Esmu lepns pārstāvēt organizāciju, kuŗa visā pasaulē ar panākumiem darbojas jau trešajā paaudzē. Organizāciju, kuŗa gadu gājumā nemitīgi darbojusies latviešu tautas un Latvijas valsts labā.

Esam atkal Rīgā pulcējušies, lai vērtētu padarīto un lemtu par mūsu nākotnes darbību. Šogad mūsu lielākais projekts – “Tava balss ir svarīga Latvijai” – rosinām tautu piedalīties vēlēšanās 2. oktobrī ar Pasaules brīvo latviešu apvienības rīkoto bezmaksas muzikālo koncertturneju 23 Latvijas pilsētās ar pazīstamo 3 tenoru un rokgrupas “Dzelzs vilks” piedalīšanos.

Rosinām visus iedzīvotājus valstiski rīkoties un nodot savu balsi viņu izvēlētajai politiskai partijai vai politisko spēku apvienībai. Šis ir kopprojekts ar ievērojamiem ziedojumiem no PBLA, tās dalīborganizācijām un Daugavas Vanagu organizācijas. Gaidām un ceram uz daudz lielāku mūsu tautas piedalīšanos šajās Saeimas vēlēšanās nekā pirms 4 gadiem.

Laiki mainījušies. 20 gadi pagājuši, kopš kopā sākām ieelpot brīvību. Toreiz, pirms 20 gadiem, ar lielu prieku un entuziasmu mēs visi sekmējām Latvijas valsts atdzimšanu. Likās, ka gājām roku rokā – trimdas latvieši un tauta Latvijā. Bija laiks, kad PBLA izjuta lielu atbalstu no Latvijas valdības, kad bijām ļoti vajadzīgi un lobējām kopējiem mērķiem, proti, Latvijas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Šīs bija un ir stratēģiskas organizācijas, kuŗas sekmē Latvijas valsts drošību, kā arī ekonomisko attīstību. Esam stratēģiskie partneri ar ASV. Kopš esam kopēji sasnieguši šos mērķus, sadarbība ir būtiski mazinājusies. Ceram uz atjaunotu sparīgu sadarbību nākotnē, jo uzskatām, ka esam viens otram ļoti vajadzīgi.

Esam sadarbojušies ar nevalstiskām organizācijām un indivīdiem ļoti neatkarīgi daudzās citās jomās, piemēram, atjaunojot Brīvības pieminekli, dibinot Oskara Kalpaka Piemiņas fondu un uzceļot Kalpakam pieminekli Rīgā, izveidojot Lestenes leģionāru kapus, dibinot un uzturot Okupācijas muzeju, utt. – šeit minu tikai dažus no daudziem projektiem. Šie objekti nacionālajā līmenī ir ļoti būtiski, tie izsaka, kas mēs esam un kāda vēsture mums ir bijusi. Šie valstiski nozīmīgie projekti gan ir izveidoti, bet tiem nav nodrošinātu līdzekļu, kam vajadzētu būt valsts budžetā, vai arī kas bijuši apsolīti. Visspilgtākais piemērs ir Okupācijas muzejs, kas šobrīd cieš no valstiskas neizlēmības par pārbūvi, un tam ir atņemts ar īpašu likumu solītais ikgadējais un līdz šim piešķirtais finansiālais atbalsts, kas gan bija tikai 12% no muzeja kopējā budžeta un šogad nogriezts uz nulli. Kavējas plāni muzeja pārbūves darbiem. Daudzās atrunas tiek pamatotas ar saimniecisko krīzi. Tanī pat laikā ir cilvēki, kuŗi ārzemēs ir ziedojuši un gribētu turpināt ziedot līdzekļus, bet redz, ka lietas nekustas uz priekšu un Latvijas sabiedrības un valsts atbalsts muzejam izsīkst. Tad arī vairs neienāk gaidītie ziedojumi no latviešiem ārzemēs, jo rodas vispārējas šaubas par muzeja nākotni. Mēs sagaidām noteiktu rīcību no Latvijas valdības un Rīgas pilsētas, lai rastu atrisinājumu, un tautieši ārzemēs, kuŗi būtiski uztur muzeju, justos droši un turpinātu tam savu finansiālo atbalstu.

