Jūlija sākumā Garezers svinēja savu 50. jubileju. Uz svinībām bija sabraukuši no visas plašās Amerikas latvieši, kuriem Garezers ir mīļš un kā “otrās mājas”. Lēš, ka ap 2,000 latviešu sabrauca uz Garezera svinībām no 2. līdz 5. jūlijam. Pēc svinībām Latvians Online intervēja vairākus G50 svinību dalībniekus.

Kāpēc jūs piedalījāties G50 svinībās?

Nevarēju nebūt! (Daina Bolšteina, Vašingtona)

Kopā ar pārējiem Frikadeļu zupistiem (pēdējo reizi kopā spēlējām apmēram 35 gadus atpakaļ) bijām lūgti uzstāties sestdienas Palooza notikumā Atbalsīs! (Laila Medne, Filadelfija)

Ieplānojām dalību G50 svinībās savā ASV brauciena laikā (dzīvojam Latvijā pēdējos 8 gadus), jo tā mums bija prioritāte.  Gribējām atdot pateicību un cieņu tiem, kam bija vīzija izveidot Gaŗezeru, kā arī tiem, kas gadu gaitā, tāpat kā mēs abi ar vīru, esam to cēluši, veidojuši, attīstītījuši.  Bija liela vēlme vienuviet satikt savus bijušos klases biedrus un draugus un baudīt svinību programmu, priecāties… (Vanda Dauksta, Latvija, ex-Čikāga)

Biju Garezera svinībās, tādēļ ka piedalos Garezera Sagatavošanas skolā, kā audzinātāja šogad. Vēlējos arī pieredzēt Amerikāņu latviešu kultūru, un iepazīties ar Amerikas jauniešiem. (Laila Grosa, Melburna, Austrālija)

Gaŗezers ir mana dvēsele. Es sāku apmeklēt Gaŗezeru kad man bija apmēram 8 gadi. Es biju Indrānos. Pēc nometnes (pirms tā laika kad bija GSS) es pārgāju uz absolvēju GVV 1982. gadā kopā ar 53 citiem burvīgiem, sirds draugiem. Kurš būtu domājis, ka tagad mans vecākais dēls ir jau absolvējis, un jaunākais ir GVV III. klasē, ka Gaŗezers vēl būtu? Pirms četrām vasarām es gadījos vienā kabīnē kur vācām iekšā mūsu puišus lai apmeklētu GSS, un mēs trīs saskatījāmies, mēs trīs, kas pavadījām MŪSU jaunības gadus Gaŗezerā, tagad dodam to tālāk mūsu bērniem. Tā bija baigi forša sajūta. (Maira Galiņa, Bostona)

Ko Garezers jums nozīmē?

Daina: Es esmu Gaŗezera bērns. Manas mūža pirmās vienpadsmit vasaras pavadīju Gaŗezerā, dzīvojoties pa Dzintariem un vēlāk pāris nedēļas katru vasaru apmeklējot bērnu nometni. Tad piecas vasaras apmeklēju GVV un to absolvēju. Pēc tam arī strādāju Gaŗezerā. Gaŗezers man saistīts ar tik daudz atmiņu, tik daudz draudzību, un vasaru bez tā vispār nevaru iedomāties. Kaut man šajās dienās jāceļo 500 jūdzes, lai tur nokļūtu, es to daru reizi vasarā, lai varu vismaz 2-3 dienas tur pavadīt – vidi baudīt un draugus satikt. Kāds cilvēks esmu, un kā saredzu latvisko šajā pasaulē un manā dzīvē, ir pa lielai daļai saistīts ar to, ko esmu Gaŗezerā iemācījusies un piedzīvojusi.

Laila M: Turpinājums – izglītībai, latvietībai, izaugsmei, tuvām draugu saitēm.

Vanda: Sarēķināju, ka esmu kopumā pavadījusi vairāk nekā vienu savu dzīves gadu Gaŗezerā.  Tā nozīme manā dzīvē, ne tikai laika ziņā,  ir neizsakāmi liela.  Pirms Latvija atguva savu neatkarību, Gaŗezers bija mana Latvija. Gaŗezers man nozīmē vietu kur:

– ieguvu zināšanas par Latviju un latvisko;
– izveidoju draudzības mūža garumā (to skaitā – mēs ar vīru iepazināmies Gaŗezerā, tur laulājāmies un svinējām kāzas, tur kristīti mūsu bērni);
– esmu gan saņēmusi/baudījusi latvisku audzināšanau un kultūru, gan pielikusi savu roku/balsi to veidojot;
– ir mana sabiedrība, kur varu atpūsties un priecāties – latviski.

