Today I will be telling you a story about a piece of soap and the washing away of crimes.

We all know why we are here today, so I do not need to try and impress you with a range of terrible statistics, but they will come anyway. However, numbers are just numbers, and they often take our thoughts away from the individuals who these numbers represent.

But even the numbers do not tell us the full story. We have all been affected in some way, even if we have not ourselves had the pleasure of a free trip to Siberia. And the effect on our nations, even today, is immense.

The 14th of June, 1941, was in many ways a day much the same as any other in the previous 11 months. My mother was working as a dietician at the Second City Hospital in Rīga, and living not too far away. As she was walking to work, she was surprised to see a large number of trucks transporting people somewhere. And the people being transported were waving to her. She didn’t know what to make of this.

While at work, she received a phone call from her foster sister, informing her that her foster brother, Jānis Raiska, had been arrested together with his wife, Elga, and sent to Siberia. Fortunately, their two children were spending the summer in the country, and so were not arrested.

As my mother had been a member of the nationalist Aizsardzes organisation, and my father was a member of a student fraternity, she was convinced that they would be included in the next round of arrests.

What does a Latvian woman with an almost 2-month-old child do under these circumstances? What what you do?

Simple. She prepares for the journey, by packing a suitcase. Of course, we all now know that my sister would not have survived the trip, just as many infants did not survive the journey that began on the 14th of June. And I would not be here today to tell you about it. Fortunately, the German army came and forestalled any further Soviet deportations until the return of the Red Army towards the end of the war.

But she also did something else. She went out and bought a bar of soap. And this is it. (See photo). This is the bar of soap that my mother bought in preparation for being sent to a slave labour camp or extermination camp in Siberia. The best quality blue soap for washing clothes. I can just make out the manufacturer’s name: A. Brieger, Riga.

My mother’s foster brother died in Siberia soon after arriving there, but his children survived. And my mother survived, bringing this bar of Siberian soap all the way to Australia. It is a reminder that fate is convoluted and unpredictable.

It is also an example of the attitude of resignation that the Baltic people have shown too often, only rarely interspersed with short periods of decisive action in aid of the survival of our peoples and of our countries.

Another example is my wife’s grandfather, Pēteris Ūdris. As a well-loved police chief of a small town, he was warned in advance to make himself scarce for a few days in June. However, he replied that he had nothing to fear, as he had done no wrong. At least he sent his family to safety away from the town, but he himself was arrested and sent to Siberia, where he died in the Vyatka slave labour camp less than a year later. And my wife’s mother and uncle grew up without their father.

These stories may be repeated with actual names not tenfold, not a hundred-fold, not a thousandfold, but at least tenthousand-fold times. Each of these names accuses the perpetrators of this evil. And each name equally accuses all who condoned this evil, and who still today deny that this was evil.

* * *

Let us not forget that this happened in a time of peace for the Soviet Union—before the start of the so-called Great Patriotic War, the Russian term for that part of the Second World War that started with the German attack on the Soviet forces in Soviet-occupied Poland and Soviet-occupied Finland, and ending one day after Victory in Europe Day. The three Baltic countries were formally allies of the Soviet Union, allowing the establishment of sizeable Soviet military bases in their territories in 1939. The bases in Estonia were even used for the bombing of Helsinki in the Winter War of 1939-1940.

The three Baltic countries had differing responses to the Soviet demand to be allowed military bases, but all three acquiesced, thus sealing their fate, as this made their territories almost indefensible.

This quiet acquiescence is all the more surprising and worrying, as all three governments would have known of the events of the previous few years in the Soviet Union. Here I shall make the first departure from my statement about statistics, because this is one that is not so well known. Of the approximately 150,000 Latvians living in the Soviet Union, almost half disappeared as the result of the so called Latvian Operation of 1937-1938. This was genocide, pure and simple. Imagine the Olympic Stadium (or ANZ Stadium) with its capacity of 83,500, the Sydney Football Stadium (or Aussie Stadium) with its capacity of 45,500, and the Paramatta Stadium with its capacity of 20,000. Imagine them all three filled to capacity—that was more or less the total number of Latvians living in the Soviet Union in 1937. Now image all the people in the Sydney Football Stadium killed and all the people in the Paramatta Stadium killed, and for good measure, a couple of thousand people in the Olympic Stadium as well. That is what happened in 1937-1938.

And knowing this, the three Baltic countries demonstrated their usual attitude of resignation by agreeing to the stationing of Soviet troops in their territory in 1939. And continued this resignation by surrendering their countries in 1940.

The events of June 14, 1941, are just a logical continuation of the foregoing.

* * *

Baltic statehood lay dormant for 50 years, but armed resistance continued for a very long time in the occupied territories. This is not the time for a detailed discussion of the resistance movement, but I can mention that large parts of it were sabotaged by the British double agent Kim Philby, who passed information on the Baltic resistance to his Soviet contacts. A lot of people died because of his actions.

In the West, actions were mostly in terms of words. But on the odd occasion, some form of direct action was implemented, but in a comparatively mild way. We can guess that the date of the following news item is significant. I will read from Page 3 of the Sydney Morning Herald of Tuesday, 13th June, 1950—61 years ago tomorrow. It is a small article at the bottom of the page, “Communist H.Q. Windows Are Smashed.”

Police arrested three Latvian migrants after two plate glass windows had been kicked in at the Australian Communist Party Headquarters, William Street, King’s Cross, early this morning.

Sergeant J. Browne, and Constables S. McInernie, D. Leach, and A. Mason, were patrolling the area when they heard the sound of breaking glass. The men were taken to Darlinghurst Police Station and charged with causing malicious damage to property. Police said that it was the second time within a few days that windows in the building had been smashed.

The perpetrators are not named in the newspaper article. If any of them are present today, or if anybody can disclose who they were, I would be interested in hearing from them. This incident also raises some questions: how could they be so unlucky as to be caught in the act, why was there such a large patrol (four policemen) and who smashed the window a few days earlier?

In any case, this is more an example of impotent lashing out, than of any serious rage.

The Latvian resignation continued during the even larger deportations of 1949. Again, during a time of peace, allegedly.

* * *

History is full of such things. Wars are not unusual and genocide, or attempts at genocide, are not unusual. One country, or one nation, feels entitled to liquidate another nation. This can come as the culmination of a long build-up, with the ground being prepared by manipulation of public opinion. Or it can be a sudden turn-around, where once friendly neighbours suddenly turn on each other, usually inspired by outside forces. And once it starts, it is very difficult to stop.

Genocide is a crime against humanity. Murder is a crime. How do we weigh the relative moral culpability? And who do we believe when a prevalent version of history is called into question?

Let us be clear in one thing. The Soviet Union perpetrated a crime of enormous magnitude against the people of the Baltic republics. Do we call it genocide, do we call it mass murder? Rephrasing Shakespeare: “Genocide by any other name is just as evil.”

Recently, a letter purporting to be the original of Adolf Hitler’s anti-Semitic diatribes of 1919 has surfaced. Apparently, he was already preparing the ground for the later attempt at annihilating the Jewish race.

At about the same time, the seeds of the annihilation of the Latvian race were being sown in Russia. A certain V. Kadashov wrote in the newspaper Vorozhdenye on the 25th of September, 1918: “You know, Latvians aren’t people—they are stupid, rabid monkeys; loathsome, bloodthirsty two-legged beasts.”

The official newspaper of the White Russian army (that is, the tsarist army fighting against the communists), Narodnaya Gazeta (or The People’s Newspaper) wrote in its issue of 24 May, 1919:

Anyone who has lived amongst Latvians knows, that, on the one hand, they are a very industrious people, but on the other hand, dim-witted, stubborn and completely without feelings. There are not, and never have been amongst Latvians any people of stature, which is why these people are a grey mass. Even educated Latvians are just as low in their souls and their spiritual development as any Bashkirs and Kirgizes, to whom they are blood relations.

Latvians are such, and remain such, not only in their homeland Russia, but also overseas, where they have emigrated of their own free will, both individually and in small colonies. Everywhere and always Latvians are called blockheads. This nation has no poetry, no literature, no music… Chinese – they are Mongols, almost similar to Latvians in every respect…

So we see that both these nations belong to the most evil in the world, and are closer to beasts than to humans.

These quotes appear in a very interesting book written and published in Riga in 1926 by Kristaps Bachmanis, who was the representative of Latvia in Kiev during the Russian Civil War. It is called (in translation) Latvians in the Ukraine during 1917-1919.

During the First World War when Germany eventually occupied all of Latvia, about 800,000 Latvians left Latvian territory and became refugees in Russia, partly because of forced removal from their homes by the Russian army, partly of their own free will. Let us remember that at least half of the population of Kurzeme, the western province of Latvia, was displaced by force or free will. The statement of the Latvian National Council of March 1918 claimed that about 70 percent of the inhabitants of Latvia had left their homeland, that of the 800,000 inhabitants of the Kurzeme region only 210,000 were left in Kurzeme, and of the half a million inhabitants of the capital, Rīga, only 200,000 were left.

The First World War, the Russian Civil War and the Baltic wars of independence were demographic disasters for the Baltic people, but at least they led to our independence.

* * *

It was during this time that Latvia, as a state, for the first and only time in its history, declared war on another country. This happened in 1919, and is usually a bit of a surprise, even to people who know quite a bit about our history. On the 18th of November, 1919, the German general Eberhardt gave an order with the authority of the government of Germany, taking over command of Pavel Bermondt’s so-called Western Russian Army (which mainly consisted of German soldiers), and which had a week earlier failed in its attempt to capture Rīga. The response of the Latvian government of Kārlis Ulmanis was to announce that a state of war exists between Latvia and Germany.

The German army was soon forced out of Latvia and Lithuania, but not before it had managed to burn down in revenge the palace of the Duke of Courland and many other buildings of great cultural significance in Jelgava (or Mitau) on the 20th of November, 1919. The important archives of the dukes of Courland were destroyed. At the same time, the Germans left with three goods wagons filled with the archives of the Courland knights.

As another sidenote, I can add that Russia was the first country that legally recognised Latvian independence. By the Latvian-Russian Peace Treaty, signed on the 11th of August, 1920, in Rīga, Russia recognised Latvia’s independence and sovereignty, and renounced, for all time, any rights that Russia held over Latvia’s people and territory.

* * *

So here we have the situation approaching the fateful dates 70 years ago. Latvia had earlier officially been at war with Germany. Russia was the first country to legally recognise Latvia’s independence. All three Baltic countries had quietly acquiesced to the establishment of large Russian (or Soviet) military bases in their territories. All three Baltic countries had, with virtually no opposition, further allowed the unlimited entry of Russian troops and the removal of the Baltic governments.

The president of Latvia was not only removed from office, but sent into exile in prison far from Latvia, where he died not too long afterwards. And the amount of respect shown by Russia to its treaties and to the Latvian state is such, that even to this day, we do not know for sure where the fourth president of Latvia is buried. He did not die and was not lost in the heat of battle. It did not happen in territory that was occupied or even attacked by German forces. He died in a far corner of the Soviet Union, which was fully and completely under the control of the Soviet government.

This is the respect that the Soviet Union showed to the head of state of its ally.

* * *

From the middle of June 1940 to the early 1990s the Baltic countries were occupied by two of the greatest evils that the world has seen. And always each of the two sides trumpeted the story, that it was not them, nor even the other side, but others caught in the middle, who were the real villains and made into scapegoats. Even very recently we heard from Russia that blame for the Second World War should be placed on Poland.

For a detailed comparison of Josef Stalin’s and Hitler’s empires, I sincerely recommend the film The Soviet Story. Using material from archives, it shows how Hitler learned from Stalin, and how they helped each other, including Stalin helping Hitler instigate the Holocaust. The DVD has subtitles in 30 languages.

* * *

Now we seem to be faced with the duty of comparing crimes. The crimes against us are smaller than the crimes against someone else, so we don’t count. So we should not talk about the crimes against us without mentioning the larger crimes against someone else. Or even better – we should not talk about the crimes against us at all.

When is a crime a crime? When is genocide genocide? Is there a demarcation line, a measure, that needs to be crossed before we are allowed to state our claims against those that have tried (and are still trying) to annihilate us?