Lai saglabātu latvisku Latviju, izšķiroši svarīga ir latviešu valoda un tās nākotne. Ir pagājuši 20 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, bet joprojām nerodas iespaids, ka latviešu valodas statuss mūsu valstī būtu pietiekami nostiprināts. Joprojām Latvijā jūtami gan pašmāju, gan mūsu lielākās kaimiņvalsts tieši un pastarpināti centieni visdažādākajos veidos mazināt latviešu valodas nozīmi mūsu valstī. Mūsu bērni, kas vēlas dzīvot Latvijā, nav konkurētspējīgi Latvijas darba tirgū, jo viena no galvenajām uzņēmēju un arī atsevišķu valsts iestāžu prasībām darbam Latvijā ir krievu valodas zināšanas.

Pasaules brīvo latviešu apvienība ar savas Izglītības nozares starpniecību aizvadītajā gadā ir sagādājusi jaunus latviešu valodas mācību grāmatu komplektus latviešu skolām ārzemēs un sarīkojusi ļoti veiksmīgu latviešu diasporas skolotāju konferenci Rīgā, sniegusi arī cita veida palīdzību tā saucamai jaunajai diasporai, kuŗa devusies prom no Latvijas darba meklējumos, jo Latvijas valstī pienācīgi atalgotu darbu nav varējuši atrast. Mēs uzskatām, ka arī Latvijas valstij visiem iespējamiem līdzekļiem jāsekmē iespēja mūsu tautiešiem atgriezties tēvzemē un iekļauties sabiedrībā, veidojot dažādiem līmeņiem, spējām un prasmēm atbilstošu mācību programmu Latvijā, kas dotu iespēju diasporas bērniem labā līmenī apgūt latviešu valodu un literatūru, Latvijas kultūras un vēstures pamatus. Tā kā vairākums to personu, kas diasporas zemēs cenšas mācīt latviešu valodu, nav pedagogi, ir svarīgi sniegt viņiem nepieciešamo informāciju gan pedagoģiskajos, gan metodiskajos jautājumos.

Visbeidzot par valodu un politiķiem. Latvijā ir tikai viena valsts valoda un būtu laiks, lai arī visi valsts vīri un sievas šeit, Latvijā, lietotu mūsu apdraudēto latviešu valodu visos gadījumos. Latviešu valoda ir galvenais integrācijas līdzeklis, kas vieno valsti un veicina piederību tai. Ceru, ka ministri rīkosies valstiski nevis tikai tad, kad tas ir politiski vēlams, un dos intervijas Latvijā tikai valsts valodā. Sagaidu, ka nākošā Latvijas nacionālā valdībā tiks nosprausts ministru un citu valdības ierēdņu kodekss lietot tikai valsts valodu – latviešu valodu.

Gribu atgādināt, ka jāievieš Latvijas vēstures mācība kā atsevišķs priekšmets Latvijas skolās cik ātri vien iespējams, lai mūsu jaunatnei attīstītos nācijas sajūta, lepnums un patriotisms, kas nāk no labākām zināšanām par mūsu vēsturi. Pateicos izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķes kundzei par atbalstu šinī jautājumā, ka mērķis ir sākt mācīt no 2011. gada 1. septembŗa. Tas ir vēlu, bet tomēr ceram, ka solījums paliks spēkā pie jaunās valdības, kas savu darbu sāks šoruden.

PBLA arī kā prioritāti uztur aicinājumu papildināt Pilsonības likumu, lai Latvijas pavalstnieku lokā varētu iekļaut vairāk ārzemēs dzīvojošo tautiešu. Neslēpsimies aiz nepilnībām iecerētajā likumā vai bažām par Pilsonības likuma atvēršanas sekām. Šis ir politiskas gribas trūkums.

Šodien mūsu vidū ir premjers Valdis Dombrovskis, kuŗam gribu pateikties par noteikto stāju grūtos ekonomiskos un politiskos laikos. Ir dzirdēts daudz atzinīgu vārdu no politiķiem un ekonomistiem ārzemēs par to, ka mums Latvijā ir šāds valdības vadītājs! Lieku lielas cerības uz labu valsts vadību viņa vadībā arī nākotnē!

