Šie svētki ir, lai vienotu mūsu tautu nākotnei

Šodien mūsu visu sirdis ir atvērtas dziesmai un dejai, lai godinātu brīvo Latviju tās 90-tās dzimšanas dienas gadā. Reizē ar pirmajiem Dziesmu svētkiem piedzima arī latviešu tautas nacionālā pašapziņa. Visos laikos Dziesmu un Deju svētki ir rakstījuši un raksta Latvijas vēsturi. Šie svētki ir, lai vienotu mūsu tautu nākotnei.

Katrs latvietis ir stiprs savā garā un savos darbos. Latvietis smeļ savu spēku no savas dzimtas. Latvietis ir pamatīgs savā viensētā, kas simtiem gadu veido latvisko ainavu. Mēs gribam arī, lai Latvija būtu saliedēta un vienota, tādēļ ik pēc pieciem gadiem mēs satiekamies šeit, Dziesmu un Deju svētkos, lai saplūstu vienā balsī, lai veidotu kopā deju rakstu, lai sajustu katrs savas sirds pukstus sitoties vienā ritmā, lai sadodoties rokās radītu un sajustu nacionālās pašapziņas un tautas tradīciju gaisotni, lai dziļi ieelpotu viens otra prieku, cerību un ticību, lai līdz nākošajiem Dziesmu svētkiem būtu atbildīgi par savu tēvu zemi.

Ik latvietim sirdī ir trīs lietas – zināšanas, drosme un mīlestība.

Zināšanās mēs audzinām savus bērnus, kopjam savas tautas tradīcijas un godājam tautas gudrību. Tajās slēpjas mūsu spēja veidot pašiem savu nākotni.

Drosme nozīmē, ka mēs nestāvam klusu, kad dzirdam par netaisnību vai nekrietnību. Drosme nozīme ticību un pārliecību, ka mēs spējam vērst lietas par labu.

Dziesmā ir spēks.

Pirms vairāk kā 100 gadiem Jānis Cimze ir teicis: “Caur biedrībām un svētkiem dziedāšana var uzplaukt, zaļot un ziedēt, bet pamats un sakne ir un paliek skola. Tikai caur skolām izzudīs mēmās rīkles, neģēlīgās dziesmas un tā neglītā dziedāšana, ko vēl dažu reizi šur tur, Dievam žēl, dzirdam.”

Mūsu vienotība ir dziesmas spēkā, tādēļ aicinu Jūs visus kopā jau šogad iekļaut obligāto dziedāšanu mūsu skolu programmās!

Kopā mums izdosies!

Lai Dievs svētī Latviju!

Valdis Zatlers

Uz noslēguma koncertu Valsts prezidents Valdis Zatlers bija ieradies tautastērpā. (Foto: Aivars Liepiņš, Dziesmu svētku birojs)

Atskaite par vizītes trīs galveniem uzdevumiem

Šī ir mana pirmā oficiālā vizīte ASV, un tai bija trīs galvenie uzdevumi. Es vēlos pastāstīt, kādi tie bija – vispirms, sākt atzīmēt Latvijas 90-to dzimšanas dienu – tie ir 90 gadi, ko mūsu valsts svinēs 18.novembrī, bet mēs arī visi zinām, ka 50 no šiem 90 gadiem Latvija bija okupēta. Tādēļ gribu pateikties Jūsu mītnes zemei ASV un ASV tautai, kas bija tik augstsirdīga un izpalīdzīga un deva iespēju vairākiem tūkstošiem latviešu pēc kara ierasties šeit un sākt dzīvi svešumā. Tieši ASV un Jūs, latvieši Amerikā, bijāt tie, kas visus 50 gadus paturēja dzīvu Latvijas brīvvalsts ideju. Par zemu novērtēt nevar nevienu ASV latviešu ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Tie bijāt Jūs, kas gājāt pie saviem kongresmeņiem, tie bijāt Jūs, kas piketējāt pie dažādu organizāciju ēkām, tie bijāt Jūs, kas ietekmēja ASV politiķus, lai šī ideja vienmēr būtu dzīva. Un patiesībā, tie bija ASV valdošie demokrātijas un brīvības ideāli, kas palīdzēja mums visiem kopā atgūt Latvijas neatkarību. Arī atceroties 1918. gadu – tieši ASV prezidenta Vilsona slavenie 14 punkti deva ceļamaizi Latvijas valsts izveidošanai. Paldies prezidentam Vilsonam!