The three Baltic countries joined the European Union on the 1st of May, 2004. Apart from any economic benefits, this gave a wider platform for making our history and situation known. The Baltic countries each has elected members of the European parliament, and they can use their position in educating the rest of Europe in things, that some countries do not want to hear about. Edvīns Šnore’s film The Soviet Story was financed by the former European parliament political group UEN (or Union for the Europe of the Nations), and had its first screening at the European Parliament.

But speeches by members from Latvia referring to these crimes often are received with the putdown that other people have suffered more.

Whenever I hear this, I am reminded of the British television series “Foyle’s War.” The setting is the Second World War, and the series is about Detective Superintendent Christopher Foyle, who fights crime in the town of Hastings, on the south coast of England. While some episodes are related to the war, others are not. And the question that is asked in at least one episode is with all the killing that is going on as part of the war, why investigate a single murder at all?

But investigated they are. And the criminals are punished.

* * *

However, the punishment meted out for the crimes committed during the Second World War has been very lopsided. While thousands have been punished in Latvia by Soviet forces after the war for real or imagined crimes, the prosecution of war crimes committed by people supporting the Soviet Union has been almost non-existent. The crimes were certainly not prosecuted during the long Soviet occupation, and only in a handful of cases after Latvian independence.

The main organiser and leader of the 14th of June arrests and deportations in Latvia was the Commissar of State Security of the Latvian Soviet Socialist Republics Semyon Shustin. He initially signed all of his orders using the Latvian surname Silnieks. No court ever touched him for his crimes against humanity, and he is thought to have died in 1978.

Alfons Noviks, born in Latvia in 1908, became people’s commissar of internal affairs of Soviet Latvia in 1940. As such he was the head of the State Security and of the NKVD (i.e. the earlier incarnation of the KGB), and the 1941 deportations came under his authority. He was the mastermind of the even larger deportations in 1949, for which he received a military decoration, which was usually only given for acts of bravery on the battlefield. He retired from the KGB in the 1950s and lived an ordinary life in Rīga afterwards. Only after the Russian army had left Latvia was he tried and sentenced in Rīga for genocide and crimes against humanity, dying of old age three months after sentencing. He was 88 years old.

A more recent case was the Soviet partisan Vassili Kononovs, who was tried and eventually convicted of war crimes in 2000. Kononovs was born in Latvia in 1923. He had led a detachment of the Soviet First Latvian Partisan Battalion in Eastern Latvia. In May of 1944, they had put on German uniforms and attacked the village of Mazie Bati, killing nine villagers and burning buildings. Three of the villagers killed were women. One of the women, who was heavily pregnant, tried to run away, but she was caught, brought back to one of the burning buildings, and thrown in alive to join the others who were being burnt.

Kononovs received many awards, including the Order of Lenin.

Kononovs’ trial went through many phases, with appeals on technicalities, and eventually ended up in the European Court of Human Rights. This court initially ruled in favour of Kononovs, but the final ruling in May of 2010 ruled in favour of Latvia, and agreed that Kononovs could be punished. Kononovs himself died in gaol on the 31st of March, 2011.

I mention this case, not only because is one of the very rare successful prosecutions of war crimes carried out by the Soviet occupation, but also because of the allies that each party gained. It is not surprising that in May of 2009 Lithuania joined Latvia in participating in the case in the European Court of Human Rights. It is, perhaps, slightly more surprising at the official support that Kononovs received from Russia after being accused of this crime.

In April 2000, just before the judgment on his appeal with the Supreme Court of Latvia was to be announced, Kononovs was offered citizenship of the Russian Federation by the then president Vladimir Putin. Kononovs accepted the offer and gave up the Latvian citizenship that he held. The Russian president gave Kononovs the gift of a watch, and lauded his actions in helping free Europe from fascism. On Kononovs’ 80th birthday in 2003, he received personal greetings from the Russian ambassador in Latvia.

Russia acted as a third party in his hearings at the European Court of Human Rights and publicly urged the court to prioritise Kononovs’ case.

* * *

Should these crimes still be remembered? Whenever they are mentioned by the Baltic people, there is a strong response from Russia, saying firstly, that there was no crime, and secondly, that we should not dwell on anything that happened in the past and should move on.

While moving on is, in the end, necessary for any type of future, these particular crimes are still alive today, and they continue to negatively affect the future of the Baltic people, especially Latvians. These crimes dramatically reduced the viability of the Latvian nation, and the large influx of Russians during the post-war occupation made Russian the de facto official language in Latvia. Only because of these crimes is the Latvian language facing the real prospect of disappearing within the next couple of generations, as the Russian mayor of Rīga, Nils Ushakovs, forecast in August 2009.

As an interesting coincidence, according to official Latvian Communist party documents, on the day after the even larger deportations of the 25th of March, 1949, comrade Malahov, the secretary of the Rīga Red Army district Latvian Communist Party Committee, submitted his report on the political mood of the inhabitants as regards the deportations. He reported that the Chairwoman of Street Committee Number 11, one comrade Ushakova, had said to the party committee secretary of the city’s orphanage, comrade Golubovska, that “there will soon be many free apartments.”

As we know, the apartments did not remain free forever. And those who were lucky to return from Siberia usually did not get to return to their apartments.

For some reason, Latvia received a much larger number of Russian-speaking migrants in the postwar period than Estonia or Lithuania. I say Russian speaking, not Russian, because many of these migrants were not Russians, but were from nations that had already been thoroughly Russified.

So even if we were to move on from these crimes, we still have to live with their consequences.

* * *

The German occupation from 1941-1945 was at least as devastating as the Soviet occupation of 1940-1941, but at least Germany admits to its crimes and the ring leaders were punished long ago. There were a lot of public hangings in Rīga after the German surrender, and it is said that afterwards there was a rash of schoolchildren hanging themselves in imitation of what they had seen.

Unfortunately, the Baltic countries were caught between two evils, and the only hope was that somehow, miraculously, both would be defeated.

We have moved on from the German crimes, and now count Germany amongst our friends, although we are still very apprehensive about the great friendship that has once again arisen between Germany and Russia. They are co-operating on many levels, for instance in building the 1,224-kilometre long Nord Stream natural gas pipeline through the Baltic sea from Vyborg in Russia to Greifswald in Germany. As an aside, Vyborg is the former Finnish Hanseatic city of Viipuri, that Russia annexed as a result of the Winter War of 1939-1940. The aim of this pipeline is to bypass all existing pipelines between Russia and Germany, that is, to bypass the Baltic States and Poland. We are also concerned at our NATO and European Union ally France selling Russia Mistral amphibious assault ships. Who would these be used against? The only credible answers are that they would be deployed against France’s NATO allies along the Baltic Sea or against Georgia. Mistrals carry 450 to 700 troops together with scout or attack helicopters.

Apparently Germany has moved on, and France was often allied with Russia in any case (Napoleon notwithstanding), and was a rather cantankerous NATO ally during the Cold War.

* * *

Has Russia itself moved on?

Although their was a glimpse of hope and a little bit of movement at the time of the fall of the Soviet Union, the simple answer now is that it has not. Moving on can only start with a full and frank admission of guilt, and that is certainly not forthcoming from the Russian side. One would have thought that nothing could be easier for Russia than to blame Stalin for all of the sins of the past, open its archives, and say something like, “well we did some really bad things, but it was all Stalin’s fault.” But not even this much is coming from Russia.

And it is also not coming from the second largest party in the Latvian parliament, the Russia-oriented party Saskaņas centrs or Harmony Centre. They do not even admit that Latvia was occupied by the Soviet Union. In a survey of final year students in Russian language schools in Latvia in 2009, it was found that only 5 percent acknowledge that Latvia was occupied by the Soviet Union in 1944. And only 23 percent think that Russians should take the blame for the persecution and deportations.

The reason is simple. If there had been an occupation, then somebody did the occupying. And, possibly, somebody is still doing the occupying.

Not only do they deny any occupation, but they are extremely angry when reminded that the Baltic countries have different views on the matter. We only need remember the incident of the Bronze Soldier of Tallinn, which was erected in the centre of Tallin by the Soviet occupying forces in 1947, and originally called Monument to the Liberators of Tallinn. Some Soviet soldiers had been buried there, or had there remains moved there. When Estonia decided to move the monument and rebury the remains of the dead in a more appropriate place in the Tallinn Military Cemetery in 2007, there were protest riots in Tallinn, besieging of the Estonian Embassy in Moscow for a week, and a series of cyberattacks on the Estonian parliament and ministries, banks and the media.

This lack of moving on is not only demonstrated by a lack of admission, and responses to statements or actions of the Baltic states, but it is most clearly shown on the Soviet so-called Victory Day on the 9th of May each year.

These are the annual celebrations of the victory over Germany. There is always a huge military parade in Moscow. In Latvia, the official date marking the end of the war in Europe is the 8th of May, as in most other countries, and is called The Crushing of Nazism and Remembrance of the Victims of the Second World War Day. The following day, the 9th of May is celebrated in all of the European Union, including Latvia, as Europe Day.

But thousands of Russians still gather in the Victory Park in Rīga on this day, as in the days of the Soviet Union. Almost all of the speeches and musical performances are in Russian. The flag of Russia is prominent. This is not a celebration of the crushing of Nazism, but is a celebration of Russia’s victory.

As another aside, the Victory Park in Rīga has a mammoth Soviet-era monument commemorate the Soviet victory, but the name of the park is actually dedicated to a different victory. It was created and named after the conclusion of the Latvian War of Independence in honour of the victory in 1919 over the German forces led by Bermondt. The Soviet monument was built in 1985 in honour of, and I quote, “Those who freed Latvia and Rīga from the German fascist invaders.”

* * *

Can we afford to move on in these circumstances?

I don’t think so. Possibly, Lithuanians and Estonians are in a better position to move on, but Latvians definitely cannot afford it.

Nelson Mandela showed the way with the Truth and Reconciliation Commission. If only all sides would open-heartedly admit to the wrong-doings of the past, it would be much easier for everyone to move on.

My greatest fear is that the usual Latvian attitude of acquiescence, that I already mentioned, will take over, and there will be no one left to cry out “Why?”

Why were our parents, grandparents, aunts, uncles sent away to a living hell? I repeat again: the Baltic countries were allies of the Soviet Union, and would certainly have whole-heartedly helped in any fight against Germany. Why were so many Baltic children sent to Siberia, many dying on the way.

The Latvian film producer and director Dzintra Geka has poured all her efforts into documenting the plight of children who were deported to Siberia in 1941 and 1949. When some of these children returned to Latvia after many years, the Soviet system ensured that they were not welcomed, and many of them were deported a second time.

The grown up children who have returned to Latvia are usually financially disadvantaged. They meet regularly with Geka, who has come to look on them as her own children, even though they are older than her.

Geka is a courageous woman, and has proved this through the many expeditions to Siberia that she has organised and led. The aim of the expeditions is to find Latvian survivors of the Gulag and to document their stories. This is most often done in Russian, as many of the now grown up Latvian children don’t speak their native language any more. Geka has already produced a series of documentaries, and every year continues this job.

Last year Geka followed almost literally in the footsteps of the 1941 deportations. She had chosen precisely the 14th of June for her group to start their trip—by overnight train from Rīga to Moscow, and then on to Siberia by other means. This year’s trip departs Rīga by plane on the 16th of June, and among the participants is a Latvian from Australia, whose uncle was a victim of the Usolyag in Solyikamska. The group will be visiting Solyikamska on the 21st of June and will place a memorial plaque in the city museum commemorating the Latvian fathers who were victims of the 1941 and 1949 deportations.

* * *

A recurring theme in my talk today has been documentation. The printed word, the spoken word captured on film and published on videotape or video disk, material on the Internet, and even the original bar of soap. This documentation is necessary so that the crimes are not forgotten, and even more importantly, that we have a better chance of ensuring that the crimes are not repeated. There is a museum in Latvia dedicated to ensuring that history will retain evidence of crimes against Latvia. Crimes that were carried out both by the Soviet occupation forces, and the German occupation forces. It is the Museum of the Occupation of Latvia 1940-1991, which took over the Soviet-era building housing the Museum of the Red Riflemen in the centre of the old town of Rīga, right on the Town Hall Square.

The museum was founded in 1993 by, and is mostly financed by expatriate Latvians. The director of the museum is Gundega Michel, originally from Australia. Visiting heads of state, including kings and queens, ambassadors and other distinguished visitors are given guided tours of the museum, sometimes by Deputy Director Valters Nollendorfs, who is a Latvian professor emeritus of German literature from the United States.