Nozīmīga loma Latvijas valsts saiknes uzturēšanā ar tā dēvēto veco trimdu un jauno diasporu ir Ārlietu ministrijai. Tādēļ apsveicam jauno izkārtojumu, ka no 27. septembŗa PBLA un Ārlietu ministrija darbosies kā pilntiesīgi partneri, jo parakstīsim kopēju sadarbības memorandu. Pateicība Latvijas valdībai un it sevišķi Ārlietu ministrijai Aiva Roņa vadībā par mobilo Latvijas Republikas pasu atjaunošanas projektu. Tas ir devis iespēju izsniegt aptuveni 1.800 jaunas Latvijas pases mūsu pavalstniekiem Austrālijā, ASV un Kanādā. Paldies Latvijas valdībai un tās iestādēm par atbalstu, izveidojot 64 vēlēšanu iecirkņus ārzemēs, kas ir daudz vairāk nekā 9. Saeimas vēlēšanās.

Mūsu tēvzemes mīlestība īsi izteikta Rūdolfa Blaumaņa vārdiem: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”. Mēs esam šeit, lai to parādītu darbos. Strādāsim mērķtiecīgi un vienoti, roku rokā – PBLA un Latvijas valsts iestādes – stiprākai Latvijai un latviešu tautas labākai nākotnei!

Dievs, svētī Latviju!

Pirms vairākiem gadiem kā vienam no pirmajiem man bija tas gods aizsākt diskusiju par plašākas politiskās konsolidācijas nepieciešamību, kas mazinātu Saeimas sašķeltību un kopumā stiprinātu politiskās varas autoritāti Latvijā.

Esmu gandarīts, ka šis ierosinājums ir nesis savus augļus – labēji centriskajā spārnā ir nodibināta mūsu pārstāvētā Nacionālā apvienība “Visu Latvijai! – “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. “Visu Latvijai” jaunības degsme un ideāli ir veiksmīgi apvienojušies ar TB/LNNK politisko pieredzi un tālredzību.

Jāatzīst, ka nelielu vilšanos man sagādāja ilgstošās, bet galu galā bezrezultatīvās sarunas ar apvienību “Vienotība”. Viņu pēkšņajam lēmumam nesadarboties kopīga vēlēšanu saraksta veidošanā ar mums un “Visu Latvijai” es saskatu divus iespējamos cēloņus. Pirmkārt, atsevišķu “Vienotības” līderu politiskās ambīcijas, un, otrkārt, vēlmi saglabāt brīvas rokas taktiskajiem manevriem pēc vēlēšanām, ieskaitot iespējamu sadarbību kopīgas valdības veidošanā ar “Saskaņas centrs”.

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka šīs Saeimas vēlēšanas var atšķirties no iepriekšējām ar ievērojami lielāku krievvalodīgo pilsoņu līdzdalību, un viņu vienotu balsojumu par “Saskaņas centru”. Tas nozīmē, ka šī apvienība iegūs ļoti lielu pārstāvniecību Saeimā. Un es nevaru nepieminēt vairākas lietas “Saskaņas centra” darbībā, kas, manuprāt, apdraud Latviju kā nacionālu valsti. Tā ir šī veidojuma ciešā sadarbība ar Vladimira Putina partiju “Vienotā Krievija”, viņu līderu izlocīšanās Latvijas okupācijas atzīšanas jautājumā, atbalsts dažādām Krievijas ietekmi veicinošām tā dēvētajām Krievijas “tautiešu” organizācijām, un, galu galā, Alfrēda Rubika kā kādreiz par valsts nodevību tiesāta cilvēka iekļaušana viņu vēlēšanu kandidātu sarakstā.

Nacionālā apvienība ir vienīgā 10. Saeimas vēlēšanās startējošā politiskā organizācija, kuras nostāja sadarbības jautājumā ar “Saskaņas centru” ir skaidra – darbs ar viņiem kopīgā valdībā nav iespējams, iekams viņi skaidri neatzīst Latvijas okupācijas faktu un no tā izrietošās konsekvences. Un es esmu pārliecināts, ka tad, ja Nacionālā apvienība iegūs pietiekamu ietekmi nākamajā Saeimā, nepieciešamība veidot valdības koalīciju ar “Saskaņas centru” neradīsies.

