„Latvieši ir tauta, kas pelnījuši cieņu. Čakli, atbildīgi, saimnieciski, vienmēr audzēja puķes un lielu uzmanību pievērsa savu bērnu izglītošanai”, tā par mūsu tautiešiem, kas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ieradās Baškīrijā, runā Bakaldīnas vidusskolas pensionētā vēstures skolotāja, skolas muzeja veidotāja Nadežda Ģībiete. „Viņi bija avantūristi! Mierīgi un noslēgti ļaudis”, turpina vēstures skolotāja.

Nadežda Ģībiete par vēstures skolotāju Bakaldīnas (viena no agrākajām latviešu kolonijām) vidusskolā sāka strādāt 20. gs. 70-tajos gados. „Kad atnācu uz Bakaldīnu, es dzīvoju pie sava vīra, Jāņa Ģībieša, vecvecākiem no mātes puses Lūcijas un Alfrēda Pidriķiem. Es iemīlējos šajos cilvēkos, es iemīlējos latviešos”, stāsta skolotāja. Deviņdesmito gadu sākumā Nadežda Ģībiete sāka vākt materiālus skolas muzeja izveidei. „Man nebija mērķis izveidot muzeju par latviešiem, bet tā kā ciema specifika ir latviešu tautas, tad likumsakarīgi, ka tas atspoguļo latviešu kultūru, saimniecisko dzīvo un vēsturi,” turpina vēsturniece.

Arī Arhlatviešu vidusskolā (tiek mācīta latviešu valoda, darbojas divi latviešu ansambļi) ir muzejs, kas atspoguļo latviešu sadzīvi, kultūru, bet atšķirībā no Bakaldīnas muzeja, tajā nav arhīva dokumentu, kuros atspoguļota latviešu ierašanās Bakaldīnā, saimniecisko jautājumu risināšana u.tml. Svarīgi, ka Nadežda Ģībiete pati strādāja Ufas arhīvā, lai iegūtu viņu interesējošos materiālus muzeja pilnveidei, kā arī materiālus skolēnu zinātniski pētnieciskajiem darbiem par latviešiem Bakaldīnas kolonijā.

Bakaldīna ir viena no latviešu kolonijām. Līdz latviešu ierašanās laikam Bakaldīnas teritorija bija tukša un neapdzīvota. Ar latviešu ierašanos tiek izveidota pirmā skola Bakaldīnas teritorijā (1901. gadā Kalna skola, mācības latviešu valodā notiek līdz 1938. gadam), arī kultūras dzīvi veido iebraucēji no Latvijas, proti, tiek nodibināts orķestris, koris, iedzīvotāji iestudē izrādes. Uz Bakaldīnu viesizrādēs brauc Maskavas teātris „Skatuve”, nodibinātajā bibliotēkā tiek saņemtas grāmatas, avīzes un žurnāli no Latvijas. Par Bakaldīnas latviešiem izdotas vairākas grāmatas. Viens no to autoriem ir bijušais bakaldīnietis žurnālists Arvīds Auns-Urālietis („Vēl atmiņā bērnības saule”, „Latviešu saraksti”, sērijā „Tradīciju burtnīca” izdoti „Baškīrijas siguldiešu stāsti”- intervijas ar Bakaldīnas latviešiem, kas 20.gs. piecdesmitajos gados atgriezās Latvijā). Ierasto dzīves veidu skarbi pārtrauc 1937./1938. gada Staļiniskās represijas. Kā saka vēsturniece Nadežda Ģībiete: „Nebija nevienas latviešu ģimenes, kuru nebūtu skārušas Staļiniskās represijas. Saimniecības tika ‘izkulakotas’, ģimenes vīrieši tika apcietināti un nosūtīti spaidu darbos vai nošauti Ufas cietumā. Par ko? Par to, ka bija latvieši, par to, ka tika uzskatīti par vāciešu spiegiem, par to, ka ar savu smago darbu bija tikuši pie turības.” Arvīda Auna-Urālieša grāmatā „Vēl atmiņā bērnības saule” spilgti aprakstīti 1937./1938. gada notikumi, grāmatā iespiesti visu arestēto vārdi, kā arī tiem piemērotais soda veids. Latvieši tika uzskatīti par spiegiem, tika atņemta smagā darbā iegūtā manta, ģimenes tika atstātas bez apgādnieka, tie, kuri netika arestēti, bija gana labi esam, lai dotos karā, tam spiega palama netraucēja. Tā ir sāpīga pretruna, proti, vietējie iedzīvotāji izjūt patiesu cieņu pret strādīgo, izglītoto tautu, tajā pat laikā tie paši vietējie iedzīvotāji latviešus sauc par vācu spiegiem, ekspluatatoriem, kas jāiznīcina.