Last month, on the 23th of May, the museum had its millionth visitor, Vladimir Mihailov, a 25-year-old Russian doctoral candidate in jurisprudence from Moscow. Interestingly, the next visitor—visitor number one million and one—was Hellart Peter Pabo, an Estonian from Australia.

Negative documentation, or the hiding or destroying of documentation is also a political feature. The Russian state archives contain much material that would easily and overwhelmingly prove the facts of the crimes against the Baltic peoples. But access to these archives is sporadic and incomplete. And Bermondt’s forces knew the value of archives. They appropriated one set of archives, and destroyed those that they could not take with them.

It is always easier to deny that something happened if there is no documentation.

* * *

Have these crimes been washed away? Not at all. Just as my mother’s bar of Siberian soap has never been used, so these crimes will not be covered up. We have not even seen a symbolic washing of the hands, because this would admit that there had been a crime.

* * *

Finally I want to ask you, why have we all come here today? Everybody will have their own reasons, and I will share my view, which is the same as I stated in a similar speech in Melbourne many years ago.

We are not here to cry about everybody doing their worst to us—“us poor, oppressed Balts.”

We are not here to wave our fists in anger and to demand revenge.

We are here to remember that terrible things can happen in this world, even in times of peace.

We are here to remind ourselves that we are united by our shared experience of being ruthlessly persecuted.

We are here to reassure each other, that we have survived, and that we intend to survive for a long time still.

I am here, to remind you that not much has changed in the world, and that we have to be continuously vigilant to ensure that that 14th of June is not repeated.

All the Baltic people here today have some personal contact with the tragedy of the 14th of June, and I have shared part of my contact with you. If we haven’t suffered personally, then some close relatives have suffered. When you go home today, please, talk about this within your family. Documentation is necessary, but the most intimate communication of information is by word of mouth from a trusted source. Tell the younger family members what happened to you or your relatives, how they were taken away.

Then imagine how it would be, if tonight they came for you and took you far away from your homes and from Australia.

And then ask each other what you can do to ensure that nothing similar can ever happen in the Baltic states again.

While it may sound like a cliché to call migration a two-way street, in some countries, both directions on this street can pose a serious security threat if they go against the flow of national interests—especially if what began as a quiet street becomes a bustling superhighway.

In Latvia, both inward and outward migration has been a national security concern over the last seven years and continues to be a valid subject of national debate.

Concerns over the impact of uncontrolled migration came to Latvia somewhat as a surprise along with membership in the European Union. When we joined the EU in 2004 we eagerly welcomed all the benefits that the free movement of people, goods and services would bring to Latvia. What we didn’t anticipate was that it would also take something away. We hoped to move our goods and services around our new European home, but we never imagined that tens of thousands of our people would be moving out with them.

I grew up in a diaspora that had been created by the Soviet occupation of Latvia during World War II. That same occupation had a devastating effect on Latvia’s demographic situation and threatened Latvians with the prospect of becoming a minority in their own country. But low wages and the freedom to move about the EU has created a new Latvian diaspora that overshadows the older expatriate community that had been created by the war.

This unexpected exodus created a labour shortage, which presented Latvia with a second challenge. Our citizens were leaving in droves, which prompted employers to seek migrant workers from other countries. Already burdened with several hundred thousand former Soviet citizens who had little interest in integrating into Latvian society, the prospect of replacing outward-bound Latvian citizens with foreign workers posed a new challenge.

When Latvians talk about national security, we are not just talking about territorial integrity, but also the strength and integrity of our national identity, which includes a common language, a sense of history, and a respect for long-held traditions and values. If departing Latvian citizens are replaced by incoming foreigners with no sense of loyalty to the state, no desire to identify with the Latvian nation, and no intention of learning the Latvian language, national security is threatened in a very essential way.

The global economic crisis that began in 2008 solved half of this problem. As Latvia’s economy collapsed, businesses went under and jobs disappeared; there was no longer a need for foreign workers. But the outflow of citizens continued.

While we have not stemmed the tide of economic emigrants from Latvia, inward migration has been relatively low and stable. As of 2010, Latvia had a population of 2.2 million people. Of those, only 50,000, or 2.25 percent of the population, were foreigners with valid residence permits. The vast majority of those were former Soviets or their family members who chose not to apply for Latvian citizenship.

Of the foreigners residing in Latvia in 2010, 31,000 were from Russia, 3,000 from Ukraine, 2,000 from Belarus. The rest—numbering in the hundreds—came from the United States, Israel, Armenia and other countries. 

Yet the economic crisis, while eliminating the need for foreign workers, created what some perceived as a need for a different category of migrants—foreign investors. In 2010, the previous parliament (the 9th Saeima) made controversial amendments to the Immigration Law that that allowed for foreign investors to acquire residency permits based on the amount of money they were prepared to invest in Latvia: basically, if you invested LVL 200,000 in a bank, LVL 25,000 in an enterprise, or LVL 100,000 in real estate, you were entitled to a residency permit. The politicians who proposed these amendments saw it as a quick fix for the economic crisis.

Response to this was mixed. Those who supported the amendments hoped this would bring a flood of new investments into the economy. Those who opposed them feared that this would bring a flood of foreigners who would buy up property and businesses and further degrade the already troubled demographic situation. It could also promote the use of Latvia as a cover for shady international business schemes as well as organized crime.

However, neither the hopes nor the fears were realized. Between July 1, 2010, and January 4, 2011, only 230 people received residency permits based on investments. Of those, 132 invested in real estate, 11 invested in companies and 87 deposited money in local banks. The vast majority of these permits went to citizens of the Russian Federation.

Although attempts have been made in the 10th Saeima to revoke these amendments, they appear to have failed. Foreigners can continue to buy their way into residency permits, although the numbers—both in terms of cash and people—are small.

One notable opposition politician recently proposed that Latvia sell citizenship at 1 million euro a head, but the idea was roundly ridiculed and rejected.

While economic migration continues to flow outward rather than inward, Latvia, along with the rest of Europe, is now faced with a new challenge that is being left by the boatloads at the EU’s doorstep on the shores of the Mediterranean Sea. In response, the EU’s justice and interior ,inisters have been meeting in Brussels to discuss the growing refugee problem that has been created by the Arab Spring. At last count, over 30,000 refugees have arrived in Italy and more appear to be on their way.

How should Latvia react to this crisis? With understanding, deep concern, sympathy and solidarity. Since I myself was born in a refugee camp in Germany after World War II, and was able to resettle in the United States, I have an understandable empathy for political refugees who are driven from their homelands by war, conflict and state-sponsored terror. All three of the Baltic countries have had presidents that benefitted from favourable refugee and immigration policies in the West.

Yet Latvia’s present ability to accept refugees from North Africa or the Middle East is sorely limited.  We don’t have the infrastructure, experience or financial resources to house, feed and protect thousands of refugees. Given that we are still trying to come out of our own economic crisis, are still suffering from high unemployment and must make do with an austerity budget that has minimized social services, we are in no position to be helping others.

But in the spirit of solidarity we are prepared to do what we can. This includes expanding our role in FRONTEX (the European Agency for the Management of Operational Cooperation at the External Borders of the Member States of the European Union) operations on the EU’s southern border, and sending our experts to the European Asylum Support Office. 

On the other hand, we believe that any revisions of the Schengen border-free area need to be approached with caution. We worked long and hard to join the Schengen zone, and despite its shortcomings, we are not eager to begin reinstating internal border controls.

What I have emphasized here are the practical reasons for Latvia’s response to the refugee crisis coming out of Africa. But we all know that if we had the money, experience and infrastructure to take on refugees from the Maghreb countries, we would have to deal with a whole new set of political, social and cultural issues. Namely, are our societies prepared to accept, integrate and cohabitate with people from countries, cultures, races and religions that dramatically differ from our own?

It might seem logical to turn to our EU neighbours and learn from their experiences in this regard, but in recent years it has become clear that they too are struggling with this issue. The multiculturalism that was embraced by so many in Europe is now being condemned as a threat to national security, integrity and identity. We have heard this from leaders in France, Germany, the United Kingdom and elsewhere.

Ironically, leaders from these very same countries once accused the Balts of being excessively nationalistic in their language and citizenship policies. Our concerns for the preservation of our unique languages and cultures were considered paranoid, old-fashioned and verging on xenophobic. And yet, in a speech earlier this year, U.K. Prime Minister David Cameron stressed that the government must make sure that “immigrants speak the language of their home.. .ensuring that people are educated in the elements of a common culture and curriculum.” Judging from this, it sounds like we Latvians, Lithuanians and Estonians weren’t so backward after all—just ahead of our time.

National security begins with national integrity. Integration that supports and strengthens core national values and traditions, not segregation that keeps people apart and alienated from the land they live in. That doesn’t mean we can’t be humane, tolerant, generous, helpful and supportive to others. It also doesn’t mean that we must close off our societies to new members. But it must be done with balance, care and above all, with a clear understanding and respect for national values, traditions, language and law.

Free mobility is a must. Mass migration is a tragedy. Somehow, we must find the middle road in this increasingly chaotic two-way street.

(Editor’s note: This essay is based upon remarks made by Ojārs Kalniņš in Tallinn, Estonia, on May 13, 2011, at the International Parliamentary Seminar of the Baltic Assembly “External and Internal Security Policy Nexus: Avoiding the Frontiers.”)

Vēlos, lai ar šo manu runu īsi pirms prezidentūras pirmā termiņa beigām Latvijā veidotos jauna tradīcija – Valsts prezidentam izvērtēt iepriekšējo četru gadu veikumu un sniegt savu redzējumu par turpmākajām prioritātēm valsts dzīvē un prezidenta darbā.

Kā atceramies, pirms četriem gadiem mēs visi guvām labu mācību – Valsts prezidenta ievēlēšana nedrīkst būt tikai politisko partiju darījums! Es nevaru lepoties ar to, kā tika izvirzīta mana kandidatūra prezidenta amatam. Toreiz gan sabiedrībai, gan man centās atvēlēt statista lomu.

Sabiedrībai ir jābūt iespējai uzklausīt augstā amata kandidātu viedokļus, vērtēt tos, izdarīt secinājumus. Kandidātiem savukārt jāpauž savs redzējums un idejas par valsts attīstību un veicamajiem darbiem sabiedrības labā.

Pirms gada, Neatkarības atjaunošanas deklarācijas divdesmitgades priekšvakarā, es piedāvāju savu Latvijas valsts attīstības vīziju. Nākotnes Latvijai jābūt – saprātīgi pārvaldītai, zaļai, radošai un starptautiski aktīvai nacionālai valstij, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta.

Latvijas nākotnes redzējums un mani priekšlikumi, kas valstī jāpaveic turpmāk, izriet gan no šīs vīzijas, gan no manis līdz šim paveiktā.

Laikā, kad kļuvu par Valsts prezidentu, bija grūti paredzēt, ka turpmākie gadi mūsu tautai un valstij izrādīsies tik smagi. Sabruka cerības par nepārtrauktu – strauju – augšupeju. Mēs pieredzējām dziļus politiskos satricinājumus un sabiedrības uzticības krīzi varai. Un šī krīze skāra visus varas atzarus.

2007. gadā, savā pirmajā runā Saeimā, uzsvēru, ka savā ceļasomā ņemšu atbildību un ievērošu neitralitāti pret jebkuru no politiskajiem spēkiem. Man to ir izdevies īstenot.

Savas prezidentūras sākumā vēlējos daudz uzmanības veltīt veselības aprūpes un izglītības sistēmas pilnveidei. Ekonomiskā krīze ieviesa būtiskas izmaiņas manās sākotnēji izvirzītajās prezidenta darba prioritātēs. Par maniem galvenajiem uzdevumiem kļuva politiskās stabilitātes nodrošināšana, valsts starptautiskās reputācijas veicināšana, dialogs ar sabiedrību, regulārs atbalsts valdībai kritiskos brīžos. Pastāvīgi mudināju valdību veikt stratēģiskas reformas.

Šodien Latvijai ir nepieciešami būtiski atjaunoti politiskie institūti, starptautiska konkurētspēja ārpolitikā un ekonomikā, mūsdienīga pilsoniska nācija un atjaunots demogrāfiskais līdzsvars. Latvijas tauta ir pelnījusi valsti, kas ir droša, saimnieciska un uzticama.

