Pirms došanās uz XIII Vispārējiem Dziesmu svētkiem ASV, kas norisinājās šogad no 4. līdz 8.jūlijam Milvokos un pulcēja vairāk nekā 3000 apmeklētāju, no dažādiem avotiem izskanēja ziņas, ka šie, iespējams, būšot pēdējie šāda veida svētki Amerikas Savienotajās Valstīs. Ļaudis runāja, ka neviens latviešu centrs ASV vairs neesot gatavs uzņemties šāda mēroga svētku rīkošanu. Un, spriežot pēc sarunām ar Milvoku Dziesmu svētku rīkotājiem, var saprast – kāpēc?

XIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku plānošana esot sākusies tūlīt pēc iepriekšējo svētku noslēguma Indianapolē un organizatoriskie darbi (sabiedriskā kārtā) noritējuši pieaugošā intensitātē jau kopš 2007. gada. Daudzu līdžsinējo sabiedrisko darbinieku spēki sāk izsīkt, savukārt jaunie baidoties uz saviem pleciem uzņemties šāda mēroga sarīkojumu organizēšanu.

Lai arī ASV Vispārējo Dziesmu svētku karogs nupat aizceļojis pie Kanādas latviešiem, kuri 2014.gadā Hamiltonā rīko XIV Kanādas Vispārējos dziesmu svētkus, tomēr ļoti grūti būtu noticēt, ka šis karogs aizceļojis turp uz neatgriešanos.

Pat ja Dziesmu svētku apmeklētāji stāsta, ka bagātīgās koncertu programmas lielākā daļa skatītāju esot bijusi vecāka gada gājuma ļaudis – bijušie trimdinieki, tomēr, ar Dziesmu svētku dalībnieka acīm raugoties, svētkos netrūka gados jaunu dalībnieku, kuri faktiski nodrošināja lielāko īpatsvaru no vairāk nekā 600 deju lieluzdevuma dejotāju. Un ņemot vērā to enerģijas lādiņu, ko šie latviešu izcelsmes ASV un Kanādā dzimušie jaunieši guva no līdzdalības šajos svētkos, ir grūti noticēt, ka šī enerģija nemeklēs jaunus ceļus un veidus, kā izpausties nākotnē.

Dziesmu svētku laikā bija vērojams, kā to dalībnieki un apmeklētāji kā tādi atomi saskārās viens ar otru, radot maģisku enerģētisku lādiņu. Daži satikās pēc gada, citiem tā bija atkalredzēšanās pēc 10, 20 vai pat 30 gadiem. Ik katru šādu satikšanos pavadīja apkampieni un siltu vārdu apmaiņa. Tomēr drīz pēc tam katrs atkal devās savā virzienā, lai paspētu uz kādu no daudzajiem Dziesmu svētku sarīkojumiem vai satiktu savus radus, draugus vai paziņas.

Jāpiebilst, ka Dziesmu svētku programma bija tik bagātīga, ka uz visiem sarīkojumiem paspēt nemaz nebija iespējams. Kaut ko priekš sevis varēja atrast gan dziesmu un deju, gan teātra un mākslas cienītāji, gan uzdzīves mīlētāji.

Viens no Milvoku restorāniem bija sagatavojis īpašu pārsteigumu – speciālu šim notikumam par godu sabrūvētu alu “Latvian Lager”. (Kā pastāstīja restorāna viesmīļi, šis divu mēnešu patēriņam domātais miestiņa daudzums ticis iztukšots trīs dienu laikā.) Latviešu klātbūtne Milvokos Dziesmu svētku nedēļā bija jūtama ik uz stūra. Par to liecināja virs galvenās Dziesmu svētku viesnīcas un pilsētas ielās izkārtie Latvijas karogi, kā arī visapkārt dzirdamā latviešu valoda.

