A new retrospective exhibition titled “Evalds Dajevskis: Place, Art and Identity,” opening October 3 at the Art Space in the Embassy of Latvia in Washington, United States, explores Dajevskis’ artistic expression at different periods over his lifetime. It also interprets 20th-century events that shaped his life and molded his identity, as an artist in Latvia, postwar Germany, and the United States. 

The Latvian artist Evalds Dajevskis (1914-1990) lived between two watershed events of the 20th century: the beginning of World War I in August 1914 and the collapse of the Soviet Union, when Latvia regained its independence.

The exhibit, developed by his son, Peter Dajevskis, kicks off a two-year farewell tour of Evalds Dajevskis’ art in the United States.  At the end of the tour, the collection will reside permanently at the Liepaja Museum, where a 100th-anniversary exhibit in 2014 will celebrate the artist’s life and career and the new home for his works.

The exhibit will offer audiences, both in the United States and Latvia, the opportunity to gain insights on Evalds Dajevskis as an artist and on his art within the historical context of major 20th -century events.  The personal accounts go back to Evalds Dajevskis’ childhood days living outside St. Petersburg, Russia, and moving to his grandfather’s farmstead near Valka, located in northern Latvia close to the border with Estonia.  The exhibit explores Dajevskis’ work on an artistic level but also in terms of his contributions to sustaining Latvian heritage, in Germany’s displaced persons camps, and within the multi-cultural American setting in which he lived for over half of his life.  As part of the opening day program at the Embassy, Peter Dajevskis will present a lecture describing his personal journey of discovery as he sought the stories and the places where his father once lived and worked over the course of the 20th century.

Peter Dajevskis’ approach to his father’s career is from a cultural geographer’s perspective. He addresses thirty-four pieces from his personal collection of paintings.  He looks at his father’s artistic roots in the ancient traditions, vernacular architecture, and folkways of the ancient Baltic peoples. With Evalds Dajevskis paintings and set designs as a source for reflection, Peter Dajevskis examines his father’s experience as a displaced person as well as during other significant moments of the 20th century.  The collection on display reveals Evalds Dajevskis’ contribution to the creation of a traveling theater that performed throughout western Germany’s displaced persons camps during the post-World War II era.  For instance, the scenography that Dajevskis produced for the Latvian Theater of Meerbeck reflects the important role that the arts played during those years to sustain the human spirit and to help the Latvian community maintain its identity over the course of six long years in refugee camps. 

The exhibit also looks at the artist’s portrayal of New York City landscapes after he immigrated to the United States in 1951.  His paintings reflect his connection to an entirely new and dynamic environment.  The visitor can also see the artist’s 1952 set designs for the Michael Myerberg film production of Humperdinck’ opera Hansel and Gretel.  The conceptual designs for the film’s sets, along with interpretive materials, address the traditional Latvian folk motifs that Dajevskis brought to this American film.  After 1956, when Dajevskis was admitted as a member of the United Scenic Artists union, he became active in scenic painting for Broadway plays, ballet, and opera at the Lincoln Center. During this time period, Evalds Dajevskis also designed numerous stage sets for the American Latvian Theater, which traveled to émigré audiences along the east coast and throughout the Midwest. 

In still another section of the exhibit, Peter Dajevskis explores the artist’s response to the city of Riga under Soviet rule.  Dajevskis visited the city in 1988 after having been denied a return to his native country for over 53 years. Completed in 1989, his painting The Old Gates was probably Evalds Dajevskis most political work, as it addressed the devastating impact of Soviet occupation on his own life and that of his countrymen. 

Whether he sketched in displaced persons camps or on the streets of Riga during the last years of Soviet occupation, Dajevskis interpreted the times and places he knew according to his own unique understanding.  He even connected with places in the universe that were not so immediate to him—such as the moon.  During the 1960s, with the space race on and the Apollo program constantly in the news, he began to reflect on the moon’s extraordinary place in human history.  He became concerned that the legacy of the moon as known through the ages in legends, stories, music or children’s rhymes would be changed forever when man landed on the moon.  He felt that the notion of the romantic moon would be gone forever. Dajevskis decided that it was time to paint a final “portrait” of the moon as he knew it.