Protams – iestāšanās tikai pret kaut ko vai negatīvisma pilna retorika nav galvenais, ar ko politiķiem vajadzētu nākt klajā pirms vēlēšanām. Es uzskatu, ka Latvijas sabiedrība jau ir pārbarota ar politiķu savstarpējiem apvainojumiem un politiskajā cīņā nepieciešams ieviest jaunus augstākus ētiskos standartus. Priekšvēlēšanu politiskās cīņas rezultātam ir jābūt jaunām idejām Latvijas attīstībai un tautas labklājībai, nevis vēl vairāk degradētam politiķu tēlam un pilnīgi zudušai ticībai Latvijai kā neatkarīgai demokrātiskai valstij.

Tāpēc mēs kopā ar “Visu Latvijai” nākam klajā ar garajā priekšvēlēšanu programmā atspoguļotu izvērstu piedāvājumu nacionāli konservatīvam vēlētājam, kuram vienlaikus rūp Latvijas ekonomiskā attīstība. Mūsu lielā vīzija ir latviešu pārtapšana no upuru tautas par varoņu tautu. Citiem vārdiem – latviska Latvija, kurā ikviens latvietis un Latvijas pilsonis, kurš pieņēmis mūsu valstiskās vērtības, var justies droši un pašapzinīgi.

Pēc mūsu domām, galvenā metode, kā panākt latviskas Latvijas izveidošanos, ir nostiprināt latviešu valodas lomu sabiedrībā, kas pēdējos gados diemžēl ir gājusi uz leju. Runājot par krieviski nerunājošo latviešu diskrimināciju darba tirgū, mūsu programma paredz Valsts valodas likuma grozījumus, kas aizliedz nepieņemt darbā cilvēkus bez krievu valodas zināšanām, izņemot šauru specifisku profesiju loku.

Valsts apmaksāta izglītība Latvijā ir jāsniedz tikai valsts valodā, mazākumtautībām mācot attiecīgās tautas vēsturi, tradīcijas un kultūru savā valodā. Ieviešot šo principu bērnu dārzos, pēc trim gadiem to iespējams ieviest sākumskolā, vēl pēc trim pamatskolā un pakāpeniski visā izglītības sistēmā.

Tiekoties ar ārzemju latviešiem, man bieži uzdod jautājumu – kā jūs veicināsiet tuvākā vai tālākā pagātnē aizbraukušo tautiešu atgriešanos Latvijā. Manuprāt, propaganda un tukši aicinājumi šeit nelīdzēs. Galvenais priekšnoteikums ārzemju latviešu repatriācijai ir attīstīta ekonomika, kā arī latviska un sakārtota dzīves vide Latvijā.

Ekonomikas atdzīvināšanai mūsu programma paredz ar nodokļu sistēmas izmaiņām panākt dziļas strukturālas pārmaiņas Latvijas tautsaimniecībā kopumā, sniedzot lielāku valsts atbalstu un atvieglojumus produktīvai uzņēmējdarbībai, darbaspēkam, ģimenēm ar bērniem un sociāli mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem, un apliekot ar lielākiem nodokļiem kapitālu, spekulatīvos darījumus un dārgos nekustamos īpašumus. Lielu uzsvaru mēs liekam uz tā sauktās “zaļās ekonomikas” attīstību Latvijā, izvirzot ambiciozu mērķi – 2020. gadā 60% no Latvijas kopējā energobilances un 30% no transporta degvielas patēriņa sastādīs vietējas izcelsmes atjaunojamā enerģija. Šī programma radīs tūkstošiem jaunu darba vietu, kā arī vērā ņemamas papildus peļņas iespējas uzņēmējiem gan iekšējā tirgū, gan ārējos tirgos.

Otrkārt, ir nepieciešama valsts ideoloģijas un uzsvaru maiņa, padarot dzīvi Latvijā par vērtību latviešu ģimenēm un nodrošinot Latvijā augstas kvalitātes izglītību, infrastruktūru, valsts pakalpojumu līmeni, kā arī latvisku un radošu atmosfēru kopumā. Tikai tā var panākt, ka Latvijā kļūst izdevīgi strādāt, veidot ģimeni, radīt jaunas darba vietas, ne tikai nodarboties ar pirkšanu un pārdošanu.