Tāpēc šodien runāšu par četriem valstij būtiskiem jautājumiem – politiskās sistēmas modernizāciju; ārpolitikas jautājumiem – politiskās un ekonomiskās konkurētspējas uzlabošanu; gudru saimniekošanu kā drošu pamatu Latvijas iedzīvotāju labklājībai; un, visbeidzot, nepieciešamību risināt demogrāfiskās situācijas radītās problēmas.

Dāmas un kungi!

Politiskās sistēmas modernizācija ir mūsu situācijas un laikmeta diktēta prasība.

Šos četrus gadus esmu strādājis, lai sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos nodrošinātu stabilu valsts politisko situāciju. Uzskatu, ka prezidenta pilnvaru un iespēju robežās tas ir izdevies.

2008.gada decembrī Rīgas pilī tika panākta tā dēvētā Adventes vienošanās. Proti – lielākā daļa opozīcijas un pozīcijas partiju parakstīja vienošanos par valsts budžeta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošanu. Politiķi apzinājās samilzušās problēmas un nepieciešamību vērsties pēc palīdzības pie starptautiskajiem aizdevējiem. Adventes vienošanās bija politiskais pamats valsts glābšanai no bankrota.

Divpadsmit reizes esmu izmantojis Valsts prezidenta tiesības lūgt Saeimai pārskatīt pieņemtos likumus. Otrreizējai caurlūkošanai nodevu likumus, kas sabiedrībā tika neviennozīmīgi vērtēti un izraisīja asas diskusijas. Esmu gatavs ar lielu atbildību šīs Satversmē paredzētās prezidenta tiesības izmantot arī turpmāk.

Pirmajā prezidentūras gadā izveidoju Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju, kuras uzdevums ir analizēt, kā pilnveidot valsts politiskos institūtus un Satversmi. Šajos gados komisija ir sniegusi četrus atzinumus:

• par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu;
• par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību, ja valsts aizņemas liela apjoma naudas līdzekļus,
• par elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesiskā regulējuma noteikšanu;
• par prezidenta lomas pārskatīšanu Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros.

Tuvākajā laikā komisija sniegs arī atzinumu par ministru tiesībām izdod normatīvos aktus. Tas varētu palīdzēt efektivizēt valdības darbu, atslogojot Ministru kabinetu no pārāk tehnisku jautājumu izskatīšanas. Taču tas ir tikai viens no piedāvātajiem risinājumiem, lai nodrošinātu patiesi labu pārvaldību izpildvaras līmenī.

Šodien pienācis laiks pieņemt tālredzīgus, ilgtermiņā efektīvus lēmumus. Izmantojot politiskās stabilitātes priekšrocības, ir jādomā par Latvijas politisko institūtu modernizāciju kopumā.

Mana līdzšinējā darbība un nākotnes redzējums lielā mērā saistīts ar izmaiņām mūsu valsts pamatlikumā – Satversmē.

Manas prezidentūras sākumā, 2007.gada nogalē, kad saasinājās sabiedrības un varas attiecības, daudzi no manis sagaidīja Satversmē paredzētā pusgadu garā un smagnējā Saeimas atlaišanas procesa un jaunu, pirmstermiņa, vēlēšanu ierosināšanu. Manu izvēli nerosināt jaunas vēlēšanas noteica vairāki apsvērumi. Pirmkārt, nebija parlamentārās krīzes, nepastāvēja Saeimas atlaišanai atbilstošs mehānisms un tiem, kas prasīja parlamenta atlaišanu, nebija kvalitatīva alternatīva politiskā piedāvājuma.

Līdzīga situācija izveidojās arī 2009.gadā, kad uz Saeimas atlaišanu turpināja uzstāt daļa sabiedrības un arī politiķu.

Tad manu lēmumu – neizsludināt jaunas vēlēšanas – noteica atbildība par valsts nākotni. Bija svarīgi, lai Saeima kopā ar valdību strādātu un īstenotu valsts budžeta izdevumu samazināšanas pasākumus, uzsāktu strukturālās reformas valsts pārvaldē un uzņemtos atbildību par smagiem un uz vēlāku laiku neatliekamiem lēmumiem. Starptautiski bija jāapliecina valsts rīcībspēja. To nebūtu izdevies panākt, ja politiķi būtu ierauti pat divās, viena otrai sekojošās, kampaņās – referendumā par Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu kampaņās.

Turklāt parlaments vēlējās atgūt vēlētāju uzticību un to apliecināja ar manis 14.janvārī izvirzīto valstij svarīgo uzdevumu izpildi.

Ņemot vērā sabiedrības viedokli, es vērsos pie parlamenta, lai panāktu Saeimas atbalstu grozījumiem Satversmē, kas paredz tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, tātad – sarīkot jaunas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Pēc šo būtisko Satversmes grozījumu pieņemšanas darbs pie mūsu valsts konstitūcijas pilnveidošanas ir jāturpina.

Valsts prezidentam parlamentāras krīzes situācijās nepieciešamas patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu bez referenduma un izsludināt jaunas pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas, lai parlaments pēc iespējas īsākā laika periodā no jauna iegūtu vēlētāju uzticības mandātu.

Pirms mēneša iesniedzu Saeimā apjomīgu likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot valsts varas atzaru līdzsvaru un panākt efektīvāku lēmumu pieņemšanas mehānismu. To iespējams paveikt, nostiprinot arī Valsts prezidenta kā arbitra lomu likumdevēja un izpildvaras savstarpējā sadarbībā. Esmu gatavs kopā ar Saeimas deputātiem pilnveidot mūsu valsts pamatlikumu.

Esmu paudis arī atbalstu diskusijai par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu, uzticot Latvijas tautai tiesības ievēlēt Latvijas valsts galvu. Tāpēc es apsveicu to, ka vairāki politiskie spēki ir gatavi šo jautājumu apspriest Saeimā, sabiedrībā un ekspertu lokā. Atgādinu, ka šajā diskusijā būtiski ir neaizmirst ne mazāk nozīmīgus ar Valsts prezidenta ievēlēšanu kārtības maiņu saistītos jautājumus: proti, nepieciešamību noteikt Valsts prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas tiesisko regulējumu – tās norises un finansēšanas kārtību.

Runājot par nepieciešamajām politisko institūtu reformām konstitucionālā līmenī, diemžēl ir jāatzīst, ka negatīvu lomu mūsu nespējā nodrošināt ilgtspējīgu politiku, turklāt visās nozarēs, spēlē biežās valdību maiņas. Tāpēc aicinu apspriest tā dēvētā konstruktīvās neuzticības balsojuma principa ieviešanu, paredzot, ka neuzticības izteikšana valdībai ir iespējama tikai vienlaicīgi ar uzticības balsojumu jaunajai valdībai.

Šāda kārtība Vācijā pastāv aptuveni 60 gadus. Šī valsts pirms tam piedzīvoja regulārus valdības neuzticības balsojumus un nespēja izveidot jaunas valdības. Tieši Vācijas pieredze konstitucionālo tiesību ekspertu vidū tiek minēta kā piemērs stabila valdības darba nodrošināšanai gadījumos, kad parlamenta sastāvs ir vairāk vai mazāk sadrumstalots.

Dāmas un kungi!

Vēl daudz jāpaveic vēlēšanu sistēmas attīstībā!

Jāpanāk, lai spēkā esošie vēlēšanu likumi nodrošinātu Satversmē nostiprinātā proporcionalitātes principa pilnīgu ievērošanu.

Esmu gandarīts, ka pēc mana priekšlikuma 2010.gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē Saeimas vēlēšanas notika, neizmantojot “lokomotīvju vilcējspēku”. Tas tuvināja kandidātus vēlētājiem, mudināja politiķus doties uz diskusijām vēlēšanu apgabalos. Tas rosināja politiskās partijas veidot apvienības un lika tām rūpīgi pārdomāt, ko iekļaut deputātu kandidātu sarakstos visos vēlēšanu apgabalos.

Taču ir sperts tikai pirmais solis. Esmu iecerējis parlamentam iesniegt likumdošanas iniciatīvu par vienota vēlētāju reģistra izveidi un nepieciešamību Latviju sadalīt vairākos mazākos, balsstiesīgo skaitam proporcionālos, vēlēšanu apgabalos. Tas uzlabos deputātu saikni ar vēlētājiem. Liks politiķiem būt atbildīgākiem savu vēlētāju priekšā.

Mēs nevaram atstāt novārtā arī jautājumu par pirmsreferendumu politiskās aģitācijas tiesisko regulējumu. Šo kampaņu finansējumam jābūt maksimāli caurspīdīgam. Nav pieļaujams, ka tautas tiešās demokrātijas institūta – referenduma – nozīmīgumu vietu aizēnotu centieni ietekmēt vēlētājus ar reklāmas kampaņām vai citu propagandu, kurai tiek izmantoti nezināmi finanšu avoti.

Tādēļ nepieciešams ar likumu noteikt, kā piesaistīt un izmantot finansējumu aģitācijai tautas nobalsošanā. Šim regulējumam jāattiecas uz visām partijām, neatkarīgi no tā, vai tās ir pārstāvētas Saeimā, vai nē. Tāpat šim likumam jābūt saistošam visām kampaņā iesaistītajām organizācijām un pilsoņu iniciatīvas grupām.

Daudzu valstu pozitīvie piemēri pārliecina par nepieciešamību iedzīvotājus vairāk iesaistīt valdības un pašvaldību darbā.

Lai motivētu iedzīvotājus līdzdarboties, jānostiprina viņu tiesības un jārada iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Tāpēc Ministru kabinetam jau tuvākajā laikā ir jāizpilda parlamenta dotais uzdevums izstrādāt un iesniegt Saeimai likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Likumā jāparedz iespēja pašvaldībām rīkot referendumus, kam ir lemjoša, ne tikai konsultatīva nozīme.

Cienījamie klātesošie!

Latvijā jāstiprina pilsonības institūts!

Šā gada februārī iesniedzu parlamentam likumdošanas iniciatīvu par grozījumiem Pilsonības likumā.

Uzskatu, ka ir pienācis laiks tā pilnveidošanai atbilstoši valsts ilgtermiņa interesēm. Ir uzaugusi jauna paaudze, kas piedzimusi neatkarīgās Latvijas Republikā. Latvijas valsts ir kļuvusi par pasaulē ietekmīgāko valstu savienību un organizāciju dalībnieci. Mums jāveicina Latvijas pilsoņu kopuma saglabāšana Latvijas nākotnei.

Mana iniciatīva ietver divus ar Latvijas pilsonību saistītus jautājumus. Pirmkārt, būtiski jāpaplašina dubultpilsonības iespējas. Un, otrkārt, es rosinu pilnveidot Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta dzimušo bērnu reģistrāciju par Latvijas pilsoņiem. Likums jau šobrīd ļauj viņiem iegūt Latvijas pilsonību, taču šo tiesību īstenošanā bērni ir atkarīgi no savu vecāku uzņēmības un izpratnes. Šie bērni ir izauguši Latvijā, un te ir viņu dzimtene. Šo bērnu piederība Latvijai ir noteikta, jau viņiem piedzimstot šeit – mūsu zemē.

Tam, ka Latvijas iedzīvotāji ir lojāli savai valstij, ir jābūt pašsaprotami. Tāpat pašsaprotamai ir jābūt visu Latvijas cilvēku vēlmei iegūt Latvijas pilsonību. Mēs nevaram uzbūvēt patriotisku un par sevi pārliecinātu sabiedrību, ja visi tās iedzīvotāji nejūtas tai piederīgi.

Mums beidzot ir jāsaprot, ka nacionālās un etniskās intereses nav viens un tas pats. Esmu jau kritizējis tiekšanos sabiedrību dalīt pēc etniskās piederības – labajos un sliktajos, pareizajos un nepareizajos. Latvijas pilsoņi un tie, kas vēlas par tādiem kļūt, neatkarīgi no viņu dzimtās valodas, viņi ir daļa no Latvijas valsts. Visi ir un būs mūsējie! Viņi ir un būs piederīgi Latvijas valstij! Tās ir Latvijas nacionālās intereses!

