„Es zinu, kāpēc latvieši izvēlējās Baškīriju. Te izskatās tāpat kā Latvijā”, tā par Baškīrijas dabu izteicās skolotāja Rita Jaurēna, kas šogad ieradās Maksima Gorkija (Arhlatviešu) ciemā, lai divas nedēļas palīdzētu strādāt latviešu lingvistiskajā nometnē „Avots”, kā arī palīdzētu gatavoties Latviešu biedrības Baškīrijā 20 gadu jubilejai, kas tika svinēta saulgriežu naktī.

Ufā Latviešu biedrība tika nodibināta 1996. gadā, tās priekšsēdētājs – Viktors Kārkliņš. Latviešu Kultūrvēsturiskais centrs Arhangeles rajona Maksima Gorkija (Arhlatviešos) ciemā tika nodibināts 2006. gada jūnijā, tā pirmā direktore – Anna Gusarova (Veisa), tagadējā – Ludmila Muceniece. Biedrības un kultūrvēsturiskā centra mērķis ir veicināt latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību Baškortostānas republikā. Jāteic, ka latviskās dzīves, kultūras un valodas centrs ir Arhlatviešu vidusskola, un par tās uzturēšanu galvenokārt rūpējas latviešu valodas skolotājs.

Lai gan Latviešu biedrība Ufā nevar lepoties ar tādu stabilitāti kā, piemēram, Omskas Latviešu biedrība, tomēr tās priekšsēdētājs Viktors Kārkliņš savu iespēju robežās vienmēr ir atbalstījis latviešu kultūras dzīvi Baškīrijā. Ņemot vērā to, ka finansējums šīm biedrībām un kultūrvēsturiskiem centriem ir niecīgs, un paši darbinieki bieži vien tajā iegulda savus līdzekļus, Kārkliņa kungs bieži vien ir sniedzis finansiālu palīdzību Baškīrijas latviešu vajadzībām. Katru gadu Ziemassvētkos skolēni, kas apgūst latviešu valodu un apmeklē latviešu folkloras pulciņu, ir saņēmuši paciņas ar saldumiem, 2013. gadā, kad latviešu folkloras ansamblis „Atbalss” devās uz Dziesmu un deju svētkiem, Viktors Kārkliņš finansēja ceļu 11 dalībniekiem, arī latviešu valodas skolotāja mājas labiekārtošanu ir sponsorējis Kārkliņa kungs. Tā ir tikai neliela daļa no palīdzības, kuru ir sniedzis Latviešu biedrības priekšsēdētājs. Bez šaubām, finansiāli un morāli Baškīrijas latviešus ir atbalstījusi Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētāja Lauma Vlasova. Arī viņa ir sniegusi savu artavu, lai tiktu iegādāta un labiekārtota latviešu valodas skolotāja māja (līdz 2005. gadam skolotājs mitinājās istabiņā, kāda no vietējo iedzīvotāju mājām), 2013. Lauma Vlasova ansambļa „Atbalss” 6 dalībniecēm uzdāvināja latviešu tautas tērpus.

Jubilejas svinības ar savu klātbūtni pagodināja arī Latvijas vēstniece Krievijā Astra Kurme, kura latviešu folkloras ansamblim „Atbalss” uzdāvināja pastalas. Pēc vēstnieces teiktā, tas ir pēdējais elements, kas nepieciešams, lai „Atbalss” būtu ideāls latviešu folkloras ansamblis, kas atrodas ārpus Latvijas.

Latviešu biedrības Baškīrijā jubileju apmeklēja arī Latviešu biedrības Omskā pārstāvji, kuri šogad svinēs savas biedrības „Zvaigznīte” 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Tika kaldināti kopīgi plāni, tika domāts un runāts par jauniem projektiem, kas apvienotu Krievijā dzīvojošos latviešus, kā tas bija 2009. gadā, kad Baškīrijā tika organizēti Krievijas-Latvijas Dziesmu svētki.