Katrā runā amerikāņiem es uzsveru, ka Jūs esat bijuši lojāli ASV pilsoņi, Jūs esat godam kalpojuši gan ASV, gan Latvijas valstij.

Otrs manas vizītes uzdevums bija draudzības un sadarbības stiprināšana ar ASV. Visus šos gadus – gan okupācijā, gan tagad, kad esam atguvuši brīvību, Latvijai nav bijis svarīgāka stratēģiska partnera kā ASV. Un es vēlreiz uzsvēršu, ka latvieši ir ļoti godprātīgi ASV pilsoņi, un mēs lepojamies ar to, ka viņi ir reizē arī Latvijas godprātīgi pilsoņi.

Sniegšu nelielu ieskatu šajā vizītē. Man bija iespēja satikties ar visām augstākajām ASV amatpersonām un visas šīs tikšanās bija lietišķas, spraigas – mēs runājām gan par pagātni, gan par nākotni. Tiekoties ar prezidentu Džordžu Bušu, es pateicos par viņa prezidentūras 8 gadiem, jo mūsu valsts liktenī tie ir bijuši ievērojami gadi – tas ir bijis ceļš uz NATO, pēc tam dalība NATO, NATO samits Rīgā kā izcils starptautisks notikums un iestāšanās ES. Šobrīd mēs esam gan pilntiesīgi ES, gan NATO locekļi, kuriem ir ne tikai privilēģijas, bet arī pienākumi. Un mums kā valstij tie ir godam jāpilda un to mēs arī darīsim. Otrs apspriežamais jautājums bija bezvīzu režīms starp Latviju un ASV. Šobrīd jau ir noslēgts saprašanās memorands, tiek saskaņotas tehniskās detaļas. Mēs ļoti ceram, ka līdz gada beigām Latvijas pilsoņi uz ASV varēs braukt bez vīzām.

Es tikos arī ar ASV viceprezidentu Diku Čeiniju, šo sarunu loks skāra iespējamas ASV investīcijas Latvijā, jo Latvijai sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ ir ļoti vitāli nepieciešams ne tikai politiskais un militārais atbalsts, bet arī pēc iespējas ciešāka ekonomiskā sadarbība ar ASV. Otra tēma bija enerģētika un Latvijas iespējamā neatkarība šajā jomā. Šobrīd lielākā daļa gāzes un arī elektrības nāk no Krievijas. Arī dzelzceļš ir izveidots cariskās Krievijas un okupācijas laikā, un šis ceļš ir ar īpašu sliežu platumu. Tāds tas ir arī vēl šodien un tikai tāpēc mēs šos 17 gadus neesam jutuši šo atkarību, neskatoties uz to, ka attiecības ar Krieviju ir samērā sliktas. Taču šobrīd ir pienācis tas brīdis, kad mums ir jāizšķiras, kādā veidā palielināt savu enerģētisko neatkarību. Piemēram, tādas mūsu kaimiņvalstis kā Dānija vai Zviedrija ir pilnībā enerģētiski neatkarīgas. Viņas pašas ir saimnieces savā enerģētikas tirgū un var mierīgi skatīties nākotnē. Kādā veidā, ar kādām tehnoloģijām mēs palielināsim savu enerģētisko neatkarību, ir grūti pateikt, un šeit es sarunā aicināju ASV palīdzēt – gan ar tehnisko ekspertīzi, gan padomu, kāda būtu Latvijas pareizākā rīcība šajā situācijā.

Pēc tam es tikos ar ASV aizsardzības ministru Robertu Geitsu, un, protams, galvenā šīs sarunas tēma bija Afganistāna. Latvijas karavīri ir Afganistānā. Latvija kā neliela valsts nevar atļauties būvēt lielas militāras būves, lai aizsargātu savu teritoriju, un Latvija ir principiāli izšķīrusies par kolektīvo drošību NATO sastāvā. Mūsu devums šim NATO kopējam darbam ir tieši operācijas misijās – Irākā, daļēji Kosovā un visvairāk Afganistānā, jo arī Latvijai kā nelielai valstij ir jākoncentrējas uz vienu no šīm misijām, lai partneri redzētu mūsu nopietno pienesumu. Mēs varam dot tikai tik, cik mēs spējam. Protams, ka mēs tur būsim ilgi. Tas, ka vēl līdz šim nav latviešu karavīru upuru, protams, ir labi, bet mēs būsim tur ilgi – 10 līdz 15 gadus.

