Visbiežāk dzirdamais vārds Rionovā – ‘bija’

Jaunavu biedrība

Jaunavu biedrība Rionovas latviešu kolonijā 1895.gadā.

Latvieši Brazīlijā ieceļojuši dažādos laikos un dažādu motīvu vadīti. Kaut arī pirmie jūras braucēji no Latvijas teritorijas apmeklēja Brazīliju jau hercoga Jēkaba laikos, par nopietnu izceļošanu uz Brazīliju kā kustību var runāt sākot ar 19.gs. 90. gadiem. Ne tikai latvieši šajā laikā pameta dzimteni un devās nezināmajā, cerot atrast sev labāku, brīvāku, pārtikušāku dzīvi. 19.gs. Eiropā notika lielas pārmaiņas – radās jauns saimniekošanas un dzīves veids.

Strauji auga iedzīvotāju skaits, attīstoties tehnikai, radās darbaspēka pārpalikums, kas savukārt veicināja migrāciju. Laikā no 1815-1915 Eiropu atstāja ap 50 miljonu cilvēku. Šīs norises skāra arī Baltiju. Jau 19. gs. 50. gados latvieši sāka izceļot uz Iekškrievijas guberņām cerībā iegūt savā īpašumā zemi. Daļa kolonistu, sevišķi Novgorodas un Ufas guberņā, tomēr nebija apmierināti un 19.gs. 90.gados pāremigrēja uz Brazīliju.

Par Brazīliju kā iespējamo latviešu izceļošanas vietu, kur īstenotos sensenais latvieša sapnis par zemi un brīvību, iestājās Kārlis Balodis (1864–1931), luterāņu mācītājs un vēlāk tautsaimnieks, un Pēteris Zālīte (1864–1939), filozofs. Viņi apceļoja Brazīliju 1888-1889 un latviešu avīzēs publicēja rakstus par lielo iespēju zemi Brazīliju – brīvu, auglīgu, mazapdzīvotu zemi ar siltu klimatu, izdevīgiem ieceļošanas noteikumiem, izklāstot pārdrošu plānu – visas latviešu tautas pārcelšanu uz Brazīliju. P.Zālīte 1890.gadā izdeva brošūru Brazīlija, sevišķi Dienvidus Brazīlija, kur pievilcīgās krāsās iztēloja dzīvi Santakatarīnas pavalstī. Liela loma latviešu izceļošanā bija Brazīlijas valdības aģentiem, kas vervēja izceļotājus visā Eiropā, solot tiem brīvu ceļu un zemi. Par tādu kļuva arī K.Balodis, Rīgā atvērot emigrācijas aģentūru, kaut arī viņam nebija izdevies panākt cerētos atvieglojumus no Brazīlijas valdības. Viņš brīdināja no apmešanās Sanpaulo provincē, jo bija vienojies ar Brazīlijas varas iestādēm par Santakatarīnas pavalsts kolonizēšanu:

Sao Paulo klimats ziemeļeiropiešiem vienmēr vēl par karstu; tiem tur nav iespējams ilgāku laiku grūti strādāt. Arī ar veselību nestāv nemaz tik labi; pērn karstajā laikā, piemēram, tur atgadījās dzeltenā drudža epidēmija, kas ne tik vien ostas pilsētā Santosā, bet arī tālāk par veselīgiem izdaudzinātos Sao Paulo kalnu līdzenumos nolaupīja daudz cilvēku dzīvības. Kampinas apkārtnē vien no 30 000 cilv. nomira 2000 ar dzelteno drudzi. Derīgas ziemeļeiropiešiem vienīgi Santa Katarinas un Rio Grande do Sul provinces, tāpēc ka tās jau vēsākas un veselīgākas; bet turp drīkstētu tik tāds doties, kam pašam tik daudz, ka var ieņemt koloniju; tur daudz lētāki zeme dabonama nekā Sao Paulā.

Interesanti, ka apmēram 15 gadus vēlāk cits latvietis Jānis Gūtmanis, Sanpaulo pavalsts kolonizācijas veicinātājs, aģitējis par apmešanos šajā pavalstī, norādot uz Santakarīnas pavalsts trūkumiem.

