Although barely 65 kilometers of suburban sprawl separates Toronto from Hamilton, Ontario, the two cities have a rivalry that goes back to the 19th century. Torontonians look down at Hamilton, the gritty blue collar steel mill capital of Canada. Many Hamiltonians consider Torontonians big-city snobs and everyone loves to see the Toronto Argonauts lose when they face off against the Hamilton Tiger Cats of the Canadian Football League.

Likewise, Hamilton’s Latvian community has been overshadowed by Toronto’s. According to the 2006 Canadian census, Hamilton is home to 1,515 Canadians of Latvian descent. While Hamilton’s number pales against the 8,540 Latvians who call the Greater Toronto Area home, it ranks third behind Vancouver and is arguably the second most active Latvian community in Canada.

The origins of Hamilton’s Latvian community are similar to those of so many others. Post World War II refugees arriving in Canada had to sign on as farm labourers, household servants, lumberjacks and hospital workers. Once their contracts were up, they migrated to big cities in search of jobs. Hamilton was experiencing a post-war boom and Latvian labourers easily found jobs in the city’s steel mills, electric factories and other industries.

Soon afterwards the foundation of today’s Latvian community was laid. The Hamilton Latvian Society was formed in 1948 by 24 founding members led by Fricis Gulbis and Pēteris Ķikauka. A choir of 32 was up and running shortly and performed for the first time at that year’s Latvian Independence Day ceremonies. Its conductors have included componists Imants Sakss, Jānis Cīrulis and Viktors Rundāns as well as Janis Dindzāns, who established a kokle ensemble after moving to Hamilton in the early 1980s.

The Hamilton Latvian School was also established in 1948 by Elza Gulbe. Attendance peaked in the late 1960s and early 1970s with more than 136 students. High school classes were offered for a time. Today the school is down to 22 students and is led by Baiba Bredovskis.

The Hamilton branch of Daugavas Vanagi was founded in 1950. Over the years it has been the second largest and one of the most active chapters in Canada. The folk dance troupe Vainadziņš and the sport club Sparta have operated under the chapter’s umbrella since Day One. A key focus today is the support of former legionnaires, partisans, families with a large number of children, pensioners and orphans, the Lestene war memorial and Occupation Museum in Latvia. The current chairman is Edmunds Pulciņš.

The first Latvian church services were held in Hamilton in 1949 by the Rev. Dean Alfrēds Skrodelis. Today’s Christ Latvian Ev. Lutheran Church traces its roots back to the early 1950s when pastoral care was provided by the Rev. Arturs Voitkus and the Rev. Pavasars. The Rev. Dean Ivars Gaide is the current pastor. He has been in that position for 20 years. The congregation owns a church in downtown Hamilton on Victoria Street. The facilities are also used by the Hamilton Latvian School and for other community functions.

Other organizations include the Fisherman’s and Hunter’s Club, the Latvian Pensioners Society, the Venta 10th Guides and Aiviekste 39th Scout chapters, and the Hamilton Branch of the Toronto Latvian Credit Union. The youth organization Rota was active in the 1950s and 1960s.

The Hamilton community has been blessed with a number of prominent Latvian figures. They include linguist and professor Pēteris Ķikauka, artist Tālivadis Ķikauka, componists Imants Sakss and Jānis Cīrulis, stained glass artist Gundars Robežgruntnieks, writers Jānis Klaviņš and Juris Zommers as well as medical practitioners Drs. Pēteris Vasariņš, Pāvuls Cakuls and Ieva Neimanis. The Hamilton area was also home to the literary journal Jaunā Gaita, edited for many years by Laimons Zandbergs. During the 1970s and 1980s Alfrēds Grīnbergs led Runči Trimda, a popular dance and rock ensemble that was in demand at Latvian social functions throughout Ontario and neighbouring states. One of its performers, Dzintars Cers, moved on to become a radio newscaster for the Canadian Broadcasting Corporation. Hamilton is also home to LaTV, headed up by Jānis Valdmanis and Niks Ozoliņš. Almost singlehandedly they have documented Latvian functions in the Hamilton and Toronto areas for more than 20 years. A vast collection of videos is available.

Hamilton’s Latvian community joined in the drive for renewing Latvia’s independence. The community organized demonstrations on the anniversary of the Milotov-Ribbentrop Pact starting on Aug. 23, 1986, and running for five years until Latvia had rid itself of Soviet rule. Demonstrations and meetings with local politicians often were held with others from Hamilton’s strong Central and Eastern European communities.

The size of the Hamilton community has ebbed with the demographics of the post-war immigrants and their baby boomer children. The community has shrunk and many offspring have moved away. At one point in the 1950s the Christ Latvian Ev.-Lutheran Church had more than 860 members. Now it is down to 322.

In recent years the Hamilton Latvian Society has seen a revival under the leadership of its energetic chairman Arnolds Smiltnieks. The society boasts about 130 members and has been fueled by funds from volunteers working charity bingo games. The society has renovated its house on Queen Street, donated by Vilis Rudzītis in 1958, with new exterior siding and interior finish. Monthly Latvian video nights run by the society have proved popular. The society hosted the Latvian National Cycling team during the 2003 Road World Cycling Championships in Hamilton. It has also sponsored Liepājas Metalurgs youth hockey teams at tournaments in the Hamilton area. Uncommonly for Latvian organizations, the society has donated money to local charities including the free lunch program at the nearby Christ Church Cathedral and local food drives as well as charities in Latvia that include the Sveķu special needs school, the library and school in Nīca south of Liepāja and the Occupation Museum in Rīga.

Hamilton Latvians have always been frequent visitors to Sidrabene, a summer camp and cottage colony in nearby Burlington that hosts annual Midsummer festivities and runs children’s summer camps. It is owned by the St. Andrew’s Ev. Lutheran Latvian Congregation in Toronto but is actually closer to Hamilton than Toronto.

Latvian Song Festival

The synergy between the Hamilton and Toronto Latvian communities is evident in the 13th Latvian Song Festival in Canada to be held in Hamilton from July 1-5.

The Canadian festivals have been held in Toronto since inception in 1953. Spiralling costs in Toronto—and increasingly louder rumbling from centres like Hamilton, Ottawa and Montreal—finally resulted in a decision to move the festival out of Toronto. Nearby Hamilton was a good choice.

What’s interesting is that the organizing committee includes members not just from Hamilton but also a number who live in Toronto or suburban cities to the west such as Mississauga, Oakville and Burlington, usually considered part of the Greater Toronto Area. Andrejs Buņķis of Toronto is the chair of the committee. Baiba Bredovskis, who headed the charge to get the festival to Hamilton, is vice president and responsible for events while Juris Ķeninš is vice president and responsible for music. Teacher and conductor Vizma Maksiņa is also handling music while Uldis Roze is looking after folk dancing. Juris Simsons, Astrīde Sīlis, Rita Sīlis and Aija Zichmane round out the organizing committee.

The motto for the festival is “Dziedāsim, dancosim, Saules rakstus veidosim” (Let’s sing, let’s dance, let’s create sun signs). The festival is scheduled to kick off July 1 at Camp Sidrabene with a Sun Festival and celebration of July 1, Canada’s national holiday. Festival events will include the traditional choral concert and folk dancing extravaganza, an ecumenical service, a theatre performance, a choreographed folk dance competition, a concert featuring sacred music, Latvian folk music performances, festival balls, a meet-and-greet evening at the waterfront, art and crafts displays as well as a repertoire of Latvian films.

The festival will be held in various downtown Hamilton venues such as Hamilton Place, the Convention Centre, Copps Coliseum and the Art Gallery of Hamilton. All are within yards of each other and connected by sheltered passageways. The DOFASCO Centre for the Performing Arts and the Christ Church Cathedral are also close, only several blocks away from the Sheraton Hamilton Hotel, which will function as the hub of the festival. Only the Royal Hamilton Yacht Club and Sidrabene are farther afield. Mindful of the challenges getting to venues at other festivals, one of the marketing pitches has been “Zem viena jumta / Under one roof.”