Latviešu valoda ir tā, kas vieno visus Latvijā dzīvojošos cilvēkus. Ar valsts valodas palīdzību mēs īstenojam valsts varu un valsts sabiedrisko dzīvi. Tajā pašā laikā visām mazākumtautībām ir tiesības saglabāt savu kultūru un valodu. Šajā ziņā Latvija vienmēr ir bijusi spilgts piemērs citām valstīm – Latvijas valsts finansē pamatizglītību septiņās mūsu valstī dzīvojošo mazākumtautību valodās. Mums ir pamats lepoties ar aktīvām un daudzveidīgām mazākumtautību kopienām. Mēs kopā pirms 20 gadiem atguvām un dziesmotajā revolūcijā nosargājām Latvijas valsts neatkarību un brīvību. Arī Latvijas valsts nākotne ir atkarīga no tā, cik saliedēta būs Latvijas tauta.

Tautas kopības sajūtu stiprina gan mūsu senās, gan jaunās tradīcijas. Mēs esam vienoti, kad kopā aizrautīgi sekojam līdzi Latvijas hokeja komandas spēlei. Mūs vieno mūsu izcilais kultūras mantojums – tautasdziesma un deja. Dziesmu un deju svētki, kas rada tautas spēka un kultūras pārmantojamības tiltu, kļūst arī par citu Latvijā dzīvojošo tautu svētkiem. Tie ir svētki arī Rīgas viesiem. Mums jādara viss, lai Dziesmu un deju svētku tradīcijas pilnveidošana un vēršana plašumā būtu visu institūciju prioritāte.

Dāmas un kugni!

Mani ļoti iepriecina cilvēku aktivitāte zaļas un tīras vides veidošanā – pēc dažām dienām arī Lielajā Talkā. Tā ir spilgts apliecinājums tam, ka mēs spējam un varam būt vienoti kopīgu mērķu sasniegšanā.

Arī Latvijas Foruma kustība bija labs stimuls iedzīvotāju iesaistei savas dzīves, vides un valsts pārvaldes uzlabošanā. Tā aicināja cilvēkus aizvien vairāk apzināties un izmantot pašorganizācijas un aktīvas sabiedrības līdzdalības sniegtās iespējas.

Tradīcijas, kas mūs saliedē un nojauc etniskās robežas, sniedz gandarījumu un motivē arī turpmāk darīt visu, lai mūsu kultūras daudzveidība un latviešu valoda vēl vairāk vienotu Latvijas sabiedrību.

Godātie klātesošie!

Mūsu ārpolitikas mērķis ir konkurētspējīga Latvija.

Esmu pateicīgs saviem priekštečiem Valsts prezidenta amatā – Guntim Ulmanim un Vairai Vīķei-Freibergai – par lielo darbu Latvijas valsts ārpolitiskā kursa izveidē un īstenošanā. Esmu konsekventi strādājis, lai Latvija neatgriezeniski nostiprinātos Rietumu vērtību sistēmā un institūcijās. Šajos četros gados turpināju aizstāvēt Latvijas kā atbildīgas Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts intereses.

Ir nostiprināta Latvijas ārējā drošība. Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm un Poliju ir panākusi, lai NATO Vašingtonas līguma 5.pantā noteiktās drošības garantijas tiek īstenotas ar konkrētiem pasākumiem. Neatlaidīgs darbs ar sabiedrotajiem ir vainagojies panākumiem – NATO Lisabonas samitā tika apstiprināta gan jaunā NATO Stratēģiskā koncepcija, gan arī virkne citu dokumentu, kas nostiprina Baltijas valstu drošību.

Ir izdevies radīt pārliecību par Latvijas ekonomisko ilgtspēju. Kopš ekonomiskās krīzes sākuma bieži esmu ticies ar pasaules finanšu institūciju vadību, ar Eiropas Savienības un mūsu partnervalstu amatpersonām, akadēmiskās vides pārstāvjiem un ekonomikas komentētājiem, lai izskaidrotu Latvijas ekonomisko situāciju un radītu pārliecību, ka Latvija ir rīcībspējīga valsts un tā spēs atkopties no ekonomiskās krīzes radītiem satricinājumiem, un spēs būt investīcijām piemērota vide. Esmu sniedzis intervijas plašam ārvalstu mediju lokam, piedalījies starptautiskos forumos un lasījis lekcijas pasaules vadošajās universitātēs. Tas bija īpaši būtiski laikā, kad Latvijas ekonomikas atjaunotnei ticēja, būsim godīgi, tikai retais. Tagad redzam – Latvijas investīciju reitingi paaugstinās.

Dāmas un kungi!

Ir attīstīti Latvijas eksporta tirgi. Esmu bieži aicinājis Latvijas uzņēmējus kopā ar mani apmeklēt biznesa forumus dažādās valstīs. Tas ir veids, kā veidot ekonomiskos kontaktus un meklēt jaunus noieta tirgus Latvijas precēm un pakalpojumiem. Kopā esam apzinājuši lielākos un Latvijai tradicionālos tirgus Eiropas Savienībā, kā arī meklējuši jaunas iespējās Ķīnā, Kaukāzā, Centrālajā Āzijā un ASV. Kā atzīst mūsu uzņēmēji, tas palīdzējis noslēgt līgumus par precēm un pakalpojumiem vairāku simtu miljonu latu vērtībā.

Ir uzlabotas Latvijas un Krievijas kaimiņattiecības. Pagājušā gada decembrī pēc 16 gadu pārtraukuma notika augstākā līmeņa oficiālā vizīte Krievijas Federācijā. Ir izdevies uzsākt un turpināt dialogu augstākajā politiskajā līmenī. Tāpat ir izdevies saskaņot un parakstīt virkni līgumu, kas nepieciešami abu valstu sadarbībai. Notikusi vienošanās par kopīgās Vēsturnieku komisijas darbu. Mūsu uzņēmēji, kas strādā Krievijas tirgū, atzinuši, ka pēc vizītes būtiski uzlabojies biznesa klimats.

Esmu pateicīgs mūsu valsts diplomātiskajam dienestam par profesionalitāti un man, Valsts prezidentam, sniegto atbalstu Latvijas interešu īstenošanā.

Turpmākajos gados nozīmīgs mūsu ārpolitikas mērķis ir Latvijas konkurētspēja starptautiskajā politikā un ekonomikā, reģionālajos un globālajos tirgos.

Lai to panāktu, Latvijai ir jābūt aktīvai, īpaši, izmantojot Eiropas Savienības un NATO sniegtās iespējas; jābūt gudrai attiecībās ar kaimiņiem; jābūt uzņēmīgai, īstenojot savas politiskās un ekonomiskās intereses.

Šo mērķi var sasniegt droša Latvija.Par savas ārējās drošības risinājumu esam izvēlējušies kolektīvo drošību NATO ietvaros. Tas mums dod pārliecību, ka spēsim novērst draudus mūsu valstij, ja tādi radīsies. Ja esam kolektīvās drošības sistēmas daļa, ja vēlamies, lai mūsu debesis sargā NATO lidmašīnas, ja gribam, lai nekad nerastos bažas par Latvijas teritorijas militāru apdraudējumu, mums ir jābūt atbildīgai un aktīvai šīs alianses dalībvalstij.

Jāpiedalās NATO kopīgajās misijās, piemēram, Afganistānā. Latvija kopā ar saviem sabiedrotajiem ir ieinteresēta veiksmīgā misijas iznākumā – esam ieinteresēti, lai afgāņi paši spētu uzņemties atbildību par savu valsti.

Kā Valsts prezidents un valsts bruņotā spēka augstākais vadonis vēlos pateikties visiem Latvijas karavīriem par viņu pašaizliedzīgo un grūto dienestu gan Latvijā, gan starptautiskajās misijās! Viņu darbs arī šajos, valstij ekonomiski grūtajos apstākļos ir Latvijas valsts neatkarības un drošības garants.

Mūsu galvenais stratēģiskais partneris valsts drošības veicināšanā ir ASV. Pēdējo gadu laikā ar ASV ir veiksmīgi attīstījusies gan divpusējā sadarbība, īpaši aizsardzības jomā, gan arī sadarbība NATO ietvaros. Kā jau minēju, pēdējā gada laikā jaunu saturisku piepildījumu ir guvis Ziemeļatlantijas līguma 5.pants par dalībvalstu solidaritāti. Tomēr mums kopā ar sabiedrotajiem vēl jāpanāk, lai Latvijas teritorijā regulāri notiktu ASV un Baltijas valstu militārās mācības.

Taču sadarbība ar mūsu stratēģisko partneri, ASV, neietver tikai drošības jautājumus. Mums jāstiprina arī ekonomiskās saites. Latvijā jāienāk amerikāņu uzņēmumiem, investīcijām, arī mūsu precēm jābūt ASV tirgū. Pie tā mums ir vēl nopietni jāpiestrādā.

Dāmas un kungi!

Latvijai ir jābūt aktīvai Eiropas Savienībā. Latvijai Eiropas Savienība jau sen pēc būtības nav tikai ārlietas. Jaunā finanšu perspektīva, kopējā lauksaimniecības politika, enerģētika, transports – tas viss tieši ietekmē Latvijas attīstību.

Tiekoties ar iedzīvotājiem vizītēs Latvijas pilsētās un novados, esmu daudzkārt dzirdējis mudinājumus panākt vienlīdzīgāku, godīgāku Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku. Un šis ir viens no Latvijas svarīgākajiem jautājumiem un uzdevumiem Eiropas Savienībā.

Cienījamie klātesošie!

Diemžēl Latvija nav iekļāvusies kopējā Eiropas enerģētikas sistēmā. Mums aktīvi jāpiedalās adekvātu elektroenerģijas un gāzes savienojumu izveidē ar Skandināvijas valstīm un Poliju. Mums pilnvērtīgi jāiesaistās kopīgajā Baltijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgū. Jāstrādā, lai mazinātu atkarību no viena dabasgāzes piegādātāja. Tāpēc viena no prioritātēm enerģētikas jomā ir sašķidrinātās gāzes termināla attīstība Latvijā. Tas ir būtisks projekts energoneatkarības stiprināšanai un enerģijas resursu dažādošanai visā Baltijas valstu reģionā.

Joprojām aktuāla ir arī pašu saražotā elektroenerģija – tās trūkst.  Tāpēc ar īpašu rūpību ir jāizvērtē nākotnes atomelektrostaciju projekti. Tas attiecas arī uz Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas kopējo projektu Visaginā. Tās būvniecību, atgādināšu, kopš 2006.gada ir atbalstījušas visas Latvijas valdības. Šobrīd Lietuvas valdība veic nepieciešamos priekšdarbus projekta īstenošanai. Bet vienlaikus, gribu uzsvērt, Baltijas valstu iedzīvotājiem jāgūst pārliecība par atomenerģijas izmantošanas un drošības jautājumiem.

Enerģētikas politika nav tikai ekonomikas, bet arī nacionālās drošības jautājums, tādēļ tā ir kļuvusi par vienu no manām prioritātēm. Mēs lepojamies ar to, ka mūsu enerģētika ir viena no zaļākajām Eiropā – no atjaunojamajiem resursiem Latvijā tiek saražoti gandrīz 40% elektroenerģijas. Taču mums ir jāapzina visas mūsu iespējas kļūt vēl zaļākiem. Ekonomikas ministrijas izstrādātajā enerģētikas stratēģijā jābūt skaidri noteiktai zaļās enerģijas lomai kopējā energoresursu bilancē. Tas ir mūsu nākotnes labklājības jautājums. Tas ir reizē arī liels izaicinājums.

Vēl būtisks izaicinājums ir mūsu ceļu un dzelzceļu kvalitāte un infrastruktūra. Bez labiem ceļiem nebūs izaugsmes. To mēs zinām. Jādomā gan par to, kāds ir ceļš no pagastmājas līdz skolai, gan par to, kā efektīvi iekļauties Eiropas transporta tīklā. Mums nepieciešamas lielās maģistrāles, un tās varam izbūvēt tikai sadarbībā ar mūsu kaimiņiem. Vēl joprojām maģistrāle “Via Baltica” Latvijas daļā vietām atgādina senlaiku veļas rīvi, un tādi ir ļoti daudzi vietējās nozīmes ceļi Latvijā. Tāpēc aicinu valdību, domājot par nākamo finanšu perspektīvu, plānot līdzekļus autoceļu tīkla sakārtošanai un attīstībai.