1890.g. 7.aprīlī K.Baloža vadībā ar kuģi no Rīgas uz Lībeku izbrauca pirmās 25 ģimenes (pārsvarā luterāņi, Rīgas cementa fabrikas strādnieki). Interesantas ir J.Iņķa 1898.g. laikrakstā Mājas Viesis publicētās atmiņas par izceļotājiem Rīgas ostā:

Pirmais izceļotāju bars, kurš uz vācu pasažieru tvaikoņa atrazdamies, jūsmīgi atvadījās no Daugavmalā stāvošā milzīgā ļaužu pulka, kungi ar gardibenām galvā un zelta pulksteņiem pie krūtīm, dāmas ar cimdiem un saules sardziņiem rokās, šis bars gan maz izskatījās pēc kolonistu biedrības, kas nolīdīs Brazīlijas mūža mežus.

Lībekā pēc pārsēšanās lielākā kuģī sākās mēnesi ilgs ceļojums pāri Atlantijas okeānam uz Lagunas ostu Santakatarinas pavalstī Brazīlijas dienvidos. No Lagunas uz Orleānu tikai nesen bija uzbūvēts dzelzceļš, bet nākamo ceļa posmu līdz izredzētai apmešanās vietai, Rionovas (tulk. no portugāļu valodas – Jaunupe) kolonijai, nācās mērot kājām.

Viens no pirmajiem kolonistiem, bijušais jūrnieks Jānis Zariņš, drīz pēc nākamo dzīves vietas sasniegšanas 1890.g. 7.augustā to jūsmīgi aprakstījis vēstulē draugam Ventspilī:

Bet šeitan, jaukajā dabas dārzā, baudi lielāko brīvību pilniem malkiem, netraucēts ne no kādas nepareizas varas. Tātad šimbrīžam esmu ļoti mierā ar savu tagadējo būšanu, jo blakus visam jaukumam un brīvībai, šeitan arī atrodās ļoti daudz vēl neattīstījušies bagātības avoši, kurus, ja tiem kādus tūkstošus naudas – un arī daudz maz enerģiskas darbības – pieliktu, varētu dēvēt par neizsmeļamiem, tātad tikai dūšīgi uz priekšu. Kā šim brīžam domāju, tad savu vērību vairāk gribu piegriezt zemkopībai un arī andelei, zināms, tikai ar kādām maz lietām, jo priekš plašāka uzsākuma trūkst tas – spožais. Par zemes nomaksu bēda ir tā mazākā, jo par 6 gadiem tak jau būs iespējams tos 400 rubļus aizmaksāt… No plēsīgiem zvēriem, čūskām un mežoņiem ne to mazāko vēl neesmu redzējis un, kā cerams, tad arī nedabūs redzēt, jo šejienes meži pa daļai jau ir apdzīvoti. Gan iegādāju dūšīgu plinti un revolveri, bet ar tiem neko vēl neesmu darījis, kaut gan tie stāv kā bruņiniekam pie gultas pakārti… Un, ja kādureiz arī Tev sāktu nepatikt Krievijas “pareizie uzskati”, un Tu būtu piekusis cīnoties uz bangojošo jūru, tad atminies savu draugu Dienvidus Amerikas jaukajos kalnos, kur censīgā valsts vēl ir tikai pumpurītī, kas jo īsā laikā var uzplaukt par rozi, pie kuras arī latviešu tauta kā spīdoša lapiņa varētu līdz daiļoties vēlākos laikos… Drīzumā šeit sagaidam nākam latvju mācītos dēlus – un arī labu daļu zemkopu – no Vitebskas guberņā aizgājušiem latviešiem. Šīs ziņas tikai, lūdzu, kur nevietā neizpaust, jo tā tiklab Tev, kā arī pārnācējiem varētu diezgan kaitēt.

Taču tikai pusgadu vēlāk, 1891.g. 26 februārī vēstules tonis ir mainījies:

Tagad mācos arī drusku portugāliski, gribu pētīt un pārliecināties, vai turpmāki arī ir latviešiem šurp nākt ieteicams. Šim brīžam, kam pasaules dzīve patīk, nedodu padomu šurp nākt, viss vēl ir ļoti maziņš, ļoti neattīstīts.