Visitors are also reminded of nearby tourist sites: the Royal Botanical Gardens, Toronto and Niagara Falls (only 30 minutes away), as well as almost 20 world-class wineries in the Niagara-on-the-Lake area.

Long under the shadow of nearby Toronto, the Song Festival will allow Hamilton Latvians to step out and be front and centre as they welcome visitors from near and far.

Very little information exists about the first Latvian settlers in Los Angeles, who arrived in the years following the founding of the Latvian social democratic group “Zemgalieši” in 1905. However, they did have a sizeable library, which was later moved to the Los Angeles Public Library and from there to the Latvian Association of Southern California’s library.

According to Latviešu kolōnijas, written by Vilberts Krasnais and published in 1938 by the Latvian National Youth Alliance, approximately 300 Latvians lived in Los Angeles in 1930. They worked as surveyors, painters, shoemakers, carpenters, fishermen, farmers, machinists, gardeners and shopkeepers. There were two radical Latvian organizations in the city at that time, one of which was called Draugu klubs (Society of Friends). The other was presumably called Strādnieku Klubs (Workers’ Club), based on post-World War II immigrants’ memories from the 1950s of a faded sign on Main Street not far from Sixth Street reading “Los Angeles Latviešu Strādnieku Kluba meet…” This was likely the meeting place for the other “radical” group mentioned by Krasnais in his book. The Latvians who arrived after World War II did not in general associate with the members of these two groups.

Krasnais also mentions that in the 1930s at least 20 Latvians were employed in the film industry in the Los Angeles suburb of Hollywood.

According to 2000 census data, 11,000 Latvians now make their home in California, about 5,500 of them in Southern California. Interestingly, there are currently also about 20 Latvians working in the film industry, just as in the 1930s.

The Latvian Association of Southern California

Margareta and Eduards Drumalds, Viktors Baltkājis and Helmuts Brauķis began to organize Latvians in the Los Angeles area in 1949, when the first refugees from World War II began to arrive from Germany and settle in southern California. At that time there were approximately 100 of these refugees in Los Angeles and another 300 exiles living (and working as orange pickers) in nearby Anaheim. However, most of the Latvian social activities took place in Los Angeles and thus the city eventually became the base for the Latvian Association of Southern California (Dienvidkalifornijas Latviesu biedrība, or DKLB).

E. Drumvalds chose journalist Felikss Krusa as the first president of this group of new immigrants. Krusa also became president of the subsequently formed DKLB. The group hosted monthly gatherings, including gatherings of a spiritual nature led by the Rev. Aleksandrs Grietēns.

By the end of the 1950s several hundred Latvian refugees from the war had arrived in Los Angeles, hosted by a variety of American organizations. They met on the fourth Friday of every month at a rented space owned by a German organization, Herman’s Sons.

Eventually the Latvians in southern California formed an association, which continued to organize monthly meetings. Members paid one dollar a year in dues. The congregation’s dues were two dollars a year (one dollar for senior citizens). Brauķis was elected president of the association on December 1, 1951. He in turn selected the members of the board. The DKLB quickly became more active and in December 1951 began to publish a monthly bulletin called the Dienvidkalifornijas latviešu biedrības Informācijas biļetens. At first the bulletin consisted of two or three mimeographed pages. Later another page was added for the congregation’s activities. The bulletin is still going strong; it has a circulation of 400 and is published nine times a year, using the best of current technology, of course. It can also be read online at www.biletens.com.

The Latvian Association of Southern California currently has approximately 350 members. Its largest events are the Nov. 18 and June 14 commemorative programs, as well as the New Year’s Eve dance. The DKLB also hosts a variety of lectures, concerts and meetings with authors, artists and representatives of civic organizations. When Latvia was still under Soviet rule, the association also organized political demonstrations. Separate organizations that often work together with the DKLB include the theater group, choir and folk dance group. The association is run by its board, which is elected yearly at the annual members’ meeting. A revision committee audits the DKLB’s books. All members of the board are volunteers, except for the editor of the bulletin, who receives a small salary. In addition to income from events and members’ dues, another considerable source of the DKLB’s income is a yearly calendar prepared by Rūdolfs and Helēna Hofmanis.

The DKLB informs local Latvians and others about events in the area. The association regularly awards scholarships to local youths to attend Latvian schools and summer camps. It also manages a library, and any extra copies of books are donated to libraries in Latvia. Among the organizations that the DKLB supports are the Association for the Advancement of Baltic Studies, the Baltic Association to the United Nations, the Baltic American Freedom League, the World Federation of Free Latvians (Pasaules brīvo latviešu apvienība, or PBLA), the American Latvian Association, the American Latvian Youth Association, Latviešu Fonds, the Occupation Museum of Latvia, Latvijas bērnu fonds and the summer high school Kursa. DKLB is also a member of all the above-mentioned organizations. Each year the DKLB sends two delegates to the American Latvian Association’s congress. Representatives (Alfons Reinis, Ivars Mičulis and Astra Moora) have also taken part in conferences organized by PBLA in Rīga. An information line run by the DKLB offers current information on events taking place at the Los Angeles Latvian Community Center.

The mission of the DKLB is to unite Latvians living across all of southern California, from Santa Barbara and Bakersfield in the north to the Mexican border in the south. Yearly dues are now USD 25, which includes a subscription to the association’s bulletin. Non-members pay USD 35 per year for the bulletin. The DKLB strives to contact people who have recently arrived from Latvia and invites them to participate in the local Latvian community.

In addition to its regular, annual events, the DKLB also organizes a number of special events. For example, in 2006 Los Angeles hosted the 55th congress of the American Latvian Association in April, a reception with former President of Latvia Vaira Vīķe-Freiberga and her husband in June, and was the site of a polling station for Latvian parliamentary elections in October. The association has also supported novuss tournaments, concerts by popular musicians such as the cello trio Melo-M, events organized by other Baltic organizations and a 100th anniversary commemoration of the popluar Latvian-Californian author Anšlavs Eglītis.

The current members of the DKLB board (as of March 2007) are: Jānis Daugavietis, Ilgvars Dižgalvis, Rūdolfs Hofmanis, Imants Leitis, Nora Mičule, Ivars Mičulis, Astra Moora (secretary), Nonita Priedīte (English language liaison), Jānis Rutmanis, Valdis Pavlovskis, Dace Taube (representative to the Latvian Community Center board), Jānis Taube (treasurer) and Vija Vīksne (events coordinator). Pārsla Blāķe, Inguna Galviņa and Helēna Hofmane are on the audit committee.

DKLB board meetings take place on the second Wednesday of each month at the Los Angeles Latvian Community Center. The meeting room is dedicated to long-time DKLB president Alfons Reinis and his wife Ināra.

Former presidents of the DKLB are Felikss Krusa (1949-1951); Helmuts Brauķis (1951-1955); Ludvigs Vīks (1955-1956); Eduards Duks (1956); Daniels Agrums (1957-1959); Helmuts Brauķis (1960-1964); Viktors Vaits (1964-1965); Edgars Gernatovskis (1965-1968); Imants Kaprālis (1968-1971); Nonita Priedīte (1971-1972); Māra Eglāja (1973); Silvija Tūbele (Kurmiņa) (1974); Guntis Kuškēvics (1974); Leo Veiss (1974); Juris Cilnis (1975-1977); Alfons Reinis (1978-1987); Inese Birzniece (1988-1990); Ģirts Budkēvics (1991-1995); and Arnis Tolks (1996-1998). Ivars Mičulis has been president since 1999.

