Jautājumu “Kur pazuduši bērni?” uzstāda autors Rasels Šorto (Russell Shorto), laikraksta “Diena” š.g. 2.septembra sestdienas pielikumā pārpublicētā “The New York Times” rakstā. Viņa rakstā Latvija ir pieminēta kā zemas dzimstības līmeņa rekordvalsts.

Bažas par zemo dzimstības līmeni Eiropā vairs nav nekāds jaunums. Tagad statistiķus vairāk interesē cēloņi — kas īsti notiek? Jau 90. gados demogrāfi pirmoreiz sāka celt trauksmi par strauji krītošo dzimstības līmeni kontinentā. Brīdinājumi tika ignorēti līdz 2002. gadam, kad itāļu, vācu un spāņu zinātnieku grupa nāca klajā ar paziņojumu, kas beidzot pievērsa plašākas sabiedrības un politiķu uzmanību.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka nācijas izdzīvošana un iedzīvotāju skaita noturēšanās vienā un tajā pašā līmenī tiek nodrošināta, ja vidēji katrai sievietei ir 2,1 bērns. Atsevišķos modernās vēstures posmos — kara vai bada laikā — dzimstība krietni sarūk, taču tūlīt pat pēc tam atgūstas. Savukārt 2002. gada ziņojuma autori Frančesko Bilari (Francesco Billari), Hanss Pīters Kolers (Hans-Peter Kohler) un Hosē Antonio Ortega (José Antonio Ortega) saskatīja kaut ko vēl nebijušu. Pirmo reizi dzimstības līmenis Eiropas dienvidu zemēs un Austrumeiropā bija nokritis zem 1,3 bērnu robežas. Demogrāfiem šis skaitlis ir īpaši svarīgs. Ja tas nemainās, valsts iedzīvotāju skaits nākamajos 45 gados samazinās uz pusi. Tā teikt, nācija pati sevi nogrūž no klints, un atkopties ir gandrīz neiespējami. Zinātnieku komanda pat radīja jaunu terminu “zemāks par zemāko dzimstības līmeni”.

Iespējams, dažus termins “zemāks par zemāko” atstās vienaldzīgus. Tie atcerēsies, ka pirms dažām desmitgadēm pasaule uztraucās par kaut ko citu, proti, pārapdzīvotības draudu. Piemēram, 1968.gadā viens no bestselleriem Amerikā bija “Pārapdzīvotības bumba” (The Population Bomb). Varbūt šodienas ziņas par globālo pārtikas krīzi un klimata izmaiņām to tikai apstiprina?

Taču situācija ir mainījusies. Kaut vai tādēļ, ka dzimstības līmenis ir samazinājies visā pasaulē, pat jaunattīstības zemēs. Vidējais rādītājs 1972.gadā bija seši, pašlaik — 2,9 bērni uz vienu sievieti.

Kur tad ir pazuduši Eiropas bērni? Diezgan interesanta atbilde atrodama statistikas biroja Eurobarometer aptaujā. Kad sievietēm jautāja, cik bērnu viņas vēlētos, vidējais rādītājs bija 2,63 — tātad augstāks par nācijas pašatražošanās līmeni un krietni augstāks par reālo situāciju Eiropā. Ja reiz sievietes saka vienu, bet rīkojas citādi, ir jāmeklē cēloņi.

Izrādās, dažādās valstīs tie ir atšķirīgi. Viena no tendencēm novērojama Austrumeiropā — iedzīvotāju skaita samazināšanos ir izraisījušas sociālās problēmas pēc komunisma sabrukuma. Piemēram, Latvijā iedzīvotāju skaits kopš 1989.gada sarucis par 13%, dzimstība ir viena no zemākajām (pēc jaunākās statistikas — 1,29 bērni vienai sievietei), bet šķiršanos skaits viens no augstākajiem Eiropā. ANO Iedzīvotāju fonda padomnieks Nikolajs Botevs (Nikolai Botev) norāda, ka pēdējā laikā arvien vairāk sociologu ir pamanījuši, ka “dzīve bez bērniem ir ideālais dzīves stils”.

Vislielākā dzimstības līmeņa plaisa ir starp Eiropas ziemeļiem ar dzimstību ap 1,8 bērniem un dienvidiem, ar lielām ģimenēm šķietami draudzīgās valstis — Itālija, Spānija un Grieķija (visas trīs pašlaik svārstās ap 1,3 robežu).

Tik tālu gandrīz tieša autora darba reportāža. Seko mana dažu interesanto apgalvojumu analīze.

Lai labāk saprastu plaisu starp ziemeļiem un dienvidiem, raksta autors ir ticies ar diviem sociologiem, kuri pārstāv abas puses: itālieti Leticija Menkarīni (Letizia Mencarini) un norvēģi Ārnseinu Āsvi (Arnstein Aassve), kas pagājušajā gadā pievienojies Milānas Bokoni universitātei (tā cenšas kļūt par Eiropas demogrāfisko pētījumu centru). Demogrāfiski runājot, abi sarunu biedri paši veido interesantu kontrastu. Viņa ir temperamentīga neliela auguma tumšmate no Toskānas dienvidiema (pārstāv Itālijas valdības atbalstīto ģimenes modeli, kur tēvs ir galvenais iztikas pelnītājs). Viņš ir garš, atturīgs skandināvs, kas runā rāmā tonī un ar precīzu britu akcentu angļu valodā.

“Norvēģijā uztraukums par dzimstības līmeni ir pavisam neliels”, saka Āsve. “Vairāk dominē dzimumu līdztiesības jautājums, un tikai pēc tam ir bažas par dzimstību”. Itālijā Āsve ir novērojis kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Itāļu sievietes ir tikpat izglītotas kā skandināvietes, taču regulāru darbu strādā tikai 50% (Skandināvijā — 75—80%). No tā Āsve, acīmredzot secina, ka sievietes nodarbinātībai ir tieša korelācija ar dzimstību – jo vairāk sievietes strādā algotu darbu ārpus mājas, jo tai vairāk bērnu dzimst. Āsve nepasaka, cik procentu sieviešu jānodarbina Norvēgijā, lai no pašreizējā 1,8 bērnu līmeņa valsts sasniegtu tautas pastāvēšanas līmenim nepieciešamos 2,1 bērnus katrai sievietei, vai 120%? Bet kā Āsve pats saka, tas jautājums jau viņu īsti nenodarbina. Lielais ziemeļnieks ir atbraucis uz Itāliju, lai Milano Bokoni universitātē sludinātu dzimumu līdztiesības dogmu.

Latvijā stāvoklis ir pilnīgi līdzīgs Āsves aprakstītajam stāvoklim Norvēģijā. Uztraukums par dzimstību ir pavisam neliels. Vairāk dominē dzimumu līdztiesību jautājums. Nupat nesen Labklājības Ministrija pieprasīja, lai valsts budžetā būtu paredzēti 20 miljoni latu dzimumu līdztiesības vajadzībām nākošiem četriem gadiem, bet norādījumi uz kritisko dzimstības statistiku valstī atrod tikai kurlas ausis. Atcerēsimies, ka civilizācijas pastāvēšanai ir nepieciešams, lai katrai sievietei būtu caurmērā 2,1 bērnu. Tikai tad, ja civilizācija pastāvēs, varēs pastāvēt Latvija kā valsts, kuŗā dzīvo latvieši. Latvijā nav neviena iestādījuma, kas intormētu par bērnu radīšanas nepieciešamību. Neviens santīms netiek izdots, lai to izskaidrotu tautai. Neviens neprasa: “Latvieti! Kur ir tavi bērni?”