Absolūts fizisko spēku izsīkums, bet emocionāls pacilājums bija stāvoklis, kas raksturoja ļoti daudzus Dziesmu svētkus dalībniekus nākamajās dienās pēc atgriešanās savās mājvietās. “Latviskās baterijas ir uzlādētas,” savas izjūtas raksturoja vairāki svētku dalībnieki. Savukārt sociālie mediji, tādi kā Facebook, pēcsvētku dienās pieredzēja īstu Dziesmu svētku fotogrāfiju pārsātinājumu, kur stundu pa stundai parādījās jauni fotouzņēmumi no svētku koncertiem un to aizkulisēm.

Kamēr Fox ziņu kanāls Milvokos četrās atsevišķās videoreportāžās iepazīstināja amerikāņu sabiedrību ar latviešu dziesmu svētku tradīcijām, tautastērpiem, dejām un rotas lietu gatavošanas prasmēm, tajā pat laikā Latvijas masu mediji par šo notikumu spītīgi klusēja. Šie svētki Latvijas masu medijiem bija kā nebijuši, ja neskaita ziņu aģentūras LETA izplatīto ziņu par grupas “Labvēlīgais Tips” uzstāšanos Dziesmu svētku dalībniekiem un Kultūras ministres Žanetas Jaunzemes Grendes plānoto uzrunu Dziesmu svētku kopkoru koncertā, uz kuru ministre aizkavēta lidojuma dēļ tā arī neieradās.

Lai arī šie svētki kārtējo reizi norādīja uz to, ka latvieši Latvijā un pasaulē dzīvo lielā mērā paralēlu, savstarpēji atrautu kulturālo dzīvi, tomēr tie nodrošināja arī vairākus nozīmīgus savstarpējās sakarsmes punktus, kas izpaudās caur Latvijas viesmākslinieku uzstāšanos dažādās Dziesmu svētku programmas daļās. Folkoras grupa „Iļģi“, koris „Ogre“, deju kolektīvs „Mārupieši“ un grupa „Labvēlīgais Tips“ kalpoja kā vēstneši no Latvijas. Kā norāda vairāki svētku apmeklētāji, šo mākslinieku klātbūtne palīdzēja celt svētku kopējo māksliniecisko kvalitāti.

Tik un tā Dziesmu un deju svētku dzīvo spēku un kritisko masu nodrošināja ASV un Kanādā dzīvojošie latvieši pirmā, otrā, trešā un pat ceturtā paaudzē, piesaistot arī dažu labu amerikāni un viesus no citām valstīm. Ja daļai dalībnieku un apmeklētāju šie bija n-tie Dziesmu svētki un šo svētku tradīcijas un rituāli tiem jau bija labi pazīstami, tad daudziem šie bija pirmie Dziesmu svētki ASV.

Nenoliedzami, ka ASV Vispārējie Dziesmu svētki nav tādi, ko varētu apmeklētības un mākslinieciskās kvalitātes ziņā salīdzināt ar Latvijā ik pa pieciem gadiem rīkotajiem Dziesmu un Deju svētkiem, kuru dalībnieki tiek atlasīti konkursa kārtībā, bet to vērtība slēpjas Amerikas latviešu spējā pēc 60 gadus ilgas dzīves svešumā vēl joprojām sapulcēties tik lielā skaitā un turpināt šo dziesmu svētku tradīciju un latvietības svinēšanu caur dziesmām un dejām.

Šo ASV Vispārējo dziesmu svētku vērtība slēpjas arī tajā sirdsegsmē, ko dziesmu svētku dalībnieki nesa līdzi katrā savā priekšnesumā. Ir jāizsaka vislielākā atzinība Milvoku dziesmu svētku rīcības komitejai, kas uzņēmās saorganizēt šo latviešu tautas salidojumu Amerikā un nodrošināja ļoti kvalitatīvu svētku norisi. Tas enerģijas lādiņš, kas nāca no dziesmu svētku dalībniekiem, mudina domāt, ka šī enerģija tik drīz neizsīks – tā dziesma vēl nav izdziedāta. Un tā deja vēl nav izdejota. Un, vadoties pēc enerģijas neizzūdamības likumiem, paredzams, ka svētki neizpaliks.  Tikai jautājums kādā formātā un kur?