Youth group

On August 4, 1952, Ilgvars Dižgalvis of the Southern California congregation, Klitija Pilmane of the Miera congregation and Helēna Nukša (independent host of the occasion) composed an invitation for young Latvians in the area to join together. Their first outing was to Canoga Park, where Ādolfs Kaktiņš had recently purchased a poultry farm. The youngsters helped Kaktiņš clear undergrowth from the property, and Mrs. Kaktiņš treated the bunch to fried eggs and lemonade. The newly formed youth group also took trips to the rose garden at Exposition Park and to various museums. Similar youth groups were also being established at that time in other Latvian centers throughout the United States.

The first West Coast youth gathering took place on July 4, 1952, in San Francisco. The Los Angeles youth group was officially founded on December 13, 1952, with a program that included songs, recitations of poetry, official greetings and the presention of a flag by the Miera congregation. A Latvian coat of arms could not be located, and so the sun from the coat of arms was made of white chrysanthemums instead.

Daugavas Vanagi

The Southern California chapter of the Latvian Welfare Association Daugavas Vanagi (DV) was founded on August 18, 1963. It has had four presidents: Pauls Pļavenieks, Edvīns Leimanis, Aivars Jerumanis and, currently, Teodors Lilienšteins. Inguna Galviņa is president of the women’s auxiliary. But the Riverside DV chapter—the very first chapter in Southern California and possibly on the whole West Coast—has been all but forgotten. Its founding (on November 11, 1950) was proposed by Valdis Grīnvalds, and its first and possibly only president was Andrejs Olte. Olte now lives in Michigan. The Riverside DV chapter became a group when its membership dwindled to 20, and eventually it closed completely.

Construction of the Latvian Community Center

By the late 1950s the Los Angeles Latvian community began to dream of buying or building a meeting place and event hall of their own. Professor Augusts Raisters, who had directed the civil engineering department at the University of Latvia’s College of Agriculture and had recently settled in Los Angeles, supported the idea. Former Latvis editor Felikss Krusa resolved to find out whether the local Latvian community was ready to donate money to the cause, and Helmuts Brauķis began advertising the idea.

After a while Krusa reported that he had already collected almost USD 2,000 in donations. But that was too little to begin construction, and therefore the community had to wait until more of their countrymen joined them in southern California and their financial position improved.

Raisters, Brauķis and Krusa, along with E. Drumvalds, M. Drumvalda and others, were elected to a newly formed hall acquisition committee. However, opinions varied as to whether a hall should be bought or constructed with donations alone, or whether the local Latvian organizations ought to provide the necessary funds. A year or so later a new hall acquisition committee was elected with Alfons Reinis as its chairman. This new committee discussed how to finance the project. Eventually, the new committee registered a joint-stock company named Latviešu nams with the state of California and bought a church with a small adjoining hall on Griffith Street in Lincoln Park, Los Angeles. Many Latvians lived in the surrounding neighborhood. Many of their programs were held at the church, but other halls had to be rented for larger events. Of these rented halls, the International Institute became a favorite, especially for the New Year’s Eve dances.

The community, though, had not forgotten the idea of building a hall of their own. In the meantime their numbers had noticeably grown, and the city was now home to two Latvian congregations, a Latvian association, an amateur theater company and the folk dance group Pērkonītis. Haralds Alksnis was elected chairman of the hall acquisition committee; H. Brauķis and others were also on the committee. They immediately decided to begin a campaign to collect donations. They also decided that the committee should work together with the congregation, so that the hall could be classified as a non-profit—and therefore tax-exempt—organization.

From then on the idea of acquiring a hall of their own was advertised at all of the DKLB’s and congregation’s events. Special fundraisers were organized. The hall committee chairman contacted all of the local Latvians and asked for donations of paintings to be given as prizes in raffles, which raised money for the cause. Almost every Latvian artist responded positively to the call.

The Los Angeles building committee planned to auction off several plots of land not used up by the construction of a new freeway. These unused plots together formed a considerable piece of land, but the original asking price was about USD 20,000 more than what the Latvians’ had donated. Imants Kapralis, a member of the hall committee and plastics factory owner, wrote out a personal check for the remainder of the sum, which was to be paid back with no interest whenever the community was able to do so.

Three architects handed in bids for the Latvian Community Center project: Staņislavs Borbals, Voldemārs Ozoliņš and Jānis Janavs. The committee chose Janavs’ design for the new building. Committee member Guntis Kuškēvics was authorized to secure a loan from the bank. Māris Andersons was the vice president of the Bank of America at that time, and with his help the Los Angeles Latvian community was able to secure a loan for USD 100,000.

Janavs supervised the construction of the building. Major work was done by professional builders, but much of the minor work was done by Latvian volunteers. The community also donated money to buy tables, chairs, dishes, etc. for the new center. Viktors Vaits and Helmuts Brauķis together with members of the Tālavija fraternity laid the parquet floor in the main hall. And so, little by little, the Latvians of Los Angeles acquired a community center of their own, where eventually all of their events and activities took place. In the meantime the church on Griffith Street had been sold. The Rev. Elmārs Caune led church services in the new building until a separate church—also designed by the architect Janavs—was built at the other end of the plot.

But the community’s financial worries did not end with the construction of the hall. The loans from the Bank of America and Imants Kapralis still had to be paid back. Beginning in 1974 members of the Southern California Latvian Credit Union donated money. The only sources of income for the community center were donations and a few events organized by the building’s management committee. The community center was officially described as the congregation’s meeting hall and was therefore exempt from taxes. The only way to earn some extra income was to form a Latvian Club with annual dues of USD 50. Once the club had at least 50 members, it was able to obtain a permit to sell drinks to its members. The club still exists today, annual dues are still USD 50, and a list of its members is on the wall in the front entry.

A Latvian Community Center board was established to replace the building management committee. The board consists of one representative from each organization and group that uses the hall, except the congregation, which has two representatives, one of whom is the congregation president. For extra income the Latvian Community Center board decided to occasionally rent the hall out to others—Latvians and non-Latvians, organizations and individuals. Other board decisions have included giving exclusive authority of the bar to the board, requiring the board to provide a person on duty at the bar, calling board meetings once a month, and hiring a custodian for the building.

Latvian School

The Los Angeles Latvian Sunday School was founded on November 23, 1950. Classes at first took place at the German Trinity church, but now the school meets at the Latvian Community Center. A total of 73 students have graduated from the school in the years between 1950 and 1999.

The grandchildren of Haralds Alksnis and Jānis Janavs now attend the school. Lolita Ritmane-Matsone conducts the school choir; Loma Kārkliņa directs the folk dance group Mazais pērkonītis. Every year the school participates in local Scandinavian festivals. Plays by Andrejs Zinbergs and Andra Berkholda – both involving a large number of students in their casts – have been performed at Latvian song festivals on the West Coast.

Former directors of the Los Angeles Latvian School are Daniels Agrums (1950-1954, 1955-1957, 1960-1964, 1969-1975); Ludvigs Vīks (1954-1955); L. Knauta-Daugaviete (1957-1960); Ludmila Raistere (1964-1966); I. Lūsis (1966-1969); Ilmars Bastjānis (1975-1980, 1982-1985); Andrejs Zinbergs (1980-1982); Nora Mičule (1985-1989), Maruta Dankere (1989-1990); Anita Puķīte (1993-1994); and Inguna Galviņa (1994-1995). The current director is Nora Mičule.

Congregations

The Latvian Ev. Lutheran Church of Southern California was founded on November 26, 1950, with the Rev. Aleksandrs Grietēns as its first minister. The congregation held services in a rented Lutheran church—the Trinity Church, which is now located under Harbor Freeway.

The second congregation, the Miera (Peace) congregation, was founded in 1951. Its minister, the Rev. Oskars Kleinbergs, also held services in a rented space. However, the Miera congregation ceased to exist after Kleinbergs’ death.

Latvians bought their first church in Los Angeles on Griffith Street in Lincoln Park. The church had previously belonged to a German congregation. Services were led by the Rev. Roberts Āboliņš, who traveled the long distance from Atascadero, where he worked for an American congregation. It was in this church where well-known couples such as Zaiga Ozoliņa and Ilgvars Dižgalvis, Daira Caune and Olafs Stumbrs, and Līga Brauķe and Viktors Vaits were wed. At present the church is known as the Templo Emanuel Asamblea Apostolica de la Fe en Christo Jesus.