NATO sanāksmē Bukarestē bija sēde, kas veltīta tieši šim jautājumam un pozitīvi ir tas, ka ir civilās organizācijas un valstis, kas nav NATO valstis, piemēram, Jaunzēlande, Japāna, Jordānija, Zviedrija, Somija, kas kopā ar NATO karavīriem darbojas Afganistānā. Bija ļoti būtiski, ka šajā sanāksmē bija klāt arī ES, ANO, Pasaules Bankas pārstāvji.

Mēs lepojamies ar saviem karavīriem un dzirdam par viņiem labus vārdus. Es esmu bijis Afganistānā un arī tieši tur, kur atrodas Latvijas karavīri. Es viņu vidū jutos ļoti droši un lepns par viņiem. Viņus ļoti augstu novērtē.

Šodien mums bija tikšanās arī ar Kondolīzu Raisu – tēmas bija citas, mēs runājām par NATO paplašināšanos un attiecībām ar Krieviju. Bukarestes samitā Latvija bija no tām valstīm, kas ļoti stingri iestājās, lai Balkānu valstis tiktu uzņemtas NATO un arī, lai rīcības plāns tiktu iedots gan Gruzijai, gan Ukrainai. Jo ātrāk šīs valstis nonāks NATO, jo drošāk mēs jutīsimies un mūsu attiecības ar Krieviju būs vairāk vērstas uz sadarbību, nevis konfrontāciju. Tas ir ļoti būtiski pasaulē, kur parādās tādi spēlētāji kā Ķīna, Indija, Irāna un daudz cietusī Irāka, kā arī citi “karstie punkti”, kas var ietekmēt mūsu nākotni un drošību.

Tikpat būtiskas bija arī vairākas tikšanās ar ASV Kongresa senatoriem un kongresmeņiem – mēs runājām par to, kāda varētu būt ASV un Latvijas sadarbība nākotnē. Protams, tas būs atkarīgs no jūsu ievēlētā prezidenta – cik lielā mērā viņš pievērsīs uzmanību attiecībām ar Latviju. Līdz šim mums ir veicies, mums ir bijis liels atbalsts, un, protams, mēs esam bijuši ļoti atbildīgi partneri. Mēs runājām arī par bezvīzu režīma jautājumu. Neskatoties uz to, ka mēs – gan vēstnieks, gan diplomāti, gan Iekšlietu ministrijas speciālisti ir diezgan optimistiski, ka to varētu ieviest līdz šī gada beigām, daudz kas ir atkarīgs no kongresmeņiem un šajās sarunās mēs centāmies šo jautājumu lobēt, cik iespējams. Arī šajā auditorijā es aicinu darīt šo pašu.

Trešais mērķis, kādēļ esmu šeit, ir šis vakars. Ir būtiski saprast, ka Amerikas Latviešu apvienība ir nopietna latviešu organizāciju, kura nav radusies uz īsu brīdi, lai izpildītu kādu uzdevumu savās interesēs un pēc tam nozustu – 57 gadi jau norāda uz vairāku paaudžu darbu, kas aizsākts jau sen un turpinās, un jādomā, ka turpināsies arī nākotnē. Tādēļ man ir liels gods Jūs uzrunāt kā ievērojamu latviešu kopienu, kura ir darījusi ļoti daudz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā, nostiprināšanā, Latvijas valsts vārda nešanā pasaulē.

Protams, Jūs vēlaties dzirdēt arī kaut ko par Latviju, jo Latvija mainās. Pirms 20 gadiem mēs iedomājāmies un cerējām uz daudz mazāk, nekā Latvija patiesībā ir paveikusi šajā laikā. Galvenais tolaik bija neatkarība, bet to, cik tā būs ilgstoša, neviens nezināja. Šobrīd, tiekoties ar jebkuras valsts vadību, mēs apzināmies to vērtību, kas ir Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij. Latvija ir cienījama valsts ES un NATO, ar ļoti daudzām priekšrocībām, reizēm arī ar ietekmi procesos. Tieši mazās valstis – Latvija, Igaunija, Polija un Rumānija ietekmēja NATO samita galējo dokumentu, mēs panācām arī to, ka tika izdarītas izmaiņas tekstā.

Šobrīd Latvijai ir grūts brīdis, jo visus šos gadus mēs dzīvojām arvien labāk un sākām jau domāt, ka tā tas būs vienmēr un, ka mēs aizsteigsimies visām valstīm priekšā. Diemžēl vēl šobrīd mūsu ekonomika dziest, inflācija ir 16% – tas ir daudz. Tā tiešām ir smaga nasta tiem, kuriem ir nelieli ienākumi, tā ir smaga nasta arī visai valstij.
Tomēr galvenais ir, lai ekonomikai paliekot vēsākai, tā nesasaltu uz brīdi un ārkārtēji nesamazinātos IKP. Tas ir bijis 11% – un tas ir liels skaitlis, bet šogad pie labākajām prognozēm tas varētu būt 4-5%; Starptautiskais Valūtas fonds pat norāda, ka tas varētu būt 0%. Mums atliek tikai kā latviešiem pierādīt, ka nulle tā noteikti nebūs.
Lai arī pesimistiskās prognozes līdz šim ir piepildījušās, optimistiskās ir tās, kas stāvoklis varētu sākt uzlaboties ap Jāņiem. Es tiekos ar valdības vadītāju reizi nedēļā, un gandrīz viss tikšanās laiks paiet runājot par šo tēmu. Šīs valdības laikā arī iedzīvotājiem un uzņēmējiem situācija tiek skaidrota labāk, nekā iepriekš, jo ir svarīgi zināt, kas mūs sagaida. Šis būs grūts gads un es ceru, ka nākošajā reizē par ekonomiku un Latviju es varēšu teikt daudz priecīgākus vārdus.

Runājot par politiku – šobrīd notiek partiju dalīšanās, meklējumi, daudz neapmierinātības. Tās ir sekas tam, ka mums ir bijušas labējas valdības, kas ir strīdējušās savā starpā visu atjaunotās neatkarības laiku. Es ļoti ceru, ka tas nenovedīs pie Latvijas neatkarībai nelojālas valdības. Tāpēc ir jāpievērš uzmanība tam, lai šis politiskais process, partiju pārformēšanās, radītu tādu rezultātu, kam vēlētājs var droši ticēt, un saprast, kāda ir partijas programma, kādiem līdzekļiem to realizēs, – tad mēs tiksim arī šai krīzei pāri.

Ir vēl dažas lietas, kas mani satrauc, piemēram, valodas jautājums.

Mēs esam mazliet ieslīguši pašapmierinātībā par to, ka esam panākuši, ka mūsu valoda vairs nav apdraudēta. Bet vai mēs esam izdarījuši visu? Valoda ir visu mūsu kopējā bagātība. Kāds valodnieks man iemācīja šādas rindas: “Valodiņa zemi tur, zeme tur valodiņu”. Jo mūsu valsts kļūs stiprāka, jo mūsu valoda kļūs stiprāka. Un otrādi – jo mūsu valsts kļūs stiprāka, jo mūsu valoda kļūs stiprāka.

Prezidenta kancelejā darbojas Valsts valodas komisija, un es aicināju to veikt latviešu valodas veselības stāvokļa analīzi gan skolās, gan sabiedriskajā telpā, gan plašsaziņas līdzekļos. Mūsu skolu reforma notika pirms četriem gadiem, – jā, mazākumtautību bērni runā latviešu valodā, bet vai viņi grib runāt latviešu valodā?

Tāpēc es uzsveru, ka manas prezidentūras prioritāte ir izglītība – 50 gadus Latvijā bija divu kopienu izglītības sistēma. Daļa skolu beidzēju bija lojāli Latvijas valstij, daļa nelojāla. Mēs esam centušies neatkarības laikā veidot vienotu izglītības sistēmu, lai skolu beidzēji būtu Latvijas valstij lojāli, neraugoties uz tautību. Taču viss vēl nav paveikts. Jāvērš lielāka uzmanība uz vidusskolām, gan latviešu, gan citu tautību – jo tur veidojas pasaules uzskats, attieksme pret valsti. Vai mēs mācām Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, vai mēs ieaudzinām patriotismu? Arī citu tautību skolās ir vajadzīgs patriotisms, jo pēdējos 20 gados ir izaugušas arī cittautiešu paaudzes, kuras meklē piederību, arī viņi grib būt patrioti. Ja viņiem dod iespēju to iemācīties – viņi būs patrioti, ja nē – viņi nekad nebūs lojāli Latvijas valstij.

Viens no uzdevumiem ir arī panākt, lai visi atbilstoša vecuma bērni sāktu iet skolā – neskatoties uz to, kur bērns ir dzimis, kas ir viņa vecāki, kāds ir viņa materiālais vai veselības stāvoklis – viņš ir Latvijas pilsonis, un tikai ar izglītības palīdzību šis bērns var kļūt par pilnvērtību sabiedrības locekli.

Reiz latviešu zemnieki sūtīja savus bērnus skolās un neviens nevarēja saprast, kāpēc. Pēc tam šie skolotie latviešu cilvēki izveidoja neatkarīgu Latvijas valsti – sākumā bija tikai izglītība, pēc tam arī Latvijas valsts.

Izglītība ir svarīga arī jūsu vidē, jo tikai caur izglītību, mācot latviešu valodu, tradīcijas, vēsturi, mēs iegūsim pilsoņus arī šeit, svešumā, kuriem būs interese par Latviju, par savu tēvu un tēvutēvu dzimteni. 

Pasaule kļūst arvien saistītāka, kosmopolītiskāka, bieži vien “beznacionāla”. Tā nav mūsu tautas nākotne. Es uzskatu, ka Latvija ir ekskluzīva vieta – katra latvieša tēvzeme, un tā kļūs arvien ekskluzīvāka ar katru nākošo gadu un gadu desmitu. Tādēļ ir vērts strādāt, mācīt mūsu bērnus būt latviešiem. Man bija ļoti emocionāls piedzīvojums Somijā, kad tiekoties ar vietējo latviešu kopienu es redzēju bērnus, kuru acis mirdzēja, viņi centās runāt latviski. Tā ir mūsu nākotne, mūsu Latvijas kapitāls. Mēs nedrīkstam viņus aizmirst, mums jāpalīdz viņiem, lai saikne ar Latviju nezustu.

Gribētu novēlēt latviešu organizācijām vienotību. Vismuļķīgākais būtu sašķelties pēc partiju principa, savā starpā strīdēties. Būtiska ir vienotība, jo tas, ka šis sapnis – brīva Latvija – ir realitāte, ir par maz. Vajag vairāk.

Šodien man ir liels gods un privilēģija pasniegt Latvijas valsts augstākos apbalvojumus dažiem no Jums. Gribu pastāstīt, kā mēs izvēlamies šos cilvēkus. Valsts prezidenta kancelejā darbojas Ordeņu kapituls, kurš izskata visus iesniegumus, tai skaitā arī no Jums, par tiem cilvēkiem, kuri klusi, neuzkrītoši, bet godprātīgi ir strādājuši Latvijas labā.

Divas reizes gadā mēs pieņemam lēmumu – pirms 18.novembra un 4.maija – par tiem, kuriem šos apbalvojumus pasniegt. Un ir liels pārsteigums, ka ir ļoti daudz cienījamu cilvēku, kas godam ir šos apbalvojumus pelnījuši. Šīs ceremonijas parasti notiek Rīgas pilī, tās ir ļoti emocionālas. Ir patīkami dzirdēt vārdus “gods kalpot Latvijai” no vienkāršiem cilvēkiem, kuri daudz ko darījuši, neko neprasot pretī. Svarīgi ir šos cilvēkus pamanīt – tāpēc es aicinu arī jūs pamanīt un dot ziņu par tiem, kuri arī svešumā cītīgi strādā Latvijas labā.

Šodiena ir izņēmums – ceremonija nenotiek Rīgas pilī, jo es esmu viesos pie Jums. Domāju, ka tas būs liels stimuls visai jūsu latviešu sabiedrībai – redzēt, kā labākie no jums saņem Latvijas valsts augstākos apbalvojumus.

Gribu nobeigumā teikt paldies Jums visiem par visām vienkāršām lietām – paldies, ka mēs esam latvieši, paldies, ka mēs mīlam savu valodu, kopjam to, paldies, ka mēs mīlam un kalpojam savai valstij, savai zemei, saviem bērniem un mazbērniem – Latvijas nākotnei!

Dievs svētī Latviju!

(Redakora piezīme: Runas teksts ir mazliet saīsināts.)