Daudzi kolonisti, arī vadoņi, tomēr drīz vien koloniju pameta. Rionovā palika tikai 4 ģimenes, to skaitā rīdzinieka baptista Jāņa Aruma ģimene. Viņš aicināja savas draudzes piederīgos uz Rionovu, atspēkojot negatīvos rakstus Latvijas presē par Brazīlijas dzīvi. 1891.g. jūlijā Rionovā ieradās nākamā ieceļotāju grupa (5 ģimenes – Frišenbrūderi, Malvesi, Oši, Bažuļi, Aleksandrs Grīnfelds), novembrī – Simsons un Neilands, bet decembrī vēl 25 ģimenes, lielākoties izbraucēji no Pārdaugavas un Daugavgrīvas baptistu draudzēm (Karpi, Kļaviņi, Bankoviči). 1892.g. Rionovas kolonijā dzīvojuši aptuveni 200–250 latviešu. Vieni iedzīvojās labāk, citi – mazāk veiksmīgi. Zināma nozīme ieceļošanas gadalaikam. Izdevīgākais laiks ieceļošanai Brazīlijā bija turienes rudens – aprīlis un maijs, kad uzreiz varēja ķerties pie līdumu sagatavošanas nākamā gada ražai. Viens no pirmajiem ieceļotājiem Juris Bankovičs, kas sasniedza Rionovu Ziemassvētkos, pašā Brazīlijas vasaras karstumā, teicis: “Labāki tur (Latvijā) būtu akmeni uz akmeņa krāvis, nekā braucis uz Brazīliju”. Taču pēc dažiem gadiem viņš priecājies, ka izvēlējies Brazīliju. Kopumā apstākļi mūža mežā izrādījās daudz smagāki nekā cerēts, neskatoties uz to, ka kolonijas valde pirmajā gadā pārtiku un pirmās nepieciešamības lietas deva par brīvu ar noteikumu, ka to atmaksās vēlāk. Daži tomēr bija sapratuši, ka par to atdot nevajadzēs, iedzīvojās lielos parādos, bet, nespēdami tos nomaksāt, slepus koloniju atstāja. Sākuma grūtības laikrakstā Mājas Viesis labi aprakstījis 25 gadus vecais baptistu mācītājs J.Iņķis (vēlāk pazīstams kā viens no 20.gs. 20.gadu izceļošanas iedvesmotājiem), kurš 1897–1899 uzturējās Brazīlijas latviešu kolonijās. Laikraksta 1898.g. 4.novembra numurā Iņķis rakstīja:

Bet visgrūtākais mēdz būt maizes jautājums. Tas arī šeitan uzstājas ar visu savu nopietnību. Bez gada laika jaunie kolonisti no zemes nekādu augļu nevar saņemt. Tamdēļ maize jāpērk… Pārtikas vielas par dārgu vajadzēja likt pievest uz zirgēzeļu mugurām. Sapņotā paradīze nu bija pārvērtusies par nepanesamu moku vietu. Cietās kādu laiku, cietās, ir laidās prom jaunie kolonisti, uz kuru pusi katrs, cits atpakaļ uz tēviju, cits uz kādu no Brazīlijas pilsētām, atstādami uz vietas kādus retus, kuri aizceļot īstenībā nespēja, jebšu būtu arī gribējuši.

