In August, Latvia marks three anniversaries worth noting. On Aug. 11, 1920, Russia signed a peace treaty with Latvia. Nineteen years later, on Aug. 23, 1939, the Soviet Union signed a non-aggression pact with Nazi Germany.

This promise of non-aggression between Stalin and Hitler led to one of the bloodiest wars in human history and put an end to peace and independence in Latvia. On Aug. 21, 1991, Latvia restored that peace and regained its independence.

Of all the parties involved in these three proclamations and declarations of August, only the Republic of Latvia seems to still exist. The Soviet Union self-destructed in 1991, Nazi Germany was dismantled in 1945 (also in August, at the Potsdam Conference), and the Federal Socialist Republic of Russian Soviets, which served as the government of Russia in 1920, is a historical footnote as well.

For Latvia, the 1920 peace treaty with Russia is one of the cornerstones of its statehood, because it ended the last remaining threat to the independence that Latvia had declared in 1918, and opened the doors to full international recognition of Latvia’s sovereignty. (The United States did it in 1922.) It also played a legally compelling role in preserving the legitimacy of Latvia’s suspended sovereignty during 50 years of Soviet occupation, and was often cited after Aug. 21, 1991, when countries around the world restored their relations with a restored Republic of Latvia.

Earlier this month President Valdis Zatlers opened the exhibition “From August to August. The Latvian – Russian Peace Treaty,” at the Latvian National History Archives to commemorate the 90th anniversary of the signing of the Latvian–Russian Peace Treaty. The exhibition was organized together with the Latvian Foreign Ministry at the initiative of former Foreign Minister Māris Riekstiņš. In his remarks at the opening, present Foreign Minister Aivis Ronis called the treaty “Latvia’s covenant with the world.” Both Ronis and Riekstiņš stressed the importance of linking the past with the present.

Memories of the Aug. 23, 1939 Molotov-Ribbentrop Pact also played a leading role in Latvia’s remarkable drive to restore its independence in the late 1980s. The first massive demonstration to protest this pact took place in Rīga on Aug. 23, 1987, at the Freedom Monument. Two years later on this day, 2 million Latvians, Lithuanians and Estonians joined hands across the length and breadth of their countries to announce their intention to restore their independence. The “Baltic Way” of Aug. 23, 1989, led to independence for the Baltic countries in August 1991. From August to August, indeed.

So far, we have passed the mid-point of August 2010, and no new pacts, peace treaties or proclamations of major historical consequence have occurred. Latvia is completing two decades of restored independence, the global economic crisis of the last few years seems to be abating, and we are talking more about the record-breaking heat than recorded dates in history.

Of course, the political atmosphere in Latvia is heating up because we face another parliamentary election on Oct. 2, but that’s par for the course in a lively democracy. While candidates argue about prescriptions for the future, it is still valuable to reflect on the ironies of the past. We established our 1st Saeima (parliament) in 1922, thanks in part to the Latvian-Russian Peace Treaty of 1920. After our 4th Saeima (elected in 1931), Latvia lost its independence thanks to the Molotov-Ribbentrop Pact. And in 1993 we elected our 5th Saeima, thanks to restoration of independence in August 1991.

Now, thankfully, we elect our 10th Saeima. We only managed four sittings of parliament before World War II, but are now approaching our sixth following the end of the Cold War. For Latvians, August is not just a bridge between summer and fall, but also a fitting time to look into the past, so that we can better plan our future. It always pays to look both ways before crossing any street.

Twenty years ago a Latvian prime minister and foreign minister met with an American president in the Oval Office of the White House. It was July 30, 1990, and Latvia was still an occupied country. Why did President George H.W. Bush meet with Ivars Godmanis and Jānis Jurkāns a year before Latvia restored its independence, and why does it matter today?

The story begins on May 4, 1990, when the Latvian Supreme Council voted to restore Latvia’s independence, and chose Ivars Godmanis to head the government that hoped to make that goal a reality.