With everything said and done, Latvia placed 10th at this year’s International Ice Hockey Federation (IIHF) World Championships. Victories against Germany and Italy as well as a goal differential advantage over Germany and Switzerland who finished with the same number of points was enough to propel Latvia from last year’s 13th place finish to 10th.

Despite the jump in the standings, Latvia’s loss to Norway and then Denmark which eliminated them from a quarter-final berth, stands out as a major disappointment. Likewise Latvia did not automatically qualify for the Winter Olympics in 2014 at Sochi. It will now have to host one of three final Olympic qualification tournaments in February 2013 and will have to win against France, Kazakhstan and a yet to be determined entrant to get there.

The performance of the team was criticized by Kirovs Lipmans, head of the Latvian Hockey Federation (LHF) at a press conference following Latvia’s final game and loss to Sweden. He made it clear that the team had not met its goal of a quarter-final spot and blasted Dinamo Rīga players who did not give it their best specifically naming captain Jānis Sprukts and one of the KHL’s top forwards Miķelis Rēdlihs. The impact of Dinamo Rīga on the National Team has been simmering for a number of years. Critics argue that before Dinamo Rīga, Latvia’s players would come to the World Championships ready to play and hungry in search of next year’s contract. Now, with well-paying jobs for about half the National Team during the season in Rīga almost guaranteed, their motivation at the World Championships has been questioned. Lipmans did compliment a group of younger players who came out and seized the moment.

Ted Nolan, first year Canadian head coach of the Latvian National Team echoed Lipman’s comments but refused to criticize anyone while complimenting Miks Indrasis, Māris Jučers, Koba Jass and Jānis Andersons as some of the new arrivals who performed. He pointed out that the National Team has a solid core of veterans and promising youngsters who can take Latvia to the next level with a proper long-term development plan.

Some of the players that will be a big part of Latvia’s hockey future were still in North America and could not make this year’s championships. That includes Kristians Pelšs, an Edmonton Oilers draft pick playing in Canada’s Memorial Cup junior championships and turning pro next season, Zemgus Girgensons, another junior playing in the United States and expected to go in the first round of the NHL’s draft this year which would be the highest ever for a Latvian and Artūrs Kulda, a rugged defenseman who was still playing in the AHL play-offs and was called up this season to the NHL’s Winnipeg Jets.

Whether Nolan comes back for a second year is a hotly debated question in Latvian hockey circles. He has gone on record saying that he loved the experience, liked working with the players, being in Latvia and Rīga and that he’d be willing to continue working with and developing the National Team. Others say that Nolan doesn’t understand the mentality of Latvian hockey or that Latvian hockey players are not ready for a Canadian and former NHL coach. Ultimately the decision will be with Lipmans and the Latvian Hockey Federation.

But Latvia will be back at next year’s championships to be co-hosted once again by Sweden and Finland. This year’s semi-finals and finals are being played in Helsinki while next year they will switch to Stockholm. Of note is that this will be Latvia’s 17th consecutive year at the top level of international hockey. Quite an accomplishment for a country that has less than 5,000 registered hockey players of all sizes and ages.

13.aprīlī Eiropas Komisijas pārstāvniecība (EKP) Latvijā sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju, Latvijas Universitāti un Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centru organizēja konferenci „Migrācija un identitāte: diasporas lomas stiprināšana”.

Tas, ka beidzot notiek starptautiska konference, kas veltīta diasporai un tās nozīmīgumam tautas un valsts ekonomiskajā un sociālajā attīstībā, nozīmē, ka šis svarīgais jautājums tiek aktualizēts un tam pievērsta vajadzīgā nozīme Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē. Tās ietvaros bija paredzētas uzstāšanās un diskusijas par emigrācijas un diasporas lomu ekonomikas attīstībā, sadarbību ar diasporu inovāciju, pētniecības un izglītības veicināšanā un citiem jautājumiem.

