Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atrodas Čiekurkalna rajonā Rīgā. (Foto: Andris Straumanis)
Mēs esam sanākuši šajā pilnsapulcē, lai uzklausītu mūsu partijas biedru domas par triju partiju vēlēšanas apvienību “Vienotību”, kā arī balsotu par to. Šāda nesavtīga pieeja ir nepieciešama, lai Latvijai būtu pozitīvas izaugsmes un attīstības iespējas. Bet neaizmirsīsim šajā vēsturiskajā brīdī tos Latvijas pilsoņus, kuriem ir atņemta iespēja aktīvi piedalīties savas valsts veidošanā. Neaizmirsīsim tos, kas dzīvo ārpus Latvijas un tomēr ir pieskaitāmi Latvijas pilsoņu kopumam.
Runāju par Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, periodā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, kad Latvijas valsts rīcībspēja tika pārtraukta.
Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās. Lielākā daļa atradās Latvijā. Apmēram 250.000 personas tika deportētas uz Sibīriju. Apmēram 250.000 personas, bēgdamas no režīmu terora, sākot ar 1944. gadu un arī pēc tam, atstāja Latviju.
Valststiesību teorijas doktrīna par tautu – kā valsts suverēnās varas avotu – definē tautas kopumu nevis tautas daļu.
Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu un to pēcnācēju likteni un turpmāko piederību.
Aktuālā situācija
Satversmes tiesā ir ierosināta lieta, kurā tiek vērtēts, vai Pilsonības likuma pārejas noteikuma vārdi “ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam” atbilst Latvijas Republikas Satversmei, kā arī Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas preambulai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Pieteikuma iesniedzējs Augstākās Tiesas Senāts izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas valstiskās nepārtrauktības doktrīnai, kas izriet no Satversmes. Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt Padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunotu taisnīgumu.
Likumdevējs ir atstājis bez ievērības, ka Pilsonības likuma pārejas noteikumos, norādītajam personu lokam – Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņu pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995. gada 1. jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc šī datuma, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības.
Gribu atgādināt, ka Krievijas armijai bija jāaiziet no Latvijas saskaņa ar Latvijas Krievijas līgumu līdz 1994. gada 31. augustam. Palika 10 mēnešu laika, lai no totalitāras Latvijas pieteiktos, reģistrētos demokrātiskā Latvijā. Turpretim Krievijas armija aizgāja projām no Skrundas tikai 1999. gada 23. oktobrī. Kāpēc Krievijas armija drīkst pārvilkt piecus gadus un Latvijas pilsoņi Rietumos nē? Kurš no iespējamiem trim datumiem ir okupācijas patiesās beigas?
Ar šādu vēsturiski un juridiski ignorantu, lai neteiktu analfabētisku, pieeju, likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultpilsonība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Un pats svarīgākais, šie cilvēki, kā Latvijas pilsoņi, Latvijas okupācijas laikā rietumos veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu, tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī.
Es vēlos pasvītrot:
- Neraugoties uz okupāciju, Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt.
- Pastāv Latvijas valstiskā kontinuitāte – nepārtrauktība.
- Latvijas valsts pienākums ir ievērot nepārtrauktības doktrīnu un no tās neatkāpties.
- Okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt.
- Tā izplatījās arī uz nākamajām paaudzēm saskaņā ar jus sanguinis principu.
- Okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemes rīkojās Latvijas valsts vārdā un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā.
- Latvijas pilsoņi okupācijas laikā veidoja ārzemēs vienu no būtiskajiem Latvijas valsts elementiem – valsts tautu.
Par skaitļiem
Dubultpavalstniecība ir atzīta 30.793 Latvijas Republikas pilsoņiem. Tas ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes šodienas skaitlis, kopš daudziem gadiem nemainīgs. Visai Rietumu latviešu trimdai en bloc, tas nozīmē – visiem – ir atņemtas Latvijas Republikas pavalstniecības, pilsoņu tiesības, vēlēšanu tiesības. Tas nozīmē – visi Otrā Pasaules kara politiskie bēgļi ir izslēgti no šodienas Latvijas pilsoņu kopas.
Ja lietojam Padomju skaitļus par Rietumu latviešu skaitlisko lielumu, tad tie ir mazākais 500.000 cilvēku. Tas ir konservatīvs skaitlis. Rietumos dzīvo turpat 500.000 Latvijas Republikas pilsoņu, kuriem ar šodienas Latvijas Republikas tiesisko izpratni, ir atņemtas pilsonības.
Jāpieskaita arī tie 500 bērni – neoficiāls Ārlietu ministrijas skaitlis – kas piedzimst katru gadu Latvijas strādājošiem Īrijā vien.
Ar šādu tiesisku praksi, Latvijas pilsoņiem atņemt pavalstniecības vai nolikt tos izvēles priekšā, Latvija, kā valsts, ir ieņēmusi zaudētājas pozīcijas.
2004. gadā Latviju uzņēma Eiropas Savienībā un NATO, Latvijai iegūstot līdz šim nebijušu valstiskās neatkarības un drošības stāvokli. Katrs no minētajiem vēstures periodiem ir prasījis valstisku pieeju pilsonības likumam, atspoguļojot jauna vēsturiski tiesiska posma iestāšanos, kā arī, kalpojot valstiskās neatkarības un uzplaukuma mērķim.
Tāpēc:
- Dubultpavalstniecība ir pieļaujama Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam atstājuši Latviju kā bēgļi un šajā laikā naturalizējušies ārzemēs.
- Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Latvijas okupācijas laikā ir dzīvojuši ar Latvijas Republikas ārzemju pasēm, kas izsniegtas Latvijas Republikas sūtniecībās un konsulātos ārpus Latvijas.
- Dubultpavalstniecība ir automātiski pieļaujama visiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kas Eiropas Savienības ietvaros ir Eiropas Savienības valstu pilsoņi un NATO valstu ietvaros ir NATO valstu pilsoņi.
- Eiropas Savienība un NATO ir ar kopīgām demokrātiskām, ētiskām, morālām un ekonomiskām vērtībām.
Atjaunojot Latvijas valsti tika atjaunoti Latvijas simboli, likumi, atgriezti tās īpašumi ārpus Latvijas, taču likumdevējs nav pievērsis uzmanību sava suverēna – Latvijas tautas – tiesību pilnai atjaunošanai.
Neatstājam šos pilsoņus ārpus valsts tautas kopības.
Es esmu pārliecināta, ka simtiem tūkstošu šo cilvēku gaida to brīdi, lai atjaunot savas pavalstniecības un aktīvi balsotu par šīs valsts demokrātiskām partijām.
Skatieties uz mani, es esmu pilsone, kurai ir atņemtas pilsoņa tiesības un pienākumi. Es, kā partijas Pilsoniskās Savienības biedre, Saeimas vēlēšanās nevaru balsot nedz par manu partiju, nedz par “Vienotību” – turpretim Eiropas Savienības likumdošana man dod iespēju pat Latvijā kandidēt!
Būsim arī šajā jautājumā vienoti!
© 1995-2024 Latvians Online
Please contact us for editorial queries, or for permission to republish material. Disclaimer: The content of Web sites to which Latvians Online provides links does not necessarily reflect the opinion of Latvians Online, its staff or its sponsors.
Ceru ka ari maniem bernien nakotne bus izdeviba sanemt Latvija pasi un paturet dubulpavalstniecibu ASV!
Atbalstu priekshlikumu apvienot etniskos Latvieshus kuri atbilstoshi LR Pilsonibas likumam atzistami par Latvijas pilsoniem. Etnieskie Latvieshi var iesniegt dokumentus PMLP un sanemt PMLP lemumus par personas atzishanu par LR pilsoni ar nosacijumu atteikties no pashreizejas pilsonibas. Un tad tadas personas var registret portala vai citadi…
Pats gan esmu gan Latvijas pilsonis, gan Latvijā dzīvojošs, bet atbalstu Baibas centienus! Būtu labi, ja Baiba un kāds viņai arī palīdzētu, sāktu apkopot domu biedrus, lai tad Latvijas valstvīri zin un redz, no kāda skaita latviešu mēs atsakamies! Nevar tikai sēdēt mājās un domāt: “jā, arī es gribētu Latvijas pilsonību sev un saviem bērniem un mazbērniem”. Vajag pieteikt sevi un ja Baiba uzsāka šo procesu – apvienojieties! Aiciniet arī citus izteikties te un citos portālos! Cik tad jūs pašlaik esat kuri vēlas Latvijas pilsonību arī? 10? 50? 100? 1000? Vairāk? Kamēr neredz skaitu, ir grūti pierādīt gribu. Nezinu kā tagad, bet liekas, ka agrāk trimdas Latvieši bija saliedētāki. Protams, cits gadsimts, dzīves temps, bet Latvija tā pat mums viena! Izdaram vienu labu darbu Latvijai! Kopā mēs esam spēks!
PALDIES Baiba par laiciigo rakstu un PILNIGI ATBALSTU Tavu uzsaukumu! Mes esam vienoti droshibas alianse NATO, un delegeejsushi dalju savas suverenitates Eiropas Savienibai, tapec dubultpilsoniba NATO un ES pilsonjiem buutu VAIRAAK KAA SAPROTAMA!
Mana, un musu, atgriesanas dzimtene ir atkariga no lemumu lai musu deli varet but div-valsts pilsoni. Kapec arzemniekiem ir vieglak uztureties Latvija neka pilsoniem atgriesties no diaspora?
Kaut gan man pašai ir dubultpilsonība- Latvijas un Kanadas, mani bērni un mazbērni runā latviski un ir izteikuši vēlēšanos būt arī Latvijas pilsoņi. Labas sekmes – turam īkšķus!
Manuprāt, raizes un bailes ir par Lielo nezināmo, cik tad ir pretendentu uz šo dubult-pilsonību. Vai tie ir tikai Latvieši? Bet, personīgi, domāju, ka ja jau mēs visi Latvijas pilsoņi esam Eiropas pilsoņi, tad neredzu kāpēc neļaut ārpus Latvijas dzīvojošiem iegūt “ierakstītu” apliecinājumu, ka viņi ir Latvieši! Mans vēlējums, latviešiem pasaulē, būtu: Mīliet savas mājas un valodu, viss pārējais ir cilvēku izveidotas un izdomātas sitēmas. Gaidīsim jūs ciemos/mājās!
Nevajadzētu aizmirst par tiem Latvijas pilsoņiem un to pēcnācējiem, kas nebija reģistrējušies līdz 1995. gada 1. jūlijam un ir Austrālijas vai Jaunzēlandes pilsoņi. Austrālija un Jaunzēlande nav ES vai NATO dalībvalstis. Protams, ir arī citas latviešu mītnes zemes ar šādu statusu.
Protams! Austrāliju un citas valstis nevajag aizmirst nekādā gadījumā, bet tad kad latvietība vairs nav apdraudēta ar izmiršanu, tad arī nedrīkst aizmirst par tiem latviešiem, kuri dzīvo/dzimuši Krievijā.