Latvian Youth Festival (JDs) in Adelaide – interview with Anita Butcher

First, for those who don’t know much about “Jaunatnes dienas” – what’s this festival all about and what can one expect to experience at this Festival?

The 34th Jaunatnes Dienas festival (JD’s), is a youth festival taking place in Adelaide, South Australia this month. The festival promotes Latvian culture and is all about Latvian youth from around Australia coming together and sharing their heritage. It is a celebration of all things Latvian, including singing, dancing, performances, food, drinks and good company.

How often does the Festival take place?

The festival takes place every two years.

Is it only a youth festival – or will the “oldies” be able to enjoy the events as well?

Although it is labelled a youth festival, the Jaunatnes Dienas are for everyone! A lot of the performances will be featuring youth and are a great opportunity for the older generations to come and see the next wave of Australian Latvians continue their culture. We also have a variety of events to suit all ages.

What is this year’s theme?

This year’s theme is the horse. References to the horse, it’s strength, courage and power are quite common in Latvian folk culture, and so that is why we have gone with it as our theme.

Will there be any guests from Latvia this year?

We are fortunate enough to have the Latvian singing group, ‘Latvian Voices’ joining us as special guests at JD’s this year. They will be serenading us throughout the festival.

What events do you have planned for the Festival? Please share some of the highlights.

There is a full program planned for the festival this year! Just a few highlights include the folk dancing concert at Scott Theatre, which will showcase the Latvian folk dancing groups from around Australia; the Latvian Voices concert; and the Youth Choir performance.

Will there be any new events that have not been part ofthe festival before? Or possibly a different approach to an event?

The jauniešu koris is a new concept that will bring together Latvian youth choirs from around Australia, to perform as one. Under the direction of Anita Laurs, we have all been rehearsing the same songs in our respective cities, so that we can combine for the performance. Another new event, ‘Zem zvaigžņu segas’ will be run this year, which will be a great chance for the Latvian youth from around Australia to meet up and socialise. If you want to find out more, you’ll just have to come and see for yourself!

You are on the Festival Commitee. What is your role? Why did you decide to become one of the organisers?

I am responsible for organising the New Year’s Eve ball to celebrate the end of the festival. I was also the key organiser for our fundraiser which was ‘Euroquiz’, a quiz night based around Eurovision, in May. I decided to become part of the organising committee as soon as I heard the festival would be taking place in Adelaide. I think it is a great opportunity for the Latvian youth to show that we can continue to share our Latvian culture, for many generations to come. I also decided to join the committee because the Latvian youth of Adelaide have a great sense of community. We all do lots of different things to contribute all year round, and I definitely didn’t want to miss out on being part of such a great festival!

What draws you to Latvian activities and what meaning do they have for you personally?

I continue to involve myself in Latvian activities because for me, they are a way of representing my identity, who I am. Being born in Latvia to a Latvian mother and Australian father, I often find myself trying to find the best possible balance of both cultures. However, as the Latvian culture is so rich and unique, with so many opportunities to get involved, I find myself doing lots of activities so that I can be a part of the Latvian community. This includes folk dancing, singing in the youth choir, and teaching at our Latvian school, among many other things. I love the way Latvians bond, and have become my great big family, both in the local Adelaide Latvian community, and the wider international community that we are all a part of as Latvians.

What are you looking forward to the most?

This is a tough question! I am really looking forward to all of the different events that JDs has to offer this year, but most of all I am looking forward to catching up with my Latvian friends from all around Australia and hearing their thoughts about our 34th Latvian Youth Festival.

See the Jaunatnes dienas (Latvian Youth Festival) website for more details.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

Dziesmu svētku tradīcijas trimdā – aculiecinieku viedoklis

Saruna ar Juri Zalānu un Ievu Vītolu par muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” sagatavoto un izdoto grāmatu Dziesma. Svētki. Dzīve. Stāsti par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs

1. Kā radās iecere sagatavot grāmatu par Dziesmu svētkiem trimdā?
Juris: Iecere radās 2013. gadā, kad Latvijā notika Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Protams, ka muzejs “Latvieši pasaulē” jau iepriekš bija saņēmusi daudz materiālu par kultūras norisēm trimdā, un Dziesmu svētki bija tēma, kas lieliski varēja atspoguļot aktīvo kultūras dzīvi ārpus Latvijas. Tāpat tā bija iespēja parādīt latviešu kultūru ne tikai kā abstraktu vērtību latviešu ģimenēs, bet kā konkrētu mērķi, kuram daudzkārt tika pakārtota visa ikdienas dzīve.

Grāmatas ideja bija balstīties cilvēku stāstos. Šāda veida izdevumi pēdējos gados parādās regulāri un, veiksmīgi izmantoti, spēj atainot izvēlēto tēmu ļoti detalizēti un emocionāli. Tāpēc nolēmām intervēt cilvēkus un veidot grāmatu kā dziesmu svētku dalībnieku personīgos stāstus, kas dokumentē Dziesmu svētku tradīciju no individuāla cilvēka perspektīvas. Tas mums likās svarīgi tāpēc, ka tieši daudzu cilvēku personiskā izvēle ieguldīt savu laiku, talantus un līdzekļus latviešu kultūras norisēs, bija pamats visas šīs kustības uzturēšanā.