Nadežda Ģībiete pat min sen dzirdētu teicienu, proti, vietējie teikuši, ka pie latviešiem nevajagot maizi pirkt, jo tā smirdot pēc mēsliem. Tas tāpēc, ka latvieši, kā jau ierasts, apstrādājamo zemi mēslojuši, vietējai tautai tas esot bijis nepieņemami, pat pretīgi. Tikai ar laiku vietējie pārņēmuši šo ieradumu (un ne tikai) mēslot apstrādājamo zemi. Arī es ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka latvieši šejieniešiem iemācījuši strādāt.

Šogad man tika dota iespēja vienu reizi nedēļā mācīt Bakaldīnas skolēniem latviešu valodu. Nodarbības apmeklē 15 skolēni, tiesa gan, tā vairāk ir latviešu kultūras, tradīciju izzināšana, bet vienalga prieks, ka laikā, kad Baškortostānas republikas Arhangeļskas rajonā daudz izglītības iestāžu tiek slēgtas vai apvienotas, kad kultūras pasākumiem un nacionālām minoritātēm reti kad atrodas finansējums, latviešu valodas skolotājai tiek piešķirtas papildus 4 latviešu folkloras pulciņa stundas. Nu esam mēs īpaši! Pirms simts gadiem tas izpaudās kā latvieša izteiktais čaklums, atbildība, izglītotība un estētisms, pēc viena gadu simta latvieša mentalitātē nekas nav mainījies, jo mēs varam strādāt un strādājam, mēs gribam zināt, tāpēc meklējam atbildes, mēs nebaidāmies uzņemties atbildību par to, ko esam sākuši, un vēl joprojām pie latviešu (un ne tikai) mājām zied puķes, latvieši vienmēr rada skaisto sev apkārt, to prasa latvieša dvēsele un saprāts.

 

Ir grūti ticēt, ka ir pagājuši veseli 60 gadi kopš Arvīds Purvs ar ģimeni ieradās Kanadā. Liekas, ka Arvīds Purvs ir vienmēr bijis daļa no latviešu muzikālās dzīves Kanadā, īpaši Toronto, grūti ticēt cik ātri tie gadi ir aizskrējuši, grūti ticēt cik milzīgs ir bijis viņa devums latviešiem un Latvijai mūzikā, gruti ticēt ka svinam šim mūzikas milzim apaļus 90 gadus.

22. martā, Arvīds Purvs svinēs savu 90. dzimšanas dienu, Toronto latviešiem to atzīmējot ar jubilejas sarīkojumu 20. martā, Toronto Latviešu Centrā. Šos 90 gadus nevar aprakstīt ne sarīkojumā, ne īsā avīzes rakstā, bet mēģināšu atgādināt ikvienam latvietiem, cik liela ir Arvīda Purva ēna pāri visam, kas ir mūzikā noticis Kanadā. Ja kāds ir apmeklējis dziesmu svētkus, vai dziedājis korī, vai ir mūzikas cienītājs – noteikti būtu vairākkārt sastapis Arvīdu Purvu.

Komponistu – diriģentu – rīkotāju – autoru Arvīdu Purvu pazīstu gandrīz visu savu mūžu. Viņš ir bijis mīļš viesis manās iesvētībās un kāzās, bet pēdējos 15 gadus priecājos, ka esam tuvi sadarbojušies gatavojoties vispārējiem dziesmu svētkiem Kanadā. Varu teikt, ka esmu bijis audzēknis, tad kolēģis, un šobrīd mēģinu sekot viņa dziļās pēdās, turpināt viņa iesākto un ilgus gadus darīto. Kaut dziesmu svētki Kanadā jau skanēja pirms Arvīda Purva ierašanās Kanadā, viņš neapšaubāmi ir to kustību krusttēvs. Bez Arvīda Purva, nezinu vai dziesmu svētki Kanadā vispār būtu.