Ir padarīts liels darbs. Tas apstiprinājis to, ko sen pamanīju strādājot Baškīrijā, proti, vietējiem ir pavisam cita izpratne par to, kas ir latvietis, kāda ir tā mentalitāte, pasaules izpratne. Lai arī mūs sauc par bāliem, varbūt pat neizteiksmīgiem (salīdzinot ar krieviem, tatāriem vai baškīriem varbūt tā arī izskatās), bet vienu noteikti mums nevar atņemt. Tā ir skaistuma izjūta, latvietis ir estēts, tāpēc savu pasauli tas būvē skaistu. Arī svētki, kas arī mēdz būt pieticīgi, vienmēr būs skaisti, un pavēstīs galveno – ne jau spilgtas drēbes un vainagi rotās Baškīrijā svinētos Jāņus, tās būs mūsu tautas dziesmas, dejas un melodiskā valoda. Mēs esam īpaši ar to, ka esam latvieši, skaisti savā pieticībā un viedumā, to mums neatņemt.

 

“Vai jūs zināt, kas ir Varavīksne?”

“Protams, to taču zina katrs!”

“Bet vai jūs zināt, ka Varavīksne dzied?”

“Nē, varavīksne nedzied, tā vizuļo, spulgo, laistās, bet nedzied! Kurš gan ir dzirdējis, ka varavīksne dzied?!”

“Bet es esmu dzirdējusi, ka Varavīksne dzied, es dziedāju tai līdz.”

“Kas tā ir par varavīksni, kas dzied?! Kā tā ir par varavīksni, kurai tu dziedāji līdz?”

Tā ir un bija latviešu Varavīksne. Latviešiem ir sava Varavīksne, un atrast to var Sibīrijā, Omskas apgabala Augšbebru ciematā. Šogad latviešu folkloras ansamblis „Varavīksne” svinēja 30 gadu jubileju, un Baškīrijas latviešu folkloras ansamblis „Atbalss” bija ieradies, lai to apsveiktu.

Omskas apgabala Augšbebru ciematā latvieši dzīvo jau piektajā paaudzē. Jau izsenis zināms, ka latvieši ir dziedātāju tauta, tāpēc nav it nekāds brīnums, ka ciematā tika veidots ansamblis. Sākumā tā dalībnieces bija vietējās ciema sievas, kuras savā pūrā glabāja vecmāmiņu mācītās un no Latvijas „atvestās” dziesmas. Latviešu sievas dziedāja dziesmas, bet viņu bērni mācījās latviešu rotaļas. Vienas no pirmajām ansambļa dalībniecēm bija Nezduļķe Alma, Brūne Līna, Puce Zenta, Jurašu Alma, Leja Milda. Starp pirmajiem ciemata bērniem, kas sāka darboties „Varavīksnē” mināma Olga Benke (Kalniņa) un viņas māsas Aksana, Inna, Jevgēnija, Natālija. Tagad no mazajām meitenēm, kas gāja rotaļās, izaugušas „Varavīksnes” pastāvīgas dziedones. Daļa Augšbebriešu, kas pārcēlušies uz Omskau, aktīvi darbojas Omskas latviešu biedrībā „Zvaigznīte”.

Gāja visādi. Tērpus darināja tādus, kādus prata, vēlāk ar žurnālistes Vairas Strautnieces un Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētājas Laumas Vlasovas palīdzību tos atveda no Latvijas. Ar Laumas Vlasovas gādību „Varavīksne” ieguva savu karogu, arī Latvijā darinātu. Ansamblis trīs reizes ir piedalījies Dziesmu un deju svētkos Rīgā, aktīvi sadarbojas ar latviešu diasporu Baškīrijā. Augšbebrieši savas zināšanas papildina regulāri apmeklējot „3×3” nometni. Aktīvākās ansambļa dalībnieces ir izveidojušas savdabīgu latviešu kultūras iepazīšanas programmu, ar kuru izklaidē uz Augšberiem atbraukušos viesus. Apmeklētāji tiek iepazīstināti ar latviešu sadzīvi, kas ļoti spilgti atklāta ciema muzejā, ar latviešu nacionālajiem ēdieniem, svētku tradīcijām, rotaļām.