Lai atvieglotu dzīvi ģimenēm ar bērniem un mazāk turīgajiem iedzīvotājiem, mēs piedāvājam virkni konkrētu izmaiņu nodokļu sistēmā un sociālā nodrošinājuma pasākumos. Pirmkārt, ir jāceļ ar nodokli neapliekamais minimums un neapliekamais minimums par apgādājamajiem. Nākamgad ir jānosaka 50 latu neapliekamais minimums, bet 2012. gadā – 70 latu neapliekamais minimums. Savukārt neapliekamais minimums par apgādājamajiem ir jāceļ līdz 80 latiem nākamgad un 100 latiem 2012. gadā. Tālākā nākotnē abiem neapliekamajiem minimumiem ir jābūt vismaz 35% apmērā no valstī vidējās bruto darba samaksas.

Otrkārt, ar nodokļu atlaižu palīdzību jau nākamgad ir jāveicina uzņēmumu iekšējo sociālo fondu veidošana, no kuru līdzekļiem tiktu izmaksāti darbiniekiem darba zaudēšanas, slimības u.tml. gadījumos.

Treškārt, nākamgad ir jāievieš progresīva nekustamā īpašuma nodokļa likme par apdzīvojamo platību no 0,3% līdz 1% no kadastrālās vērtības gadā atkarībā no mājas vai dzīvokļa vērtības. Ar šo nodokli neapliekamajam minimumam ir jābūt 20 000 latu kadastrālās vērtības, kas ļautu nodokli nemaksāt sliktas kvalitātes mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem.

Ceturtkārt, bezdarba problēmas risināšanai ir jāpiešķir valsts dotācijas tiem darba devējiem, kuri pieņems darbā ilgstošos bezdarbniekus pēc bezdarbnieka pabalsta saņemšanas beigām.

Piektkārt, ģimeņu atbalstam ir jāapver iespēja tā sauktās māmiņu algas vismaz daļējā apmērā maksāt arī bērna otrajā dzīves gadā, kā arī valstij jāsniedz daļēja kredīta garantija ģimenes pirmā mājokļa pircējiem.

Es nosaucu tikai dažus no mūsu iecerētajiem sociāli ekonomiskajiem pasākumiem, kuru īstenošanai būtu jāveicina latviešu ģimeņu vēlmi dzīvot un strādāt Latvijā.

Un nobeigumā es vēlētos pieminēt vēl kādu ārzemju latviešiem būtisku lieta. Nacionālā apvienība nepārprotami uzskata – Latvijas pilsonība pienākas ikvienam latvietim neatkarīgi no viņa mītnes zemes un tā, vai viņam ir, vai nav kādas citas valsts pilsonība.

Pirmais nekavējošais solis uz šī principa īstenošanu ir dubultpilsonības piešķiršana tiem trimdas latviešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nereģistrējās Iedzīvotāju reģistrā līdz 1995. gada 1. jūlijam. Saeimas rudens sesijā mēs esam gatavi iesniegt attiecīgus grozījumus Pilsonības likumā. Savukārt jautājums par dubulto pilsonību nesen izbraukušajiem Latvijas pilsoņiem un viņu ārzemēs dzimušajiem bērniem būtu risināms pakāpeniski pēc vēlēšanām, juristu un sabiedrības diskusijās atrodot vislabāko risinājumu.

Paldies jums visiem par līdzšinējo atbalstu!

Var pieņemt, ka Latvijas iedzīvotāji nekad nav bijuši tik sašķelti un sadrumstaloti savos uzskatos un centienos, kā tas ir patlaban. Pieņēmuma pamatā fakti – sekošana komentāriem un viedokļiem interneta portālos, lasītāju vēstulēs, sarunās publiskajā telpā ilgstošā laika posmā. Par šo jucekli var tieši un personīgi pārliecināties arī katrs interneta lietotājs.

Tas nozīmē, ka sabrukusi vērtību sistēma un pazudušas sabiedrību vienojošas idejas un mērķi, kuri tik skaidri izpaudās neatkarības atjaunošanas laikā.

Un, ja nav kopēju mērķu, tad nav arī ko aizstāvēt, citiem vārdiem, nav īsti par ko cīnīties. Tad arī sākas tas, ko redzam šodien – saērcinātais indivīds vicina dūres uz visām pusēm, sit jebkuram, kurš pagadās aizsniedzamā attālumā.