For this exhibition, an interpretive smart phone “app” is available to visitors.  It features a guide to the exhibit and personal commentary by Peter Dajevskis about the motivation and stories behind his father’s art.  Reproductions of many of the works on display can be obtained at:

http://www.requestaprint.net/artist/gallery.php?gallery_id=19

Proceeds from sales will help cover exhibit development costs and expenses associated with shipping of the painting collection to Latvia.

The Embassy of Latvia Art Space is located at 2304 Massachusetts Ave., NW Washington, DC:

http://latvia-usa.org/exevdapartan.html

The exhibit will be open 12:00 p.m. – 6:00 p.m.

Thursdays: October 4, 11, 18, 25 and November 8, 15

Saturdays: October 6, 13, 20, 27 and November 3, 10, 17

Tuesdays: October 9, 16, 23, 30 and November 6, 13

and final day Sunday: November 18.

Seko Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa uzruna Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 67.sesijā 2012.gada 26.septembrī.

Prezidenta kungs, ekselences, dāmas un kungi!

Ģenerālsekretāra kungs! Es vēlos Jums izteikt atzinību par Jūsu nesavtīgo darbu, vadot Apvienoto Nāciju Organizāciju un tās sekretariātu tā, lai tiktu realizēta organizācijas misija un īstenoti tās uzdevumi.

Šo augsta līmeņa debašu tēma ir ļoti aktuāla. Apvienoto Nāciju Organizācijai pieder vadošā loma konfliktu risināšanā mierīgā ceļā. Tai ir likumīgs un institucionāls ietvars šim uzdevumam.

Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis ir apņēmušās ievērot hartā ietvertos principus. Tāpēc konfliktu risināšana mierīgā ceļā galvenokārt ir atkarīga no nacionālo un starptautisko organizāciju līderu apņemšanās. Tikai tad, ja viņi ir stingri apņēmušies, Apvienoto Nāciju Organizācija un citas starptautiskas organizācijas un institūcijas ir spējīgas pieņemt lēmumus un rīkoties.

Vēlos runāt par dažiem konkrētiem izaicinājumiem, kas prasa starptautiskās sabiedrības stingru gribu un izšķirošu rīcību.

Sīrijas konflikts apdraud drošību un stabilitāti visā reģionā un aiz tā robežām. Latvija aicina visas Drošības Padomes dalībvalstis paust stingru politisko gribu vienoties un atrisināt šo krīzi. Nevainīgu cilvēku dzīvības ir jāaizsargā!

Masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanās ir viens no nopietnākajiem globālajiem draudiem. Starptautiskajai sabiedrībai jābūt vienotai savā apņēmībā to novērst.

Latvija ir nopietni norūpējusies par Sīrijas ķīmisko ieroču krājumu iespējamo izmantošanu.

Izsakām nožēlu par progresa trūkumu dialogā ar Irānu par tās kodolprogrammu. Mēs uzskatām, ka tai pilnībā jāsadarbojas, lai tiktu noskaidroti visi problemātiskie jautājumi.

Mēs aicinām stiprināt centienus panākt Kodolieroču neizplatīšanas līguma un tā Rīcības plāna mērķu sasniegšanu. Šajā sakarā mēs atzinīgi novērtējam Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas spertos soļus pretim globālam atbruņošanās procesam un politikas caurskatāmībai. Mēs ceram, ka tas samazinās paļaušanos uz kodolieročiem kā drošības garantu.

Tāpat Latvija apsveic Otrās pārskata konferences panākto vienprātību par kājnieku ieročiem un vieglajiem strēlnieku ieročiem. Mums jāpieliek visas pūles, lai jau tuvākajā nākotnē atrastu risinājumus attiecībā uz Ieroču tirdzniecības līgumu.

Latvija atbalsta aizvien aktīvāko lomu, ko spēlē reģionālās organizācijas, kā piemēram, Āfrikas Savienība un Arābu līga, mierīgā konfliktu risināšanas procesā.