Kopš 1991. gada no Latvijas uz Augšbebriem brauc skolotājs, kas māca latviešu valodu. Tiesa gan lielākā daļa ciema ļaužu runā vai saprot latviski, skolotājs vairāk strādā ar bērniem, kuri latviešu valodu nezina tik labi, kā viņu vecāki vai vecvecāki. Diemžēl jau otro gadu skolotājs uz Augšbebriem vairs nebrauc, bet pastāv ļoti liela cerība, ka tas atkal būs iespējams.

Esot Augšbebru ciemā pārņem miers un prieks. Vēro vietējos latviešus un saproti, ar cik lielu apņēmību viņi saglabā to, kas pastāv jau piecas paaudzes – dziesmas, tradīcijas, apziņu, ka esi latvietis. Tiek vārīts ķimeņu siers un pelēkie zirņi, latviešu tautas tērps ir kā pieaudzis viņu miesai. Viņus zina un apmeklē ciemiņi no Latvijas un Krievijas, un augšbebrieši prot pārsteigt, un lielais pārsteigums ir latviskā pieticība un spēcīgā apziņa, ka esi latvietis.

 

 

 

„Latvieši ir tauta, kas pelnījuši cieņu. Čakli, atbildīgi, saimnieciski, vienmēr audzēja puķes un lielu uzmanību pievērsa savu bērnu izglītošanai”, tā par mūsu tautiešiem, kas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ieradās Baškīrijā, runā Bakaldīnas vidusskolas pensionētā vēstures skolotāja, skolas muzeja veidotāja Nadežda Ģībiete. „Viņi bija avantūristi! Mierīgi un noslēgti ļaudis”, turpina vēstures skolotāja.

Nadežda Ģībiete par vēstures skolotāju Bakaldīnas (viena no agrākajām latviešu kolonijām) vidusskolā sāka strādāt 20. gs. 70-tajos gados. „Kad atnācu uz Bakaldīnu, es dzīvoju pie sava vīra, Jāņa Ģībieša, vecvecākiem no mātes puses Lūcijas un Alfrēda Pidriķiem. Es iemīlējos šajos cilvēkos, es iemīlējos latviešos”, stāsta skolotāja. Deviņdesmito gadu sākumā Nadežda Ģībiete sāka vākt materiālus skolas muzeja izveidei. „Man nebija mērķis izveidot muzeju par latviešiem, bet tā kā ciema specifika ir latviešu tautas, tad likumsakarīgi, ka tas atspoguļo latviešu kultūru, saimniecisko dzīvo un vēsturi,” turpina vēsturniece.

Arī Arhlatviešu vidusskolā (tiek mācīta latviešu valoda, darbojas divi latviešu ansambļi) ir muzejs, kas atspoguļo latviešu sadzīvi, kultūru, bet atšķirībā no Bakaldīnas muzeja, tajā nav arhīva dokumentu, kuros atspoguļota latviešu ierašanās Bakaldīnā, saimniecisko jautājumu risināšana u.tml. Svarīgi, ka Nadežda Ģībiete pati strādāja Ufas arhīvā, lai iegūtu viņu interesējošos materiālus muzeja pilnveidei, kā arī materiālus skolēnu zinātniski pētnieciskajiem darbiem par latviešiem Bakaldīnas kolonijā.

