When I was lobbying for Latvia’s independence in the late 1980s, I used to tell Washington politicians that the Soviet and Nazi occupations of Latvia were just a brief 50-year interruption in the history of the Latvian Republic.

When Latvia’s independence was restored in 1991, I had the honour of joining one Latvian state institution that had indeed continued to function uninterrupted since 1918. A new exhibit at the Latvian Foreign Ministry shows just how this ministry both survived and renewed itself when Latvia restored its independence 20 years ago.

This 92-year long track record was made possible during the years of occupation by Latvia’s diplomats in exile, most notably Anatols Dinbergs, who maintained Latvia’s de jure status in London and Washington, D.C., for half a century. That is a story in and of itself. But the Foreign Ministry’s new exhibit focuses on the years of 1990–1991, when a new generation of inexperienced but decidedly determined diplomats in Rīga began to rebuild Latvia’s diplomatic corps and re-establish Latvia’s foreign relations with the rest of the world.

Actually, the re-establishment of the independent Republic of Latvia’s Ministry of Foreign Affairs began in May 1990, 15 months before Latvia’s independence was “re-recognized” internationally. Following the May 4, 1990, Supreme Council vote to restore independence, a new government was formed under the leadership of Prime Minister Ivars Godmanis. With the choice of Jānis Jurkāns as the new foreign minister, the “old” Foreign Ministry began to reconstitute itself.

The young men and women who assumed diplomatic duties at the small but eclectically elegant building at 11 Pils St. in Rīga’s Old Town had no formal training and no ties to the former Soviet regime that had previously occupied the building. They had a few old typewriters, some telephones of questionable reliability and a telex machine that enabled them to make limited contact with the outside world. What they didn’t lack was dedication, patriotism and a fierce commitment to learn the nuts and bolts of their newly assumed diplomatic craft.

The exhibit in the vestibule of the Foreign Ministry displays some of those phones, as well as other seemingly ancient artifacts from 20 years ago, including passports, diplomatic notes, photographs and other ministry memorabilia. You can see the ministry’s first “mobile” phone, a bulky Panasonic that was the size of a small toolbox and weighed several kilos.

The remarkable thing is that while the glass cases reveal the stuff of the past, many of the people who used that stuff are still with the ministry today. In fact, Latvia’s last two foreign ministers, Aivis Ronis and Māris Riekstiņš, both began their careers in those early years. So did Latvia’s present Defence Minister Imants Lieģis.

Fresh-faced foreign service officers like Mārtiņš Virsis, Ints Upmacis, Ivars Pundurs, Alberts Sarkanis, Argita Daudze, Normans Penke, Aivars Vovers and Atis Sjanītis, who were opening embassies and establishing diplomatic contacts in the early ‘90s, are today experienced elder statesmen with ambassador rank in Latvia’s diplomatic corps. If it seems like Anita Prince, Bonifācijs Daukšts, Klāvs Sniedze and Irēna Putniņa have been with the Foreign Ministry forever, you’re probably right. (For anyone under the age of 20 today, that is forever.)

Sandra Kalniete was the ministry’s first chief of protocol, went on to become ambassador, foreign minister, and European Union commissioner, and today serves as a member of the European Parliament.

One of the glass cases displays Foreign Minister Jurkāns’ first diplomatic passport with the number 00003 (No. 00001 was given to Popular Front leader Dainis Īvāns, 00002 to Chairman of the Supreme Council Anatolijs Gorbunovs, and 00004 to Prime Minister Ivars Godmanis). The blanks for these original diplomatic passports had to be shipped to Rīga from the Latvian Legation in Washington, D.C., where they had been safeguarded for half a century.

In his recollections as the first foreign minister of the renewed ministry, Jurkāns also gives generous credit to Latvia’s leading exile organisation, the World Federation of Free Latvians (Pasaules brīvo latviešu apvienība), and its leaders, Gunārs Meierovics, Jānis Ritenis and Egils Levits. They not only helped their Rīga colleagues with the re-establishment of the diplomatic corps and sundry legal documents, but also went on to become ministers in ensuing Latvian governments. The stately conference room next to the ministry’s vestibule is named after Meierovics’ father, Latvia’s first foreign minister, Zigfrīds Anna Meierovics.