Viens no konferences idejas autoriem bija Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe, kas pēdējā gada laikā vērsis sabiedrības un valsts institūciju uzmanību uz diasporas lomas nozīmīgumu un tās pastiprināšanas nepieciešamību, jo: „Tādi politiskie notikumi kā valodas referendums labi parāda, ka daudziem rūp Latvijas liktenis un izbraukušie cilvēki nav pazuduši Latvijai. Šodienas Latvijas valsts izaicinājums ir veicināt to, lai Latviju atstājušie cilvēki nezaudētu saiknes ar dzimteni, bet, lai viņi arī atrastu iespējas aktīvi piedalīties savas tēvzemes attīstībā un – kāpēc gan ne – atgriezties tajā!”

Atklāšanā uzrunas sacīja Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka, Latvijas Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs un Latvijas Universitātes prorektors zinātņu jautājumos profesors Indriķis Muižnieks.

Konferences atklāšanas sesijā ar runu “Diaspora un dzimtene: cik daudz mums zināms?” uzstājās Hamburgas Starptautiskās ekonomikas institūta Migrācijas pētījumu grupas vadošais pētnieks, Pārdomu grupas par Eiropas nākotni loceklis, doktors Rainers Mincs (Rainer Münz). Doktors Mincs raksturoja diasporu vēsturisko veidošanos un dažādu valstu diasporu attīstību un nozīmi savas tautas sociālajā virzībā. Tika minēti lielo pasaules nāciju piemēri, kuros veiksmīga valsts un tās ārvalstīs dzīvojošās diasporas sadarbība šodien vērtējama kā sekmīgas ekonomiskās izaugsmes un savas nācijas kultūras un pašapziņas stiprināšanas paraugs. Pētnieks norādīja, ka lielu vai vēsturiski dalītu tautu piemēri ne vienmēr ir noderīgi mazākām nācijām, tomēr labas prakses un veiksmīgu ideju apzināšana un potenciāla apguve varētu būt labs pamats izdevušās attīstības sākumam.
Latvijas Universitātes un Žana Monē Izcilības centra veiktais konferences ievadrunu un doktora Rainera Minca runas “Diaspora un dzimtene: cik daudz mums zināms?” videoieraksts apskatāms http://www.lu.lv/par/mediji/video/lekcijas/2012/muncs/

Konferences trīs sesijas bija sadalītas pa svarīgākajām interešu sfērām. Pirmajā sesijā „Emigrācija un diasporas loma ekonomiskajā attīstībā” uzstājās Latvijas Republikas ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš uzsvēra, ka emigrēšanu no valsts jāuztver divējādi: valsts interesēs ir ekonomiskā attīstība, sekmējot dzīves līmeņa celšanos Latvijā, lai cilvēki būtu apmierināti ar dzīvi uz vietas, tomēr izbraukušo iedzīvotāju jauniegūtās iemaņas, prasmes un zināšanas var būt noderīgas valstij, abām ieinteresētajām pusēm veiksmīgi sadarbojoties.

Latvijas Ārlietu ministrijas Plānošanas grupas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe norādīja, ka dažādas Eiropas valstis emigrāciju piedzīvojušas ilgākā laika posmā dažādos ekonomiskās attīstības līmeņos. Latvijai šis vēsturiskais process tiek izdzīvots īsākā laika sprīdī. Tāpēc tagad nepieciešams pielikt pūles, lai pārvarētu esošās situācijas grūtības un tiktu galā ar izaicinājumu veiksmīgi sadarboties ar diasporu. Viens no iespējamiem sakaru uzturēšanas un sekmēšanas risinājumiem noteikti būtu internetā balstīta platforma, kas veidota uz esošu, aktīvu sociālo tīklu bāzes, iesaistot ieinteresētos cilvēkus, kas izbraukuši no valsts, un sniedzot viņus interesējošo informāciju un iespējami nepieciešamo atbalstu.