As the Washington, D.C., lobbyist for the American Latvian Association (ALA), I had worked with Godmanis since his days at the Popular Front, and met with him in Rīga again in June to discuss how the ALA could support the new government. The Latvian independence movement had taken a bold step forward, now had a government to work with, and needed international support to realize its goals. As we strolled through the Esplanade out of earshot of microphones in the Cabinet of Ministers building, Godmanis and I agreed that he and his Foreign Minister Jānis Jurkāns needed to come to Washington. We planned it for the last week in July.

As far as Moscow was concerned, Latvia was still a Soviet Socialist Republic at the time. The powers that be in Washington, D.C., disagreed. The U.S. had never recognized the legality of Soviet rule in Latvia, and thus had never recognized any of the Soviet government officials that claimed to represent Latvia. Technically, Godmanis and Jurkāns were also Soviet Latvian government officials because they had acquired their positions by the rules of the Soviet system they were imprisoned in.

But Godmanis and Jurkāns represented a government that was pulling away from the Soviet yoke and was moving toward the restoration of the Republic of Latvia that had first been established in 1918. Latvia had established diplomatic ties with the U.S. in 1922 and its legation in Washington, D.C., was still recognized by the U.S. as Latvia’s only legal representative. In 1990 the legation was headed by Charges d’affaires Anatols Dinbergs, a career Latvian diplomat who first came to the U.S. in 1939 and continued to serve his country as a diplomat in exile for more than 50 years.

While Dinbergs was sympathetic to the goals of the Godmanis’ government, he could not officially represent it because it was still under Soviet control. Since the legation couldn’t organize the visit, that responsibility fell to the ALA. I booked a hotel room, rented a car, set up an itinerary and did my best to drum up inside-the-beltway interest for the visit of two Latvian statesmen from behind the Iron Curtain.

During a whirlwind week in Washington we met with congressmen, senators, foreign policy experts and think tank pundits. Godmanis appeared on CNN and even the State Department rolled out a diplomatically nuanced carpet for a meeting with the prime and foreign ministers of a government that was defying the Union of Soviet Socialist Republics.

It had never occurred to us to hope for a meeting at the White House with Bush until we met with Sen. Robert Byrd, a Democrat and one of the most distinguished elder statesmen in the U.S. Senate. I note with sadness the recent passing of Sen. Byrd, because it was his feistiness that put Latvia in the White House that week. During our meeting, the silver-haired senator from West Virginia asked us when we were going to meet with President Bush. We said no such meeting was scheduled. Byrd said: “Nonsense, I’ll make a call.”

And so he did. Later that evening I got a call from one of Sen. Byrd’s aides telling me that a White House meeting with the president was set for next week.

I was not only the chauffeur for Godmanis and Jurkāns, but also their advisor and escort, and on July 30, 1990, the three of us entered the gates of the White House and were ushered into the Oval Office for a 15-minute “courtesy visit: with President Bush. The meeting lasted 40 minutes and when we faced the press outside the West Wing doors, it was clear that Latvia had moved another step closer to full independence.

Many criticize President Bush for taking so long to restore full diplomatic relations with Latvia in 1991 (the U.S. was the 27th country to do so). But many forget that a year earlier, in 1990, President Bush extended a hand of support to all three Baltic countries in their quest for independence. That same summer he met with Lithuanian Prime Minister Prunskienė and Estonian Prime Minister Savisaar. These highly visible meetings brought media attention and sent unmistakable political signals to capitals around the world. Not only Moscow, but the rest of the international foreign policy community got the message: the U.S. was prepared to stand behind the people and governments that sought to restore their independence in Latvia, Lithuania and Estonia.

While this may seem like ancient history to some, it does undermine the old cliché that in international relations “there are no friends, just interests.” I guess we can speculate on the interests that prompted the late Byrd, a senator from the Democratic Party, to convince a president from the Republican Party, to meet with two upstarts from Latvia who were defying the Communist Party. But I saw it as an act of friendship.

