Augsti godātie represētie, mīļā latviešu tauta,

Mēs esam pulcējušies šeit sēru zīmē par visiem tiem, kas nevainīgi tika tiesāti un sodīti, bet bez tiesas un apsūdzības, pašiem to nezinot. Tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds pret latviešu tautu, tā bija zvērīga necilvēcība, kuru mēs šodien atceramies un pieminam. Mēs noliecam galvas to priekšā, kas pārdzīvoja šo šausmīgo datumu mūsu tautas vēsturē, mēs izsakām līdzjūtību visiem tiem, kas to ir pārdzīvojuši un kas zaudēja savus radiniekus, savus mīļos, savus draugus un kaimiņus.

Šis datums bija viens no pēdējiem lielo deportāciju vilnī, bet arī varbūt pats šausmīgākais izsūtīto skaita ziņā. Bija pieprasīti desmit tūkstoši ģimeņu kā upuri, lai tiktu iebiedēta Latvijas tauta. Un tika izsūtīti trīspadsmit ar pusi tūkstoši ģimeņu, vairāk nekā četrdesmit viens tūkstotis nevainīgu civiliedzīvotāju, lai iebiedētu Latvijas tautu, lai nostiprinātu komunisma režīmu, lai sadzītu ļaudis kolhozos, lai aplaupītu tos, kas kopš klaušu laikiem paaudzi pēc paaudzes sūri, grūti strādājuši un izcīnījuši savu zemi, izcīnījuši to no purvājiem un no mežiem, iekopuši laukus un tīrumus, godīgi strādājuši, audzinājuši savus bērnus, un tagad bez brīdinājuma izrauti no savas dzīves un aizsūtīti mokpilnā tālumā.

Mums ir jāatceras šis notikums, jo to prasa mūsu taisnības izjūta. Mums ir jāatceras šis notikums, lai atgādinātu, ka tas bija noziegums, kam nav attaisnojuma. Ne visi, kas toreiz bija vainīgi, ir stājušies vai kādreiz stāsies cilvēciskās tiesas priekšā, bet es esmu pārliecināta, ka Dieva priekšā savu sodu viņi saņems. Mūsu pienākums ir atgādināt, ka tas bija noziegums, ka tas nav pieņemami. Tie nebija nekādi varoņi, kas uzlika savu parakstu šo nevainīgo ļaužu izsūtīšanai, šādus ļaudis dēvēt par varoņiem ir rupjš izaicinājums pret visām cilvēcības vērtībām, un šādus ļaudis apveltīt ar sarkanām neļśēm ir ciniska un klaja ņirgāšanās par latviešu tautas ciešanām, par cilvēka ciešanām vispār. Tas nav pieņemami, un mēs vienmēr atgādināsim, ka tā nedrīkst notikt, un tas nav un nebūs nevienam pieņemami, nekad un nekur mēs to nedrīkstam pieņemt. Noziegums ir noziegums un kā tādam tam ir jābūt pazīstamam gan mums pašiem un nākamām paaudzēm, gan visas pasaules acīs.

Šogad ir tā sanācis, ka 25.marta izvešanu atcere iekrīt arī Klusajā nedēļā, tieši pirms Lieldienām. Un varbūt mēs varētu izmantot šo datumu sakritību, lai šajā dienā padomātu arī par šśīstīšanos, par izlīgšanu ar savu pagātni, jo ne jau sveša vara vien bija atbildīga par šiem izsūtītajiem. Uz izsūtīto parakstiem bija arī paši latvieši svešu vārdu vidū. Un mēs ļoti labi zinām, ka bija kangari, iztapoņas un oportūnisti, kas ar prieku palīdzēja veikt šo akciju, lai pēc tam karinātu medaļas sev pie krūtīm par šo sasniegumu un nopelnu. Es aicinu Jūs padomāt par to, kā viņi uzvedās tad, kad pārnāca atpakaļ šie izsūtītie no izsūtījuma. Varbūt kaimiņi bija paņēmuši viņu mājas, dzīvokļus un īpašumus. Lai atceras katrs, kas pārgāja pāri pār ielu, kad redzēja pretī nākam savu agrāko skolas biedru, draugu, darba biedru, kaimiņu un izlikās viņu nepazīstam un nepalīdzēja viņam iekārtoties darbā, novērsās no viņa, un tā turpināja to sodu, ko viņš Sibīrijā jau bija paguvis izciest un tomēr pārdzīvot.

