Grāmata Asya’s Laws, ko stāstījusi Asya Raines un pierakstījis Charles Fleetham, sākumā maldīgi liek domāt, ka runa būs tikai par mīlestību. Īstenībā šo grāmatu mierīgi varētu nosaukt par vēstures grāmatu, jo tajā ir skaidri un gaiši aprakstīts kā Latvijā dzīvoja komunisma atbalstītāji un piekritēji. Kā tie varēja gan tikt pie dzīvokļa bez rindas, gan aizbraukt uz ārzemēm un, protams, arī pa vasarām dzīvot “dāčā” (latviski – vasarnīcā) Rīgas Jūrmalā.

Šī grāmata ir ideāls piemērs tam, kā domāja un dzīvoja tautu draudzībai radinātie pasaules pilsoņi, un man ļoti atgādina padomju laikos izdotās vēstures grāmatas. Tāpat kā tālaika izdevumos, šeit ir slavinājums krievu partizāniem par viņu drošsirdību un fanātismu, un tieši tāpat neiztrūkst nepareizie vai sagrozītie Latvijas vēstures dati.

Piemēram, Daugava ir pārdēvēta par Daugaru, Kārlis Ulmanis nosaukts par pirmo Latvijas prezidentu, nevis ceturto, latviešu tradīcijām tiek pieskaitīta tāda parādība kā, ja darba biedrs ir saslimis, tad cits iet viņu apciemot uz mājām.

Raines grāmatā raksta, cik ļoti viņa juta līdzi tiem krievu puišiem, Krievijas specdienesta kareivjiem, kuriem 1991. gada janvārī vajadzēja šaut uz latviešiem, jo viņiem taču nebija citas izejas – vai nu šaut pašiem, vai tikt nošautiem.

Taču, kad runa ir par latviešiem, kas iesaukti vācu armijā, un tika iesaistīti ebreju nogalināšanā, Raines vairs nav tik saprotoša. Tāpat Raines ar sirdi un dvēseli tic, ka ebrejiem labāku dzīvi spēja dot tikai padomju sistēma (vēlāk gan viņa saprata, ka ir piemānīta) un nesaprata, ka latvieši tieši tāpat, ne tikai ticēja, bet arī zināja, ka tā būs viņu nāve. Un tā arī notika, visas tās nejēdzības par ko Raines sūdzas grāmatā, komunālie dzīvokļi, nelaipnas pārdevējas, rindas un tukšie plaukti veikalos, tas viss bija murgs, no kā Latvija gribēja izvairīties, un Raines ģimenes sapnis.

Vispār Raines daudz nav mēģinājusi saprast un iedziļināties latviešu likteņgaitās, tāpēc viņai ļoti nesaprotama likās neatkarību atguvušās Latvijas prasība pēc latviešu valodas likuma un eksāmeniem nepilsoņiem. Tai pašā laikā aizbraukdama uz Ameriku, Raines neizjuta nekādu pazemojumu mācoties tās valsts valodu.

Par grāmatas autores mīlestību man ir grūti spriest, jo mēs katrs izvēlamies cik lielā mērā mēs atļaujam citiem kāpt mums uz galvas un cik daudz mēs cienām paši sevi. Jau no pašas grāmatas sākuma līdz pat beigām es tā īsti nesapratu, kas tad Asya Raines ir. Te viņa lepojas, ka ir ebrejiete, te daudzina krievu kultūru un priecājas, ka ir tādā garā audzināta, un beigās vēl pavīd Amerikā piesavinātais – latviete, jo dzimusi taču viņa esot Latvijā. Tas liek padomāt un aizdomāties, vai tikai šī nepiederības sajūta nevienai kultūrai nav autores īstais pašcieņas trūkuma iemesls visās viņas attiecībās ar vīriešiem.

Raines pirmo reizi iemīlas vīrietī ar vārdu Ivars (redzot, ka autore mēģina angliskot vārdus, tad tas varētu būt Aivars), diemžēl tā arī neiegūstot pretmīlu, tikai nelielu komandējuma romāniņu. Raines ir pārliecināta, ka Ivars negrib turpināt Bulgārijā iesāktās attiecības tāpēc, ka viņa ir ebrejiete. Man gan tas liekas jocīgi, jo kā vēlāk izrādās Ivaram nav pretenziju pret precēšanos ar citas tautības sievietēm, viņa sieva ir pus tatāriete, pus krieviete.

Otra viņas iemīlēšanās notiek ar radu piepalīdzēšanu un tas ir vīrietis, kuru šajā grāmatā autore sauc par profesoru. Varbūt tas ir tāpēc, ka Raines ir kā apburta uz izglītotiem un inteliģentiem cilvēkiem, grāmatā bieži parādās viņas mazvērtības kompleksi, kaut nevajadzētu būt iemeslam, jo pati arī ir ieguvusi augstāko izglītību. Profesors un Raines drīz vien pēc iepazīšanās apprecas. Problēmas viņu attiecībās sākās jau tajā īsajā divu mēnešu pirmslaulību periodā. Kā pati Raines visu laiku grāmatā uzrunā lasītājus un lasītājas, tā arī es teikšu: „Mīļās lasītājas, ja Jūsu vīrs pirmo laulības nakti nevēlētos pavadīt kopā ar Jums, vai Jus nedomātu, ka tā ir katastrofa?” Raines tiek ar to galā, tikai lai nākotnē atdurtos uz jauniem šķēršļiem, profesora mīlas dēkām un tā rezultātā dzimušiem bērniem.

Nezinu, cik ilgi Raines vēl turpinātu tā dzīvot, ja neuzrastos Pavels, kurš nu jau kādu laiciņu dzīvo Amerikā un grib, lai Raines dodas tam līdzi. Bet arī tur, Amerikā, viņa neatrod savu mīlestību, drīz vien attiecības ar jauno vīru kļūst neciešamas un cieņas vietā uzvar naids. Kad ir iegūta zaļā karte, Asya aiziet no Pavela.