Pats nebiju liecinieks kā sākās Arvīda Purva gandrīz 60 gadu darbība mūzikā Kanadā. Laimīgi, varu griezties pie viszinīgākā avota – mana tēva, profesora Tālivalda Ķeniņa, kura ievadā Arvīda Purva autobiografijai Pa skanošu vasaru atradu:

“Pirmajos lielajos Londonas (Anglijā) latviešu dziesmu svētkos 1951. gadā, kad vēl diriģēja Teodors Reiters, . . . Alberts Jērums iepazīstināja ar garu jaunekli acenēs, sakot: “Šis, lūk, ir Arvīds Purvs, un viņš mums būs īsts lietaskoks svešuma mūzikā.” Toreiz jau nezinājām, ka no zaļoksnējā puiša izaugs tik varens ozols mūsu trimdas koŗmūzikā.

Arvīds Purvs dzima Meņģelē, bērnībā spēlējis vijoli, ar Jaunatnes Sarkanā Krusta Milzarāja bērnu kori viesojies Dānijā un 15 gadu vecumā diriģēja orķestri baptistu draudzē Rīgā. Kaŗa gadi to noved Tornas apkārtnē, kur viņš vada arī dubultkvartetu. Pēc kara spēlē Bruno Skultes Latviešu operas orķestrī Oldenburgā, tad izceļo uz Angliju, kur ir palīgs Viktoram Baštikam, kas toreiz vadīja Zuikas vīru kori. Anglijā spēlē kamermūziku un 1950. gadā nodibina Lesteras Daugavas Vanagu jaukto kori, kuru vada līdz 1956. gadam, kad ar dzīvesbiedri Mariju un meitu Āriju izceļo uz Kanadu un ierodas Toronto.

. . . Biju dzirdējis par viņa sekmīgajām gaitām Anglijā un nebiju aizmirsis Alberta Jēruma sološo pareģojumu.” (Jērums laikam piedeva, ka Arvīds Purvs bija aizvācies no Anglijas, jo daudz vēlāk viņš Londonas Avīzē, pēc 1973. gada dziesmu svētkiem Ķelnē, rakstīja ka Purvs bija “pareizais cilvēks pareizejā vietā”, citējot arī komponistu Viktoru Baštiku līdzīgās domās.)

Tālivaldim Ķeniņam pieaugot pienākumiem pie Toronto universitātes un Kanadas komponistu savienības (Canadian League of Composers) kur viņš bija līdzdibinātājs un savā laikā priekšsēdis, viņš uzticēja “jauneklim” viņa dibinātā Sv. Andreja ev.-lut draudzes koŗa vadību, un, dažus gadus vēlāk, arī viņa (un Mariss Vētras un Jāņa Cīruļa) dibināto Toronto Latviešu Koncertapvienību.

“Uzskatīju Arvīda ierašanos šeit kurmēt kā bībelisko veģi tuksnesī un bez bažām aicināju viņu manu darbu turpināt. Nodevu viņu rokās lielu, labi disciplinētu un jaukām balsīm un neireobežotu enerģiju apveltītu kori, kuŗa pacietība jau vairākkārtīgi bija tikusi pārbaudīta ar prasīgu jaundarbu atskaņojumiem. Arvīds darbu turpināja līdzīgā garā, gādājot vēl vairāk par pirmatskaņojumiem. Attīstījās viņa talants un prasme, līdz ar to – koristu un klausītāju uzticība viņa darbam.”

Arvīds Purvs palika abos amatos ne mazāk kā 50 gadus katrā, uzņemoties arī Toronto Latviešu baptistu draudzes koŗa vadību un, 1974. gadā, Toronto DV sieviešu koŗa Zīle vadību. (Zīles ir galvenās 20. marta sarīkojuma rīkotājas, to starpā Ausma Miķelsone, kura 1950. gadā dziedāja sieviešu dubultkvartetā, Arvīda Purva vadībā, Coventry, Anglijā.)