Other ministers who have served the Southern Californian Latvian congregation are Elmārs Caune, Edgars Liepiņš and Mārtiņš Irbe. The congregation currently has approximately 300 members; its president is Jānis Lejnieks; and its minister is the Rev. Dāvis Kaņeps, dean of the Western District of the Latvian Ev. Lutheran Church in America.

Theater

Ilgvars Dižgalvis founded the Los Angeles Latvian Theater Group in 1950. Mudīte Šauriņa-Hovele directed the group’s first performance, a production of Rūdolfs Blaumanis’ play “Zelta kupris,” on May 26, 1951. The group’s next production was Mārtiņš Zīverts’ play “Divkauja,” directed by Daniels Agrums. Jānis Vācietis produced V. Richters’ “Nebēdnieks,” M. Zīverts’ “Tīreļpurvs” and J. Pētersons’ “Pieklīdušais kaķeņs” in 1952-1953. The group next performed Anna Brigadere’s “Ilga” (1954) and M. Zīverts’ “Minchauzena precības” (1955), directed by Ansis Tipāns and Vilis Lapenieks, respectively, both of whom had arrived in Los Angeles in 1953. Vitolds Riķis, Lidija Mitrēvica, Andrejs Zinbergs and Aleksis Lielausis directed plays for the group in subsequent years. Stage designers have included Andrejs Zinbergs, Jānis Rapa, Jānis Bērziņš and Jānis Krišjānis. Over the years about 100 Latvians from Los Angeles and the surrounding area have performed with the theater group. Many have been amateur actors, but some have been professionals, such as Stefanīda Jansone, Spodra Lejniece, Ādolfs Kaktiņš, Māris Ubāns, Lolita Lejiņa-Bola, Ilze Tauriņa-Barona and Lilita Kreišmane.

From 1951 to 1981 the Los Angeles Latvian Theater Group performed 34 plays. Most popular were M. Zīverts’ “Minchauzena precības,” which was produced three separate times, and R. Blaumanis’ “Skroderdienas Silmačos” and J. Rainis’ “Jāzeps un viņa brāļi,” both produced twice. Of particular note for its many dances, songs and lighting effects were V. Lapenieks’ productions of “Minchauzena precības,” “Jāzeps un viņa brāļi” and A. Brigadere’s “Princese Gundega un karalis Brusubārda.” The group also performed shorter theatrical works for various local events.

The theater group is run by a board of directors. Arvīds Pukinskis was the first chairman of the board; later Ilgvars Dižgalvis was chairman. Throughout the years the group has performed at several Latvian song festivals on the West Coast and has also toured Latvian communities in the United States and Canada with its plays. One play—“Trešais zvans”—was even written based on the group’s experiences during a tour with director A. Eglītis.

Ilgvars Dižgalvis and Ilga Jankovska currently run the theater group. A 1997 production of J. Kesselring’s “Arsenic and Old Lace” under the direction of Andrejs Zinbergs was its latest performance. Since then the group has mostly been involved in the organization of tours by actors from Latvia.

Music and dance

Loma Sprūde (later Kārkliņa), Matīss Kārkliņš, Zigis Teteris, Dace Kārkliņa, Anita Rubene, Mārīte Rozentāle, Maija Caune, Juris Cilnis, Sallija Šmite, Mārtiņš Šmits, Lolita Ritmane and Daila Mičule formed the ensemble Solaris, which existed from 1977 to 1984. Daira Cilne directed the vocal group, which performed in Los Angeles, San Francisco, Portland, Seattle and even Münster, Germany.

Timothy Fetler, a music professor at the Santa Barbara City College, was the first conductor of the Los Angeles Mixed Choir, which began singing in 1956. Then the Lithuanian composer and organist Bronius Budriūnas directed the choir for a short time. Olafs Stumbrs and Andrejs Kurmiņš later conducted the choir, and Daira Cilne was conductor from 1972 to 2002. Currently the choir’s conductor is Pauls Berkolds.

The folk dance group Pērkonītis was founded in 1950. Its first teacher of dances was Arturs Šmits, later Zelma Ābele. Mirdza Lapeniece developed and directed thematic programs for the group that included not only dances, but also singers, choirs, musicians and recitations of folk verses. One of her more memorable programs depicted a traditional Latvian wedding. Other programs were dedicated to the family, the homeland and Latvian virtues. The group performed Lapeniece’s “Balta nāca tautu meita” at the 1965 song festival in Portland, Oregon. The current director, Loma Kārkliņa, helps the group prepare dances for local Latvian events and Sacandinavian festivals.

Laura Rokpelne-Mičule conducts Uzdziedāsim, brāļi!, a men’s chorus founded in 1997. In its first decade the choir has more than doubled in size with several young men joining after graduation from Latvian school, as well as the addition of new arrivals from Latvia, a few American singers with ties to Latvians, and also a couple of Latvian-Americans who began to take interest in their heritage later in life. Among the singers one can find engineers, airport employees, a camp counselor, television program editor, minister, lawyer, computer programmer, movie lighting technician, television producer, sports referee, fire fighter, high school student, teacher, construction worker, artist, computer consultant, financial manager, retail purveyor and inventor. The youngest singer is 16 years old; the oldest is 70. Uzdziedāsim, brāļi! has performed for Latvian, Baltic and American audiences across the United States and Toronto. It celebrated its 10th anniversary on May 19, 2007, at the Latvian Community Center in Los Angeles.

Sports

The Los Angeles Latvian community once had a sports group with Viktors Veiss as its director. The group organized volleyball, basketball and tennis practices and competitions. Now there is a novuss group, organized by Jānis Daugavietis. Three tournaments of men’s and women’s singles and doubles take place each year. The first of these tournaments always includes the ten best players of the previous year. For more information on the novuss group visit its Web site at www.novussusa.com.

Song festivals in Los Angeles

The Latvians of Los Angeles have hosted four song festivals. In 1970 Helmuts Brauķis and Vilis Lapenieks headed the steering committee of the 4th West Coast Song Festival in Los Angeles. The 7th West Coast Song Festival took place in 1977 in Pasadena with Jānis Taube Sr. as chairman. Arnis Tūbelis was the main organizer of the 9th West Coast Song Festival in 1989 in Long Beach. Ten years later the 13th West Coast Song Festival took place in Thousand Oaks, headed by Valdis Pavlovskis. The 15th West Coast Song Festival is planned for Aug. 28-Sept. 2, 2008, in Ventura. The chairman of this year’s song festival steering committee is Pauls Berkolds.

(Editor’s note: This article was translated from Latvian by Amanda Jātniece.)

Par latviešu ieceļotājiem Losandželosā pēc 1905. gada, kad dibināts latviešu sociāldemokratu pulciņš “Zemgalieši”, diemžēl zināms ļoti maz. Viņiem bija paprāva bibliotēka, kas vēlāk nonāca Losandželosas publiskā bibliotēkā, no turienes – Dienvidkalifornijas latviešu biedrības bibliotēkā.

Rīgā 1938. gadā Latvju nacionālās jaunatnes savienības izdotā Vilberta Krasnā grāmatā Latviešu kolōnijas rakstīts, ka 1930. gadā Losandželosā dzīvoja ap 300 latviešu. Viņi strādājuši par mērniekiem, krāsotājiem, kurpniekiem, galdniekiem, zvejniekiem, zemkopjiem, mašīnistiem, dārzkopjiem un veikalniekiem. Bijušas divas radikālas biedrības, vienas nosaukums – Draugu klubs (Society of Friends). Daži Otrā pasaules kaŗa bēgļi atceras, ka pie kāda nama Main ielā netālu no 6. ielas Losandželosā vēl pēc 1950. gada bijis redzams padzisis ielogots uzraksts “Los Angeles Latviešu Strādnieku Kluba meet…” Iespējams, tur saieti notikuši Krasnā grāmatā pieminētai otrai “radikālai” latviešu biedrībai. Ieceļotājiem pēc Otrā pasaules kaŗa ar šo abu biedrību biedriem nekādi tuvāki sakari nav bijuši.

V. Krasnais arī piemin, ka aizritējušā gadsimta 30. gados Losandželosas priekšpilsētas Holivudas filmu rūpniecībā bijuši nodarbināti ne mazāk par 20 latviešu.

Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem ASV, Kalifornijā dzīvojot 11,000 latviešu, tātad Dienvidkalifornijā – apmēram 5,500. Interesanta sakritība – arī tagad apmēram 20 latviešu strādā kinorūpniecībā, gluži tapat kā aizritējušā gadsimta 30. gados.

Dienvidkalifornijas latviešu biedrība

Dienvidkalifornijas latviešu biedrību, sākumā kā kopu, 1949. gadā sāka organizēt Margareta Drumalda kopā ar savu vīru Eduardu Drumaldu, Viktoru Baltkāji un Helmutu Brauķi, kad Losandželosā no Vācijas ieradās pirmie Otrā pasaules kaŗa bēgļi, kuŗus aicināja viņu radinieki. Losandželosā 1949. gadā bija apmēram 100 Otrā pasaules kaŗa bēgļu un arī 60 km attālajā Anaheimā ap 300 trimdinieku – apelsīnu plūcēju, bet par biedrības atrašanās vietu tika izraudzīta Losandželosa, kur arī notika biedrības aktīvitātes.

Par pirmo kopas un vēlāk biedrības priekšnieku pēc E. Drumalda ieteikuma tika izraudzīts žurnālists Felikss Krusa. Kopa līdz 1949. gadam reizi mēnesī rīkoja laicīgas un garīgas tikšanās, garīgo aprūpi kopš 1949. gada 18. novembŗa vadīja mācītājs Aleksandrs Grietēns.

1950. gada beigās Losandželosā no Vācijas jau bija ieradušies vairāki simti dažādu ASV organizāciju aicināti latviešu bēgļi. Katra mēneša ceturtā piektdienā viņi satikās vācu organizācijas Herman’s Sons telpās.

Latviešu kopa kļuva par biedrību un reizi mēnesī rīkoja laicīgu tikšanos. Biedrības biedru nauda bija viens dolars gadā, draudzes nodeva – divi dolari gadā, pensionāriem – viens dolars. Par DK Latviešu biedrības priekšnieku 1951. gada 1. decembrī ievēlēja Helmutu Brauķi. Viņš izraudzījās biedrības valdes locekļus. Biedrībā sākās lielāka rosība, valde 1951. gada decembrī sāka izdot Dienvidkalifornijas latviešu biedrības Informācijas biļetenu. Tas iznāca reizi mēnesī, sākumā biļetenam bija divas trīs lappuses, pavairotas mimeografa technikā. Vēlāk draudze biļetenam pievienoja savu lapu. Tagad DK LB Informācijas biļetena sagatavošanai un iespiešanai izmanto jaunāko technoloģiju. Informācijas biļetens iznāk deviņas reizes gadā 400 eksemplāru metienā, tajā tiek atspoguļots biedrības darbs. Biļetens arī pieejams interneta: www.biletens.com.

DK LB patlaban ir apmēram 350 biedru. Lielākie biedrības sarīkojumi: Latvijas valsts dibināšanas un 14. jūnijā aizvesto atcere, Jaungada balle. Tiek rīkoti referātu vakari, tikšanās ar rakstniekiem, māksliniekiem, sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, koncerti. Laikā, kad Latvija bija okupēta, rīkoja pretpadomju demonstrācijas. Teātris, koris, tautasdeju kopa bija un ir atsevišķas organizācijas, kuŗas sadarbojas ar biedrību. Biedrību vada valde, kas katru gadu tiek pārvēlēta biedru gada sapulcē, valdes darbību pārbauda Revīzijas komisija. Biedrības valdē visi strādā bez atlīdzības, izņemot biļetena redaktoru, kas saņem nelielu atalgojumu. Līdztekus ienākumiem par sarīkojumiem, biedru naudai, krietns ienākumu avots biedrībai ir Rūdolfa un Helēnas Hofmaņu sagatavotais un izdotais kalendārs.

Biedrība informē vietējo latviešu sabiedrību, kā arī cittautiešus, piemēram, skandināvus viņu festivālā, piešķiŗ stipendijas jauniešiem latviešu skolu, vasaras nometņu un skolu apmeklēšanai. Biedrības pārziņā ir bibliotēka, no kuŗas sūta uz Latviju izdalīšanai bibliotēkām grāmatas, ja ir dubulteksempāri. DK LB atbalsta organizācijas – Association for the Advancement of Baltic Studies, Baltic Association to the United Nations, Baltic American Freedom League, Pasaules brīvo latviešu apvienību, Amerikas latviešu apvienību, Amerikas latviešu jaunatnes apvienību, Latviešu fondu, Latvijas okupācijas mūzeju, Latvijas bērnu fondu, vasaras vidusskolu Kursa. DK LB ir minēto organizāciju biedre. Katru gadu divus valdes locekļus izrauga par delegātiem Amerikas latviešu apvienības kongresā. Biedrības pārstāvji (Alfons Reins, Ivars Mičulis un Astra Moora) piedalījušies Pasaules latviešu biedrību konferencēs Rīgā. DK LB ir informācijas tālrunis, kuŗā rēgulāri tiek ziņots par sarīkojumiem latviešu namā.

Biedrības mērķis ir vienot latviešus, kuŗi Dienvidkalifornijā dzīvo izkliedēti: 150 km uz ziemeļiem līdz Santabarbarai un Beikersfīldai un 150 km uz dienvidiem līdz Meksikas robežai.
Biedrības biedra nauda tagad ir ir 25 dolari gadā, biedri bez maksas saņem Informācijas biļetenu, tiem, kuŗi nav biedrības biedri, abonementa maksa ir 35 dolari gadā.

Līdztekus gadskārtējiem sarīkojumiem biedrība 2006. gadā rīkoja Amerikas latviešu apvienības 55. kongresu, kas notika no 21. līdz 23. aprīlim viesnīcā Hilton Glendeilē, Latvijas valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un viņas dzīvesbiedra uzņemšanu latviešu namā 3. jūnijā, iekārtoja vēlēšanu iecirkni 9. Saeimas vēlēšanām 7. oktobrī. Biedrība atbalstījusi novusa turnīrus, Amerikas latviešu jaunatnes apvienības rīkoto čellistu trio Melo-M koncertu, Losandželosas lietuviešu organizāciju rīkoto piemiņas pēcpusdienu 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem baltiešiem, rakstnieka Anšlava Eglīša 100. dzimumdienas atceres vakaru. Biedrība cenšas apzināt jauniebraukušos latviešus un aicina viņus iesaistīties latviešu sabiedrībā Losandželosā.

2007. gada 11. martā DK LB biedru pilnsapulcē valdē ievēlēti: Jānis Daugavietis, Ilgvars Dižgalvis, Rūdolfs Hofmanis, Imants Leitis, Nora Mičule, Ivars Mičulis, Astra Moora (sekretāre), Nonita Priedīte (informātore angļu valodā), Jānis Rutmanis, Valdis Pavlovskis, Dace Taube (biedrības pārstāve latviešu nama valdē), Jānis Taube (kasieris), Vija Vīksne (sarīkojumu vadītāja). Revīzijas komisijā: Pārsla Blāķe, Inguna Galviņa, Helēna Hofmane.