Tomēr 1947.gadā, jau pēc 2. izceļotāju viļņa 1920.gadu sākumā pārciestajām pirmo gadu briesmām Vārpas kolonijā, kas prasīja gandrīz 200 bērnu un vecāku cilvēku dzīvības, viņš pavisam citādi vērtējis rionoviešu apstākļus 19.gs. beigās:

Rionovas apstākļus, pat sākuma posmā, nedrīkstētu saukt par grūtiem. Tikai pāris kilometru atstatu no šaursliežu dzelzceļa piestātnes Orleānas, kura atrodas emigrantu pajumte un vairākas bodis, sākās paredzētais latviešu ciems: zaļoksnīgs mežs, auglīga zeme, dzidri ūdeņi, veselīgs gaiss. Kolonizācijas biedrība pārdod zemi par dzimtu, ļoti lēti, uz ilgākiem pēcmaksas termiņiem, turklāt aizdod uz parāda produktus pēc izvēles, ko un cik, pirmā gada pārtikai, lai mazturīgam ienācējam nebūtu jāiet maizi pelnīt, aizkavējot darbu savā paša jaunsaimniecībā. Aizdevums bez procentiem, ar atmaksu pēc vairākiem gadiem.

Par iespējām Brazīlijā nedaudz vēlāk sāka pastiprināti interesēties latvieši no Novgorodas guberņas. Viņus neatturēja arī tas, ka Brazīlijas valdība vairs neapmaksāja ceļa izdevumus, tādēļ daudzi bija spiesti tērēt līdzekļus, kas sākotnēji bija paredzēti jaunas dzīves uzsākšanai Brazīlijā. Vairums ieceļotāju no Krievijas guberņām neprata nevienu svešvalodu. “Pārbraukuši pār robežu Vācijā, tie bija tikpat ka mēmi”, rakstīja J.Iņķis. “Novgorodas kolonisti bija stipra cilts, norūdīti ļaudis, kas grūtībām ceļa negrieza un pirmajiem pionieriem, rīdzeniekiem, ne ar ko nepalika pakaļ ne laicīgi, ne garīgi.”

Saimnieciskā dzīve Rionovā pamazām tomēr nokārtojās. Jau sākuma laikā latviešu saimniecības stipri atšķīrās no brazīliešu mājokļiem:

Mežam cauri izgājuši, ieraugām atkal klaju, līkumainu ieleju mūsu priekšā. Bet nu ir ēkas savādākas. Koka mājiņas ar šķindeļu jumtiem, pat stikla logi dažā spīd. Dzīvojamai ēkai apkārt sēta, kas atšķir istabas priekšu no ganībām. Līdz šim redzējām būdas ar dubļiem un sivēnu mātēm durvju priekšā, bet nu aiz vārtiņiem rozes zied. No mājām mums dveš pretī kaut kas sen redzēts un pazīstams. Tā ir latviešu Rionova. Te dzīvo mūsu tautieši. Te viņi ir pūlējušies un strādājuši, mežus līduši un mājas cēluši, ceļu taisījuši un tiltus būvējuši, tur aklajā mežā, kur tikai pērtiķi auroja un pa zariem kāpelēja, ienācēju cilvēku apbrīnodami, tagad atrodam ļaužu iedzīvi: zaļas lopu ganības, ar sētām aptaisītas, dārzus ar apelsiņu un firziķu kokiem, laukus ar kukuruziem un cukura niedrēm apdēstītus. Zināms, visi nebūs vienādi iedzīvojušies. Dažam gadījusies neauglīgāka zeme, dažs kavēts darbā caur slimībām, caur darba nemācēšanu. Lai nu kā kuram gājis, tomēr gandrīz it visi teicas labāk maizi paēduši, nekā tēvijā. Izgulēties arī varot dabūt, cik tikai vēlas. Mājas, lielākas vai mazākas, visas no koka. Katrs saimnieks ir centies ierīkot vairāk istabu. Vismaz divām telpām vajaga būt – ēdamai un guļamai. Pēc tāda iekārtojuma ir centušies, it īpaši bijušie pilsētnieki. Kukņa pa brazīliešu parašai mēdz būt šķirta no dzīvojamās ēkas. Labums tur, ka dūmi nespiežas istabā. Par istabas sildīšanu vēl nav gādāts, kamdēļ arī skursteņu neredz nevienai mājai. Drebinājas gan salnas laikā, īpaši vakaros un rītos, sedzas ar lakatiem, bet tikko saule uzlec, aukstums izzūd un saule spiež kā daždien Eiropas vasarā; tad atkal visiem strādniekiem svārki nost. Istabas iekšpuse visai vienkārša. Nekrāsots galds un tādi pat beņķi sēdēšanai. Krēsls ar atzveltni reta lieta. Nav bijis vaļas par dzīvokļa ērtību un glītumu rūpēties. Un taču kāda starpība starp šo un cittautiešu kolonistu dzīvokļiem. Še ir grīda un griesti, tur sēdi uz klona un skaties jumta lapās. Īstā brazīlieša būdā, vārdu sakot, nav nekā. Ēd, guļ un sēž uz zemes.