Valsts prezidenta apsveikums tautiešiem ārzemēs

Šajās dienās atzīmējam mūsu valsts 89. gadadienu. Tie ir svētki katram, kurš jūtas Latvijai piederīgs, bet tas ir arī pārdomu brīdis. Šoreiz, iespējams, pat vairāk nekā citos gados.

Mēs atjaunojām savu valstiskumu pirms 17 gadiem. Kopš tā laika mēs Latvijā esam pārdzīvojuši ekonomisko blokādi, aukstumu, rindas, hiperinflāciju un banku krīzi. Atcerēsimies arī to, ka pēdējie Krievijas armijas karavīri atstāja Latviju tikai 1998. gadā.

Mēs Latvijā esam izveidojuši demokrātiskas valsts ietvaru, uzrakstījuši likumus, radījuši apstākļus brīvai tirgus ekonomikai –  esam daudz mācījušies un daudz darījuši katrs savā vietā un veidā, lai rūpētos par sevi, savu ģimeni, savu uzņēmumu, savu valsti. Ir sanācis labāk vai sliktāk – kā kuram. Taču visi kopā šobrīd esam ne vien Latvijas, bet arī brīvi Eiropas Savienības pilsoņi, kuriem ir atvērtas plašas iespējas. Esam NATO dalībvalsts – droši paļaujamies uz to, ka arī mūsu valstij NATO garantē drošību, lai mēs varētu mierīgi dzīvot. Arī paši godprātīgi pildām savus starptautiskos pienākumus iepretim partneriem NATO un Eiropas Savienībā.

Tās ir labās ziņas. Šādi ir mūsu sasniegumi, par kuriem mūs apbrīno daudzas valstis, mūsu draugi un skauģi. Mums ir, ar ko lepoties. Un tomēr, ir jāatzīst, ka kaut kas nav sanācis tā, kā sabiedrība vēlās. Vai arī šobrīd mūsu sabiedrība vēlas kaut ko vairāk? Jo cilvēki atkal ir ielās: protestē pret valdības lēmumiem un pieprasa atlaist Saeimu, kuru ievēlējām tikai pirms gada. Cilvēki pieprasa godīgu politiku un tiesiskumu. Desmitiem tūkstošu latviešu tieši pēdējos gados devušies peļņā uz citām valstīm, daudzi nejūtas savai valstij piederīgi. Tas nozīmē, ka mums vēl ir daudz darāmā priekšā, lai tie ideāli un principi, uz kuriem tālajā 1918. gadā tika dibināta mūsu valsts, nostiprinātos mūsdienu trauksmainajā pasaulē.

Mans pienākums, lai kurā pasaules valstī arī es nebūtu, ir satikt tur dzīvojošos latviešus, uzklausīt viņus un rīkoties, lai Latvija vienmēr būtu valsts, ar kuru varētu lepoties katrs latvietis. Lai katrs, kurš nesavtīgi strādājis savas vai savu tēvu dzimtenes labā, tiktu pamanīts un viņam pienācīgi tiktu pateikts paldies. Mans pienākums ir iestāties par to, lai visi tie svešumā dzīvojošie latvieši, kuri jūtas Latvijai patiesi piederīgi, varētu apliecināt savu piederību, būdami arī Latvijas pilsoņi. 

Šajā 89. mūsu valsts dzimšanas dienā gribu izteikt savus dziļākos cieņas apliecinājumus jums visiem, kuri gan garajos okupācijas gados, gan atgūtās neatkarības gados ārpus Latvijas robežām godam nesuši mūsu valsts vārdu pasaulē. Jums, kuri ar saviem darbiem un domām palīdzējuši mums grūtā brīdī un kuri ar savu kritisko skatu no malas spējuši dot daudz draudzīgu padomu.

Šajās Latvijai trauksmainajās pirmssvētku dienās es gribētu aicināt katru, kas jūtas Latvijai piederīgs, būt atbildīgam un aktīvam savā veidā un vietā. Tas Latvijai kā valstij palīdzēs tikt pāri mirkļa satricinājumiem un mums kā nācijai kļūt stiprākai nekā līdz šim.

Dievs, svētī Latviju!

Karogs pie Mineapoles baznīcas

Latvijas karogs plīvo ārpus Mineapoles un St. Paulas latviešu ev.-lut. baznīcas. (Foto: Andris Straumanis)