The exhibit includes a 52-minute documentary film called “The Renewers,” which focuses on the recollections and life stories of 16 individuals who played key roles in re-establishing the work of the Foreign Ministry in 1990 and 1991. But that’s only a tribute to the last 20 years. The rest of the story, I’m happy to say, is to be continued.

Izlasot 13. maija Satversmes tiesas spriedumu par Pilsonības likuma pārejas noteikumu kļūst skaidrs, ka ir svarīgi burts, nevis būtība! 2010. g. 13. maija būtība ir, ka Latvijas valsts, partijas, tiesas ar Saeimu priekšgalā nevēlas rūpēties par Latvijas pilsoņiem, tas, kas demokrātiskās valstīs ir pat par sevi saprotams. Visas demokrātiskās valstis aktīvi rūpējas par saviem pilsoņiem un tos sauc atpakaļ valstī. To dara pat Krievija.

Latvijas valsts kredo ir tagad skaidri manifestēts: ja Latvijas likumīgie pilsoņi nav reģistrējušies Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) veidlapā līdz 1995. gada 1. jūlijam, tiem ir jāatsakās no laika gaitā iegūtās citas valsts pilsonības.

Gribu atgādināt, ka Krievijas armijai bija jāaiziet no Latvijas saskaņā ar Latvijas Krievijas līgumu līdz 1994. gada 31. augustam.

Palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā.

Turpretim Krievijas armija aizgāja projām no Skrundas tikai 1999. gada 23. oktobrī.

Krievijas armija drīkst pārvilkt piecus gadus. Latvijas likumīgie pilsoņi Rietumos nevienu brīdi!

Pavalstniecības un dubultās pavalstniecības jautājums ir politisks jautājums, tas jau vienmēr ir bijis politisks jautājums. Bet tā kā Latvijas politika un politiskās partijas nav bijušas ieinteresētas nodarboties ar vēsturiskās patiesības noregulēšanu, kaut ir šiki par to runāt, tik pat šiki ir nodibināt vēsturiskās patiesības salīgšanas grupas Eiropas Savienībā, Latvija savā demokrātiskā, tiesvedības, politiskā, morālā, ētiskā attīstībā šodien stāv tieši turpat, kur tā stāvēja pirms sešiem gadiem, tad kad saskāros pirmo reizi ar pilsoņu atgainīšanas iestādi PMLP un ar Saeimas Pilsonības komisiju. Situācija nav mainījusies. Tos sešus gadus politika ir slēpusies aiz tiesām un tiesas slēpjas aiz politikas. Gan politikai, gan tiesām ir ērti aktīvas tiesvedības, judicial activism, vietā izvēlējās pasīvas tiesvedības, judicial passivism, nostāju, uzsverot, ka šis jautājums jāregulē likumdevējam, politikai, politiķiem. Un tie atkal saka, ka tas ir jādara Satversmes tiesai. Un tā valsts un likumdevējs griezās sešus ilgus gadus pasīvi ap pašu asi!

10. Saeimas tiks ievēlēta, bet pazīstot tagad 8. un 9. Saeimu, tās partijas, to locekļus, to komisijas, valdības, ministru prezidentus un prezidentus, ar kuriem esmu bijusi daudzās sarunās, visi man vienmēr ir atbildējuši, ka viņiem šobrīd ir svarīgākas lietas darāmas. Kas vienai valstī var būt svarīgāks par tās likumīgiem pilsoņiem?

Ir tiesa, par šiem ilgiem sešiem gadiem, kuros biju spiesta iepazīties ar Latvijas tiesvedības sistēmu, atliek konstatēt, ka par šiem gadiem Latvijas Saeimas un politiķi valsti ir ieveduši bankrotā, no kura tā tik ātri, ja vispār, neatkopsies. Fiskālais bankrots ir viena lieta, bet tikpat svarīgs ir garīgais, morālais un ētiskais bankrots, kurā Latvijas valsts atrodas un to neapjēdz.