Tuvāko gadu laikā ir jāīsteno “Rail Baltica” projekts, kas savienos dzelzceļa satiksmi starp Baltijas valstīm un Poliju, tālāk arī Vāciju. Nesenās vizītes laikā Maskavā ar Krievijas valsts vadību apspriedām iespējas izbūvēt Rīgas – Maskavas ātrgaitas dzelzceļu, kas ne tikai vienkāršotu pasažieru pārvietošanos, bet arī atslogotu kravu plūsmu starp mūsu valstīm. Abu šo projektu paralēla īstenošana var sniegt būtisku pievienoto vērtību. Īstenojot šos projektus, Latvija kļūtu par nozīmīgu starptautisku dzelzceļa mezglu.

Es vienmēr esmu uzsvēris Baltijas valstu sadarbības būtisko lomu. Kopā mēs esam stiprāki. Taču, atšķirībā no 90.gadu sākuma, kad mūsu kopība bija simbols cīņai pret politisku netaisnību, kad mūsu vienotība bija brīvības alku apliecinājums, tagad mums jāīsteno kopīgas saimnieciskās intereses. Enerģētika un transports jo īpaši ir tās nozares, kur mēs vieni nevaram panākt pat ne daļu no tā, ko darbojoties kopā. Par to es runāju katrā tikšanās reizē ar Igaunijas, Lietuvas un Polijas prezidentiem.

Būtiski ir aktivizēt arī plašāku visu Baltijas jūras valstu sadarbību. Īpaši vides aizsardzībā, uzņēmējdarbībā, tirgus integrācijā. Es esmu gatavs aktīvi pozicionēt Latviju kā platformu darbībai Baltijas jūras reģiona tirgū un veicināt Latvijas uzņēmumu iesaisti kopīgos projektos.

2015.gadā pirmo reizi Latvija vadīs Eiropas Savienības darbu. Eiropas Savienības padomē sāksies Latvijas prezidentūra. Tai rūpīgi jāgatavojas – jādomā par Latvijas prioritātēm un pienesumu kopējās Eiropas Savienības diskusijās, jāsāk gatavot ekspertus, lai viņi profesionāli un godam strādātu Latvijas un Eiropas Savienības labā.

Bet gadu agrāk, 2014.gadā, Rīga būs visas Eiropas kultūras galvaspilsēta. Jau tagad tiek daudz darīts, lai turpmāko trīs gadu laikā tiktu sakārtota gan pilsētas kultūras infrastruktūra, gan izveidots gada pasākumu plāns. Mēs spējam parādīt Rīgu un Latviju gan kā senu, gan kā modernu, gan arī kā īpašu tradīciju un kultūras vērtību glabātāju. Arī tā ir Latvijas ārpolitika.

Godātie klātesošie!

Arī turpmāk jāuzlabo attiecības ar Krieviju, ievērojot savstarpēju cieņu un izdevīgumu. Mums kopīgi ar Krieviju jāturpina strādāt pie politiskā dialoga attīstības, veidojot mūsu attiecības Eiropas Savienības un NATO kontekstā. Mēs esam šo organizāciju daļa un mūsu uzdevums un iespēja ir ietekmēt Eiropas Savienības un NATO – Krievijas attiecības tā, lai tās vislabāk atbilstu Latvijas ilgtermiņa interesēm.

Mums ir jāstrādā pie jaunu līgumu saskaņošanas un parakstīšanas. Piemēram, mums ir nepieciešams līgums par savstarpējo investīciju aizsardzību. Krievija ir augošs un daudziem uzņēmējiem interesants tirgus. Šāds līgums atvieglotu tā apgūšanu. Tas mazinātu Latvijas uzņēmēju nedrošību ieguldīt šajā tirgū, var būt liels atbalsts Latvijas ekonomikas izaugsmei.

Esmu pārliecināts – šie uzdevumi ir īstenojumi. Veiksmei nepieciešams regulārs politiskais dialogs augstākajā politiskajā līmenī. Nepieciešama arī gudra un neatlaidīga pieeja. Esmu gatavs turpināt iesākto darbu, lai turpmākajos četros gados Latvijas – Krievijas attiecības veidotu par cieņas pilnām un savstarpēji izdevīgām kaimiņattiecībām.

Dāmas un kungi!

Latvijai jābūt uzņēmīgai globālā ekonomikā.Lai Latvijas valstij būtu ietekme un jauda īstenot attīstības mērķus, mūsu ekonomikai jābūt spējīgai konkurēt globāli. Mums jāspēj konkurēt, prasmīgi pārvaldot savu valsti un spējot piesaistīt investīcijas. Mums jākonkurē ar savu darbu un idejām!

Lai īstenotu saprātīgu, uz izaugsmi vērstu ekonomisko politiku, ir svarīgi pievienoties eiro zonai. Izpildītie Māstrihtas kritēriji un eiro ieviešana liecinās par labu ekonomisko vidi, un tas nodrošinās augstāku investīciju reitingu, zemākas pārfinansēšanas aizdevumu likmes gan valstij, gan uzņēmumiem.

Latvijas eksporta pieauguma nodrošināšanai nepieciešami kvalitatīvi produkti un pakalpojumi stratēģiski izvēlētiem noieta tirgiem. Tieši šajā jomā es saredzu būtisku Valsts prezidenta lomu – palīdzēt apzināt esošos eksporta tirgus, kā arī meklēt jaunus. Mūsu ceļu un tiltu būvnieki pēc vizītes Turkmenistānā ir ieguvuši daudzu miljonu vērtu līgumu darbu veikšanai. Latvijas uzņēmumu, piemēram, “Advaita” un “Wuff it!”, produkcija drīz būs pieejama lielā ASV tirdzniecības tīklā. Taču galvenā vērība jāpievērš Latvijas konkurētspējai Eiropas Savienības tirgū. Tas ir mūsu galvenais uzdevums. Esmu gandarīts, ka Latvijas eksports šogad ir sasniedzis savu vēsturiski augstāko punktu, pat pārsniedzis pirmskrīzes līmeni, un turpina augt.

Nepieciešams piesaistīt nozīmīgas investīcijas. Šajā jomā mums nav veicies tik spoži, kā vajadzētu. Iedragātā Latvijas reputācija, biznesa vides trūkumi un, neslēpsim, arī izglītības sistēmas nelīdzsvarotība ar dinamiskā darba tirgus prasībām ir ātri jānovērš.

Investīciju piesaiste ir joma, kur Valsts prezidentam jāstrādā arī nākamajos četros gados, nekautrējoties vērt ietekmīgu starptautisku kompāniju durvis un daudzinot Latvijas iespējas. Pat 2009.gadā, krīzes dziļākajā punktā, varēja rasties augsto tehnoloģiju projekts “Valodu krasts” un šodien, divus gadus pēc manas tikšanās ar “Microsoft” vadītāju, redzam, ka Latvijas uzņēmumiem ir izveidojusies teicama sadarbība un izaugsmes iespējas.

Būtiski ir apzināties – lai cik pārliecinoši mēs stāstītu ārvalstu partneriem par Latvijas pievilcību, mums pašiem tai ir jānotic. Kamēr mēs paši savu naudu neieguldīsim Latvijas ražošanas attīstībā, bet to pārskaitīsim aizjūru investīciju fondiem, mums neviens neticēs. Nelīdzēs Latvijas tēla spodrināšanas kampaņas, ja mēs neticēsim paši savai valstij un sev, savām spējām un varēšanai un pāri visam – mūsu pašu gribai.

Cienījamie klātesošie!

Latvijas iedzīvotāju labklājības pamats ir gudra saimniekošana.

Pēdējos gados esmu aktīvi veidojis dialogu ar uzņēmējiem un sociālajiem partneriem, uzklausījis viņu viedokļus. Viņu nostāja skaidri parāda, ka nepieciešamas īstas, tālejošas strukturālās reformas un stabila ekonomiskā politika.

Šis jautājums ir viena no manām prioritātēm. Esmu aktīvi mudinājis valdību uz reformām. Esmu ierosinājis Ministru kabineta ārkārtas sēdes par strukturālo reformu ieviešanas gaitu.

Atcerēsimies, 2009.gadā sasaucu un vadīju divas Ministru kabineta sēdes. Pirmās sēdes mērķis bija panākt, lai tiktu paātrinātas strukturālās reformas valsts pārvaldē, veselības aprūpē un izglītības sistēmā. To izdevās panākt. Šī sēde veicināja sen gaidīto reformu uzsākšanu.

Savukārt otrās sēdes mērķis bija tieši no valdības ēkas informēt sabiedrību par iesākto reformu gaitu.

Tās laikā tika arī aktualizēts jautājums par veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu, tai skaitā izvērtējot obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanas iespēju. Ja 2007.gadā sabiedrības un politiķu uzmanība bija pievērsta atsevišķiem veselības aprūpes jomas jautājumiem, tad finanšu krīze pierādīja nepieciešamību reformēt visu nozari.

Veselības sistēmas reforma sabiedrību apmierinās tikai tad, ja tā balstīsies uz trīs pamatprincipiem – ja veselības aprūpes sistēmas galvenā vērtība būs tās efektivitāte; ja iedzīvotāju veselība būs vērtība valstij un ja veselība būs vērtība arī pašiem iedzīvotājiem.

Uzskatu, ka veselības aprūpes pārveidē jāievēro šādi principi – primārās veselības aprūpes organizēšanā jāiesaista pašvaldības, īstenojot principu “nauda seko pacientam”; valstij jāuzņemas pilna atbildība par reģionālajām slimnīcām un sekundāro medicīnisko aprūpi, un visbeidzot īpaša uzmanība jāpievērš medicīnas personāla sagatavošanai.

Esmu gatavs sadarboties ar veselības ministru un nozares profesionāļiem veselības aprūpes reformas īstenošanā. Ir ļoti būtiski maksimāli efektīvi izmantot veselības aprūpei piešķirto finansējumu. Tas nav maz – 400 miljoni. Un te ir vēl daudz darāmā!

Ļoti būtisks un tālredzīgs bijis prezidenta institūcijas ietvaros izveidotās Stratēģiskās analīzes komisijas ierosinājums par sociālā spilvena pasākumu ieviešanu. 2009.gada sākumā komisija, spītējot sabiedrības un arī politiķu neizpratnei un pat nosodījumam, brīdināja par sociālās krīzes risku un aicināja valdību veidot visaptverošu sociālās drošības tīkla stratēģiju. 2009.gada otrā pusē tas arī tika paveikts – valdība pieņēma lēmumu par finansējuma piešķiršanu bezdarba seku mazināšanai, papildu sociālās palīdzības pabalstiem, veselības aprūpei un skolēnu autopārvadājumu nodrošināšanai.

Saskaņā ar mūsu savstarpējo vienošanos Stratēģiskā analīzes komisija savā darbā galveno uzmanību veltīja piedāvājumu izstrādei krīzes pārvarēšanai, īpaši pievēršoties izglītības kvalitātes un konkurētspējas, ekonomikas atjaunošanas, inovācijas veicināšanas un sabiedrības līdzdalības jautājumiem. Komisija īpaši aktīvi iesaistījusies vispārējās izglītības sistēmas reformu procesos, pamatojot radikālu izmaiņu nepieciešamību augstākajā izglītībā un zinātnes pārvaldībā. Šis komisijas redzējums tuvākajā laikā tiks piedāvāts sabiedrībai apspriešanai.

Godātie deputāti un ministri!

Pašlaik ekonomika atgūstas – vienā nozarē straujāk, citā lēnāk, lai gan vēl kādā tā joprojām nīkuļo. Straujas izaugsmes nav.

Tāpēc mums jāapzinās, ka tieši šogad Latvijā ir visvairāk trūcīgu ģimeņu. Jau septiņus mēnešus kāpj inflācija – pārtika un pirmās nepieciešamības preces kļūst dārgākas, pieaug mājokļa izdevumi. Joprojām ir ļoti augsts bezdarba līmenis. Pabalsti un īslaicīga nodarbinātība nedrīkst kļūt par normu. Tāpēc mums ir jāturpina reformas.

Vilcināties nedrīkst – nākamajos četros gados jāīsteno aktīva, stratēģiska un pārliecinoša ekonomiskā politika četros virzienos – reālas strukturālās reformas, pozitīvs dinamisks lūzums nodarbinātībā un uzņēmējdarbībā, Latvijas reģionu attīstība un, protams, gatavība eiro ieviešanai, ko jau minēju iepriekš.