Sekas šādai situācijai ir neaprēķināmas, it īpaši vēlēšanu laikā, jo niknais, visu un visus noliedzošais vēlētājs var viegli pakļauties emocionāli atraktīvai reklāmai (tieši reklāmai, ne piedāvājumam): niknums rada aklu nepatiku pret jebkuru konstruktīvu risinājumu.

Kas īsti noticis? Un kādēļ? Kādas ir mūsu nākotnes izredzes? 

Diemžēl atbilde uz pēdējo jautājumu nepavisam nav iepriecinoša. Nav nekādas vajadzības pēc citātiem no gudrām vēstures grāmatām (šādu citātu būtu milzums) lai saprastu, ka nācija un tās izveidotā valsts sāk savu ceļu uz sabrukumu tad, kad pazūd vienojošā valstiskuma ideja un attiecīgā ideoloģija, kas kopj un attīsta šo ideju.

Tāda nelaimīgā kārtā ir pašreizējā situācija Latvijā. Ļaudis to sajūt intuitīvi, un tas vairo garīgās un pat fiziskās nedrošības sajūtu. Sekas – aktīva nepatika pret visiem un visu. Lieki teikt, ka uz šāda pamata grūti, pat neiespējami izveidot mērķtiecīgi virzītu, kompaktu sabiedrību. Atliek konstatēt, ka divdesmit atjaunotās brīvvalsts gadi (it īpaši pēdējie) ideoloģiskā ziņā ir bijuši destruktīvi, liekot pat šaubīties par valsts izdzīvošanas iespēju kaut cik kvalitatīvā līmenī (vienmēr, protams, iespējams satelītvalsts vai kolonijas nožēlojamais statuss…).

Nobrukums noticis galvenokārt divos virzienos. Pirmais no tiem atklājies nopietnos socioloģiskos pētījumos. Izrādās, ka Latvijas iedzīvotājus, protams, ārkārtīgi aktīvi interesē pensijas, algas, cenas, bet tikai ļoti neliels (ar vienu digitu izteicams!) procents kā problēmu nosauc korupciju, tātad – krāpšanu, melošanu.

Fakts pirmā mirklī izsauc pārsteigumu un neizpratni. Kas aiz tā slēpjas? Mans skaidrojums ir vienkāršs: neskaitāmie korupcijas gadījumi, KNAB (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja) un Valsts kontroles atklātie liela mēroga šmaukšanās, izšķērdēšanas gadījumi tā arī vairumā palikuši bezspēcīga konstatējuma līmenī bez nopietnām tiesiskām sekām. Tas pārliecinājis Latvijas iedzīvotājus, ka korupcija, krāpšana, piesavināšanās un melošana ir pārvaldes un darījumu neatņemama sastāvdaļa, jo cita ceļa uz sekmēm nemaz nav! Tas ir satriecoši, atbildība par to jāuzņemas tiem, kas bijuši pie varas un nav gribējuši nodrošināt korupcijas izskaušanu. Jo nav runa tikai par morāles pamatnormu sadrupumu vien, bet pārsteidzoši liberālajai ļaužu attieksmei pret korupciju ir arī tālejošas pragmatiskas sekas: vēlētāji tātad savā vairākumā neiebilst pret korumpēta politiķa ievēlēšanu un darbošanos. Ko tas sola Latvijas nākotnei, nav vajadzības īpaši izklāstīt. (Es gan – droši vien naivi – ceru uz sašutuma vilni, uz morālu pērkona negaisu, kurš iztīrītu Latvijas sasmakušo gaisu). 

Otrs nobrukuma iemesls, manuprāt, ir nacionālās valsts idejas pakāpeniskais sairums līdz nevēlamai sarunu tēmai, īpaši “labākajā eiropiešu” sabiedrībā. Pie tā piestrādājuši daudzi, un no visām pusēm. Rezultāts ir acīmredzams un Latvijas neatkarības idejai graujošs. Esam nonākuši situācijā, kur apzīmējums “nacionāli domājošs” izsauc degunu raukšanu, pirkstu kratīšanu no pašmāju un starptautiskiem “labvēļiem”. Pārsteidzoši ir tas, ka Latvijā šādu attieksmi aktīvi kopj un veicina gluži vai pašnāvnieciskā kārtā. Jo, ja nīcina un nicina nācijai kopīgu vērtību izpratni, šāda nācija neizbēgami zaudē valstiskuma apziņu, sairst atsevišķos indivīdos, kuri nav spējīgi uz kopēju rīcību. To ļoti labi izpratusi tā Latvijas iedzīvotāju daļa, kura par savu uzskata krievu valodu: viņi veicina savu nacionālo kopības apziņu, prot apvienoties, agresīvi izmantojot visas savas tiesības, gluži tāpat kā latviešiem būtu normāli aizstāvēt savu valodu un tradīcijas kā šīs valsts pamatu. Tas tomēr daudzkārt notiek negribīgi, it kā ar gariem zobiem. Kādēļ?

Reiz, 19. gadsimtā, jau runāja un smējās par “kautrīgajiem latviešiem”, kuri vēlējās būt vācieši. Par ko tad tik ļoti vēlas būt šodienas kautrīgie latvieši? Apsteigt laiku un kļūt par abstraktiem eiropiešiem, kuri kā kaut cik vērā liekama šķira nav izveidojušies nevienā Eiropas Savienības valstī? Varbūt vienkārši dominē kungu laikos sadzīvotā vēlme iztapt visiem un visur? Latvijai galīgi nav ko kaunēties no savas vēstures, no savām tradīcijām. Zemei un valstij kā nekad ir vajadzīga šodiena un rītdiena ar latvisku attieksmi pret cilvēkiem un dabu. Īsi – mums vajadzīga latviska Latvija ar tās pienesumu nāciju kopīgi veidotajā Eiropas Savienībā. Un savukārt dažādo Latvijas tautību integrāciju mūsu valsts ietvaros var veikt tikai uz latviešu valodas un kultūras pamata. Turpretim, ja latvieši, šīs valodas un kultūras mantinieki un nesēji, sāk zaudēt savu nacionālo apziņu, tad zūd arī valstiskās kopības pamati. Un tad nav brīnums, ka atkal, gluži kā padomju laikā, sākam dzirdēt runas par “vajadzību” apvienoties ap kādu citu valodu, izmest Dainu skapi mēslainē. Skarbi simptomi!

Vai sairšanas procesu vēl iespējams pavērst atpakaļ? Ceru, ka jā! Tomēr patlaban nenoliedzami esam nonākuši krustcelēs: uz augšu vai leju? Pagaidām tas vēl mūsu rokās. Ja esam ieinteresēti savas valsts likteņos. 

Un te redzu otro elpu, jaunu uzdevumu tiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Jāpiedalās, jārunā, jāraksta par Latvijas neatkarību kā mūsu lielāko dārgumu! Jo Latvijā kļūst redzami ļaudis, kuri par Krievijas desu un šņabi gatavi pārdot savu pirmdzimtību. Ir tādi, kas to dara tīši, savu tirdzniecisko interešu vai saņemta uzdevuma vārdā. Pārējiem Krievijas-mātes idejas piekritējiem šādu noskaņu radījušas gan vilšanās un lielās ekonomiskās grūtības, gan arī padomju gadu joprojām spēcīgā ietekme: nedomāt (tas ilgus gadus nebija vajadzīgs, bija pat kaitīgi), tik gaidīt no Centrālkomitejas, no “dižajiem” padomijas līderiem. Un tagad, ja pašmāju ilggadīgie līderi izrādījušies neuzticami, zaglīgi un nemākulīgi, tad nevis viņus izbalsot reizi par visām reizēm un rast godīgus līderus pašu vidē, bet gan meklēt kungus un glābējus austrumos. Šādu uzskatu paudēju, paldies Dievam, pagaidām nav daudz, bet viņu balsis kļūst dzirdamas.

Ja nākamās vēlēšanas nenesīs būtiskas izmaiņas, tad… Bet par to, lai tas nenotiktu, jāgādā katram balsotājam ar Latvijas pasi kabatā, šeit un citur, izvēloties, svītrojot, atbalstot, runājot, pārliecinot. Laiks ir skarbs kā vēl nekad. Nepadosimies!