Es domāju, ka mūsu tautai daudz kas guļ arī uz pašas sirdsapziņas. Un šajā sēru dienā mēs varam no šīs vainas atpirkties, gan godam cienījot tos, kas ir cietuši, gan arī paši domādami par to, ko mēs varam darīt, lai izpirktu savas tautas vainu nākotnes priekšā. Man šśiet, ka vislabākais gandarījums netaisni cietušajiem būtu gādāt par to, lai tā valsts, kuru mums tomēr izdevās atgūt, būtu stipra un droša, lai tā būtu civilizēta valsts, kurā kaut kas tāds vairs nedrīkst notikt, lai tā būtu valsts, kurā valda tiesu vara un taisnība, lai tā būtu valsts, kurā cilvēka dzīvībai ir augstākā vērtība un kurā mēs visi kopā esam gatavi strādāt un pūlēties, lai veidotu tādu valsti, par kuru tie, kas gāja bojā, varētu justies, ka ir gandarīti un atriebti.

Novēlu visiem šajā dienā, lai jūsu pārdomas jums dod jaunu spēku, ceļot nākotnes Latviju.

Es sūtu vissirsnīgākos sveicienus latviešiem visās pasaules malās mūsu neatkarības svētkos! Tas ir liels sasniegums – jau 10 gadi, kopš esam atguvuši savu neatkarību, to neatkarību, ko tik ilgus gadus desmitus domājām esam zudušu uz visiem laikiem. Tikko kā aizgājušajā vasarā atcerējāmies mūsu neatkarības atjaunošanas desmitgadi, atcerējāmies mūsu 1941.gada deportāciju 60.gadadienu, atklājām pieminekli šiem mocekļiem par godu. Šis ir bijis vēsturiski nozīmīgs gads Latvijai ar Rīgas 800-gadi—šiem lielajiem un skaistajiem svētkiem visai tautai un daudzajiem ārzemju viesiem, kas šajos svētkos paguva iepazīt Latviju un latviešus no savas pozitīvās puses.

Mums stāv priekšā varbūt pēc 1918.gada pats nozīmīgākais gads Latvijas vēsturē. Tas būs 2002.gads, kas, mēs ceram, iezīmēs mūsu uzņemšanu Eiropas Savienībā un NATO aliansē, atgriešanos uz visiem laikiem Eiropas valstu saimē, transatlantiskās drošības saimē un aizsargā. Tieši drošība ir kļuvusi par ļoti sāpīgu un aktuālu tematu mūsu tautiešiem Amerikas Savienotajās valstīs pēc negaidītiem, šausminošiem, traģiskajiem 11.septembra notikumiem. Es izsaku dziļāko līdzjūtību visiem tiem, kas ir zaudējuši šajos notikumos savus draugus vai paziņas. Mēs esam jau pauduši savu līdzjūtību ASV par smago pārbaudījumu, kas tai uzlikts, bet mēs zinām, ka Amerika ir stipra, ka tās tauta ir vienota un spēs stāvēt pretim arī šim apdraudējumam, ka tā spēs stāvēt par savām vērtībām, turpināt arī stāvēt sardzē ne tikai par Ziemeļameriku, bet arī Eiropu, arī par Baltijas valstīm.