DK Latviešu biedrības valdes sēdes notiek Losandželosas latviešu namā katra mēneša otrajā trešdienā otrā stāvā ilggadējā biedrības priekšnieka Alfona Reina un viņa dzīvesbiedres Ināras Reines vārdā nosauktā biedrības telpā, kur pie sienas atrodas viņiem abiem veltīta piemiņas plāksne.

DK Latviešu biedrības priekšnieki bijuši: Felikss Krusa (1949-1951); Helmuts Brauķis (1951. 1.decembris-1955); Ludvigs Vīks (1955-1956); Eduards Duks (1956); Daniels Agrums (1957-1959); Helmuts Brauķis (1960-1964); Viktors Vaits (1964-1965); Edgars Gernatovskis (1965-1968); Imants Kaprālis (1968-1971); Nonita Priedīte (1971-1972); Māra Eglāja (1973); Silvija Tūbele, tagad Kurmiņa (no 1974. gada marta līdz jūlijam); Guntis Kuškēvics (no 1974. gada augusta līdz novembrim); Leo Veiss (no 1974. gada novembŗa līdz biedru sapulcei); Juris Cilnis (1975-1977); Alfons Reins (1978-1987); Inese Birzniece (1988-1990); Ģirts Budkēvics (1991-1995); un Arnis Tolks (1996-1998). Kopš 1999. gada biedrības priekšnieks ir Ivars Mičulis.

Jauniešu pulciņš

1952. gada 4. augustā Nukšu dzīvoklī Ilgvars Dižgalvis no Dienvidkalifornijas draudzes, Klitija Pilmane no Miera draudzes un Helēna Nukša, kas nebija nevienas draudzes locekle, sanāca kopā un sacerēja tekstu, aicinot jauniešus pulcēties. Pirmā jauniešu pulcēšanās reize bija talkā Ādolfa Kaktiņa vistu farmā Canoga Park, kur Kaktiņi bija nopirkuši māju. Toreiz tur vēl bija diezgan lieli džungļi, kuŗus jaunieši palīdzēja tīrīt, un Kaktiņa kundze cepa viņiem olas un cienāja ar limonādi. Latviešu jauniešu pulciņš organizēti brauca uz Ekspozīcijas parku skatīties rožu dārzu un apmeklēja dažādus mūzejus. Tai laikā jauniešu pulciņus sāka dibināt arī citur Amerikā.
Pirmais Rietumkrasta jauniešu salidojums notika 1952. gada 4. jūlijā Sanfrancisko. Losandželosas latviešu jauniešu pulciņa oficiālās atklāšanas svinības notika 1952. gada 13. decembrī. Skanēja dziesmas, jaunieši deklamēja, tika nolasīti apsveikumi, Miera draudze pasniedza karogu. Nekur nevarēja atrast Latvijas ģerboni, tāpēc ģerboņa saulīte tika darināta no baltām mārtiņrozēm.

Daugavas Vanagu apvienība

Dienvidkalifornijas Daugavas Vanagu apvienību nodibināja 1963. gada 18. augustā. DV apvienībai bijuši četri priekšnieki: Pauls Pļavenieks, Edvīns Leimanis, Aivars Jerumanis un Teodors Lilienšteins. Tagad gandrīz aizmirsta ir pirmā Daugavas Vanagu apvienība Dienvidkalifornijā (un laikam visā ASV rietumu krasta) – Riversaides Daugavas Vanagu apvienība, ko Valža Grīnvalda ierosmē nodibināja 1950. gada 11. novembrī. Tās pirmais (un, iespējams, vienīgais) priekšnieks bija Andrejs Olte. Tagad viņš dzīvo Mičiganā. Riversaides apvienība kļuva par kopu, kad biedru skaits samazinājās līdz 20, lielākam skaitam aizbraucot no Riversaides, un beidza pastāvēt. Tagad DV apvienības priekšnieks ir Teodors Lilienšteins. Vanadžu kopa darbojas Ingunas Galviņas vadībā.

Latviešu nama celšana

Iecere par latviešu nama iegādi vai celšanu, kur nākotnē varētu notikt visas latviešu sabiedrības nacionālpolītiskās un sabiedriski kultūrālās aktīvitātes radās aizvadītā gadsimta 50. gadu sākumā. Losandželosā ieradās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības būvniecības katedras vadītājs prof. Augusts Raisters, kas atbalstīja šo ieceri. Agrākais laikraksta Latvis redaktors Fēlikss Krusa apņēmās noskaidrot, vai jauniebraucējiem ir interese ziedot līdzekļus šādam mērķim, Helmuts Brauķis – populārizēt šo ieceri latviešu jauniebraucēju sabiedrībā.

Pēc kāda laika F. Krusa ziņoja, ka saziedots nepilni 2 000 dolaru, taču tas bija par maz. Atlika gaidīt, kad ieradīsies vairāk jauniebraucēju un viņu materiālais stāvoklis būs pietiekami nostiprinājies.

Tika nolemts dibināt Latviešu nama iegādes komiteju, kuŗā ievēlēja prof. A. Raisteru, H. Brauķi, F. Krusu, E. Drumaldu, M. Drumaldu u.c. Sabiedrības domas dalījās, vai līdzekļi latviešu nama iegādei vācami ziedojumi, jeb vai organizācijām jādod nauda, par ko komiteja pirks vai cels namu. Pēc gada vai nedaudz vairāk izsludinātā gada sapulcē ievēlēja jaunu nama iegādes komiteju, par tās priekšsēdi Alfonu Reinu, un sprieda, kā projektu financēt. Jaunievēlētā komiteja reģistrēja Kalifornijas pavalsts akciju sabiedrību “Latviešu nams” un iepirka baznīcu ar nelielām sabiedriskām telpām Grifith ielā, Linkolna parkā Losandželosā, kur savulaik dzīvoja daudz latviešu. Laicīgos pasākumus latvieši rīkoja jaunajā baznīcā un nelielajā zālītē. Lielākiem sarīkojumiem īrēja telpas dažādās vietās, kuŗas bija piemērotas vajadzībām un atbilda maksātspējai. Sevišķi piemērots izrādījās Starptautiskais institūts, kur daudzus gadus rīkoja Jaungada balles.

Mērķis celt vai iegādāties pašiem savu namu nebija aizmirsts. Latviešu skaits Losandželosā bija stipri pieaudzis. Darbojās divas draudzes, latviešu biedrība, amatieŗu teātris un tautasdeju kopa “Pērkonītis”. Nama iegādes komitejas priekšēža amatam kandidēt tika aicināts Haralds Alksnis. Sapulcē viņu arī ievēlēja par nama iegādes komitejas priekšsēdi, valdē H. Brauķi un vēl citus un nolēma, ka nekavējoties jāsāk ziedojumu vākšana un komitejai šis darbs jāvada un jāsaskaņo; ka nams jāiegādājas kopā ar draudzi, jo tādējādi būs iespēja iegūt bezpelņas organizācijas statusu un nebūtu jāmaksā nodokļi.

Turpmāk ikvienā latviešu biedrības un draudzes sarīkojumā centās populārizēt latviešu nama iegādi. Notika īpaši sarīkojumi līdzekļu vākšanai. Komitejas priekšsēdis sazinājās ar visiem tautiešiem, lūdzot ziedot gleznas izlozei, kuŗas līdzekļus izlietos nama celšanai. Atsaucās gandrīz visi mākslinieki.

Losandželosas būvvalde publiskā izsolē gatavojās pārdot vairāku zemes īpašumu atliekas, kuŗus neaizņēma jaunceļamais autoceļš. Šie neizlietotie īpašumi atradās kopā un veidoja diezgan paprāvu apbūves gabalu, taču tā sākotnējā summa izsolē bija par apmēram 20 000 dolaru lielāka nekā savākto ziedojumu kopsumma. Komitejā ievēlētais plastmasas izstrādājumu fabrikants Imants Kaprālis izrakstīja čeku par trūkstošo summu, neminot atdošanas termiņu un paziņojot, ka aizdevums ir bez procentiem.

