atbildes.

Šī iemesla dēļ mēs, austrāliešu latviešu ģimene, visi dzimuši un auguši Austrālijā bet latviski runājoši, kā moderni sprīdīši devāmies pirms divarpus gadiem padzīvot Latvijā. Bet šis stāsts nav par to.

Šis raksts ir par latviešu Kultūras dienām. Austrālijā. Pašas par sevi tās neko daudz varētu arī nenozīmēt. Paris simti bijušo imigrantu pēcteči sanāk ik pa diviem gadiem kopā, lai atzīmētu un svinētu to, ka viņiem senči ir bijuši senas tautas sastāvdaļa un par savu dzīves vietu pirms 60 gadiem izvēlējās Austrāliju. Tā būtu tāda jauka patīksmināšanās par to, ka šai tautai ir bagāts tautas garīgais mantojums un, ka ir patīkami ausij klausīties senās dziesmas un pavērot un papriecāties tautas dejas, ko dejo šo imigrantu mazbērni un mazmazbērni, uzvilkuši mugurā krāšņos senču izgudrotos tautas tērpus.

Šogad, braucot atpakal uz savu “dzimteni” Austrāliju no savas senču “dzimtenes” (vai savas “tēvzemes”) Latvijas, domāju, ka būs interesanti noskatīties visu šo “būšanu” no malas, kā saka. Kā nekā, biju jau togad piedzīvojusi Dziesmu svētku burvību Rīgā – aizraujošo tautas deju uzvedumu Daugavas stadionā, stundām ilgo, krāšņo Dziesmu svētku gājienu, aizkustinošo Noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē. Kas gan varētu pārspēt šīs izjūtas? Nav taču nekas “labāks par šo”, kā teiktu šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, lai gan viņš parasti izteicienu attiecina uz ēdienu.

Bet, nonākusi savā dzimtenē, es piedzīvoju dīvainu atklāsmi. Nebija jau nekas elpu aizraujošs, vai brīdis, kas spēj izmainīt dzīves virzienu. Man acis atvērās uz to, ko pati biju augot piedzīvojusi savā ģimenē un vēlāk arī turpinājusi, sev nemanot, aiz aklas pārliecības savā ģimenē. Šeit latvietība izpaužas pašaizliedzīgā darbā, neprasot neko pretī. Tā ir pārliecība, ka tas, kur tu ieguldi savu laiku, ir to vērts. Visi, kas bija piestrādājuši pie šo Kultūras dienu tapšanas, bija veltījuši daudz stundu no sava brīvā laika, lai radītu šo brīnumu, kā to bija darījuši iepriekšējo Kultūras dienu rīkotāji un to Kultūras dienu vēl pirms tam.

Neaizmirsīsim, ka lielākā daļa rīkotāju tagad ir paši, tāpat, kā es, dzimuši Austrālijā, imigrantu bērni. Austrālieši. Bet vai tikai? Kāpēc šie rīkotāji iesaistīja vairākus simtus tautiešu, kas izkaisīti pa visu šo tuksnešaino kontinentu, lai paveiktu šo šķietami nenovērtēto darbu? Kāpēc vēl arvien brauc no malu malām gan dziedātāji, gan dejotāji, gan muzicētāji, bet galvenais, skatītāji un klausītāji? Vai tas viss notiek aiz inerces? Aiz pienākuma? Aiz gara laika? Dēļ dziedātprieka? Dēļ dancotprieka? Dēļ draudzībām? Dēļ Latvijas? Dēļ latvietības, kā nu kurš to izprot? Laikam jau atbilde katram būtu cita. Bet kopējais fenomēns tomēr ir acīmredzams. Pašaizliedzīgs, neatmaksāts darbs latvietības idejas labad. Vai Latvijai kāds labums no tā? It kā tiešā veidā – nē. Varētu teikt, ka latvieši tālajā Austrālijā ir ka latvietības vēstneši tālajā pasaules malā, tālu aiz Azijas, gandrīz pie Antarktīdas. Braucot uz Austrāliju no Latvijas, lidmašīnā sēžot un gaidot nolaišanās brīdi, varētu domāt, ka Austrālija tālāk no Latvijas nevarētu atrasties. Kāpēc austrāliešiem mums kaut ko būtu jāpierāda? Mēs taču visi esam austrālieši, kāpēc tik traki aizrauties ar savu pagātni?