And so, when I read tributes to Byrd, the longest-serving member of the Congress in the history of the United States, I think about how once, a good friend helped Latvia make a little history, too.

Ir 11. jūlija vakars Rīgā. Tikko Daugavas stadionā izskanējis pēdējais X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lielkoncerts “Deja kāpj debesīs”, un kopā ar citiem skatītājiem ejam uz mašīnas stāvvietu. Pa priekšu man iet dejotāji no Grobiņas, lai dotos mājās. Jautāju bērniem – kā jūtaties pēc garās dziesmu svētku nedēļas? Saņemu atbildi: labi, mājās negribas braukt!

Karstums ir bijis tik stiprs, ka, paskatoties uz bērnu sadancotām pastalām, ar pārsteigumu redzu, ka tās ir slapjas!

“Vai tad jums kājas tā nosvīda dejojot?”

Bērni smej: “Nē, nē, tur, kur mēs sēdējām, bija peļķes, jo ugunsdzēsēji pa dienu laistīja laukumu, paši arī laistījāmies, un tā pastalas kļuva slapjas”.

Tajā brīdī man liekas – es redzu, ka pastalas laistās; tie ir zelta, zeltīti putekļi viņiem pie kājām, tie paši zelta putekļi, par ko dzied tautas dziesmās. No kurienes tautas dziesmās iesēts un redzēts tas mirdzums, tie zeltītie vizuļi, zeltītas Saules meitu saktas, ko debesu Kalējs kaļ, un Saules koks, ko ganiņš atrod?

Es uzgāju ganīdams
Birzê kuplu ozoliņu:
Vidû saule laistījās
Sidrabiņa stariņiem,
Pazarīši karājàs
Zeltītiem vizuļiem. (3456-2)

Bērni ar savām dziesmām un dejām, ar savu klātbūtni un svētku prieku ir apzeltījuši Rīgu, zelta dzirksti iesējuši svētku skatītājam sirdī, un ir bijis liels notikums tautas dzīvē – apliecinājums jaunās paaudzes talantam, varēšanai, skolotāju pašaizliedzīgam darbam un vecāku audzināšanai.

Pārsteidzoši bagāta ir bijusi svētku nedēļa, apmeklēti ir visi svētku koncerti, iepazīts svētku repertuārs un augstā mākslinieciskā snieguma pakāpe, ko skolēni demonstrē dažāda žanra koncertos, rāda mākslas jaunrades izstādē “Krāsu ritmi” un iepriecina ar amatnieku prasmēm Vērmanes dārzā.

6. jūlijā Simfoniskās mūzikas koncerts Mūzikas Akadēmijā ir otro reizi Dziesmu svētku vēsturē. Koncerta repertuārā ir A. Jurjāna “Ačkops”, E. Grīga “Klavierkoncerts” 1. daļa, gan A. Pjacolla “Aizmirstība”, E. Dārziņa “Melnaholiskais valsis”, citi darbi. Simfoniskās mūzikas klātbūtne ienes savu krāsu un nopietnāku skanējumu svētkos. Jāpiebilst, ka Latvijas četru mūzikas skolu simfonisko orķestru skolēniem ir gods un pārdzīvojumus koncertu spēlēt uz Jāzepa Vītola Mūzikas Akadēmijas skatuves.

