2016. janvāra sākumā es pirmo reizi ar savu 12 gadus veco dēlu piedalījos Bērnu Vasaras nometnē Tērvetē (netālu no Kilmore pilsētiņas, Viktorijas pavalstī, Austrālijā). Nezinu, vai vēl sevi varu saukt par nesenu ieceļotāju, jau 16 gadus es Austrāliju saucu par savām mājām. Esmu kaut kur pa vidu. Ielidojot Brisbanē—savā pašreizējā mītnes pilsētā, man ir tāda silta un jauka sajūta it kā mājās pārnākot.

Tikko ierodoties Brisbanē 2000.gadā mani latvietība nepievilka, man tā nepietrūka un es latvisko nemeklēju. Es Latviešu namu Brisbanē atradu 4 gadus vēlāk.

Pēdējos gados domājot par Latviju ir tā smeldzīgi ap sirdi. Tā ir mana tēvu zeme, uzkāpjot Vidzemes pakalnos Jāņu vakarā, es jūtu ka manas saknes ir Latvijā. Kā to apvienot, esot tik tālu prom?! Kur dabūt to latvietības devu, ko nebūdams latvietim grūti saprast. Tas mums ir asinīs, un tas manī dod dzīvības spēku.

Šogad manā dzīvē parādījās atrisinājums – jābrauc uz Tērveti, jābrauc uz Dzintariem Adelaidē (Dzintaros notiek Austrālijas Vasaras vidusskola)!! Mūsu meita apmeklēja Annas Ziedares Vasaras Vidusskolu, un mājās pārbrauca maza latviete. Esot beidzot savu identitāti atradusi…

Nedēļa Tervetē piepildīja laimes kausu līdz malām. Tā bija mana Latvija kondensētā un rediģētā veidā.

Ar cieņu, milzīgu pateicību un apbrīnu es skatījos uz tiem otrās paaudzes latviešiem, kas vadīja bērnu nodarbības. Kā viņi varējuši latviešu valodu saglabāt tikai apmeklējot sestdienas skolas, audzinātāji un nometnes skolotāji saglabajuši latvietību esot tik tālu prom no Latvijas. Japateicas vecāku neatlaidībai un stingrībai. Mums neseniem un tikko jauniem iebraucējiem iesprūk pa daudz jaunākiem barbarismiem no krievu valodas. Šeit dzimušiem ir vairāk no vācu valodas nākuši vārdi, bet šķiet, ka viņu valoda ir tīrāka. Varbūt nav tik moderna, ir vairāk senāki vārdi, ko Latvijā vairs tik daudz nelieto vai loka savādāk, bet atkal apbrīns, ka otrajā paaudzē kāds vel zin, kas ir datīvs un kas ir akuzatīvs.

Tā nebija tikai valoda un kultūra, ko mums iemācīja nometne. Vērtības – saliedētība, cieņa pret vecākiem, neatkarība, čaklums, problēmu risināšana un kārtība (cik labi, ka pieaugušo teltis nepārbaudīja!) paliks bērnos arī mājās atgriežoties. Nedēļa pie dabas gan zēniem, gan meitenēm—lieliem un maziem nāk par labu. Bērniem ir interesantas nodarbības un izklaides, viņi iemācās jaunas prasmes, nodibina jaunas draudzības un nejūtas vieni plašajā pasaulē. Šie jaunie puiši un meitenes zin, ka ir vieta, kur viņus saprot un ir viņiem līdzīgie.

Tērvete ir zelta vērta arī tiem, kas latviski tik labi neprot. Ar milzīgu prieku vēroju kādu mazu meitenīti, kura tikai pāris vārdiņus latviski māk pateikt, bet viņai vajagot izdrukāt Tērvetiešu dziesmas, ko mājās aizbraucot mēģināt. Varbūt tiem, kas tik labi nezin valodu, šis nemateriālais kultūras mantojums sniedz visnepārraujamākās saites ar savu tēvu tēvu kultūru.

Ir ne tikai pateicība par to laimes sajūtu, ko Tērvete man deva, bet arī par iedvesmu un spēku, ko šī nedēļa mums sniedza, lai mēs gan pieaugušie, gan bērni varētu latvietību mācīt un uzturēt gada garumā. Ne vienmēr ir viegli atlicināt pussvētdienu, lai brauktu uz Namu (tā mēs saucam Latviešu namu Brisbanē) un mācītos, kamēr citi ir pie jūras, televizora vai dzimšanas dienas ballītē.

Vecāki, ja jums vajag iedvesmu turpināt bērnus audzināt latviskā garā, vediet viņus uz Tērveti! Bērni, ja jums ir grūti piespiest sevi mācīties latviešu valodu, prasiet, lai vecāki jūs ved uz Tērveti!!

Līgo māmiņ, līgodama, līgo skaisti šovakar.
Neaizmirsi savai meitai Jāņu dziesmas macīt ar’,
Lai kad viņai pašai meita kādreiz Jāņos līdzi būs,
Atceroties vecos vārdus, Līgo dziesma sauna kļūs