Izsludinātā sacensībā latviešu nama projektam piedalījās trīs architekti – Staņislavs Borbals, Voldemārs Ozoliņš un Jānis Janavs. Komiteja izšķīrās par J. Janava projektu un noteica aizņēmuma summu. Dabūt aizdevuma no bankas tika pilnvarots komitejas loceklis Guntis Kuškēvics. Bank of America viceprezidents Losandželosā bija Māris Andersons. Ar viņa palīdzību izdevās dabūt aizdevumu – 100 000 dolaru.

Nama celtniecības darbus uzraudzīja architekts Janavs. Galvenos darbus veica lietpratēji, mazākos darbus paši, rīkojot talkas. Nama inventāram – galdiem, krēsliem, traukiem utt. nauda tika saziedota. Nama zālē parketu ielika Viktors Vaits un Helmuts Brauķis, pieaicinot palīgā talaviešu kopas locekļus. Tā pamazām, kopējiem spēkiem latvieši tika pie sava nama, kur notika visu organizāciju un pašdarbības kopu sarīkojumi un pasākumi. Agrākā baznīca Grifith ielā bija jau pārdota, un, kamēr gruntsgabala otrā galā nebija uzcelta architekta Jāņa Janava projektētā latviešu baznīca, dievkalpojumi mācītāja Elmāra Caunes vadībā notika nama lielajā zālē.

Financiālās rūpes nemitējās arī pēc nama uzcelšanas, jo bija divi atmaksājami parādi – Bank of America un Imantam Kaprālim. Kopš 1974. gada naudu namam ziedoja kreditsabiedrības biedri. Vienīgie nama ienākumi bija ziedojumi un viens otrs apsaimniekošanas komitejas sarīkojums. Latviešu nams oficiāli bija draudzes sabiedrisko aktīvitāšu celtne, nekādi nodokļi par to nebija jāmaksā. Vienīgā iespēja pavairot ienākumus bija dibināt latviešu klubu ar biedru naudu 50 dolaru personai gadā. Kluba biedru skaitam pārsniedzot 50, varēja dabūt dzērienu pārdošanas atļauju saviem biedriem. Latviešu klubs ir vēl tagad, biedru nauda tāpat ir 50 dolaru, un kluba biedru saraksts ir latviešu nama priekštelpā pie sienas.

Apsaimniekošanas komitejas vietā tika radīta nama pārvalde, kuŗā ir visu to organizāciju un pašdarbības kopu pārstāvji, kuŗas namā rīko savus pasākumus, no katras pa vienam, izņemot draudzi, no kuŗas ir divi pārstāvji, viens no tiem draudzes priekšnieks.

Nama pārvalde nolēma nama telpas izīrēt cittautiešiem, kā arī pašu orgaizācijām un atsevišķām personām. Nolēma arī, ka bārs būs tikai nama pārvaldes pārziņā, un nama pārvalde gādās par dežurantiem pie bāra, reizi mēnesī notiks nama pārvaldes sanāksmes; nama pārvalde pieņems algotu nama uzraugu.

Dienvidkalifornijas latviešu sabiedrības kopīgi celtā latviešu nama atklāšana notika 1973. gada 15. septembrī. Vēlāk namu nedaudz paplašināja, piebūvi, kuŗā ir otra virtuve, pagrabs, nama uzrauga dzīvoklis, projektēja architekts Arturs Damroze. Namā ir sava telpa Dienvidkalifornijas latviešu biedrībai, korporāciju kopām, klašu telpas Losandželosas latviešu svētdienas skolai.

Latviešu skola

Losandželosas latviešu svētdienas skola tika nodibināta 1950. gada 23. novembrī. Mācības skolā sākotnēji katru svētdienu notika vācu Trīsvienības baznīcā, tagad latviešu namā. Kopš 1950. gada līdz 1999. gadam skolu beiguši 73 audzēkņi.

Skolu tagad apmeklē latviešu nama cēlēju Haralda Alkšņa un Jāņa Janava mazbērni. Skolas kori vada Lolita Ritmane-Matsone. Deju kopas “Mazais pērkonītis” vadītāja vairākus gadus bija Loma Kārkliņa, 2007./2008. mācību gadā vadību uzņēmās Benita Trapse. Tagad tautasdeju kopa, ko vada Dziesma Tetere, iestudē dejas atsevišķiem sarīkojumiem un piedalās skandināvu festivālos. Rietumkrasta Dziesmu svētkos izrādīta Andreja Zinberga luga “Sienāzis un skudra” un Andras Berkoldes luga “Gudrais padomiņš”. Abās lugās piedalījās daudzi skolas audzēkņi.

Skolas pārziņi bijuši: Daniels Agrums (no 1950. gada līdz 1954. gada 7. martam, 1955-1957, 1960-1964, 1969-1975); Ludvigs Vīks (kopš 1954. gada 7. marta un 1954-1955); L. Knauta-Daugaviete (1957-1960); Ludmila Raistere (1964-1966); I. Lūsis (1966-1969); Ilmars Bastjānis (1975-1980); 1982.-1985); Andrejs Zinbergs (1980-1982); Nora Mičule (1985-1989), Maruta Dankere (1989-1990); Anita Puķīte (1993-1994); un Inguna Galviņa (1994-1995). Kopš 1995. gada skolas pārzine ir Nora Mičule.

Draudzes

Dienvidkalifornijas latviešu ev. lut. draudze dibināta 1950. gada 26. novembrī; pirmais mācītājs bija Aleksandrs Grietēns. Dievkalpojumiem divas reizes mēnesī īrēja luterāņu Trīsvienības baznīcu, kam tagad pāri ved Ostas lielceļš. Otra – Miera draudze dibināta 1951. gadā, dievkalpojumi mācītāja Oskara Kleinberga vadībā notika īrētās telpās. Pēc mācītāja O. Kleinberga nāves Miera draudze savu darbību beidza.

Savu pirmo baznīcu Losandželosā latvieši nopirka Grifith ielā, Linkolna parkā Losandželosā no vācu luterāņu draudzes, kas likvidējās. Dievkalpojumus vadīja prāv. Roberts Āboliņš, braucot no attālās Ataskadero pilsētas, kur strādāja amerikāņu draudzē. Šajā baznīcā salaulāja Zaigu Ozoliņu un Ilgvaru Dižgalvi, Dairu Cauni un Olafu Stumbru, Līgu Brauķi un Viktoru Vaitu u.c. Tagad baznīcas nosaukums ir Templo Emanuel Asamblea Apostolica de la Fe en Christo Jesus.

Dienvidkalifornijas latviešu ev. lut. draudzes mācītāji bijuši arī Elmārs Caune, Edgars Liepiņš un Mārtiņš Irbe. Tagad Dienvidkalifornijas latviešu ev. lut. draudzē ir apmēram 300 locekļu, draudzes priekšnieks ir Jānis Lejnieks, mācītājs – LELBAs Rietumu apgabala prāvests Dāvis Kaņeps.

Teātris

Losandželosas latviešu teātŗa kopu 1950. gadā dibināja Ilgvars Dižgalvis, pirmā iestudētā luga 1951. gada 26. maijā bija Rūdolfa Blaumaņa “Zelta kupris” Mudītes Šauriņas-Hoveles režijā, nākamā – M. Zīverta «Divkauja» Daniela Agruma režijā. 1952. un 1953. gadā Jānis Vācietis iestudēja vairākas lugas – V. Richtera “Nebēdnieks”, M. Zīverta “Tīreļpurvs” un J. Pētersona “Pieklīdušais kaķēns”. 1953. gadā Dienvidkalifornijā ieradās Ansis Tipāns un Vilis Lapenieks. 1954. gada 13. februārī teātris izrādīja Annas Brigaderes lugu “Ilga” A. Tipāna režijā, 1955. gada 20. augustā M. Zīverta “Minchauzena precības” V. Lapenieka režijā. Lugas iestudēja arī Vitolds Riķis, Lidija Mitrēvica, Andrejs Zinbergs un Aleksis Lielausis. Dekorātori bijuši – Andrejs Zinbergs, Jānis Rapa, Jānis Bērziņš un Jānis Krišjānis. Teātrī darbojušies profesionāli aktieŗi — Stefanīda Jansone, Spodra Lejniece, Ādolfs Kaktiņš, Māris Ubāns, Lolita Lejiņa-Bola, Ilze Tauriņa-Barona, Lilita Kreišmane un daudzi amatieri, kopumā apmēram 100 Losandželosas un apkaimes aktieŗi.