Komponistu radošo garu un pienesumu skolu koru repertuāram spīdoši demonstrēja 7. jūlija koncerts “Radītprieks” Latvijas Universitātes Lielā aulā. Koncertā dziedāja Vecumnieku meiteņu koris kā arī Doma kora skolas meiteņu koris Airas Bērziņas vadībā. “Princešu dziesmas” Artūra Maskata mūzika un Ineses Zanderes teksts skaņu valodā, un meiteņu dzidrās balsis, gleznoja bērnības pasauli, kura bez Princeses nav iedomājama, bet dziesmu kopnoskaņa zīmēja meitenīgu, rotaļīgu un dzidru bērnu dienu karaļvalsti. Arī Zanderes cikls “Dziesmas par Latvijas upēm”, komponēts astoņos dažādos komponistu rokrakstos, sniedz svaigu un tai pat laikā tradicionālās kormūzikas laba parauga stila kompozīcijas. Kā spilgtākās atmiņā paliek komponistes Līgas Celmas “Lielupe” un Valta Pūces “Irbe” ( līvu valodā!).

Uģa Prauliņa kompozīcijā “Daugava” saklausām šodienas Latvijas sāpes par pāridarījumu Likteņupei, pāridarījumu tautai un upes sakrālais stāvoklis, straumes spēks. Klausoties tēlaini un muzikāli bagātajā kora dziesmā, raisījās asociācija par to, ka Daugava, māmuļa, izcieš un atspoguļo sevī to, ko izdzīvo tauta viņas krastos. Gribas teikt, ka šī kora dziesma būtu liels pienesums arī kopkora koncertā.

Kurš no mums ir dzirdējis 1 500 lielu pūtēju orķestru sastāvu, piedevām orķestranti vēl izpilda horeogrāfiskus soļus de-filē ? To 8. jūlijā varēja izbaudīt Ķīpsalas izstāžu hallē – “Priecīgs koncerts”. Pārsteidzoši tīrskanīgs unisons skan apvienotā orķestra izpildījumā, kad tas izpilda Georga Fridriha Hendeļa “Prieks pasaulei” diriģenta Haralda Bārzdiņa vadībā, četru novadu un Rīgas apvienotie orķestri izspēlē gan latviešu komponistu skaņdarbus, gan tautas dziesmu apdares, un Latgales novada priekšnesumā pats komponists Juris Kulakovs piedalās ar priecīgu akordeona spēli, muzicēdams kopā ar skolēniem. Viņa tautas dziesmas apdare “Tālu dzīvoj’ mana mīļā” ir sena latgaļu karavīru tautas dziesma, un komponists, uzrunājot skolēnus, novēl jaunajiem pūtējiem muzicēt ar prieku un nepazaudēt šo prieku visu mūžu!

Dziesmu svētki kā pa trepēm ved mūs augstāk un augstāk uz svētku kulmināciju. Mūsdienu deju koncerta programma “Esi drosmīgs, iekrāso pasauli pats!” Rīgas Kongresu namā 9.jūlijā piedalās 600 dalībnieku no visas Latvijas. Dejas ar laikmetīgu pulsu liecina, ka skolēni Latvijā dzīvo arī mūsdienu – breika, džeza, hip-hop ritmos. Deju horeogrāfijas atklāj pusaudžu emocijas, atjautīgi teatralizētas deju skices, kurām caurviju tēlā uz skatuves darbojas puisis un meitene – sākumā pirmklasnieki, bet koncerta finālā lomas atveido jaunieši – jau nobrieduši dzīvē krāsas iekrāsot apliecinoši!

Tai pat dienā, Rīgas Latviešu Biedrības namā ar tautas mūzikas koncertu “Saule sēja sudrabiņu” un Rīgas Tehniskās universitātes Lielajā zālē ‘“Kā mežā sauc, tā atskan” pulcē tos, kam tuva latviskā skaņu telpa, intonāciju un tautas melodiju skanējums. Tautas mūzikas koncertā izskan radošas tautas dziesmu apdares. Kokļu stīgas smalki iestīgo J.Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas un koklētāju ansambļa “Austriņa” izpildījumā. Klausītājs var aizsapņoties kokles skaņās un iztēlē mēģināt saskatīt vaidelotes – koklētājas senlatviešu svētajā birzī. Tik senas stīgas mantotas no tautas mūzikas pūra, un jaunu meiteņu rokas liegi tās izspēlē, atskaņojot latviešu tautas dziesmas.