Mēs augstu vērtējam Amerikas atbalstu virzībai uz NATO aliansi. Es ceru, kas visi tautieši turpinās savu rosību un politiskās aktivitātes, lai veidotu un rastu atbalstu mūsu nepieciešamībai iestāties NATO, lai atgādinātu visiem, ka mēs ar savu pievienošanos NATO nevienu neapdraudam, nedz arī prasām kaut ko sev par velti. Mēs vienkārši vēlamies būt līdzvērtīgi dalībnieki struktūrā, kas jau 50 gadu garumā ir spējusi nest mieru un stabilitāti Eiropā. Mēs vēlamies pastiprināt un paplašināt miera un drošības areālu, mēs būsim labi kaimiņi visiem saviem draugiem un kaimiņiem, un mēs turpināsim savu attīstības ceļu.

Es lūdzu visus tautiešus palīdzēt tāpat kā līdz šim tur, kur viņi ir spējuši to darīt, un es vēlētos visiem atgādināt, ka Latvijai kā mazai valstij ir ļoti svarīgs un nozīmīgs tās dēls un meita, vai tās mazdēls un mazmeita. Jūs visi esat mums vajadzīgi, jūs visi esat mums dārgi. Atcerieties, ka Latvija Jums visiem ir atvērta, Latvija Jūs gaida, mēs Latvijā par jums domājam it īpaši šajā mūsu nacionālajā dienā. Dievs, svētī Latviju!

Ekselences! Cienījamās dāmas un godātie kungi! Man ir liels gods sveikt Jūs šodien Rīgā. Sirsnīgi sveicu Igaunijas Valsts prezidentu un kundzi. Sirsnīgi sveicu Lietuvas Valsts prezidentu un kundzi. Sirsnīgi sveicu Vācijas Federālo prezidentu un kundzi, kā arī delegāciju. Man ir patiess prieks, ka uz Rīgas 800. gadadienas svinībām ir atbraukuši Latvijas kaimiņi, draugi un partneri.

Brīvās un neatkarīgās Latvijas Republikas galvaspilsēta svin 800 gadu jubileju. Kopš 12. gadsimta beigām, kad pie Rīdziņas ietekas Daugavā uz dzīvi apmetās lībieši, zemgaļi, ieceļotāji no Kursas un kopš 1201. gada, kad savu rezidenci uz Rīgu pārcēla Brēmenes bīskaps Alberts, mēs esam kopā nogājuši garu ceļu astoņsimt gadu ilgajā un mainīgajā vēsturē. 13. gadsimtā Rīga kļūst par Hanzas savienības locekli. Kā hronikās rakstīts, Rīga, Livonijas metropole, izveidojās par vienu no ietekmīgākajām Hanzas pilsētām, kļūstot par Ziemeļeiropas tirdzniecības un sabiedriskās dzīves centru.

Cauri gadu simtiem Rīga izstarojusi lielu pievilkšanas spēku, kas piesaistījis gan tās iedzīvotājus, gan Rīgā nonākušos. Vācu zinātnieki, mākslinieki un sabiedriskie darbinieki ir atstājuši savus vārdus un darbus Rīgas vēsturē. Kā pilsētas teātra direktors vairākus gadus Rīgā darbojās Rihards Vāgners, Rīga ir bijusi šūpulis rakstniekam Verneram Bergengrīnam, zinātnisko darbību Rīgā ir sācis pazīstamais ķīmiķis, Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds. Rīga slavina arī Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit strādādams, smēlies ierosmi vairākiem saviem darbiem. Saskarsme, kas tuvina mūsu zemes un tautas vairāku gadsimteņu garumā, arī šodien ļauj dziļi izkopt kultūras tradīcijas un padziļināt mūsu garīgo dialogu. Vēlos atzīmēt paaudžu paaudzēs sniegto vācbaltiešu ieguldījumu Rīgas un visas Latvijas kultūras un saimnieciskajā dzīvē. Vācbaltieši arī šodien kā tilta cēlēji uztur saikni ar bijušo dzimteni.

Mēs lepojamies, ka Rīgas dēls ir igauņu mūsdienīgās dzejas aizsācējs Kristjans Jāks Petersons (Kristjan Jaak Petersen). 19. gadsimta beigās Rīga kļuva par nozīmīgu izglītības un zinātnes centru. Mēs esam priecīgi, ka daudzus Lietuvas valsts un kultūras darbiniekus kā savus skolniekus iepazina Rīgas mācību iestādēs – Rīgas ģimnāzijās un Rīgas politehnikumā. Atļaujiet nosaukt vien dažus to dienu skolniekus, kuru vārdi Lietuvai vēlāk kļuva tik nozīmīgi—armijas izveidotājs Antanas Juozapavičius, mākslinieks Petras Kalpokas, arhibīskaps Mečislovas Reinys.

Pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē Rīga svin savu simtgadi kā Latvijas Republikas galvaspilsēta, turklāt šogad augustā tā atzīmē pirmo desmitgadi kā atjaunotas valsts galvaspilsēta. Priecājos, ka Vācijas Federatīvā Republika bija starp pirmajām valstīm, kas 1991. gada 28. augustā atkal atjaunoja diplomātiskās attiecības ar trim Baltijas valstīm—Latviju, Lietuvu un Igauniju. Aizvadītajā gadu desmitā starp mūsu valstīm atkal sazarojuši patiesi labi un uzticības pilni kontakti. Latvijas un Vācijas sadarbībai ir ielikti stipri pamati. Plaša un auglīga sadarbība saista visas trīs Baltijas valstis.

Latvija, Igaunija, Lietuva un Vācija kā Baltijas jūras reģiona valstis saista ne tikai Mare Balticum, tās tuvas kopīgās vērtībās, tās vienotas kopīgos nākotnes mērķos. Baltijas jūras telpā atkal kūsā dzīvība, kas šim reģionam Eiropā paredz visstraujākās attīstības garu. Tam ir liels politiskās, ekonomiskās, zinātnes un kultūras attīstības spēks. Latvija ir aktīva reģionālās un pārrobežu sadarbības dalībniece, lai minam kaut vai šī gada septembra nogalē Rīgā plānoto e-biznesa forumu. Ar gandarījumu varam atzīmēt, ka Vācijas Federatīvā Republika ir veiksmīgi aizvadījusi savu prezidentūru Baltijas jūras valstu padomē. Esmu pārliecināta, ka arī turpmāk mūsu valstis nežēlos pūliņus, lai īstenotu visam reģionam svarīgus projektus.

Baltijas valstis ir gatavas rūpēties par mūsu kontinenta drošību un stabilitāti. Mēs gribam pievienoties to valstu saimei, ar kurām mūs vieno un saista kopīgās vērtības. Konsekventa integrācija ES un NATO ir ne tikai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas stratēģiskie mērķi. Šie jautājumi kļuvuši par visas valsts un sabiedrības dzīves sastāvdaļu. Vienīgi kļūstot par ES un NATO dalībvalstīm, Latvija, Lietuva un Igaunija pilnīgi iekļausies drošības un stabilitātes telpā. Mēs augstu vērtējam draugu un sabiedroto atbalstu ceļā uz ES un NATO. Mēs paļaujamies, ka Vācija kā ES dibinātājvalsts un NATO dalībvalsts konsekventi un mērķtiecīgi iestāsies par Baltijas valstu iestāšanos Eiropas Savienība un Ziemeļatlantijas Aliansē.

Baltijas valstīm un Vācijai ir vislabākie priekšnoteikumi, lai veicinātu vienotas Eiropas tapšanu mūsu valstu labklājībai, mūsu kaimiņu labklājībai, Eiropas labklājībai.

Ekselences, es vēlētos uzsaukt tostu… par Rīgu un tās iedzīvotājiem!… par mūsu valstu un tautu auglīgu sadarbību!… par vienotas Eiropas nākotni!