Latvijā atbildība par ekonomikas politiku ir Ministru kabineta kompetencē. Vienlaikus, neapšaubāmi, sabiedrība sagaida arī Valsts prezidenta viedokli un līdzdarbību šajā ikvienam tik nozīmīgajā jautājumā. Tādēļ sniegšu ieskatu dažos, manuprāt, efektīvos risinājumos, kas var palīdzēt veidot ilgtspējīgu ekonomikas politiku Latvijā.

Pirmkārt, nepieciešama fiskālā disciplīna.

Latvija ilgtermiņā nevar tērēt vairāk, nekā nopelna. Es atbalstu Ministru kabinetā uzsāktās diskusijas par fiskālās disciplīnas regulējuma nepieciešamību. Valsts fiskālai disciplīnai jābūt noteiktai ar likumu, paredzot mehānismu, kā tiek plānots valsts budžets ne tikai viena gada ietvaros, bet gan vairāku gadu termiņā. Stingri jāierobežo valsts parāda pieaugums un jādefinē priekšnoteikumi budžeta grozījumiem.

Latvijas finanšu politikai ir jābūt ilgtspējīgi veidotai. Tāpēc rosinu izveidot Fiskālās disciplīnas padomi – patstāvīgu valsts institūciju, kuras uzdevums ir publisko finanšu ilgtspējas kontrole, valsts pieņemto stratēģiju fiskālo iespēju prognozes un to īstenošanas procesa regulārs izvērtējums, tai jāraugās, lai netērējam vairāk nekā nopelnām. Atgādināšu, ka šādas institūcijas veiksmīgi darbojas vairākās valstīs, un vēl atgādināšu, ka, līdzīgi kā citām valstīm, kas krīzes dēļ uzkrājušas lielas parādsaistības, arī mums nāksies rūpīgi sekot valsts tēriņu lietderībai daudzu, daudzu gadu garumā. Neatkarīga autoritatīva iestāde, sekojot valsts stratēģijai šajā jomā, nodrošinātu valstij tik būtisko ilgtermiņa finanšu politiku. Tā veicinātu valsts pārvaldes stratēģiskāku rīcību un lielāku politisko atbildību par plānu izpildi.

Dāmas un kungi!

Nepieciešama arī jauna valsts industriālā politika.

Latvijas ekonomikā joprojām dominē zemas pievienotās vērtības preces un pakalpojumi. Vienkārši sakot – joprojām bieži mēs pārdodam baļķus, nevis no koksnes sintezētu degvielu.

Šāda ekonomikas struktūra nevar nodrošināt ilgtspējīgu valsti un tās jēgpilnu attīstību. Mums jāizveido jauns, funkcionējošs vērtību cikls – izglītība, zinātne, bizness. Jārada stratēģiska industriālā politika, kas pēc būtības nav tikai priviliģēts atbalsts dažām nozarēm, kā esam līdz šim pieraduši domāt. Bet, īstenojot jauna tipa industriālo politiku, jāparedz koncentrētas investīcijas ne tikai atsevišķi izglītībā, zinātnē vai biznesā, bet to sazobē jeb inovācijas platformā.

Lai šādu platformu radītu, jāpārveido augstākās izglītības un zinātnes sektors. Jāpanāk to saliedēšana vienā veselumā, kurā mijiedarbība ar ekonomiku caurstrāvo augstskolu darbu; zinātne ir organiski saistīta ar izglītības procesu, un starptautiski konkurētspējīgi ir visi šīs platformas posmi. Mums nav jākautrējas mācīties no veiksmīgiem kaimiņiem gan Ziemeļvalstīs, gan citviet pasaulē. Tikai tā mēs nostiprināsim savu ekonomisko potenciālu, eksporta iespējas un skaidri parādīsim, ka mēs visi nopietni strādājam, lai radītu augstu pievienoto vērtību mūsu tautas labklājībai.

Dāmas un kungi!

Nepieciešama saprātīga teritorijas pārvaldība un darba vietas reģionos.

Līdztekus cilvēkiem Latvijas zeme, daba un teritorija ir otra mūsu lielākā vērtība. Tas, kāda būs teritorijas organizācija un nodokļu sistēma, noteiks, cik lielas ekonomiskās vērtības tiks radītas visā Latvijā.

2011.gada vasarā apritēs divi gadi, kopš vietējās administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas un novadu pašvaldību izveides. Uzskatu, ka tagad ir pienācis laiks izvērtēt jaunizveidoto novadu darba rezultātus un analizēt nepilnības. Šāds novērtējums palīdzēs pilnveidot novadu pašvaldību darbu un mazināt iespējamos šķēršļus pašvaldību teritoriju veiksmīgai sociālekonomiskai attīstībai. Mums ir jāatzīst, ka izveidotie novadi ir ļoti atšķirīgi un līdz galam nav izdevies īstenot mērķi – izveidot iedzīvotāju skaita un finanšu pastāvības ziņā līdzvērtīgas pašvaldības.

Kompleksi jādarbojas visiem trim pārvaldes līmeņiem – vietējam, reģionālajam un nacionālajam, veicinot dinamisku ekonomisko attīstību, nodrošinot pakalpojumu pieejamību un birokrātisko šķēršļu samazināšanu.

Tuvāko gadu laikā reģionos īpašu uzmanību nepieciešams pievērst darba vietu radīšanai. Tautsaimniecības attīstībai īpaši nozīmīga ir veiksmīga uzņēmējdarbības attīstība visā Latvijā. Tāpēc būtiska ir dažādu valsts pārvaldes līmeņu un pašvaldību spēja efektīvi sadarboties, integrēti pārvaldīt un attīstīt reģionu teritorijas. Slātavas un Čangalienes konkurenci atstāsim Mērnieku laikiem – 21.gadsimtā pašvaldībām ir jāsadarbojas!

Es mudinu uz diskusiju valdību, pašvaldības, uzņēmējus un ekspertus, Stratēģiskās analīzes komisiju un citus par iespējamajiem risinājumiem ekonomikas stimulēšanai un tās ilgtspējas nodrošināšanai visā Latvijā. Iepazīstināšu ar dažiem saviem priekšlikumiem.

Lai attīstītos ekonomika, nepieciešama efektīva nodokļu politika, darbaspēka augsta kvalitāte un birokrātisko šķēršļu mazināšana.

Tādēļ vēlos akcentēt nepieciešamību pārskatīt pašreizējos nodokļus nodarbinātajiem, maksimāli cenšoties pārnest nodokļu slogu no darbaspēka uz luksus un veselībai kaitīgajām precēm. Tas arī mazinās iedzīvotāju noslāņošanos.

Privātais sektors jāmotivē radīt jaunas darbavietas. To iespējams panākt, mazinot administratīvās barjeras, kas saistītas ar investīciju piesaisti un apguvi. Administratīvo procedūru vienkāršošana samazina arī korupcijas riskus.

Starptautiski salīdzinošā biznesa vides novērtējumā, kas analizē dažādus uzņēmējdarbības aspektus, mēs redzam, ka jau tuvākajā laikā mums jāspēj būtiski uzlabot savus rādītājus, samazinot birokrātiskos šķēršļus, piemēram, būvniecības uzsākšanai, īpašuma reģistrācijai, grāmatvedības uzskaitei vai uzņēmējdarbības izbeigšanai. Vai tas ir pieļaujami, ka, piemēram,  grāmatvedības uzskaitei un nodokļu nomaksai Īrijā uzņēmējam vidēji gadā ir jāpatērē tikai 76 stundas, Igaunijā, šeit pat kaimiņos, 81, bet Latvijā, varat minēt, – 293. Un, protams, mēs priecājamies par to, ka šajā reitingā “Doing Business” Latvija ir 24. vietā – it kā jau augstu. Bet manis minētajos sektoros mēs esam 50., 60. un gandrīz 70. vietā. Šeit daudz darāmā. Un mēs to varam izdarīt, jo mēs esam maza valsts, tādēļ varam strādāt ātrāk, efektīvāk un iegūt kādu no pirmajām vietām starptautiskā biznesa vides novērtējuma reitingā. Atliek tikai saņemties un izdarīt.

Tāpat jārada dažādi valsts līmeņa atbalsta mehānismi, īpašu uzmanību pievēršot jauniešiem, stimulējot viņu iesaisti darba tirgū. Kā viens no iespējamajiem risinājumiem – jauniešus uz noteiktu laiku varētu nodarbināt ar sociālā nodokļa atlaidi. Līdzīgi stimulu varētu piemērot arī uzņēmumiem, kuri nodarbina ilgstošos bezdarbniekus.

Jāatzīst, pašvaldībām ir vislielākās iespējas ietekmēt uzņēmējdarbības attīstību reģionos. Taču nereti tām pietrūkst fiskālo stimulu un īpaši motivācijas. Lai palielinātu pašvaldību ieinteresētību uzņēmējdarbības veicināšanā, tām varētu novirzīt daļu no uzņēmuma ienākuma nodokļa, līdztekus lūkojoties, lai nesamazinātu kopējo valsts budžeta ieņēmumu apjomu Lai stimulētu uzņēmējdarbību, vēl viens būtisks instruments būtu pašvaldību tiesības noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmi.

Ja pašvaldības būs motivētas veicināt vietējo ekonomisko aktivitāti, lielie projekti radīs pieprasījumu pēc mazajiem un mikro uzņēmumiem, bet no jauna apmācītie kvalificētie strādnieki spēs atkal būt pieprasīti un konkurētspējīgi ražošanas sektorā. Tas viss mazinās arī sociālos izdevumus.

Uzskatu, ka šobrīd mums aktīvi jāmeklē risinājumi un jāspēj palūkoties tālāk par īslaicīgiem riskiem vai grūtībām!. Kopā ar Saeimu un Ministru kabinetu esmu gatavs iesaistīties šo jautājumu risināšanā! Būsim visi gatavi diskusijai!

Godātie klātesošie!

Latvijas cilvēki ir Latvijas valsts!

Mūsu valsts un mūsu tautas attīstības jautājumi nav tie, kurus var nolikt malā vai piemirst ierakstīt savās priekšvēlēšanu programmās. Tāpēc atkārtoti kā steidzami risināmu jautājumu izvirzu demogrāfiju. Es apsveicu Saeimas lēmumu izveidot Demogrāfijas jautājumu apakškomisiju un Ministru kabineta lēmumu izveidot Demogrāfijas lietu padomi. Demogrāfijas jautājumu es redzu kā valsts un līdz ar to arī nākamā Valsts prezidenta pilnvaru termiņa prioritāti.

Šobrīd iztukšojas valsts, iztukšojas Latvijas lauki. Latviju nopietni skar visas trīs nozīmīgākās un diemžēl negatīvākās demogrāfijas tendences – dzimstības samazināšanās, novecošanās un migrācija.

Mums nav izstrādāta rīcības politika, lai to mazinātu un novērstu. Mums nav valstiskas atbildes un stratēģijas, kā reaģēt. Vēl vairāk – rodas iespaids, ka pilnībā vēl neapzināmies šīs situācijas sekas. Taču ir bīstami atlikt risinājumu meklēšanu līdz laikam, kad ekonomiskā situācija Latvijā būs uzlabojusies. Risinājumi jāmeklē jau tagad!

Mēs nedrīkstam pārlieku sašaurināt šo problēmu. Demogrāfijas dati sevī ietver dzimstību, taču ne tikai. Jāpievērš uzmanība arī demogrāfijas procesu sekām, kuras izjūtam jau tagad un vēl asāk izjutīsim nākotnē. Šīs tendences tiešā veidā skar daudzas jomas – infrastruktūru, transportu, mājokļus, veselības aprūpi, izglītību. Sarukušais bērnu skaits laukos ietekmē skolu darbību, bet vecāku cilvēku īpatsvara pieaugums – veselības aprūpes sistēmu. Nevilcinoties mums jātiek skaidrībā, kas notiks turpmāk katrā no šīm jomām – cik pirmsskolas vecuma bērnu dosies uz skolu tuvākās desmitgades laikā? Kā novecošanās un migrācija ietekmēs pašvaldību nodokļu ieņēmumus un arī izdevumus? Ir svarīgi mobilizēt kompetentu ekspertīzi valsts pārvaldē un akadēmiskajā vidē šo problēmu risināšanai.