Īrijas emigrācijas un diasporas sadarbības pieredzē dalījās Īrijas vēstnieks Latvijā Aidans Kirvans (Aidan Kirwan), pastāstot par vēsturisko situāciju Īrijas iedzīvotāju izceļošanā un pasākumiem, kādus valsts veic, sadarbojoties ar īru diasporu visā pasaulē. Vēstnieks norādīja, ka abu valstu situācijas ir grūti salīdzināmas atšķirīgo mērogu dēļ, tomēr atzinīgi novērtēja Latvijas centienus darboties diasporas lomas stiprināšanā.
Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs klātesošos informēja par Latvijas iedzīvotāju emigrācijas vēsturi, norādot, ka, kaut gan tiek lēsts, ka no valsts trešajā emigrācijas vilnī kopš 1990.gada ir izbraukuši aptuveni 200 000 iedzīvotāju, tomēr dati par emigrējušo cilvēku skaitu ir diezgan aptuveni, jo ne visi ir oficiāli reģistrējušies mītnes valstīs, iespējams, sevi vēl aizvien uzskatot par valstspiederīgiem Latvijai.

Eiropas latviešu apvienības priekšsēdētājs Aldis Austers sniedza precīzus skaitļus par Eiropas latviešu organizētajām asociācijām un interešu kopām, norādot, ka Latvijas valstij ir ļoti būtiski politiski atzīt diasporas nozīmīgumu un apzināties, ka migrācija mūsdienās ir populāra un ka sāncensība starp valstīm par cilvēkresursiem kļūst arvien sīvāka. Tāpēc valstij jāatbalsta latviešu organizācijas ārvalstīs ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, jāveido un jāuztur tīklošanas iespējas sadarbībai ar diasporas pārstāvjiem un jāsadarbojas ar sociāli aktīvajiem emigrācijas pārstāvjiem.

Otrajā sesijā „Sadarbība ar diasporu inovācijas, pētniecības un izglītības veicināšanā” Latvijas Universitātes prorektors zinātņu jautājumos profesors Indriķis Muižnieks izklāstīja Latvijas Universitātes starptautiskās sadarbības pieredzi un aicināja talkā emigrācijas pārstāvjus sniegt savu ieguldījumu un zināšanas universitātes attīstībā.

Latviešu diasporas pārstāvis, uzņēmuma TechHub veidotājs Andris Bērziņš, dalījās savā personiskajā pieredzē, ko uzkrājis, dzīvojot gan Latvijā, gan ārpus tās, un atbalstīja vienotas internetā bāzētas platformas izveidi tautiešu iesaistīšanai, piesaistot Latvijas un emigrācijas tehniskos cilvēkresursus.

„Swedbank” galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks salīdzināja intelektuālā darbaspēka emigrācijas zaudējumus un ieguvumus no uzņēmēja viedokļa. Kazāks precīzi konstatēja prasības, kas jāīsteno, lai apturētu emigrācijas procesu, – jāpiedāvā darba iespējas un atbilstošs samaksas līmenis, jānodrošina infrastruktūra un iedarbīgas inovāciju platformas. Tika uzdots jautājums, uz ko jāatbild valstij, – kā to īstenot?

Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis iebilda M.Kazākam, kas savā runā minēja, ka Latvija pašlaik ražo darbaspēku citām valstīm, un norādīja, ka emigrējušie cilvēki jāuztver kā papildu resurss, kas ārvalstīs apgūst jaunu pieredzi un zināšanas, un tādējādi vai nu Latvijā, vai ārpus tās var būt noderīgi Latvijas ekonomikai, ja valsts vēlas un prot šo resursu izmantot.

Trešajai sesijai „Imigrācija, identitāte un integrācija” bija teorētiskāka ievirze. Tajā Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministra padomniece, Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centra eksperte Liesma Ose runāja par starpkultūru saskarsmi, cilvēku mainīgajām identitātēm un mūsdienu mobilo dzīves vidi.