Laila G: Garezers man nozīmē – vieta kur sanāk latvieši no visiem Amerikas štatiem un izbauda latviešu kultūru.

Maira: Man Gaŗezers nozīmē vietu, kurā es piedzīvoju savu pirmo īsto mīlestību, vietu kur man bija pirmā buča, vieta kur es sadraudzējos ar sirds draugiem un draudzenēm, kuri ir mani vismīļākie draugi vēl šodien. Gaŗezers man nozīmē vietu, kur latviešu jaunieši satiekas un nodibina mūža draudzības – vislabākās un vismīļākās.

Ko sagaidījāt no šīm svinībām?

Daina: Sagaidīju, ka būs daudz cilvēku, un tā arī bija—Gaŗezerā sabrauca milzums daudz cilvēku. Satiku krietni daudz draugus un paziņas, kurus nebiju sen redzējusi – tas vienmēr jauki. Sagaidīju, ka sarīkojumi būs saistoši un labas kvalitātes, un arī tas piepildījās.

Laila M:  Tikties ar ilgi neredzētiem draugiem, paziņām, izbaudīt mūziku, uzvedumus, Māras Pelēces filmu.

Vanda: Sagaidījām nostaļģisku atskatīšanos uz pirmiem 50 gadiem.  Sagaidījām saviļņojošu programmu.  Sagaidījām prieka asaras un smieklus, skaistas sarunas. Sagaidīto arī sagaidījām/piedzīvojām!

Laila G: Sagaidīju daudzus pasākumus, un daudzus latviešus sapulcējušos vienā vietā. Tā arī bija.

Maira: Tieši to, kas bija – draugi, labs laiks, tikšanās, smiekli, ciemošanās, vienreizēji koncerti, notikumi un pāri pār visu, viss bija ELEGANTI noorganizēts! Cepure nost rīkotājiem!

Kas visspilgtāk paliks atmiņā no svinībām?

Daina: Dokumentālfilma “Satiksimies Gaŗezerā!”, vispirms tādēļ, ka tas kaut kas paliekošs, ko varēs vēl ar citiem dalīties. Otrkārt tādēļ, ka to ar simtiem gaŗezernieku ezermalā noskatīties bija vienreizējs piedzīvojums. Iepriekš likās, ka cilvēki varbūt uzmanīgi neskatīsies, jo tie gribēs ciemoties un sarunāties. Reiz, kad filma iesākās, iestājās klusums, un skatītāji patiesi dzīvoja līdzi – applaudēja, smējās, vienā punktā pat dziedāja līdzi! Man īpaši aizkustināja, ka spontāni izcēlās aplauss, kad filmā pieminēja prāvestu Vili Vārsbergu, bez kura Gaŗezers nebūtu. Beidzot tādēļ, ka filma ļoti labi atspoguļo Gaŗezeru, tā garu un tā pievilkšanas spēku. Arī paliks atmiņā tas, ka galvenajai svētku programmai Dziesmu leja bija skatītāju pārpildīta – tik daudz cilvēku tur tiešām sen nebija bijis. Koncerts pats bija skaists un piemērots, un to skatītāji arī izbaudīja. Īpaši jauki bija novērot ar kādu sajūsmu un prieku gan GVV jaunieši, gan citu pilsētu tautas deju kopu dejotāji uzstājās. Kad koncerta beigās mēs visi piecēlāmies kājās, sadevāmies rokās un dziedājām “Pūt, vējiņi”, tad jau visādas emocijas tika spilgti izjustas.

Laila M: Kopsajūta pēc lielā jubilejas akta. Bija ļoti daudz cilvēku, pilna Dziesmu leja, kad kopīgi noslēdzām vakaru dziesmā šūpojoties un aizvadot saulītes starus.