1900.g. pēc divu mēnešu ceļojuma Rionovu sasniedza baptistu sludinātājs Aleksandrs Kļaviņš, kurš drīz sāka sūtīt garus aprakstus par šo koloniju Latvijas avīzēm, kas tagad lasāma kā lieliska laikmeta liecība:

Brazīlijā iedzīvojas ātri, bet ar lielām grūtībām un tie vien ir še laimīgi, kuri ir gatavi paši visu pastrādāt, jo par naudu še cilvēku grūti dabūt un paņem kādu brazīlieti vai mori, tie it nekā nepastrādā… Latviešu meitas, kas grib kalpot, dabūn pilsētās pie brazīliešu kungiem labas vietas un pelna 15 rbļ. par mēnesi. Gājēji netiek izdzīti. Brazīlijā kungs un kalps strādā tik lēni, cik vien var un arvien vēl saka “laika diezgan”. Jaunekļi, kuri kādu amatu prot, tiek drīz pie naudas. Še Rio Novā ir dažādi amatnieki, bet skrodera un kurpnieka vēl nav.

Lidija Andermane–Kārkls (dz. 1901 Līgatnes “Skudrukalnos”, Brazīlijā ieceļoja ar vecākiem 5 gadu vecumā), baptistu sludinātāja un Rionovas skolotāja Kārļa Andermaņa meita, atcerējās mazliet vēlāku laiku:

Mājās gatavojām paši daudz ko dzīvei vajadzīgu. No Latvijas bija līdzi bildes, drēbes, apavi. Kad tos novalkāja, bija žēl, ka nav tādu, kā Latvijā. Vecpaps uztaisīja stelles. Māte (Emīlija, dz. Kancberga, no Pitraga – B.T.) auda guļamos deķus. Sapervēja vilnas dzijas. Mums pašiem bija savas aitas. Deķi bija strīpaini, īsti latviešu deķi. Mans vecpaps Ansis Andermanis prata dažādus koka darbus, spēlēja vijoli un harmoniju. Rionovā bija slavens koris, vairāk gan dziedāja baptistu dziesmas. Tautas dziesmas nedziedāja… Dzīve drīz kļuva viegla, jo pārtikas pietika visiem – gan lopiem, gan cilvēkiem, varējām to arī pārdot. Mana māte ārstēja slimos ar aukstiem un karstiem ūdeņiem, zālēm viņa neticēja. Tāpat arī ārstēja ar augiem un zaļumiem, ar kompresēm. Māte bija svētdienas skolas skolotāja.

Lielu vērību kolonisti veltīja garīgās dzīves kopšanai. Jau 1892.g. tika dibināta Rionovas latviešu baptistu draudze, kurā bija 75 pieaugušie (zināmi gandrīz visi pirmās draudzes locekļu vārdi), un svētdienas skola (pirmie skolotāji – Jānis Neilands, Kārlis Mačs, Jūle Balode). Tā kā sākumā dzīve bija materiāli ierobežota, svarīgi bija atrast mācītāju, kurš vienlaicīgi spētu pildīt arī skolotāja pienākumus. Skolu varēja atvērt tikai 1900.g. Pirmie skolotāji nāca no Latvijas – Vilis Butlers, Aleksandrs Kļaviņš, vēlāk K.Andermanis. Savā laikā Rionovas skola tika atzīta par labāko ārzemnieku koloniju skolu visā pavalstī. Vairāki Rionovas kolonisti – A.Kļaviņš, J.Netenbergs, F. un V.Leimaņi, R.Iņķis, P.Zālītis –  mācījās Portoalegres garīgajā seminārā un vēlāk aktīvi darbojās baptistu draudzēs. