Es sveicu Jūs visus šajā 87. Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienā! Es visiem novēlu gaišus un priecīgus valsts svētkus. Es novēlu, lai katram Jums savā mītnes zemē, savā dzīves vietā šis būtu gadā nozīmīgs notikums, kas atļauj Jums izjust savu kopību un piederību latviešu tautai, kas atļauj Jums izjust lepnumu par to, ka esat latvieši un ka Latvija atkal ir brīva.

Šis ir bijis apaļš gads – 2005.-ais –, kurā mēs esam atzīmējuši arī veselu rindu apaļu gadskārtu nozīmīgiem vēstures pagriezieniem. Mēs sākām gada pašā sākumā, janvārī, ar 1905. gada asiņainās revolūcijas piemiņas pasākumiem. Toreiz tie bija pirmie iedīgļi prasībām pēc līdzvērtīgām tiesībām visiem sabiedrības slāņiem un arī latviešiem kā savas tautas pārstāvjiem. Priekšā vēl stāvēja Pirmais pasaules karš, Neatkarības cīņas, un tad tik drīz un pārāk drīz atkal 1940. gadā pirms 65 gadiem mūsu neatkarības zaudēšana, un piecus gadus vēlāk atkal uz ilgiem laikiem paliekoša okupācija un neatkarības zaudēšana.

Šogad plaši tika atzīmēta uzvara pār Hitleru un nacistiskā režīma sakāve, tika atzīmēta Otrā pasaules kara beigu 60-tā gadadiena. Tajā sakarā mums nācās pārvērtēt un pārdomāt par tā laika notikumiem, to sekām un to nozīmi ne tikai šeit mums Latvijā, bet visā Eiropā un pat citur pasaulē. Pēc ielūguma atzīmēt uzvaru pār fašismu 9.maijā Maskavā man nācās kā prezidentei nākt ar paziņojumu par to, kā mēs šeit Latvijā saskatām šos vēstures notikumus un ko tie nozīmē Latvijas tautai, tāpat mūsu brāļu tautām – lietuviešiem, igauņiem – un tāpat citām tautām, kas nonāca pēc kara kā satelītvalstis Maskavas režīma kalpībā.

Es vēlos pateikties visiem tiem, kas savās mītnes zemēs ir piedalījušies šajā vēstures izvērtēšanas, pārvērtēšanas un galvenokārt skaidrošanas procesā. Tas ir grūts darbs, dažreiz nepateicīgs, bet dažreiz arī vainagojas ar spožiem panākumiem. Tas ir darbs, kas nav vienā dienā padarāms, to esam sen jau mēģinājuši darīt, bet tagad mums ir labākas izdevības to veikt veiksmīgāk un ar labākiem rezultātiem. Es aicinu visus nepagurt šajā nepārtrauktā skaidrošanas darbā gan par to, kas ir Latvija, ka ir tāda Latvija, kur ir Latvija, kāda ir tās pagātne un kādas ir tās nākotnes izredzes. Mēs ceram izdot sējumu, kas drīz parādīsies, ar dažādu valstu un valdību galvu reakcijām uz šiem vēstures skaidrojumiem. Tas būs interesants un vērtīgs dokuments, ar ko Jums varētu būt interesanti iepazīties.

Mēs esam tagad neatkarīga valsts nu jau 15 gadu garumā, un arī tā bija apaļa jubileja, ko maijā varējām nosvinēt. Esam tagad pilnīgi citā situācijā un kvalitātē kā Eiropas Savienības dalībvalsts un NATO alianses locekle. Tas sniedz mums vēl nekad nepieredzētas izdevības, tas prasa no mums arī vēl nekad nepieredzētus pienākumus. Mēs dodam, mēs saņemam pretī, bet, lai saņemtu, ir arī jāprot dot. Mēs varam izteikt un paust savu viedokli, bet lai tiktu uzklausīti, mums jāmāk arī uzklausīt citus. Mums, ar vienvārdsakot, ir jāveido dialogs ar saviem partneriem Eiropas Savienībā un NATO aliansē ar saviem atbalstītājiem, potenciālajiem draugiem un saviem sabiedrotajiem, lai kur tie arī neatrastos pasaulē.

Un tamdēļ šeit aicinājums Jums visiem, tiem, kam Latvija ir dzimtene vai senču tēvu zeme, atcerieties, ka arī Jūs esat daļa no Latvijas, arī Jūs esat daļa no tā ļaužu kopuma, kam par pienākumu ir gādāt, lai Latvija būtu, lai zeltu, lai plauktu, lai pastāvētu. Darāmā ir daudz. Mēs daudz esam sasnieguši, ļoti daudz mums vēl darāmā ir priekšā. Ir lietas, ar ko lepojamies, un citas, par kurām nevaram lepoties, kur sūri, grūti būs jāstrādā, lai tās uzlabotu. Būsim lepni par to, kas paveikts, būsim gatavi pielikt roku, kur kas vēl darāms. Latvijai esat vajadzīgi Jūs visi, Latvijai pietrūkst čaklu darba roku, gudru prātu, godaprāta un labas sirds cilvēku. No tuvienes vai tālienes nāciet Latvijai palīgā! Dievs, svētī Latviju!

As we gather to mark the 60th anniversary of the United Nations, we recognize that it needs fundamental and far-reaching reforms to remain viable as an organization, and to be capable of meeting the modern-day challenges of the 21st century.

Freedom from want, freedom from fear, freedom to live in dignity must be the leading goals of our organization, in order that we meet the rightful expectations of our people across the globe.

As one of the Secretary General’s five special envoys, I have heard many expressions of support for the Secretary General’s proposals, contained in his report, “In Larger Freedom.” Yet reaching a consensus has proved to be a very difficult task, as many of us have approached these proposals from our different viewpoints.

Former General Assembly President Jean Ping deserves our praise for showing leadership and crafting an outcome document that reflects in a delicately balanced way our concerns and aspirations.  Adoption of this document provides us with a framework for action. The stakes are higher than ever. We must all now display the political will and courage to forge ahead with implementation of our decisions. 

We have reaffirmed our commitment to achieving the UN’s Millennium Development Goals of reducing poverty and disease, of promoting children’s education and gender equality, of fostering sustainable and environmentally friendly development, of creating an international climate of peace and security among the nations of this planet. Any aid program must be administered responsibly through good governance, in an honest, open and transparent manner. 

I am pleased that we have agreed on the necessity of establishing a Peacebuilding Commission by the end of the year. The commission can fulfill a vital role in post-conflict recovery and consolidation of sustainable peace.

I am also pleased that we have agreed on the establishment of a Human Rights Council, but wish to stress that such a body must be endowed with genuine authority. I welcome the decision to strengthen the office of the High Commissioner on Human Rights.

Human rights go hand in hand with democracy, which is why Latvia supports the establishment of a Democracy Fund. I am firmly convinced that such a fund could provide valuable aid to those countries that have embarked on the path of consolidating democratic political systems and the rule of law.

A major step forward is our unequivocal condemnation of terrorism in all its forms and manifestations. Terrorism is a scourge that requires the concerted efforts of the entire international community to be defeated. We need to achieve rapid progress on concluding a comprehensive convention on international terrorism.

For the past 12 years, we have been engaged in discussions about changes to the UN Security Council. Although practically everyone agrees on the need to reform this important UN body and on the need to render it more representative of today’s geopolitical realities, no consensus has been reached regarding the manner in which this should be done. This promises to be one of the most difficult issues to resolve, but we should nevertheless not abandon our efforts to reach a feasible accord by the end of this year.

The United Nations has recently gone through some difficult times. We must never forget the many years of devoted service and even sacrifice on the part of the majority of UN workers.  Unfortunately, we have also seen cases of graft, theft and embezzlement in the UN’s administrative structures. We have heard horror stories of women and children being raped and abused by individual blue helmet peacekeepers. That is why we must take some hard and responsible decisions, and that is why we must implement some resolute measures to ensure that such major transgressions do not occur again.

We must do what is required to strengthen and reform this organization, for despite its imperfections, the world needs the United Nations. Now more than ever before.

Labvakar, Daugavmalā, labvakar, Latvijā, un sveicu visus mūsu neatkarības atjaunošanas 15.jubilejā! Šie zvani, kas tikko noskanēja, atgādina mums par brīdi, kas izmainīja Jūsu un mūsu likteņus, kas izmainīja Latvijas likteņi. No tā brīža Latvijas tauta caur saviem priekšstāvjiem paziņoja, ka nav gatava dzīvot svešas sistēmas pakļautībā, no tā brīža Latvijas tauta paziņoja, ka grib ņemt savās rokās pati savu likteni, tāpat kā tas notika toreiz 1918.gadā, kad šajā pašā Daugavas krastā vēl ilgi bija jācīnās, lai savu Rīgu, savu Latviju no ienaidnieka atkarotu.

Mēs esam tagad paši savā brīvā zemē—tā zeme mūsu, tā valsts ir mūsu, tās nākotne ir mūsu. Ir tie, kas vēl arvien ar šo faktu nevar samierināties. Ir tie, kas kā suņi, karavānai uz priekšu ejot, smilkst ceļmalā un ņurd aiz sava naida, bet mums tas vienalga, vienalga, vai sviež dubļus virsū Latvijas vārdam vai nē, jo mēs zinām, ka Latvijas godu un Latvijas lepnumu neviens nevar aptraipīt, tas ir tagad mūsu pašu rokās. Mūsu rokās ir izvest Latviju saulītē, veidot viņu par tādu, kurā mēs jūtamies kā mājās, jūtamies kā līdzīgs ar līdzīgu, kā brālis ar māsu un māsa ar brāli, kur mēs gādājam par saviem tuviniekiem, par veciem ļaudīm, par bērniem, kur tie, kam ir uz to dotības, kļūst bagāti, un mēs par to neskaužam, bet tie, kas ir bagāti, palīdz tiem, kas bagāti nav.

Mēs esam tagad brīvā 25 valstu saimē ar līdzīgām tiesībām. Ne tikai savu likteni mums ir iespējams tagad lemt, bet mums ir iespējams arī teikt savu vārdu par to, kas notiek Eiropas Savienībā. Tas nav maz, jo ir tādi lēmumi, kur ir vajadzīga vienprātība, un Latvija var pateikt “nē” par tiem lēmumiem, kas tai nepatīk.

Mēs esam drošībā, jo NATO alianse gādā par to. Jebkurš uzbrukums Latvijai, jebkurš pāridarījums Latvijai skar visu aliansi un tās locekļus. Mums ir draugi, mums ir sabiedrotie, mums ir līdzjutēji, mums ir atbalstītāji. Būsim mēs paši arī sev draugi, būsim vairāk uzticīgi viens otra spējām, un īpaši savējām.

Man kā prezidentei ir liels lepnums par savu tautu, man ir dziļš lepnums par savu tautu, jo es redzu, uz ko tā ir spējīga, un es redzu, ka šī mazā tauta ir spējīga uz lielām un diženām lietām. Es redzu to talantu, es redzu to sirdsdegsmi, kas ir jūsu sirdīs un jūsu prātos, un jūsu acīs.

Nebaidieties! Nebaidieties no sevis, nebaidieties no saviem līdzcilvēkiem, nebaidieties no pasaules! Esiet droši, esiet lepni, esiet latvieši, mīliet savu tautu un savu zemi! Mums viņa ir viena vienīgā, mums viņa ir jāglabā, jākopj, mums viņa jāmīl. Mīlēsim savu Latviju!