Arī Eiropas reģionālās organizācijas ir cītīgi darbojušās, lai risinātu ilgstošus konfliktus Eiropā.

Mēs redzam pozitīvas politiskā risinājuma tendences Piedņestrā, Moldovā. Tomēr risinājums var būt ilgtspējīgs tikai tad, ja tiks izvests ārvalstu karaspēks. Starptautiska Miera uzturētāju misija ar starptautisku mandātu varētu būt racionāls tālākais ceļš.

2008.gada Gruzijas konflikta sekas vēl ilgi ietekmēs drošības situāciju reģionā. Eiropas Savienības novērošanas misija Gruzijā šobrīd ir vienīgais starptautiskais spēlētājs, kas seko Sešu punktu vienošanās ievērošanai. Pilnvērtīga piekļuve okupētajām teritorijām veicinātu noturīgu attīstību. Papildus tam būtu nepieciešams atjaunot Apvienoto Nāciju Organizācijas tiešu klātbūtni Gruzijā.

Mēs joprojām esam norūpējušies par augošo incidentu skaitu Kalnu Karabahā. Konfliktējošajām pusēm būtu jāatturas no naidīgas publiskās retorikas un būtu jākoncentrējas uz uzticību veicinošiem pasākumiem. Būtu jāizvairās no plašām militārajām mācībām šajā nestabilajā reģionā.

Afganistāna jau vairāk kā dekādi ir bijusi pasaules uzmanības centrā. Mēs ticam, ka starptautiskā sabiedrība ir stingri apņēmusies palīdzēt Afganistānas valdībai stiprināt valsts publisko administrāciju un Nacionālos drošības spēkus.

Latvija turpinās savu līdzdalību Eiropas Savienības un NATO misijās Afganistānā. Mēs plānojam piedalīties misijās arī pēc 2014.gada. Bez tam Latvija nodrošinās finansiālu ieguldījumu starptautiskajā fondā, lai atbalstītu Afganistānas Nacionālos drošības spēkus.

Afganistānas nākotne ir cieši saistīta ar ekonomisko attīstību un reģionālo sadarbību. Mēs aicinām Centrālāzijas valstis pilnvērtīgi iesaistīties diskusijās par reģiona nākotni.

Afganistānai ir potenciāls kļūt par reģionālu transporta un tranzīta mezglu. Izmantojot līdzšinējo pieredzi, Latvija kā Ziemeļu Apgādes tīkla izejas punkts, jau ir iesaistījusies Afganistānas ekspertu apmācībā transporta un narkotiku apkarošanas jomā.

Globālā ekonomika un finanšu krīze liek līderiem koncentrēties uz tūlītējiem tās pārvarēšanas pasākumiem, bieži vien novēršot uzmanību no ilgtermiņa globālajiem izaicinājumiem. Tomēr, neskatoties uz pozitīvām tendencēm, pasaules ekonomika joprojām ir nestabila.

Latvija atbalsta visus centienus stabilizēt situāciju Eirozonā un nesen spertos soļus, lai to nodrošinātu.

Pieliekam pūles, lai Latvija sniegtu pienesumu un būtu daļa no risinājuma globālajai ekonomiskajai stabilitātei. Latvijas IKP ir audzis vairāk par 5,5% pagājušajā gadā, un šī pozitīvā tendence turpināsies arī šajā gadā. Pagājušajā desmitgadē esam sasnieguši ievērojamu progresu gan ieņēmumu ziņā, gan strukturālās konverģences procesā. Pārvaldības un ekonomisko struktūru kvalitāte Latvijā ir atbilstoša un pielīdzināma Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm. Pieredze, ko Latvija ir guvusi pārejas procesā un izšķirošo reformu īstenošanā, palīdzot pārvarēt neseno krīzi, ir tas, ar ko esam gatavi iekļauties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā tās turpmākajā paplašināšanās kārtā.

Kopumā, Latvija pēc krīzes ir kļuvusi stiprāka, ar uzlabotu konkurētspēju, sabalansētu ekonomiku un labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, tādējādi labi sagatavojusies nākamajam izaugsmes ciklam. Svarīgi uzturēt un saglabāt veselīgas ekonomikas ilgtspēju līdztekus integrācijas procesam Eirozonā. Latvija uzskata, ka sarežģījumus ir pārvarami, un tiecas ieviest eiro 2014.gadā.

Starptautiskā drošība un miers ir cieši saistīti ar diviem citiem Apvienoto Nāciju Organizācijas pīlāriem – attīstību un cilvēktiesībām.

Latvija atbalsta augsta līmeņa paneļa par Attīstības programmu pēc 2015.gada izveidošanu. Mēs esam gandarīti, ka Eiropas Savienības attīstības komisārs Andris Piebalgs ir no Latvijas un piedalīsies šī paneļa darbā.

Šī brīža ietvars Tūkstošgades attīstības mērķiem ir atjaunojis globālu rīcību attiecībā uz attīstību un uzlabojis tā efektivitāti. Latvijas Eiropas Savienības prezidentūra 2015.gadā vērtēs sasniegto progresu un aktīvi iesaistīsies procesā par attīstības ietvaru pēc 2015.gada. Tam jābūt vērstam uz cilvēkiem, mērķtiecīgam, ar noteiktu laika ietvaru un skaidram.

Pēdējo gadu laikā mēs esam pieredzējuši, ka daudzās valstīs pieaug to cilvēku skaits, kas pieprasa brīvību un taisnīgumu.

Starptautiskajai sabiedrībai ir jāatbalsta šie centieni. Mums jāpalīdz veidot stabilas demokrātiskas institūcijas un tiesiskumu, jo mēs ticam, ka cilvēktiesību ievērošana, laba pārvaldība un iekļaujošas ekonomikas attīstība palīdzēs novērst konfliktu rašanos nākotnē.

Latvija piedalās kapacitātes stiprināšanā vairākās valstīs, kurās pašlaik notiek konflikts vai tas nesen beidzies. Mēs aktīvi atbalstām pārejas perioda valstu centienus stiprināt tiesiskumu.

Mēs atzinīgi vērtējam, ka šie jautājumi tagad ir daļa no Ģenerālsekretāra Piecu gadu rīcības plāna, un mēs esam apņēmušies tos realizēt īstenot.

Latvija uzskata, ka ekonomiskā un sociālā attīstība gūs labumu no atvērtās pārvaldes principu ieviešanas. Pilsoniskā sabiedrība Latvijā aktīvi piedalās lēmumu pieņemšanas procesā visos posmos un līmeņos.

Latvija pilnībā atbalsta spēcīgas un efektīvas ANO Cilvēktiesību padomes darbu. Mēs esam izvirzījuši savu kandidatūru 2014.gada Padomes vēlēšanās.

Lai ietu kopsolī ar moderno pasauli, Apvienoto Nāciju Organizācijai ir jāmainās. Ir pienācis laiks sākt reālas sarunas par Drošības padomes reformām. Mēs atbalstām Padomes dalības paplašināšanu gan pastāvīgo, gan nepastāvīgo locekļu kategorijā. Jebkuram Drošības padomes paplašināšanās variantam jāietver vismaz viena jauna nepastāvīgā vieta Austrumeiropas valstu grupai.

Prezidenta kungs!

Pasaule atrodas vētrainā laika posmā, par ko liecina nesenie varmācīgie notikumi Tuvajos Austrumos.

Mēs stingri nosodām uzbrukumus diplomātiskajām misijām vairākās valstīs un uzskatām, ka tie nav pieļaujami. Latvija pilnībā atbalsta biedrošanās brīvību un tiesības rīkot miermīlīgas demonstrācijas. Mēs izsakām nožēlu par jebkuru mēģinājumu izmantot reliģiju ekstrēmisma un vardarbības kurināšanai.

Tolerancei un cieņai pret mūsu atšķirībām ir izšķiroša nozīme konfliktu un vardarbības novēršanā gan mūsu pašu, gan starptautiskajā sabiedrībā.

Noslēgumā, dāmas un kungi, Latvija cer uz rezultatīvu Ģenerālās Asamblejas 67.sesiju. Risināsim problēmas ar patiesu politisko gribu!

Paldies, Prezidenta kungs!

Gadu atpakaļ jutos, kā pēdējā (un vienīgā) mohikāne, kuru uztrauc sašķeltā izglītības sistēma, bet tagad lietas mainās. Tas, kas likās normāls un neizbēgams, tagad tāds vairs nešķiet.

Lai saprastu, kā veidojās šodienas segregētās izglītības sistēma Latvijā, ir jāatgriežas divdesmit gadu pagātnē 90.gados, kad Eiropas politiskā domā drudžaini meklēja mehānismus, kas uz karstām pēdām ar nemilitāriem līdzekļiem mazinātu bruņota konflikta iespējas. Miera nodrošināšana ar militāriem instrumentiem tika nodrošināta, bet ar to nepietika un bija jāmeklē papildus iespējas, kas konfliktam neļautu uzliesmot. PSRS bija beigusi eksistēt, Dienvidslāvijas karš gāja uz beigām.  Bija jauna, multilaterāla struktūra – Eiropas Drošības un Sadarbības organizācija, kura bija šo drošības instrumentu meklējumos.

Tādejādi starp Latvijas dezintegrētas izglītības arhitektiem nokļuva pirmais EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu lietās Makss Van Der Stūls. Latvija bija viena no valstīm, ar kurām komisārs strādāja „klusās diplomātijas” ietvaros. EDSO 1996. gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie Raksti. Rekomendācijas piedāvāja segregētu izglītības sistēmu ar bilingvālu valodas apmācību. Hāgas Rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu – Serbijas un Krievijas nekaitināšanai. 

Hāgas rekomendācijas Van der Stūla mandātu apraksta sekojoši: “Viņa uzmanība pirmkārt ir fokusēta uz situācijām, kurās iesaistītas personas, kas pieder pie nacionālām/etniskām grupām, kuras sastāda skaitlisko minoritāti vienā valstī, bet vienlaikus sastāda arī skaitlisko vairākumu otrā valstī, tādejādi izraisot katras valsts valdības interesi un radot potenciālu starpvalstu spriedzes avotu.” Tulkojot cilvēciskā valodā – segregēta izglītība, tiek ieviesta, lai agresorvalsts netiek kārdināta izmantot bruņotu spēku.

Tā ir mana liriskā atkāpe, lai iznīcinātu mītu par rūpēm par visu zemju minoritāšu labklājību.

Netika ņemts vērā, ka bijušā valdošā etniskā grupa, kura pēkšņi kļuvusi par minoritāti ir caurskalota ar citu ideoloģiju un vēsturisko mitoloģiju. Nebija izvērtēti potenciālie riski, ko šāda automātiska izglītības segregācija izraisīs nākotnē. Valdošā etniskā grupa, kas piepeši bija kļuvusi par minoritāti, palika tajā pašā skolu sistēmā ar vēlākām modifikācijām.

Latvija izvēlējās nodrošināt valsts apmaksātu izglītību ne tikai bijušajai valdošajai nācijai, bet veselam sarakstam citu minoritāšu. Tas bija neparasti Eiropai, dārgi, jauki, bet segregācijas mazināšanai tas neko nedeva. Gravitācijas mehānisms saglabājās un šo skolu beidzēji ārpus skolas un ģimenes vides pievienojās krievvalodīgajai, retāk latviešu pasaulei. Tas bija dabiski – liela Latvijas iedzīvotāju grupa bija ieradusies vēsturiski pavisam nesen, un labticīgi ticēja visām impērijas priekšrocībām. Tā bija grupa ar jauktu etnisku identitāti, kas socializēja krieviski un nekad nebija jutusies kā minoritāte. Latvijas teritorijā PSRS laiku minoritāte, proti, latvieši apmainījās lomām ar mažoritāru masu. Tas bija abpusēji traumējoši. Lomu maiņa abām pusēm uzlika jaunus pienākumus un tiesības, ko neviena no tām nav spējusi pieņemt un realizēt.

EDSO pieeja izglītībai pēc 2002. gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010. gada nemieriem Kirgīzijā ir mainījusies. Hāgas rekomendācijas tiek komentētas kā viedoklis, kurš tikai pausts konkrētos laikmeta apstākļos. Van Der Stūls 1995 gadā uzsvēra, ka „izglītība ir ļoti svarīga, lai saglabātu un padziļinātu nacionālo identitāti”. Pašreizējais Augstākais komisārs minoritāšu jautājumos Kurts Volebeks šogad, Skopjē Maķedonijā, Maķedonijas parlamentā sevi sauca par „integrētās izglītības čempionu” un uzsvēra, ka ir vajadzīgas kopīgas skolas. Citēju – „separētām skolām ir tieksme saglabāt etniskos steroetipus un aizspriedumus. Mums jārada kopīga telpa jauniešiem”. 

Tomēr ir redzams, ka uz Latviju tik veselīgās Volebeka rekomendācijas pagaidām nav tikušas attiecinātas.  Varam paši izteikt minējumus, kādēļ, jo konflikta atražošanas mehānismi sadalītā izglītības sistēmā visur darbojas vienādi.

Tomēr domāju, ka ar izdzīvošanas instinktu apveltītai nācijai nevajag Volebeku vai Van Der Stūlu, lai zinātu, kas ir jādara. Protams, Krievijas politikas revanšistiskajiem spēkiem ir svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze. Bet šo jauno paaudzi Latvija viņiem ir pati uzdāvinājusi. Visupirmām kārtām segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pastāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskājā vidē, kura intelektuāli nekritiski barojās no 90. gadu neoliberālās domas. Cilvēki veidoja savas akadēmiskās un profesionālās karjeras, īpaši cerot uz siltiem ministriju krēsliem Latvijā un vēl siltākiem krēsliem Eiropas institūcijās. Tiem, kuri vēl joprojām uzskata, ka segregēta izglītība ir Latvijas valsts vēsturiskais mantojums, gribas atgādināt, ka kādreiz vēsturiskais mantojums bija arī sausās atejas un mazgāšanās vienreiz nedēļā.

EDSO Augstākā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos institūcija, izslimo segregēto skolu slimību, bet Latvija, kura kādreiz steidzās Hāgas rekomendācijas izpildīt izcilā veidā, kļūstot par segregēto skolu teicamnieci, šobrīd izbauda segregācijas traģismu.

Latvijā mēs esam dažādi: reliģija, kultūras un vēstures mantojums; vēstures interpretācija. Mediju telpa ir sadalīta. Latviskā mediju telpa, pateicoties savdabīgajai Latvijas likumdošanai un valsts attieksmei atrodas uz izmiršanas robežas, Tā ir neliela valstī pieejamās informatīvās telpas daļu. Saglabājas un padziļinās segregācija darba vietās, jo segregētās skolas ir jau beigusi jauna paaudze, kura mēģina palikt savā dabiskajā etniski sadalītajā komforta zonā.

Vajadzība saglabāt skolā pierasto krievvalodīgo vidi ir radījusi jaunu diskriminēto grupu.  Tā ir „politiski nekorekta” un Latvijas Cilvēktiesību aizstāvji par šo fenomenu kautrīgi nerunā. Tiek diskriminēti latviešu skolu beidzēji.

Darba sludinājumos tiem, kuru krievu valodas zināšanas nesasniedz dzimtās latviešu valodas zināšanu prasmi, proti, jaunās paaudzes latviešiem, tiek piedāvāti mazliet vairāk par pusprocenta no darba tirgus iespējām. Gandrīz visos sludinājumos krievu valoda tiek prasīta labā līmenī, proti, līmenī, kurā šo valodu latviešu skolās nepasniedz. 

Krievu skolas patlaban sagatavo darbaspēku reālajam darba tirgum turklāt pilnīgi par valsts līdzekļiem, bērnu vecākiem nemaksājot neko, faktiski veidojot priviliģētu skolu sistēmu. Kamēr jaunietis no Latvijas provinces nesekmīgi meklē darbu savā dzimtajā vietā un Rīgā, krievu skolu beidzēji šo laiku var sākt izmantot praksei vai reālam darbam, iegūstot daudz labāku karjeras attīstības atspērienu. Tas nodrošina jaunu fenomenu – nākotnes profesionālā elite būs krievu skolu beidzēji.

Tostarp lauku reģionos un internetā darbojas kriminālas rekrutētāju grupas tieši šīs latviski runājošās grupas iesaistē gan cilvēktirdzniecībai, gan kriminālās aktivitātēs. Latvijas Cilvēktirdzniecības apkarošanas eksperti brīdina, ka 95% no upuriem ir latvieši, vecumā no 18 līdz 21 gadam.

Krievu valodas prasība darba vietās visbiežāk nav saistīta ar darba raksturu. Tā ir etniskās komforta zonas saglabāšanas prasība. Cilvēki turpina savu skolā pierasto etniski sadalīto vidi tālāk savās darba vietās. Latviešu valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties.  Krievu skolas ir bagātīgi appludinātas ar Krievijā izdotām mācību, vispirms jau vēstures, grāmatām. Valodas mācīšana segregētā,  ideoloģiski pretrunīgā sistēmā, neatrisina problēmu. Ir radīta stikla siena, kas padara karjerpotenciālus darbus ārpus valsts sektora grūti jaunajiem latviešiem grūti pieejamus. Ārpus mediju, izglītības, kultūras un nelielā valsts darba tirgus latviešu jaunietim iegūt darba iespējas ir niecīgas. Tas ir kā ledus gabals no ‘’Nāves ēnā”, kurš kūst aizvien mazāks.

Vienīgā kopīgā, 21. gadsimta Eiropai piemērotā, nediskriminējošā un vienojošā platforma ir izglītība. Neko oriģinālāku piedāvāt nevar. Izglītība ir institūcija, ko lieto kritiskā cilvēku masa. Tie nav beisbola klubi, hokeja klubi un kopīgie māla putniņu apkrāsošanas pulciņi. Tas nav birums ar sīkprojektiem, ko par Eiropas naudu finansē kāda ministrija.

Gan tiem, kas par to sapņo, gan tiem, kas ar to baida jāsaka, ka skolas asimilāciju nerada. Ir daudz spēcīgu identitāšu platformu – ģimene, kultūra, vēsture, reliģija, mediji, valoda. Skola ir tikai viena no identitāšu platformām, bieži vienīgais kopīgais ķieģelītis visu citu daudzo, individuālo ķieģelīšu vidū. Ja to izņems, siena var sabrukt.

Segregēta izglītība var likties ērta uz brīdi, bet tai ir pārāk daudz neglītu seku gan attiecībā uz bērna, gan valsts nākotni. Bērniem būs jadarbojas etniski jauktā vidē un ir godīgi viņus šai videi sagatavot laicīgi. Saprātīga nacionāla valsts neveido neveselīgu situāciju ar paralēlām pasaulēm vienā ģeogrāfiskā teritorijā.

(Šis ir teksts runai, kas tika sniegta 2012. gada 7. septembrī Izglītības konferencē “Izglītība, kas vieno”).

———————————————————————

http://www.osce.org/hcnm/32180  The Hague Recommendations Regarding the Education Rights of National Minorities
http://www.osce.org/hcnm/88054 Address by Knut Vollebaek, OSCE High Commissioner on National Minorities to the Parliamentary Committee on Inter-Community Relations
  http://www.ir.lv/2012/5/17/segregetas-izglitibas-laika-bumba
  http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/19818-cilvektiesibu-komisija-fiktivo-laulibu-problema-jarisina-nekavejoties