Demogrāfisko tendenču nelabvēlīgās sekas nevarēs novērst ar atsevišķu pasākumu palīdzību. Valstij nepieciešama ilgtspējīga sociālās aizsardzības sistēma, kurai nākotnē jābūt daudz efektīvākai – tātad, precīzi mērķētai, gudrai un stratēģiskai. Prezidenta uzdevums ir darīt maksimāli iespējamo, lai nākošajos četros gados notiktu pāreja uz šādu sistēmu.

Tāpēc esmu gatavs diskutēt, par to, kas veicams demogrāfijas situācijas uzlabošanas jomā. Un vēlreiz uzsveru – tas ir neatliekami! Jā, demogrāfisko problēmu risinājumi ir dārgi. Taču te, cienījamie klātesošie,  nav runa par naudu. Te ir runa par mūsu tautas nākotni.

Pirmā demogrāfijas negatīvā tendence, kā jau minēju, ir dzimstības samazināšanās. Pēdējos 20 gados dzimstības koeficients Latvijā svārstījies robežās no 1,3 līdz 1,5 bērniem. Šāda tendence neizbēgami noved pie iedzīvotāju skaita samazināšanās, ko vēl vairāk pastiprina joprojām aktīvā iedzīvotāju aizbraukšana no valsts.

Mums ir jāuzsāk dzimstības veicināšana vismaz ar valdības līmeņa programmu. Raugoties uz mūsu kaimiņu, piemēram, Skandināvijas valstu, pieredzi, dzimstības kāpumu ir iespējams panākt. Valsts rīcībai jāmudina vecāku lēmums laist pasaulē bērnus – proti, jārada iespējas savienot ģimenes un profesionālo dzīvi, jāveicina jaunu cilvēku iespējas uzsākt mācību vai darba gaitas, neatliekot bērnu laišanu pasaulē uz vēlāku laiku; jāveido draudzīga gan sociālā, gan dzīves vide vecākiem ar bērniem.

Tādēļ, pirmkārt, mēs, nodokļu maksātāji, varētu vienoties, ka katram bērnam no pusotra līdz 18 gadu vecumam gan bērnudārzs, gan skolas izglītība ir pieejama bez maksas, proti, to finansē valsts un pašvaldība. Tas pats attiecas arī uz kvalitatīvu bezmaksas veselības aprūpi. Šādi risinājumi nav lēti, taču tas ir paveicams. Lai katrs bērns tiktu nodrošināts ar pilnībā valsts apmaksātu bērnudārzu, mūsu valsts budžetā patiešām papildus ir nepieciešami vēl vairāki desmiti miljonu latu. Taču tā ir visbūtiskākā investīcija valsts nākotnē! Valsts ilgtspējas vārdā mums vairs nav tiesību pieļaut, ka cilvēki atzīst, ka materiāli nevar atļauties bērnu.

Otrkārt, jārada fiskālie stimuli, kas dotu privilēģijas vecākiem ar bērniem. Valsts atbalstam jāpalielinās, ienākot ģimenē otrajam un nākamajiem bērniem. Jārada tādi nodokļu atvieglojumi, kas skaidri demonstrē, ka valsts atzīst – bērnu audzināšana ir visai sabiedrībai vajadzīgs darbs. 

Nereti vecāku vēlme veidot kuplāku ģimeni saskaras ar nepieciešamību atgriezties darbā, vairāk pelnīt, nezaudēt kvalifikāciju. Tādēļ trešajam pasākumu kompleksam jāiekļauj darba tirgus pielāgošanu tam, lai vecāki ērti varētu savienot bērnu audzināšanu ar profesionālo karjeru (daļēja noslodze, iespēja strādāt no mājām, bērnu dienas centri, iespējas atjaunot kvalifikāciju) Visefektīvākie risinājumi, manuprāt, rodami sarunās ar darba devējiem.

Vecākiem ar bērniem Latvijā jājūtas ērti arī sabiedrības un kultūras dzīvē. Tādēļ ceturtajam pasākumu kopumam jābūt vides pielāgošanai ģimenēm ar bērniem, radot gan iespējas kopā apmeklēt kultūras un atpūtas pasākumus, gan izmantot atbilstošus sabiedriskā transporta un citus pakalpojumus. Turklāt ģimenēm draudzīga vide vienmēr ir biznesam izdevīga. Šajā pasākumu kompleksā jāpiedalās arī sabiedriskajiem un privātajiem medijiem, radot bērniem kvalitatīva satura informāciju un izklaidi valsts valodā, kā arī ar lepnumu ceļot godā kuplās ģimenes.

Otrā, ar demogrāfiju saistītā negatīvā tendence, ir iedzīvotāju novecošanās. 2020.gadā Latvijā cilvēku vecumā virs 65 gadiem būs tikpat daudz, cik bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem. Gados vecāku cilvēku īpatsvara palielināšanās ir salīdzinoši jauns izaicinājums ne tikai Latvijā, bet arī daudzām citām pasaules valstīm.

Risinājums? Strādājošo lielāka atbildība, tai skaitā finansiālā, par savas pensijas lielumu. Noteikti jādomā par ierobežojumu atcelšanu cilvēkiem, ja viņi vēlas un spēj produktīvi turpināt darba gaitas arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Līdzīgi kā jauno vecāku atbalsta gadījumā, arī šeit jādomā par nestandarta risinājumiem nodarbinātības jomā. Turklāt nepieciešams aktīvs izglītojošs darbs, lai izskaustu vecuma diskrimināciju darba tirgū, kas ir visizteiktākā no diskriminācijas formām. Jāraugās, lai tiktu ievēroti likumi, kas to ierobežo.

Mums jāpielāgo sociālā vide “aktīvai novecošanai”. Ne tikai tādēļ, ka tā var samazināt izdevumus veselības aprūpes jomā. Cilvēki gados šodien bieži vien ir aktīvi, dzīvespriecīgi, gudri cilvēki, kas var dot daudz gan sabiedrībai, gan viens otram. Vecāku cilvēku integrācija sabiedriskās, izglītojošās un aprūpes aktivitātēs ir svarīgs valsts attīstības virziens. Ir jāveicina arī mūžizglītība, kas ļauj turpināt mācīties arī pēc darba gaitu beigām.

Trešā demogrāfijas negatīvā tendence ir migrācija.

Cilvēki no mazāk apdzīvotām un ekonomiski vājāk attīstītām Latvijas vietām dodas uz pilsētām, īpaši Rīgu. Pagaidām tas ir vāji pārraudzīts process, kas tieši ietekmē šo teritoriju ekonomisko aktivitāti. Jāatzīst, ka šobrīd nav skaidra redzējuma, kā mazināt migrācijas nelabvēlīgās sekas uz visas tautsaimniecības attīstību.

Cilvēki turpina aizplūst arī no Latvijas. Mums jāpanāk, lai izveidotos pastāvīgas saites ar tautiešiem ārpus Latvijas, piemēram, veicinot bērnu iesaisti Latvijas izglītības sistēmā, izmantojot digitālo līdzekļu iespējas, vasaras skolas, skolēnu apmaiņas programmas. Mums jārēķinās, ka arī turpmāk ārpus Latvijas dzīvos nozīmīgs mūsu pilsoņu skaits, kas ir patriotiski noskaņoti. Tādēļ nepieciešams darīt visu, lai neapgrūtinātu viņu pilsoņu pienākumu izpildi un viņiem būtu pieejami nepieciešamie Latvijas valsts institūciju pakalpojumi.

Turklāt ir daudz jomu, piemēram, profesionāli pakalpojumi, akadēmiska darbība u.c., kur iespējams iesaistīt tautiešus Latvijas procesos arī uz laiku – ar līdzdalību projektos un pētījumos.

Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, mums jāmudina aktīvie uzņēmēji atgriezties Latvijā.

Jāizveido informatīvi atbalstoša vide, lai piesaistītu talantīgos, uzņēmīgos cilvēkus darbam tepat Latvijā, tā ierobežojot labāko un aktīvāko prātu aizplūdi. Mainot augstākās izglītības finansējuma principus, jāveicina tas, lai uz ārzemēm studēt aizbraukušie jaunieši pēc mācībām un prakses atgrieztos Latvijā.

Mēs nevaram vienā mirklī apturēt nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences. Taču mums ir jāapzinās, ka katra iedzīvotāja pienesums valstij pašlaik un arī turpmāk kļūst aizvien nozīmīgāks!

Godātie klātesošie! Latvijas tauta!

Sākot pildīt savus amata pienākumus, viens no maniem solījumiem pašam sev bija – doties pie Latvijas cilvēkiem novados uzklausīt viņus un arī skaidrot notiekošo valstī.

Šajos gados esmu bijis 110 reģionālajās vizītēs. Protams, es apzinos, ka man nav burvju nūjiņas, ar kuru atrisināt visas uzklausītās problēmas, taču, ja esmu spējis kaut ko vērst par labu, panākt, lai cilvēku problēmas nonāk līdz Saeimai vai ministriem, tad esmu izpildījis Valsts prezidenta solījumu strādāt cilvēku labā.

Es vēlos pateikties visiem Latvijas ļaudīm par uzticēšanos, vēlmi paust savu viedokli par norisēm valstī, par apņēmību veidot labāku Latviju mums visiem. Es vēlos pateikties Latvijas tautai par apbrīnojamo pašaizliedzību un izturību šai valstij tik grūtajā laikā.

Patiecos visiem saviem atbalstītājiem un arī kritiķiem! Jūs man esat palīdzējuši gan ar labu vārdu, gan padomu, gan kritisku piezīmi.

Es vēlos pateikties arī par man doto iespēju strādāt savas tautas labā. Tas man ir liels gods un atbildība.

Esmu gatavs darbu prezidenta amatā turpināt. Daudz ir iesāktu darbu, kas veicami, daudz ir ideju, kā turpmākajos gados pilnveidot un padarīt labāku mūsu dzīvi Latvijā.

Dāmas un kungi!

Savas prezidentūras pirmajā termiņā apņēmos veicināt politisko un sociālo stabilitāti un izmantot savas amata pilnvaras, lai sekmētu izsvērtu lēmumu pieņemšanu. Par manām prioritātēm kļuva pastāvīga valsts varas dialoga ar sabiedrību veicināšana, valdības mudināšana veikt strukturālās reformas un atbalsts valdībai kritiskos brīžos, kad bija jāpieņem smagi un nepopulāri lēmumi.

Tas ir paveikts. Tagad ir jāstrādā, lai sasniegtu jaunus mērķus. Ir pienācis laiks pāriet no stabilizācijas politikas uz attīstības politiku.

Latvija nav liela valsts, bet tajā dzīvo spēcīga tauta. Es zinu, ka mēs varam izveidot modernu, 21.gadsimta Latvijas valsti.

Esmu pārliecināts, ka varam sabiedrības uzticību valstij un tās institūtiem palielināt no viencipara skaitļa līdz pārliecinošam vairākumam.

Esmu drošs, ka varam sasniegt reģionā labākos rādītājus pretkorupcijas indeksā. Ka varam nodrošināt mūsu ekonomikas stabilu un ilgtspējīgu izaugsmi līdz pat 5-6 procentu apjomā no iekšzemes kopprodukta. Ka mūsu tautsaimniecība var balstīties uz inovatīvām pieejām ražošanā un pakalpojumu sfērā un nevis uz palienētu naudu.

Es ticu, ka mēs varam pārlauzt negatīvo demogrāfijas tendenci, panākot, ka Latvijā ir vairāk dzimušo, nevis aizbraukušo vai mirušo. Ka varam panākt, lai mūsu cilvēki nedodas laimi meklēt svešumā.

Es ticu, ka varam izveidot labāko izglītības un veselības aprūpes sistēmu Eiropā. Latvija var kļūt par Baltijas reģiona līderi visos būtiskajos attīstības rādītājos.

Es ticu, ka Latvija var būt aktīva, zaļa, radoša un nacionāla Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kas veido attiecības ar pārējām valstīm uz savstarpējas cieņas un sadarbības principiem.

Tas nav viegls darbs, un to nevar paveikt dažos gados, bet mēs to spējam izdarīt, ja strādājam visi kopā.

Esmu gatavs visas savas domas un darbus turpmākos četros gadus veltīt šo mērķu sasniegšanai, jo, pavisam vienkārši, es mīlu Latviju!