Pēc tēva skaita, Arvīds Purvs ir piedalījies ne mazāk kā 100 dažādos dziesmu svētkos un dziesmu dienās kā virsdiriģents visā pasaulē, to starpā XX Vispārējos dziesmu svētkos Latvijā, un koncerti ar savām Zīlēm un Sv. Andreja draudzes kori netālu no 100 katrai vienībai. Tālivaldis Ķeniņš: “Ja mēs šajos novados rēķinātu rekordus kā sportā, tad neapšaubams čempions būtu Arvīds Purvs – un tālu priekšā citiem.”

Tēvs arī izceļ Purva lomu pasūtot un atskaņojot jaundarbus, tur arī pāri par 100. Emmy balvas laureāte Lolita Ritmane atceras ka, kā vēl pajauna meitene, Arvīds Purvs ir lūdzis viņai komponēt saviem ansambļiem. Saka Lolita “Man tas bija liels gods un prieks. Arvīda pozitīvā attieksme pret jauniem komponistiem tika un tiek ļoti augsti novērtēta. Sākās mūsu sadarbība, kura motivēja man uzkomponēt Vasariņa, Rozes zem sniega, un vēl citas dziesmas Zīlēm.”

Kā komponists pats, diriģents ir arī bijis ražīgs, Ķeniņam pieminot kantātes un a cappella dziesmas. “Īpaši izceļas kantāte Pret gaismu (Ingridas Vīksnas teksts), kuŗu izcili atskaņoja Toronto Mendelssohn koris (Elmer Iseler), Toronto Roy Thomson Hall.. Man personīgi ļoti īpatas šķiet dažas tautasdziesmu apdares sieviešu korim. Rakstībai piemīt ne tikai māka bet personība.”

Kaut cienu viņu kā mūziķi, pats pazīstu Arvīdu Purvu vislabāk un esmu sadarbojies ar viņu visvairāk kā rīkotāju: Toronto Latviešu Koncertapvienībā – izcilākā šāda organizācija visā pasaulē, pat ieredzēta Toronto starp kanadiešiem kā izcilu koncertu pasniedzēji, ar pasaules līmeņa māksliniekiem, skanīgās koncertzālēs; Latviešu Dziesmu Svētku Biedrība Kanadā, kur Arvīds kādus gadus 40 kalpoja kā padomes priekšsēdis; neskaitāmās dziesmu svētku rīcības komitejās kurās viņš ir kalpojis, arī uzņemoties vadību; un tikpat lielā skaitā svētku mūzikas komitejās, kurās viņš ir turpinājis dienēt līdz XIV Dziesmu Svētkiem Kanadā, 2014. gadā, vienmēr piedāvājot vērtīgus padomus, pielāgojot savas idejas moderniem apstākļiem un technoloģijai.

Tauta ir atzinusi Arvīda Purva darbu un talantu, viņam saņemot apbalvojumus no visām iespējamām organizācijām, to starpā PBLA, Daugavas Vanagiem, un 1997. gadā, Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba goda zīmi.

Tālivalda Ķeniņa vārdi: “Šī sabiedrība ir izaudzinājusi Arvīdu Purvu par vērtīgu tā locekli mūzikā. Jubilārs savukārt ziedojis savu enerģiju un talantu, to rezultāti pārsnieguši Toronto robežas, iekļāvušies mūžam dzīvā latviešu gara dzīvē. Suminam viņu par to un vēlam darba prieku visos nākamos gados!”

Visi bijušie koristi, mūzikas mīlētāji un Arvīda Purva cienītāji ir mīļi lūgti apmeklēt 20. marta sarīkojumu. Vietas ir rezervējamas pie Aijas Kārkliņas (+1 416 512 7348 vai aijak@rogers.com).

Foto: Tālivaldis Ķeniņš nodod Sv. Andreja baznīcas kori Arvīdam Purvam 1958. gadā. Arvīds Purvs ir attēla kreisajā pusē.

Juris Ķeniņš ir aktīvs čellists, komponists/aranžētājs, diriģents. No 2015.gada viņš ir PBLA Kultūras fonda priekšsēdis.