Ieva: Sākot darbu pie šī projekta, uzreiz zinājām, ka svētku notikumu hronoloģisks un precīzs izklāsts nav mūsu mērķis. Tāpēc grāmata ir balstīta cilvēku atmiņās, pārdomās un vērtējumos par dziesmu svētku nozīmi viņu dzīvē. Mēs gribējām, lai cilvēku personīgie stāsti atklāj dziesmu svētku sajūtu.

2. Kā atradāt tautiešus intervijām?
Juris: Ļoti daudzi latvieši, kuri ikdienā dzīvo citās zemēs, cenšas apmeklēt Dziesmu svētkus Latvijā. Mēs to izmantojām un svētku laikā Vērmanes dārzā izveidojām īpašu šim projektam veltītu stendu, kur tikāmies ar daudziem cilvēkiem, kuri bija atbraukuši no ārzemēm. Ar daļu no viņiem satikāmies un veicām intervijas, pirms viņi devās atpakaļ. Tāpat grāmatā ir samērā daudz interviju ar cilvēkiem, kuri nāk no trimdas sabiedrības, bet tagad ir pārcēlušies uz Latviju un dzīvo šeit.

Ieva: Pierakstot mutvārdu liecības, centāmies izvēlēties sarunu biedrus, kas atspoguļotu iespējami lielāku daudzveidību. Intervējām gan dziedātājus, gan dejotājus, gan mūziķus, gan organizatorus, gan vienkārši apmeklētājus. Mūs interesēja dažādu paaudžu pieredze. Savas atmiņas mums stāstīja cilvēki dzimšanas gadu amplitūdā no 1927.gada līdz 1988.gadam. Tāpat intervējām cilvēkus no dažādām zemēm – Amerikas, Kanādas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas, Austrālijas. Dažas intervijas ar dziesmu svētku virsvadītājiem un rīkotājiem – Andreju Jansonu, Zigurdu Miezīti, Mārtiņu Štauveru – izmantojām no Amerikas latviešu apvienības Mutvārdu vēstures krājuma.

Grāmatas sagatavošanas beigu posmā notika saruna arī ar Ilgu Reiznieci no “Iļģiem”, kuras stāsti atklāja tēmu no cita skatupunkta – Latvijas latvieša sajūtu dziesmu svētkos ārpus Latvijas: tas bijis viens no lielākajiem pārsteigumiem viņas dzīvē – vēl padomju laikos aizbraukt uz Austrālijas dziesmu svētkiem, kur pilna zāle ir ar latviešiem un visi runā latviski! Pilnīga eiforija!

3. Kā, škiet, vai trimdas Dziesmu svētku pasākumos pāri kontinentiem bija līdzīgs formāts? Vai tomēr katrā kontinentā izveidojās atšķirīga interpretācija?
Juris: Domāju, ka dažādās zemēs Dziesmu svētku, Dziesmu dienu, Kultūras dienu notikumi tika veidoti līdzīgi. Centrā bija kopkora koncerts un deju kopu uzstāšanās un ap šiem lielajiem sarīkojumiem tika veidota pārējā programma, kas ietvēra ļoti daudzveidīgas kultūras aktivitātes: izstādes, teātra izrādes, mazākus koncertus, literārus un muzikālus sarīkojumus u.c. Atšķirās varbūt tikai notikumu mērogi.

Ieva: Svētku forma un būtība Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas ir līdzīga. Atšķiras nosaukumi un notikšanas laiki, piemēram, Austrālijā dziesmu svētkus sauc par Kultūras dienām un tie parasti notiek gadu mijā, pie viena latviešiem kopā sagaidot Jauno gadu. Taču, vienalga, vai svētki notiek Austrālijā, Amerikā vai Eiropā, tas ir īpašs notikums vairāku dienu garumā ikvienam dalībniekam. Atmiņu stāstos Dziesmu svētki tiek saukti gan par “laimes drogu”, gan par “latviešu dievkalpojumu”, gan par “latvisku poti dibenā”, gan par “milzīgu latviskuma virpuli”.

4. Kas ir trimdas Dziesmu svētku “esence” – secinot no tā, ko jums intervējamie stāstījuši?
Ieva: Dziesmu svētku esence ir latviešu kopā būšana un satikšanās prieks. Piedalīšanās dziesmu svētkos palīdzēja latviešiem ārzemēs saglabāt latviešu valodu un savas tautas kultūru, deva spēku un ticību. Tas bija ārzemju latviešu gada notikums, kurā ikviens jutās lepns, ka ir latvietis un piederīgs Latvijai. Tā bija ļoti nozīmīga iespēja satikties un arī iepazīties latviešu valodā.

Vairāki stāsti atklāj, kā ģimenes devas uz svētkiem – tas bija viņu lielais ceļojums, kam tika tērēta visa iekrātā nauda, atvaļinājums. Svētkus organizēja paši, neviens no augšas neko nenoteica. Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas bija pilnīgi cita motivācija.