No 1951. līdz 1981. gadam iestudētas 34 lugas, no tām M. Zīverta “Minchauzena precības” trīs reizes, R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” un J. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” – divas reizes. Krāšņi, ar dejām, dziesmām, gaismas efektiem bija V. Lapenieka iestudēto lugu “Minchauzena precības”, “Jāzeps un viņa brāļi”, A. Brigaderes “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Teātris iestudēja arī īslugas, ko izrādīja dažādu organizāciju sarīkojumos. Teātri vada valde, tās pirmais priekšsēdis bija Arvīds Pukinskis, vēlāk Ilgvars Dižgalvis. Teātris devies viesizrādēs uz Ziemeļkaliforniju, luga «Minchauzena precības» izrādīta I Rietumkrasta Dziesmu svētkos Sietlā. Teātris piedalījies arī citos Rietumkrasta Dziesmu svētkos. Ansis Tipāns, Vilis Lapenieks un Anšlavs Eglītis ar saviem ansambļiem apbraukāja latviešu centrus ASV un Kanadā. A. Eglītis viesizrāžu laikā piedzīvoto atspoguļoja darbā “Trešais zvans”.

Tagad Losandželosas teātŗa kopu vada Ilgvars Dižgalvis un Ilga Jankovska. Pēdējā Losandželosas teātŗa izrāde bija 1997. gadā režisora Andreja Zinberga iestudētā Dž. Keselringa “Arsēns un vecas mežģīnes”. Pēdējos gados teātris lielākoties tikai rīko Latvijas teātŗu aktieŗu viesizrādes.

Mūzika un deja

No 1977. līdz 1984. gadam Losandželosā darbojās jauktais ansamblis “Solaris”, tā diriģente bija Daira Cilne. Ansamblī dziedāja Loma Sprūde (vēlāk Kārkliņa), Matīss Kārkliņš, Zigis Teteris, Dace Kārkliņa, Anita Rubene, Mārīte Rozentāle, Maija Caune, Juris Cilnis, Sallija Šmite, Mārtiņš Šmits, Lolita Ritmane, Daila Mičule. Ansamblim bijuši koncerti Losandželosā, Sanfrancisko, Portlandē, Sietlā, arī Rietumkrasta dziesmu svētko, Minserē.

Losandželosas jaukto kori pāris gadus kopš 1956. gada vadīja Santabarbaras universitātes mūzikas profesors Timotejs Fetlers, neilgu laiku lietuviešu komponists un ērģeļnieks Broņus Budrjuns. Diriģenti bijuši Olafs Stumbrs, no 1963. līdz 1972. gadam Andrejs Kurmiņš. No 1972. gada līdz 2002. gadam jaukto kori vadīja diriģente Daira Cilne. Tagad Losandželosas latviešu jaukto kori vada Pauls Berkolds.

Tautas deju kopa “Pērkonītis” dibināta 1950. gadā. Vispirms tautas dejas mācīja skolotājs Arturs Šmits, pēc tam Zelma Ābele. Milda Lapeniece deju kopai “Pērkonītis” veidoja tautiskus uzvedumus, kuŗos piedalījās tautasdziesmu teicējas, koris, solisti, koklētājas – “Latviešu kāzas” (parādot latviešu kāzu tradicijas); “Es savai māmiņai: (par ģimeni un audzināšanu); “Skaista mana tēvu zeme” (latviešu teikas, pasakas, sakāmvārdi, mīklas); “Balta nāca tautumeita” (par latviešu tikumiem). “Pērkonītis” izrādīja uzvedumu “Balta nāca tautumeita” 1965. gada Rietumkrasta dziesmu svētkos Portlandē, Oregonā. Visus šos uzvedumus iestudēja “Pērkonīša” mākslinieciskā vadītāja Mirdza Lapeniece, talkā aicinot koristus, solistus, mūziķus, tautastērpa darinātājus, teicējas, raksturdeju iestudētājus. Tagad tautasdeju kopa, ko vada Loma Kārkliņa, iestudē dejas atsevišķiem sarīkojumiem un piedalās skandināvu festivālos.

Vīru koris “Uzdziedāsim, brāļi!” Losandželosā dibināts 1997. gadā, tā nosaukumu izdomāja diriģente Laura Rokpelne-Mičule. Losandželosas vīru koŗa dalībnieku skaits desmit gadu laikā ir vairāk nekā dubultojies, tam pievienojošies vairāki jaunieši pēc latviešu skolas beigšanas, jauniebraucēji no Latvijas, daži amerikāņi, kā arī pāris latviešu izcelsmes amerikāņu, kuŗiem radusies interese par tēvu zemi Latviju un latviešu valodu. Korī dzied dažādu profesiju pārstāvji – inženieŗi, lidostas darbinieki, audzinātājs bērnu nometnē, televīzijas raidījumu redaktors, mācītājs, advokāts, datorspeciālists, kinofilmu gaismu techniķis, televīzijas producents, sporta spēļu tiesnesis, ugunsdzēsējs, vidusskolēns, skolotājs, celtnieks, mākslinieks, datorpragrammu konsultants, finanču pāzinis, preču sagādnieks veikalam, izgudrotājs. Jaunākajam koristam ir 16 gadu, vecākajam – 70. Korim, populārizējot latviešu mūziku, bijuši koncerti gan latviešu, gan baltiešu, gan amerikāņu publikai Losandželosā un tās apkaimē, kā arī citviet – Čikāgā, Filadelfijā, Sanfrancisko, Sietlā, Toronto, Vašingtonā, Gaŗezerā, Palmspringā. Desmit darba gadu kulminācija bija jubilejas koncerts 2007. gada 19. maijā Losandželosas latviešu namā.

Sports

Losandželosā agrāk bijusi sporta kopa Viktora Veisa vadībā. Tika rīkoti volejbola, basketbola un tenisa treniņi un sacensības. Tagad aktīva ir novusa kopa, ko vada Jānis Daugavietis. Katru gadu notiek trīs turnīri vīriešu un sieviešu vienspēlēs un dubultspēlēs; gada sākumā turnīrs “Labākais no labākiem”, kuŗā piedalās iepriekšējā gada desmit labākie spēlētāji. Novusa kopai ir interneta mājas lapa Novuss World.

Dziesmu svētki Losandželosā

Losandželosas latvieši četras reizes rīkojuši Dziesmu svētkus: 1970. gadā IV Rietumkrasta dziesmu svētkus pašā Losandželosas centrā, Biltmora viesnīcā. Rīcības komitejas priekšsēži toreiz bija Helmuts Brauķis un Vilis Lapenieks vecākais. VII Rietumkrasta Dziesmu svētki 1977. gadā notika Pasadenā, rīcības komitejas priekšēža Jāņa Taubes vecākā vadībā. XI Rietumkrasta dziesmu svētku 1989. gadā Longbīčā galvenais rīkotājs bija Arnis Tūbelis. 1999. gadā XIII Rietumkrasta Dziesmu svētki notika Tūkstošozolu pilsētā, rīcības komitejas priekšsēdis bija Valdis Pavlovskis. XV Rietumkrasta Dziesmu svētki 2008. gadā no 28. augusta līdz 2. septembrim notiks Dienvidkalifornijas ziemeļu pusē – kūrortpilsētā Ventūrā. Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdis ir Pauls Berkolds.