Pēc šī Satversmes tiesas sprieduma atliek tikai konstatēt, ka neviens Latvijas pilsonis, kas tiks nolikts izšķiršanās priekša par kādas demokrātiskas valsts pilsonību, Amerikas, Austrālijas, Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas, Zviedrijas, nekad no tādas neatteiksies par labu demokrātiski neattīstītas Latvijas valsts pilsonībai! Ar šādu tiesisku praksi, Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecības, vai nolikt tos izvēles priekšā, Latvija, kā valsts, ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas. Civilizētās valstīs pilsonībām nav noilguma!

Katiņā Putins apkampa Tusku. Satversmes Tiesa ar savu nedemokrātisko spriedumu izņirgā savas valsts Otrā Pasaules kara upurus! Krievija savā demokrātiskā attīstībā jau ir daudz tālāk, nekā Latvija, kas ir apstājusies savā valstiskā domā un tiesvedības izpratnē Padomju Latvijas līmenī – kas nav ar mums ir pret mums! Gan Latvijas politikai, gan arī Latvijas tiesvedībai bija iespēja noregulēt mazu daļu savas Otrā Pasaules kara netaisnīgās vēstures, kā arī ideoloģiski attālināties no Okupācijas pārestībām un ES un NATO sastāvā kļūt demokrātiskai, atbrīvoties no pagātnes rēgiem un šodienas mošķiem. Nē, nebūt nē. Latvijas valsts sirgst ar Stokholmas sindromu. Latvijas valsts ir no visas savas politiskās trimdas en bloc, ar Satversmes tiesas spriedumu un palīdzību, atgaiņājusies. Tas ir manifestēts uz turpat 50 lapām. Valstīj būtu uz 50 lapām jāpamato, ka likumīgais pilsonis ir pilsonis, nevis nav pilsonis. Kura cita valsts un kura tauta jebkad un jebkur ir atļāvusies atteikties no trešdaļas tautas? Latvija, valsts, kas ir zaudējusi savu kolektīvo atmiņu, valsts bez politiskas un tiesību kultūras…

Mēs esam sanākuši šajā pilnsapulcē, lai uzklausītu mūsu partijas biedru domas par triju partiju vēlēšanas apvienību “Vienotību”, kā arī balsotu par to. Šāda nesavtīga pieeja ir nepieciešama, lai Latvijai būtu pozitīvas izaugsmes un attīstības iespējas. Bet neaizmirsīsim šajā vēsturiskajā brīdī tos Latvijas pilsoņus, kuriem ir atņemta iespēja aktīvi piedalīties savas valsts veidošanā. Neaizmirsīsim tos, kas dzīvo ārpus Latvijas un tomēr ir pieskaitāmi Latvijas pilsoņu kopumam.

Runāju par Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, periodā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, kad Latvijas valsts rīcībspēja tika pārtraukta.

Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās. Lielākā daļa atradās Latvijā. Apmēram 250.000 personas tika deportētas uz Sibīriju. Apmēram 250.000 personas, bēgdamas no režīmu terora, sākot ar 1944. gadu un arī pēc tam, atstāja Latviju.

Valststiesību teorijas doktrīna par tautu – kā valsts suverēnās varas avotu – definē tautas kopumu nevis tautas daļu.

Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu un to pēcnācēju likteni un turpmāko piederību.

Aktuālā situācija

Satversmes tiesā ir ierosināta lieta, kurā tiek vērtēts, vai Pilsonības likuma pārejas noteikuma vārdi “ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam” atbilst Latvijas Republikas Satversmei, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas preambulai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Pieteikuma iesniedzējs Augstākās Tiesas Senāts izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnai, kas izriet no Satversmes. Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt Padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu taisnīgumu.

Likumdevējs ir atstājis bez ievērības, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumos, norādītajam personu lokam – Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņu pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc šī datuma, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības.

Gribu atgādināt, ka Krievijas armijai bija jāaiziet no Latvijas saskaņa ar Latvijas Krievijas līgumu līdz 1994. gada 31. augustam. Palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā. Turpretim Krievijas armija aizgāja projām no Skrundas tikai 1999. gada 23. oktobrī. Kāpēc Krievijas armija drīkst pārvilkt piecus gadus un Latvijas pilsoņi Rietumos nē? Kurš no iespējamiem trim datumiem ir okupācijas patiesās beigas?