5. Vai trimdas Dziesmu svētku būtība atšķiras no Dziesmu svētku vadmotīviem Latvijā?
Juris: Ja mēs runājam par trimdas laiku, tad Dziesmu svētku būtība ārpus Latvijas un Latvijā radikāli atšķirās. Okupētajā Latvijā Dziesmu svētki bija pilnībā padomju režīma kontrolēts sarīkojums, kas tika veidots komunistiskās propagandas vajadzībām. Par kaut kādu brīvību, veidojot Dziesmu svētku programmu, būtu lieki runāt.Tomēr arī šādos apstākļos Dziesmu svētkiem bija liela nozīme tautas identitātes saglabāšanā. Savukārt, trimdā Dziesmu svētkus veidoja latviešu kopienas dažādās valstīs, pilnīgi pēc savas iniciatīvas ieguldot personisko naudu, darbu un enerģiju. Koncertu programmu veidošanā valdīja pilnīga radošā brīvība, piedalīties un iesaistīties varēja visi, kuri vēlējās un spēja.

Ja runājam par salīdzinājumu ar Dziesmu svētkiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tad, no vienas puses, atšķirība ir mākslinieciskajā līmenī un izpildījuma kvalitātē. Latvijā tomēr ir vairāk augsta līmeņa koru, deju kopu, mūziķu un diriģentu. Tomēr, no otras puses, Dziesmu svētkiem ārpus Latvijas daudz svarīgāka ir sociālā nozīme. Tie ir ne tikai koncerti, bet arī iespēja cilvēkiem tikties vienam ar otru. Ārpus Latvijas latvieši bieži vien dzīvo ļoti tālu viens no otra. Dziesmu svētki ir iespēja un papildus motivācija tikties, iepazīties, uzturēt draudzības, atrast domubiedrus, apmeklēt latviešu kopienas dažādās vietās. Tāpēc sabiedriskā dzīve trimdas laiku Dziesmu svētkos bija gandrīz tikpat svarīga kā mākslinieciskie sasniegumi.

6. Vai trimda būtu varējusi tik ilgi palikt aktīva, ja nebūtu bijuši Dziesmu svētki?
Juris: Domāju, ka trimdas pastāvēšanā ārkārtīgi svarīga loma bija aktīvajai kultūras dzīvei. Ja trimdas pirmā paaudze, protams, paliktu kopā jebkādos apstākļos, tad jauniešiem, nākamajām paaudzēm bija nepieciešams pozitīvs piepildījums viņu latviskajai dzīves daļai. Praktiski visi jaunākās paaudzes trimdinieki bija ļoti labi integrējušies viņu mītnes zemju apstākļos un, lai noturētu viņu interesi par latviskumu, bija jārod kaut kas, kas spētu piesaistīt jauniešus šim latviskumam. Kultūra deva iespēju izpausties, iesaistīties un gūt gandarījumu visdažādākajos veidos, un tieši Dziesmu svētki bija kultūras dzīves augstākā virsotne, bet, lai nonāktu līdz tai, pamatīgi bija jāpiestrādā ikdienā. Dziesmu svētkiem tika radīti neskaitāmi skaņdarbi, dziesmas, dejas, teātra izrādes, mākslinieku un amatnieku darbi. Simtiem un tūkstošiem latviešu iesaistījās deju kopās, dziedāja koros, spēlēja teātri un darīja daudz ko citu, jo viņiem bija mērķis – piedalīties Dziesmu svētkos. Līdz ar to Dziesmu svētku nozīme ir nepārvērtējama trimdas sabiedrības uzturēšanā, jo sevišķi jaunākajās paaudzēs.

7. Kāpēc Dziesmu svētki gan diasporā, gan Latvijā, ir kļuvuši tik populāri un kā šī tradīcija ir tik ilgi spējusi turēties dzīva?
Juris: Dažādos vēstures posmos un dažādās situācijās Dziesmu svētku tradīcijai bija atšķirīga nozīme.Bez pārspīlējuma varam apgalvot, ka Dziesmu svētku tradīcija blakus folkloras mantojumam ir latviešu identitātes stūrakmens. Dziesmu svētki ir ļāvuši mobilizēt un koncentrēt mūsu radošos spēkus, lai pārdzīvotu visgrūtākos laikus un vienotu tautu gan grūtos, gan priecīgos brīžos.

Ieva: Dziesmu svētki ir daļa no latvietības. Kamēr tas būs svarīgi, tikmēr arī pastāvēs dziesmu svētku tradīcija. To spilgti apliecina arī dziesmu svētku tradīcijas vēsture – pirmie svētki ārpus Latvijas notika 1946.gadā bēgļu nometnē Fišbahā. Lūkojot atjaunot pilnasinīgu latviešu sabiedrības kultūras dzīvi, nometnēs sāka darboties kori, teātra trupas, tautas deju grupiņas, notika vairākas dziesmu dienas, kurās pulcējās kori no dažādām dīpīšu nometnēm, šīm dziesmu dienām tika sagatavotas kopīgas programmas, lai varētu īstenot kopkora uzstāšanos.

8. Kurš visspilgtāk paliks atmiņā no visiem grāmatā pierakstītajiem stāstiem?
Juris: Man vismīļākais ir Austrālijas latvieša Krišjāņa Putniņa stāsts, kas ir publicēts grāmatas beigās.bKrišjānis ir visjaunākais no visiem mūsu grāmatas varoņiem, bet viņa stāsts ir tikpat emocionāls kā visiem citiem.Tas norāda, ka Dziesmu svētki nebija tikai vienas paaudzes lieta, tie apvieno visu paaudžu latviešus. Krišjānis šobrīd ir pārcēlies uz dzīvi Latvijā un šo lēmumu viņš pieņēma, kad bija atbraucis uz Dziesmu svētkiem Latvijā kā dejotājs. Tātad Dziesmu svētkos var rast spēku, lai mainītu dzīvi.