Folkloras programma, Māras Mellēnas vadībā, citu svētku koncertu vidū var būt lepna ar kuplo tautas dziedātāju pulku no visiem Latvijas novadiem. Dzirdam suitu burbonu, Bārtas saucienu, Latgales balsus – autentisku un krāšņu jauno dziedātāju, tikai vienai noteiktai vietai vai novadam Latvijā piemītošā dziedājuma veidā. Koncerts – tīrradnis.

Iespaidu pārbagātība ir tik apliecinoša, ka jāmeklē dvēselē stūris, kur atvēlēt vietu 10. jūlija Mežaparka koru koncertam “Mana zeme – zemīte skaistā!”. Koncertu Mežaparkā vienmēr izjūtu kā tautas sapulci, kur mēs atkal un atkal apliecinām tautas varēšanas un vienotības spēku. Dziesmu svētku nedēļa no 6.–11. jūlijam skolēniem ir kā garīgs ceļojums, kurā klausītājam ir bijusi tā laime doties līdz.

Koncerta spilgtākais brīdis – pāri vairāk nekā 12 500 dziedātāju galvām kā senču svētība aizvijas Lielvārdes josta. Tā tapusi mākslinieces Ineses Mailītes kopdarbā ar režisori Mirdzu Zīveri. Koristu rokas Lielvārdes jostu viens otram padod, kopīgi nesdami pāri dziedātāju galvām. Josta Mežaparka estrādē ir labi pamanāma un aizvijas, sarkanbaltsarkanas latvju zīmes raidīdama. Tas ir simbolisks brīdis, katarse, tajā saskatu zelta griezumu, dziļāko Dziesmu svētku būtību – mūsu bērni nesīs tālāk kultūru, kāda ir tikai te, Latvijā. Citur pasaulē tādas nav! Viņu audzināšanā ģimene un skola iesēj zelta graudu, kas ir Dziesmu svētku tradīcija, to viņi ir izdzīvojuši šajā svētku nedēļā. Latvijas skolu jaunatnes plašais interešu loks, mākslinieciskā sagatavotība un izturība svētku laikā apliecina garīgu gatavību būt par aktīvu un varošu tautas daļu, kas manifestē dziesmas, mūzikas, dejas, mākslas un latvietības spēku.

Koncertā skan R. Paula ar R. Blaumaņa vārdiem dziesma “Tālavas taurētājs”. “Mans zelts ir mana tauta”, dzied kopkoris. Gribas saukt dziedātājiem pretim: “Bērni, tie esat jūs, mūsu zelts!”

Pēc 11. jūlija lielkoncerta “Deja kāpj debesīs” Dzīvības koka tēma liek aizdomāties par paaudžu pēctecību, un horeogrāfu un dejotāju spēku tradīciju uzturēt, izdejot deju laukumā latvju rakstus. Tos no 688 Latvijas tautas deju kolektīviem kurpēs un pastalās izdanco vairāk nekā 13 760 dejotāju.

Atnāks rudens, un svētku dalībnieki visi ies uz skolu, viņos kopīgi dzīvos atmiņas par svētkiem Rīgā. Katrs Dziesmu svētku dalībnieks, jau nobriedušāks un garīgi stiprāks, ies savu ceļu dzīvē, skolā, mācīsies un augs.

Bet gluži kā pasakā, kad Dieviņš vai Laimes māte dāvā ko īpašu – viņu pūrā ir pastalas ar zelta putekļiem. Ar zelta pastalām viņi ies tālāk dzīvē – vai tā ir maza lauku skola, vai Rīgas ģimnāzija. Tie bērni, kas brauks mācīties uz citām zemēm, tie Dziesmu svētku gaišumu ņems līdz, un tas mirdzēs kā latvju saulīte – “drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana,” kā rakstija Auseklis. No kurienes mums tas mirdzums? Teiksim svētku dalībniekiem – paldies!