Ar šādu vēsturiski un juridiski ignorantu, lai neteiktu analfabētisku, pieeju, likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Un pats svarīgākais, šie cilvēki, kā Latvijas pilsoņi, Latvijas okupācijas laikā rietumos veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu, tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī.

Es vēlos pasvītrot:

• Neraugoties uz okupāciju, Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt.
• Pastāv Latvijas valstiskā kontinuitāte – nepārtrauktība.
• Latvijas valsts pienākums ir ievērot nepārtrauktības doktrīnu un no tās neatkāpties.
• Okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt.
• Tā izplatījās arī uz nākamajām paaudzēm saskaņā ar jus sanguinis principu.
• Okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā.
• Latvijas pilsoņi okupācijas laikā veidoja ārzemēs vienu no būtiskajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu.

Par skaitļiem

Dubultpavalstniecība ir atzīta 30.793 Latvijas Republikas pilsoņiem. Tas ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes šodienas skaitlis, kopš daudziem gadiem nemainīgs. Visai Rietumu latviešu trimdai en bloc, tas nozīmē – visiem – ir atņemtas Latvijas Republikas pavalstniecības, pilsoņu tiesības, vēlēšanu tiesības. Tas nozīmē – visi Otrā Pasaules kara politiskie bēgļi ir izslēgti no šodienas Latvijas pilsoņu kopas.

Ja lietojam Padomju skaitļus par Rietumu latviešu skaitlisko lielumu, tad tie ir mazākais 500.000 cilvēku. Tas ir konservatīvs skaitlis. Rietumos dzīvo turpat 500.000 Latvijas Republikas pilsoņu, kuriem ar šodienas Latvijas Republikas tiesisko izpratni, ir atņemtas pilsonības.

Jāpieskaita arī tie 500 bērni – neoficiāls Ārlietu ministrijas skaitlis – kas piedzimst katru gadu Latvijas strādājošiem Īrijā vien.

Ar šādu tiesisku praksi, Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecības vai nolikt tos izvēles priekšā, Latvija, kā valsts, ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas.

2004. gadā Latviju uzņēma Eiropas Savienībā un NATO, Latvijai iegūstot līdz šim nebijušu valstiskās neatkarības un drošības stāvokli. Katrs no minētajiem vēstures periodiem ir prasījis valstisku pieeju pilsonības likumam, atspoguļojot jauna vēsturiski tiesiska posma iestāšanos, kā arī, kalpojot valstiskās neatkarības un uzplaukuma mērķim.

Tāpēc:

• Dubultpavalstniecība ir pieļaujama Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam atstājuši Latviju kā bēgļi un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs.
• Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Latvijas okupācijas laikā ir dzīvojuši ar Latvijas Republikas ārzemju pasēm, kas izsniegtas Latvijas Republikas sūtniecībās un konsulātos ārpus Latvijas.
• Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Eiropas Savienības ietvaros ir Eiropas Savienības valstu pilsoņi un NATO valstu ietvaros ir NATO valstu pilsoņi.
• Eiropas Savienība un NATO ir ar kopīgām demokrātiskām, ētiskām, morālām un ekonomiskām vērtībām.

Atjaunojot Latvijas valsti tika atjaunoti Latvijas simboli, likumi, atgriezti tās īpašumi ārpus Latvijas, taču likumdevējs nav pievērsis uzmanību sava suverēna – Latvijas tautas – tiesību pilnai atjaunošanai.

Neatstājam šos pilsoņus ārpus valsts tautas kopības.

Es esmu pārliecināta, ka simtiem tūkstošu šo cilvēku gaida to brīdi, lai atjaunot savas pavalstniecības un aktīvi balsotu par šīs valsts demokrātiskām partijām.

Skatieties uz mani, es esmu pilsone, kurai ir atņemtas pilsoņa tiesības un pienākumi. Es, kā partijas Pilsoniskās Savienības biedre, Saeimas vēlēšanās nevaru balsot nedz par manu partiju, nedz par “Vienotību” – turpretim Eiropas Savienības likumdošana man dod iespēju pat Latvijā kandidēt!

Būsim arī šajā jautājumā vienoti!