Ieva:Man grūti izcelt kādu īpaši no visiem 34 stāstītājiem. Katrs no viņiem atklāj gan savas personīgās emocijas, gan dažādus amizantus un jautrus piedzīvojumus svētku laikā.Es nekad neesmu bijusi dziesmu svētkos ārpus Latvijas, un varu tikai apbrīnot, kā 70 gadu laikā šī tradīcija ir tikusi uzturēta! Man liekas, ka šī grāmata būtu jāizlasa ikvienam Latvijas latvietim, lai gūtu iedvesmu un celtu nacionālo pašapziņu, kas, uz vietas dzīvojot Lavijā pašpietiekamā un patērējošā vidē, reizēm sarūk. Varētu teikt, ka grāmatā publicētie stāsti ir ārzemju latviešu patriotisma vitamīni Latvijas latviešiem.

9. Vai Latvijā ir bijusi interese par Dziesmu svētku fenomenu trimdā? Vai grāmata interesē vairāk pētniekiem vai arī parastam latviešu lasītājam?
Juris: Nedomāju, ka cilvēki daudz lasa vai interesējas par trimdas vēsturi. Tieši tāpēc grāmata Dziesma. Svētki. Dzīve ir veidota, lai dotu iespēju lasītājiem aizraujošā veidā iepazīties ar šo iespaidīgo trimdas latviešu pieredzes daļu. Apzināti veidojām grāmatu kā viegli lasāmu stāstījumu, kas būtu saistoša lasāmviela ne tikai notikumu dalībniekiem, bet latviešiem, kuri paši nav pieredzējuši Dziesmu svētkus ārpus Latvijas.

Muzejs “Latvieši pasaulē” piedāvā īpašu Ziemassvētku akciju – dot iespēju davināt grāmatu Dziesma. Svētki. Dzīve Latvijas draugiem un radiem. Talākai informācijai kā pasūtīt grāmatu skatiet  LaPa muzeja mājaslapu.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.

Viens gads Latvijā – Austrālijas latvieša Andreja Jaudzema pieredze

Vispirms, īsumā pastāsti, lūdzu, mazliet par sevi.

Man ir 20 gadu. Esmu dzimis Melburnā, Austrālijā. Abi mani vecāki ir Austrālijas latvieši, dzimuši Austrālijā. Skolā gāju šeit Melburnā, beidzu 2013. gadā. Esmu apmeklējis un beidzis Melburnas latviešu Daugavas skolu, Melburnas latviešu vidusskolu un Annas Ziedares Vasaras vidusskolu.

12309217_1648890878697806_1604902489_n

Kas Tevi mudināja izmantot iespēju pieteikties uz prakses darbu Latvijas Prezidentūras ES Padomē sekretariātā?

Kad pabeidzu vidusskolu, nebiju pārliecināts, ko darīt tālāk, tāpēc nolēmu ņemt “gap year” (atpūtas gadu). Ilgu laiku jau gribēju atgriezties Latvijā, ne tikai uz pāris nedēļām kā tūrists, bet uz ilgāku laiku. Tā es jau tūlīt pēc skolas beigšanas nolēmu braukt uz Latviju. Vēlējos konkrētu nodarbošanos, lai būtu kaut kāds ritms. Radinieki ieteica izveidot profilu prakse.lv (portāls, kur darba meklētāji izveido profilus un darba devēji meklē prakses darbiniekus). Ar to neizdevās atrast prakses darbu, bet izdevās caur citiem kontaktiem. Vienai paziņai bija kontakts ar vadītāju Latvijas Prezidentūras ES Padomē sekretariātā, kas bija teikusi, ka vajadzēs brīvprātīgos, kad Latvija būs prezidējošā valsts un ieteica man pieteikties.

Vai Tev jau agrāk bijusi vēlme dzīvot un strādāt – maksas, vai bezmaksas – Latvijā? Jeb Tu vienkārši izmantoji iespēju, kas parādījās?

Biju ar ģimeni jau bijis divas reizes Latvijā uz īsu laiku. Apciemojām visus radiniekus, un tas atņēma daudz laika. Es personīgi gribēju no malas vērot, kā cilvēki tur dzīvo, un piedzīvot ikdienu. Dzīve ko redzi, kad Latvijā esi kā tūrists ir jau jauka un laba, bet tā nav īstā dzīve. Gribēju saprast ikdienu.

Kad uzzināji, ka esi pieņemts praksē, kādas domas Tev virmoja galvā? Vai tās bija vienkārši saviļņojuma izjūtas, vai sāki jau domāt par praktisko risinājumu?

No sākuma noteikti biju uztraucies, taču prakses piedāvājums izklausījās interesants. Pirmoreiz biju dzirdējis par šo valsts iestādi, kas tika izveidota Ārlietu ministrijas paspārnē – tā izklausījās ļoti nopietna. Pats nosaukums bija garš – mazliet nobijos! Sekretariāts tika izveidots ar vispārīgo mērķi – nodrošināt Latvijas sagatavošanos prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un koordinēt darbu prezidentūras laikā. Sekretariātā uz šo periodu – un zināmu laika posmu pirms un pēc šī perioda – tika pieņemti darbinieki dažādos departamentos, piemēram juridiskā, IT, komunikāciju jomās. Bija arī Kultūras programmas departaments, kas atbildīgs par kultūras notikumiem gan Rīgā, gan Briselē. Pasākumu plānošanā tika iesaistītas atsevišķās ministrijas un pakalpojumu devēji. Vienā brīdī tiešām domāju visu šo ideju pamest. Pie sevis domāju – es būtu vienīgais, kas tur būtu no ārvalstīm, latviešu valoda visiem būs teicama, tur runā ātri, un mazliet arī biedēja terminoloģija. Mamma tomēr mani iedrošināja. Es sazinājos ar savu prakses kontaktu, jo gribēju pārliecināties, ka viņa saprot, kas es esmu, ka manas valodas zināšanas nebūs tik augstas. Saruna ar prakses kontaktu mani nomierināja un es tad tomēr neatmetu šo ieceri.

Tu esi dzimis un audzis Austrālijā. Mācījies skolā Austrālijā, apmeklējis latviešu skolu. Vai juties ka šis būs Tev liels izaicinājums, tieši no valodas viedokļa?

Saistībā ar priekšdarbiem, es no valodas viedokļa zināju, ka nebūtu daudz, ko varētu šinī īsajā laika posmā darīt. Zināju, ka 6 mēnešu laikā, nevarētu ļoti uzlabot valodu. Biju jau pirms vidusskolas beigšanas sapratis, ka ja neizmantoju valodu, tad līmenis neuzlabosies. Izdomāju sarakstīties ar draugiem un radiem Latvijā caur draugiem.lv. Sāku lasīt ziņas delfi.lv – vienā no lielākajiem portāliem Latvijā. Sākot lasīt bija saskarsme ar Latvijas latviešu valodu. Reizēm pagāja ilgi izlasīt vienu rakstu, jo bija jāpārlasa teikumi. Latvijā maina vārdu secību, un teikumu lasot, reizēm zuda jēga. Bet lēnām es sāku to labāk saprast. Valodu uzlaboju caur lasīšanu un sarakstīšanos, nevis caur sarunāšanos. Mērķis bija saprast aktualitātes, kas notiek Latvijā kā arī saprast valodu no stila viedokļa.

Kādus vēl priekšdarbus veici, gatavojoties uz savu prakses darbu Latvijā?

Gribēju pavadīt ilgāku laiku Latvijā, sākumā 6 mēnešus. Gribēju pats savu dzīvesvietu atrast un būt pats uz savu roku. Bet tur protams iesaistīti izdevumi. Nolēmu strādāt pilnas slodzes darbu 2014.g. pirmajā pusē pirms braukšanas uz Latviju. Bet darbu gāja ilgāk atrast, beigās sanāca nostrādāt tikai 2 mēnešus. Izveidoju budžetu un sapratu, ka ar saviem spēkiem tomēr nevarēšu nodrošināt visu vajadzīgo. Tāpēc vērsos pie vietējām latviešu organizācijām un lūdzu palīdzību ar finansējumu tādā kontekstā, ka brauktu uz Latviju un strādātu praksē.

Vai juties, ka latviešu skola Tevi palīdzēja sagatavot uz dzīvi Latvijā?

No valodas viedokļa gramatikas mācības palīdzēja, lai gan tā bija kaitinoša. Tomēr es esmu analītisks cilvēks un man patika, ka latviešu valodā ir konkrēti likumi, vairāk nekā angļu valodā. Arī ģeogrāfijas zināšanas palīdzēja. Kad sāku strādāt sekretariātā, kolēģi bija pārsteigti par to, cik zināju par pilsētām un vietām, upēm, un reģioniem Latvijā. Arī dziedāšana, īpaši Vasaras vidusskolā, bija kā intereses radītājs. Neuzskatu sevi par dziedātāju bet tas, ka mēs dziedājām pamatskolā, radīja interesi dziedāt vēlāk Vasaras vidusskolā. Latviskā identitāte man neizveidojās īsti pamatskolā, tas man šķiet notika mazliet vēlāk, vidusskolas gados – laika posms, kad jaunieši sāk labāk saprast kādi ir dzīves pienākumi. Vasaras vidusskola bija vērtīga, jo varēju iepazīties ar Latvijas latviešiem. Viesi no Latvijas bieži bija starp mūsu skolotājiem. Varēju brīvāk parunāties ar Latvijas latviešiem mierīgākā, brīvākā vidē – tas mani vairāk sasaistīja ar Latviju. Vairāk varēju saprast viņu viedokļus un domāšanu. Es sāku saprast starpību starp Austrālijas latviešu un Latvijas latviešu valodu. Kad pieņēmu prakses piedāvājumu, gribēju vairāk līdzināties Latvijas latviešiem.

Kā juties, kad ieradies, Latvijā? Kā juties pirmajā darba dienā?

Biju pieņemts praksē 3 dienas nedēļā. Pirmā darba diena nebija nemaz tik šokējoša. Kad sāku strādāt komunikācijas departamentā, kolēģi palīdzēja iejusties – bija ērti ieiet viņu vidū. Telpas Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī bija tīras, smukas, vēlāk arī sanāca skats uz Brīvības pieminekli no cita kabineta. Kolēģi bija gan studenti, gan jaunāka gadagājuma darbinieki, un es labi iejutos. Es gan biju visjaunākais ar vismazāko pieredzi, ar tikai vidusskolas izglītību. Pēc pāris nedēļām staigājot pa biroju, labāk sapratu, ka strādāju ļoti svarīgā vietā – tur bija visi atbildīgie par Latvijas prezidentūras norisi Latvijā.

Kādas bija pirmās nedēļas, iedzīvojoties jaunajā dzīves vietā, rajonā, vispār dzīvē prom no ierastās vides? Kādi bija izaicinājumi, pozitīvas atmiņas? Kādi bija Tavi darba pienākumi sekretariātā?

Kad iebraucu Latvijā, divas nedēļas dzīvoju kopā ar mammu un māsu, un apciemojām radus. Šīs pirmās nedēļas arī bija domātas iejušanās procesam. Jutos sagatavots. Pēc tam sākās prakses termiņš, māsa un mamma aizbrauca mājās, un biju uzreiz viens. Sākās realitāte – ikdiena, kur vajadzēja pašam par sevi gādāt. Biju sajūsmā – biju gaidījis šo neatkarību, lai gan tā bija mazliet biedējoša. Diezgan ātri iegāju ritmā, strādāju savas 3 dienas praksē. Pārējās dienas gāju pastaigāties, iepazīties ar Rīgu – nevis skriet no viena pieminekļa vai muzeja uz otru, bet lēnām, savā nodabā to izstaigāt. Patika process, jo bija interesanta vispirms šī neziņa. Tad iepazinu ielas, un apkārtni, un pieradu pie vietām. Jutu, ka ja varu izstaigāt lielu centra daļu, tad būtu tāda kā piederības sajūta. Tā arī bija – pēc mēneša, diviem, ļoti labi pazinu centra rajonu. Nebija nekad sajūta, ka būtu pazudis. Veltīju laiku Rīgas un arī citu vietu iepazīšanai vasarā – man bija ieteikts ceļot siltākos mēnešos. Pabraukājos arī ar riteni, tā varēju tālāk tikt.

Kādi izaicinājumi? Valodas zināšanas neapgrūtināja. Pats gribēju spēt brīvāk sarunāties ar kolēģiem, un valoda ātri uzlabojās tulkošanas darbos. Varu teikt, ka visiem vajadzīgas tomēr latviešu valodas zināšanas, lai varētu strādāt Latvijā. Prakses darba uzdevumus nebija grūti saprast. Pārsvarā bija tulkošana. Bija divas mājaslapas – sekretariāta mājaslapa, kur atradās raksti par visu, kas saistīts ar gatavošanos uz prezidentūru, un vēlāk arī prezidentūras mājaslapa, kas tika palaista tieši pirms prezidentūras sākšanās janvārī. Rakstus bija jāiztulko angliski. Vajadzēja rediģēt un pārlasīt rakstus. Arī no citiem departamentiem sūtīja man rakstus vai teksta fragmentus konsultatīvi pārlasīt un izlabot. Raksti bija dažādi – par kultūras pasākumiem, izstādēm, visu, kas saistīts ar prezidentūru, rakstus brošūrām, retāk oficiālus dokumentus, preses relīzes. Tika arī sagatavots dokuments par prezidentūras vizuālām vadlīnījām, tostarp prezidentūras logo izmantošanas noteikumi.

Prakses laikā arī bija vēl papildus uzdevums – “stock” fotogrāfijas nofotografēt. Bija jāuzņem fotogrāfijas, piemēram, no Operas ēkas ārpuses un iekšpuses, kā arī no trio prezidentūras atklāšanas. Pirmais foto uzdevums bija jau manā otrajā prakses dienā! Fotogrāfijas arī patiešām tika izmantotas mājaslapās, brošurās, par ko man bija liels prieks.

Cik saprotu, prakse ilga 6 mēnešus. Vai šinī laika posmā izdevās arī Latviju apceļot? Bija laiks arī citām nodarbēm brīvajā laikā?

Prakse ilga 5 mēnešus – es paņēmu decembri brīvu. Pa brīvo laiku radi šad tad piedāvāja mani kaut kur aizvest. Gribēju redzēt daudz no Latvijas. Pa to pusgadu daudz apbraukāju, mazāk gan Latgali un tās ziemeļus. Kādreiz izdomāju spontāni kaut kur aizbraukt – ar vilcienu, vai ar autobusu. Biļetes varēja internetā iepriekš iegādāties. Bieži biju vienīgais, kas parādīja šoferim savu iepriekšsamaksāto biļeti telefonā. Maz gan izmantoju sabiedrisko transportu Rīgas centrā. Biļešu cenas tika paaugstinātas, tas mani mudināja visur iet ar kājām. Ziemā arī gāju kājām – pat gadījās iet pāri Akmens tiltam, kad ir sniega putenis. Nekad nejutos, ka neesmu drošs. Varbūt Vecrīgā vēlu vakarā – bet parasti tur arī tādā laikā nebiju. Biju arī caur darba kolēģi iepazinies ar mūzikas grupu “Astro’n’out”, un piedalījos viņu koncerttūrē pa Latviju kā viņu fotogrāfs.

Vai ikdiena Latvijā atšķiras no ikdienas Austrālijā? Jeb vai ir diezgan līdzīgi?

Grūti salīdzināt. Dzīve Latvijā nebija tāda, kā dzīve Austrālijā. Prakses laikā vēl nebiju tik piesaistīts pie darba pienākumiem. Bet man uzkrita, ka caurmēra latviešu ģimenei nedēļas nogales, īpaši vasarā, nozīmē atslēgt sevi no visa, kas saistīts ar darbu un braukt prom uz laukiem, ārpus Rīgas. Brīvās dienās, man arī gribējās kaut kur aizbraukt prom, atslēgties.

6 mēnešu prakses laiks bija nostrādāts, kas notika tālāk?

Divas nedēļas pēc prakses beigšanas, decembra vidū, saņēmu ziņu – prakses priekšniece informēja, ka bija nepieciešami atrast vēl kādu, kas strādātu ar akreditācijām un saistītajiem IT risinājumiem. Tajā brīdī vēl nebija līdz galam zināms, kas tieši būtu jādara, kādi būtu darba pienākumi. Skaidrs bija tikai tas, ka vajag vēl kādu darbnieku, lai tiktu galā ar paredzēto darbu apjomu. Es pieteicos darbam, un mani uzreiz pieņēma. Bija pārņemta akreditāciju informācijas menedžēšanas sistēma – programma/datubāze no Luksemburgas firmas, kas to piedāvā visām valstīm, kas uzņem prezidentūru ES Padomē. Tur tiek ievadīti visi dati par pasākumos iesaistītajiem; delegātiem un attiecīgo delegāciju preses pārstāvjiem un pakalpojumu sniedzējiem. Mēs bijām 4 vai 5 personas, kas strādājām pie akreditācijām, bet tieši bibliotēkā mēs bijām trīs, kas uz vietas nodrošinājām akreditēšanas pakalpojumus un sagatavojām ID kartiņas visiem prezidentūrā iesaistītajiem. Mūsu mazā komanda – mēs bijām starptautiska trijotne. Viens no Igaunijas (mācījās jau uz priekšdienām, kad Igaunijai pienāktu laiks uzņemt ES prezidentūras pienākumus), viena no Latvijas, un es. Bija 200 pasākumu Rīgā, kam mums, sadarbojoties ar ministriju pārstāvjiem, bija jāakreditē dalībniekus un darbiniekus. Kopumā bija 2000 prezidentūras pasākumu. Slodze bija liela – kādreiz pat bija jābūt 6.30 no rīta darbā, lai mēs būtu jau pirms pirmiem organizatoriem uz vietas. Pasākumiem tika piešķirti kodi no A-D – balstoties uz loģistikas prasībām, kā arī drošības līmeņa vajadzībām – katram vajadzēja mazliet citu pieeju.

Algotajā darbā biju pieņemts uz pilnu slodzi, strādāt vajadzēja arī pa brīvdienām un vēlu vakarā. Bija jābūt “on-call” – pieejamam visos laikos. Mums katram iedeva laptopu un viedtālruni, lai varētu būt sasniedzami un varētu strādāt jebkurā stundā. Bija liela atbildība. Kādreiz man zvanīja vēlu vakarā. Lai gan bijām maza komanda, tikām galā ar visiem pienākumiem. Ja tagad atskatos, cik mēs delegātus sagaidījām, tas apjoms bija liels. To tikai vēlāk apjauš. Man bija attālināta piekļuve bibliotēkas datoriem; biju arī atbildīgs par informācijas ekrāniem pasākumiem un par pasākumu grafiku rādīšanu pa ekrāniem. Šīs IT lietas attālināti varēju nokārtot arī no mājām vai jebkuras vietas, kur es atrastos.

Strādājot ikdienā ar darba kolēģiem, ko uzzināji par latviešiem Latvijā, viņu skatu uz dzīvi, viņu ikdienu?

Atkārtošu, ka viņiem ir svarīgi pēc iespējas nedēļas nogales brīvas paturēt, jo ikdienas darba slodze ir liela. Viņi ļoti atbildīgi izturējās pret darba pienākumiem, ļoti profesionāli.

Vai Tavs viedoklis par Latviju, dzīvi Latvijā ir mainījies, salīdzinot ar to, ko domāji pirms nodzīvoji gadu Latvijā?

Man nebija priekšstata. Mana ikdiena, ko es dzīvoju prezidentūras laikā, nebija īsta ikdiena – prezidentūras periods bija kaut kas ļoti īpašs. Gribēju vairāk uzzināt, saprast kā tas ir – iet uz darbu, iepirkties ikdienā. Visus gadalaikus piedzīvoju. Šī man bija pirmā reize Eiropā ziemā, lai gan tā nebija no bargākajām ziemām un nebija pārāk auksts. Rudens bija smuks, pavasari ievēroju strādājot bibliotēkā ar skatu uz Vecrīgu. Gaidījām, kad izplauks tulpes, kas bija dāvana no Nīderlandes vēstniecības. Tās bija saliktas prezidentūras logo – dzirnakmeņa – konfigurācijā atbilstošās krāsās. Kad pēc ziemas sniegs nokusa, tās pavasarī uzplauka uz Austrumu partnerības samitu – tieši laikā prezidentūras lielākajam pasākumam!