Kultūras dienas Austrālijā, tāpat, kā Dziesmu svētki ASV un Kanādā (un agrāk arī Eiropā) nav tikai iespēja izrādīt – “showcase” – vietējiem latviešu kultūras bagātību. Tās ir svarīgas latviešu saliedēšanas procesā. Arī ja tagad, 60 gadus pēc iebraukšanas, latvieši, kas ierodas uz KD sarīkojumiem nerunā viens ar otru vienmēr latviski, vai nevar dalīties viens ar otru kopīgā “sāpē”, vai nerunā par Latviju, viņi visi tomēr katrs savā veidā identificē sevi par latviešiem. Vienam tās ir varbūt ne tik patīkamas atmiņas par latviešu sestdienas skolu, otram tās ir vecmāmiņas ceptie pīrāgi un kliņģeris ģimenes svētkos, trešam tas varbūt ir viens aizkustinošs apciemojums “tēvzemē” pirms daudziem gadiem, ceturtam latvietība varbūt ir ikdiena – viņš katru trešo dienu strādā latviešu namā, pārdodot latviešu smalkmaizītes. Piektais varbūt ir savu doktora disertāciju rakstījis, iepīdams tajā savu vecvecāku likteni. Sestais varbūt glezno savas latvietības izjūtas, izlejot tās uz audekla. Kopā sanāk tāds kosmopolīts maisījums, bet ar kopīgu interesi – latvietību.

Kultūras dienas nav tikai iespēja sēdēt savā sēdvietā tautas deju uzvedumā un aiziet atkal mājās. Tā ir vieta, kur var satikt senus paziņas, varbūt agrāk ne tik tuvus, varbūt gadu desmitiem neredzētus, bet tomēr ar kopīgu pagātni – ja ne dīpīšu nometnē, vai Latvijā, tad latviešu skolā, basketbolā, vai tautas deju grupā. Vai Kultūras dienas tad ir tikai vairāku paaudžu “salidojums” – atkalredzēšanās? Nē, ne tikai, jo katrās Kultūras dienās notiek arī kas radošs, tiek piedzīvots atkal kas jauns un nepiedzīvots, tiek katra latvietības pūram pielikts klāt viens dzīpars. Katrs pavediens mūsu individuālajam un kopīgam atmiņu pūram pieliek klāt ko nozīmīgu.

Piemērs ir pašreizējie Austrālijas jaunieši, kas patreiz ir ļoti radoši ar savu muzikālo latvietības izpausmi. Viņi paši aranžējuši savas tautas dziesmu interpretācijas. Cits piemērs ir tautas dejās. Daudzas dejas, ko šinīs Kultūras dienās varējām ar prieku noskatīties, bija pašu Austrālijas tautiešu (daudzas jaunākās vai vidējas paaudzes) horeogrāfijas. Tauta šeit nav tikai uz atdarināšanu un reproducēšanu, bet gan pati liek klāt tautas pūram. Tas pats ar nupat iznākušo Austrālijas latviešu mākslinieku grāmatu, Australian Latvian Artists (2008). Sie mākslinieki nav tikai austrālieši, kam ir latviskas izcelsmes. Māksla, ko grāmatā var aplūkot, bieži vien vizuāli attēlo šo mākslinieku vēlmi izprast savu latvietību.

Tiesa, kā katru reizi, Kultūras dienas sarūk, skatītāju mazāk, galvas arvien sirmākas. Bet tas neatņem no Kultūras dienu sirsnības un mājības izjūtām – tieši otrādi. Jo mazākas šīs dienas kļūst skaitliski, jo mīļākas un draudzīgakas tās paliek. Jo justies kaut kādā veidā daļa no visa ir svarīgi – ne tikai kā izrādes skatītājam, bet gan līdzpiedzīvotājam. Tāpat, kā lielajos Dziesmu svētkos Rīgā Mežaparka lielajā estrādē visi, gan dziedātāji, gan klausītāji, skanot dziesmai “Gaismas pils”, jūtās visi kā viens, tā arī Kultūras dienās vienai no primārām sajūtām tomēr jābūt – esmu latvietis, man patīk būt kopā šeit ar citiem latviešiem. Šī vide man ļauj izjust manu latvietību.

Atgriežoties Latvijā, ir grūti ikdienā izjust savu latvietību. Vēl jo skaudrāk viss izjūtams šodien, kad Latvija slīd ekonomiskā bezdibenī, politiskā bezcerībā. Vai varam tomēr visa starpā justies, ka atrodamies “savā” zemē, savā tēvzemē? Šeit skan latviešu valoda, šeit var lasīt uz ielas uzrakstus latviešu valodā. Bet vai kāds šeit ir ar mieru kaut ko darīt par baltu velti “latvietības” un Latvijas labad? Necerot no tā iegūt ne santīma? Noteikti jau ir, bet šeit šāda rīcība nav uzskatīta par īstu vērtību, varbūt idejiski jā, bet praktiski? 18. novembrī dzirdējām Latvijā daudz cēlu un aizkustinošu runu par uzupurēšanos Latvijas labā. Austrālijā šī uzupurēšanās notiek daudzos latviešu centros katru nedēļu, katru mēnesi, bet īpaši Kultūras dienās. Latvietības labad. Paldies Austrālijas latviešiem par to.