Bakaldīna ir viena no latviešu kolonijām. Līdz latviešu ierašanās laikam Bakaldīnas teritorija bija tukša un neapdzīvota. Ar latviešu ierašanos tiek izveidota pirmā skola Bakaldīnas teritorijā (1901. gadā Kalna skola, mācības latviešu valodā notiek līdz 1938. gadam), arī kultūras dzīvi veido iebraucēji no Latvijas, proti, tiek nodibināts orķestris, koris, iedzīvotāji iestudē izrādes. Uz Bakaldīnu viesizrādēs brauc Maskavas teātris „Skatuve”, nodibinātajā bibliotēkā tiek saņemtas grāmatas, avīzes un žurnāli no Latvijas. Par Bakaldīnas latviešiem izdotas vairākas grāmatas. Viens no to autoriem ir bijušais bakaldīnietis žurnālists Arvīds Auns-Urālietis („Vēl atmiņā bērnības saule”, „Latviešu saraksti”, sērijā „Tradīciju burtnīca” izdoti „Baškīrijas siguldiešu stāsti”- intervijas ar Bakaldīnas latviešiem, kas 20.gs. piecdesmitajos gados atgriezās Latvijā). Ierasto dzīves veidu skarbi pārtrauc 1937./1938. gada Staļiniskās represijas. Kā saka vēsturniece Nadežda Ģībiete: „Nebija nevienas latviešu ģimenes, kuru nebūtu skārušas Staļiniskās represijas. Saimniecības tika ‘izkulakotas’, ģimenes vīrieši tika apcietināti un nosūtīti spaidu darbos vai nošauti Ufas cietumā. Par ko? Par to, ka bija latvieši, par to, ka tika uzskatīti par vāciešu spiegiem, par to, ka ar savu smago darbu bija tikuši pie turības.” Arvīda Auna-Urālieša grāmatā „Vēl atmiņā bērnības saule” spilgti aprakstīti 1937./1938. gada notikumi, grāmatā iespiesti visu arestēto vārdi, kā arī tiem piemērotais soda veids. Latvieši tika uzskatīti par spiegiem, tika atņemta smagā darbā iegūtā manta, ģimenes tika atstātas bez apgādnieka, tie, kuri netika arestēti, bija gana labi esam, lai dotos karā, tam spiega palama netraucēja. Tā ir sāpīga pretruna, proti, vietējie iedzīvotāji izjūt patiesu cieņu pret strādīgo, izglītoto tautu, tajā pat laikā tie paši vietējie iedzīvotāji latviešus sauc par vācu spiegiem, ekspluatatoriem, kas jāiznīcina.

Nadežda Ģībiete pat min sen dzirdētu teicienu, proti, vietējie teikuši, ka pie latviešiem nevajagot maizi pirkt, jo tā smirdot pēc mēsliem. Tas tāpēc, ka latvieši, kā jau ierasts, apstrādājamo zemi mēslojuši, vietējai tautai tas esot bijis nepieņemami, pat pretīgi. Tikai ar laiku vietējie pārņēmuši šo ieradumu (un ne tikai) mēslot apstrādājamo zemi. Arī es ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka latvieši šejieniešiem iemācījuši strādāt.

Šogad man tika dota iespēja vienu reizi nedēļā mācīt Bakaldīnas skolēniem latviešu valodu. Nodarbības apmeklē 15 skolēni, tiesa gan, tā vairāk ir latviešu kultūras, tradīciju izzināšana, bet vienalga prieks, ka laikā, kad Baškortostānas republikas Arhangeļskas rajonā daudz izglītības iestāžu tiek slēgtas vai apvienotas, kad kultūras pasākumiem un nacionālām minoritātēm reti kad atrodas finansējums, latviešu valodas skolotājai tiek piešķirtas papildus 4 latviešu folkloras pulciņa stundas. Nu esam mēs īpaši! Pirms simts gadiem tas izpaudās kā latvieša izteiktais čaklums, atbildība, izglītotība un estētisms, pēc viena gadu simta latvieša mentalitātē nekas nav mainījies, jo mēs varam strādāt un strādājam, mēs gribam zināt, tāpēc meklējam atbildes, mēs nebaidāmies uzņemties atbildību par to, ko esam sākuši, un vēl joprojām pie latviešu (un ne tikai) mājām zied puķes, latvieši vienmēr rada skaisto sev apkārt, to prasa latvieša dvēsele un saprāts.