Vai Tavs skats uz dzīvi ir citādāks? Jeb vai tas nav mainījies?

Skats uz dzīvi ir citādāks. Ir īsta vēlme atgriezties Latvijā, ar kaut ko līdzīgu nodarboties. Gribētu pat uz pastāvīgu dzīvi, ja būtu tāda iespēja. Sanāca iepazīties, sadarboties ar cilvēkiem, ar ko ļoti vēlos uzturēt kontaktu. Katru gadu gribu braukt atpakaļ, uzturēt kontaktu ar cilvēkiem. Nolēmu savām inženierstudijām pievienot starptautisko attiecību studijas. Novērtēju vairāk to, ka esmu latvietis. Bez visām (latviešu) skolām, tas nebūtu bijis iespējams. Ļoti laimējās būt pareizā vietā pareizā laikā.

Ja būtu citi jaunieši, kam būtu interese kaut ko līdzīgu izdarīt – padzīvot pāris mēnešus vai pat ilgāk Latvijā, nevis kā tūristam, bet kā algotam vai pat nealgotam darbiniekam – bet piedzīvot ikdienu, darba dzīvi Latvijā, ko Tu viņiem ieteiktu? Kādus padomus vari viņiem dot?

Citiem jauniešiem, ja būtu vēlme, es teiktu ka valodas zināšanas ir ļoti svarīgas, pat prakses darba iespējām. Krievu valodas zināšanas būtu noderīgas strādāt, piemēram, veikalā, bet tieši manā gadījumā un amatā, strādājot sekretariātā, proti, valsts iestādē, oficiāli vajadzīga bija tikai latviešu valoda. Ja izdodas sarunāt darba iespēju, tad var mēģināt izmantot valodu mūsdienu kontekstā. Es pats uzņēmos atbildību uzlabot savu valodu jau iepriekš. Var uzsākt sarunas ar radiniekiem, sarakstīties ar latviešiem, kas dzīvo Latvijā. Lasīt ziņas ir labs veids, kā uzzināt par aktualitātēm. Neatkarīgi no tā, kurā nozarē kāds plāno strādāt, aktualitātes tomēr jāzina.

Kas Tev visvairāk paliks atmiņā no šī Latvijā pavadītā gada?

Atmiņā visspilgtāk paliks ikdienas staigāšana pa Rīgu un bibliotēkas telpām, ar telefonu kabatā, tā piederības un vajadzības sajūta. Tas viss bija tajā brīdī, kad Rīga tika uzskatīta par vienu no politiskajiem centriem ES kontekstā. Es jutos, ka piederu tajā vidē, kurā es strādāju. Tik daudz tika padarīts tik īsā laikā, nevaru īsumā to nemaz atstāstīt. Tas nebija vienmuļš darbs, bija ritms, bet tomēr bija dažādība. Tagad tas ir miglains posms, grūti atcerēties katru detaļu, jo tās ir daudz. Paliek ainas no tā bibliotēkas stūrīša, proti, akreditācijas centra, kurā strādāju.

Viens gads pavadīts Latvijā – vai tas ir daudz, vai maz?

Maz, skatoties atpakaļ. Pēc pirmajiem 6 mēnešiem, es godīgi nebiju gatavs braukt mājās. Nākamie paskrēja nenormāli ātri. Tos sešus mēnešus nebija dzīves ārpus darba. Domājot par visu paveikto, ir ticāms, ka tas bija gads – kad pieraksta, visu kas padarīts. Bet tas pagāja ātri.

Vai ir vēl kas, ko vēlētos pateikt, kas neattiecas uz iepriekšējiem jautājumiem?

Latvija ir maza valsts – mēs visi, esot diasporā, nākam no lielākas valsts. Mēs no ārzemēm izceļamies, jo Latvija ir maza valsts. Ja strādā augstā līmenī, ir sajūta, ka vari ko ietekmēt. Ja esi gatavs ieguldīt nopietnu darbu, laiku, tad vari daudz ko paspēt. Diasporai bieži vien ir izcila angļu valoda, un tā tiek novērtēta. Jāreklamē sevi ar gribu strādāt Latvijas labā, jāreklamē savas prasmes. Ir vairāki jaunieši no ārpus Latvijas, kas tagad tur strādā un tikuši uz priekšu – piem. Jūlija Gifford, Ingus Purēns – ar patiesu vēlmi strādāt un izmantot savas prasmes Latvijas labā. Viss, kas vajadzīgs ir īsta vēlme.

Piezīme: Gaismas pils fotogrāfijas (ar ES prezidentūras logo) autors ir Andrejs Jaudzems.

Daina Gross is editor of Latvians Online. An Australian-Latvian she is also a migration researcher at the University of Latvia, PhD from the University of Sussex, formerly a member of the board of the World Federation of Free Latvians, author and translator/ editor/ proofreader from Latvian into English of an eclectic mix of publications of different genres.