Vanda: 

1. Māras Pelēces filmas noskatīšanās – gan pati filma (kurā, šķiet, katrs varēja ieraudzīt kautko, kas atspoguļoja viņa/s Gaŗezera piedzīvojumu), gan filmas seanss – voleja laukumā 2 stundas visiem acis pielīmētas pie ekrāna, mutes kaktiņi nepārtrauktā smaidā…
2. Uzvedums Dziesmu lejā – no kora un deju priekšnesumiem līdz ballītei…
3. Koncerts visas dienas garumā Atbalsīs
4. Dievkalpojums, kurā māc. Anita Vārsberga sprediķa laikā no altāra nofotografēja sevi un visu draudzi selfijā, lai uzsvērtu to, ka katrs esam daļa no kautkā lielāka….
5. Atzīšos, ka man tādā negatīvā atmiņā paliks uguņošana. Nepārprotiet – tā bija augsta līmeņa, iespaidīga un ar Gaŗezerā vēl nepieredzētu “WOW” faktoru.  Pie tam atzīmējot 4. jūliju, ASV neatkarības svētkus – vietā, kur latvieši 50 gadus brīvi saglabājuši latvisko identitāti un kultūru. Par to, cepure nost, gods godam un paldies ASV.  Bet dūņezera malā sēžot, acīm žilbstot, mani pārņēma skumjas par šāda veida naudas iztērēšanu. Saprotu, ka uguņošanu noziedoja un paldies arī ziedotājiem par to. Bet nebija ne latviskās pieticības, nedz vienkāršības skaistuma. :-(  Un naudiņu būtu varējuši izmantot lietderīgāk….

Laila G: Visspilgtāk man atmiņā paliks sestdienas vakara koncerts, kuram sekoja Pērkons koncerts un pēc tam DJ-Aiva. Man ļoti patika, kā pirmais koncerts bija salikts, iesaistot gan tautasdejas, gan koru dziesmas, sakombinējot dažādas lietas par Garezeru.

Maira: Koncerts Dziesmu lejā sestdienas vakarā bija nepārspējami aizkustinoši burvīgs.

Kādu jūs saredzat Garezera nākotni?

Daina: Kaut daudz lietu Gaŗezerā nav pa gadiem mainījušās, tomēr maiņas ir redzamas un tā tas turpināsies. Varbūt dotajā momentā grūti iedomāties, ka Gaŗezers vēl pastāvēs 50 gadus, bet 20-30 gadus tas, lēnām mainoties un šodienas apstākļiem kaut cik pielāgojoties, katrā ziņā vēl varēs turpināt darboties kā latviešu kulturāls centrs, satikšanās vieta, un bērnu un jauniešu izglītības iestāde.

Laila M: Es vēlos redzēt Gaŗezeru kā spēcīgu latvisku vidi, kur jauniešiem piedāvā izcilu programmu un dod iespēju pašiem izveidot savu latvisko “es”.

Vanda: Bijām klāt paneļdiskusijā par šo jautājumu G50 svinību laikā. Arī neformāli ar klases biedriem šo pārrunājām.  Bez šaubām tas ir sāpīgākais/sarežģītākais jautājums, kas Gaŗezera veidotājiem stāv priekšā. Jo — grūti iedomājams tāds Gaŗezers “for God and Latvia”, ja nu tas ir bijis (un tam jābūt?) “Dievam un Latvijai”. Kā nodrošināt pēc iespējas daudziem augsta līmeņa programmas latviešu valodā, cenšoties vienlaikus iesaistīt latviešus, kuriem valodas zināšanas ir vājas? Saredzu, ka arvien lielāku lomu ņems audzinātāji un skolotāji no Latvijas.

Laila G: Garezers man šķiet turpināsies ļoti ilgu laiku, te ir nākotne jauniešos, kuriem ir liels gribasspēks uzturēt šo latviešu kultūru.

Maira: Kamēr cilvēki ņem aktīvu dalību, un dzen Gaŗezeru uz priekšu, piekopj visu, kas darāms (fiziski uzturēt Gaŗezeru ir neticāmi grūts darbs), Gaŗezers pastāvēs. Vai ar laiku tas pāries vairāk uz divvalodu līmeni? Grūti teikt vai spriest, ļoti iespējams, BET te vēl arvien pastāv ļoti dedzīga latvietība. Vai ar laiku būs maiņas? Noteikti, bet cerams ka tas gars un tā jušana, kas iesēžas jauniešu dvēselēs nekad nezudīs. Var tikai cerēt.