Sabiedriskā politikas centra „Providus” Eiropas politikas pētniece Dace Akule raksturoja Latvijas valstī esošo situāciju migrācijas jautājumos – migrācijas politikas neesamību, nesen veidoto integrācijas politiku un sabiedrības noliedzošo un neizprotošo attieksmi pret integrāciju un tās norisēm.

Latvijas Republikas Saeimas deputāts Valdis Liepiņš arī norādīja, ka Latvijā vēl daudz darāmā gan integrācijas sfērā, gan potenciālo repatriantu reintegrācijas jautājumos. Deputāts uzskaitīja konkrētu darbību secību, kas būtu jārealizē, lai uzlabotu esošo situāciju: jāveido repatriācijas centri, izmantojot diasporas sakarus un personiskos kontaktus, jānodrošina nodarbinātība; jāveido imigrantu uzturēšanās centri, kur jāapmierina šo cilvēku pamatvajadzības, vienlaikus piedāvājot tiem intensīvus latviešu valodas apguves kursus. Visu norādīto darbību pamatā ir pēc iespējas ātrāka un sekmīgāka iebraucēju vai atpakaļatbraucēju integrēšanās sabiedrībā un iekļaušanās ekonomiskajā apritē.

Savā pozitīvajā pieredzē par integrāciju Latvijas sabiedrībā dalījās Hosams Abu Meri – Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda izpildes padomes biedrs, kurš ieradies no Libānas un Latvijā dzīvo jau 20 gadus.

Starptautiskās konferences noslēgumā Eiropas Komisijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka un Latvijas Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe uzsvēra, ka ir patiesi gandarīti par konferences norisi un visu tajā iztirzāto jautājumu aktualizāciju Latvijas sabiedrībā un politiskajā vidē.

Šķiet, ka valsts pārstāvji tiešām sāk apzināties problēmas nozīmīgumu un masveida emigrācijas iespējami negatīvās sekas. Starptautiska konference par šiem jautājumiem, nenoliedzami, ir nozīmīgs solis sabiedrības viedokļa veidošanā un politiskās gribas mudināšanā ko mainīt esošajā situācijā. Ļoti svarīgs un apsveicams ir gan ekonomikas ministra, gan izglītības un zinātnes ministra sabiedriski paustais viedoklis par to, ka diaspora un emigrēšana ir svarīgi jautājumi, kas prasa uzmanību un risinājumu. Gadiem ilgi ārpus Latvijas darbojošās sabiedriskās organizācijas ir mēģinājušas panākt šo uzmanību, norādot, ka jāreaģē pēc iespējas ātrāk, ka laiks iet un jaunā paaudze izaug ārzemēs, bieži vien tikai kā latviski indivīdi bez piesaistes valstij, tikai ar vairāk vai mazāk entuziastisku vecāku centieniem.

Sabiedriski un politiski nozīmīgu personu piedalīšanās konferencē vien nenozīmē, ka lietas sāk sakārtoties. Tomēr jāatzīst, ka par tām sākts runāt. Tas nav maznozīmīgi, tomēr nepietiekami. Ārpus Latvijas esošā latviešu sabiedrība noteikti gaida valsts rīcību, kas sekotu konferencē paustajām idejām un sniegtu konkrētas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, – kā valsts rūpēsies par saiknes nodrošināšanu ar no Latvijas aizbraukušajiem latviešiem, kā palīdzēs nodrošināt latvisko identitāti un kā radīs piemērotus apstākļus, lai tie, kas vēlas atgriezties, to varētu izdarīt pēc iespējas vienkāršāk? Tad, kad šiem jautājumiem būs atbildes, kam sekos konkrēta rīcība, nenoliedzami, ka vairākos aspektos ieguvējas būs visas iesaistītās puses: gan valsts, gan tās iedzīvotāji, gan citās zemēs dzīvojošie Latvijas valstspiederīgie, gan repatrianti.

Viss Latvijas Universitātes Žana Monē Izcilības centra veiktais konferences videoieraksts un dalībnieku prezentācijas aplūkojamas Latvijas Universitātes arhīvā: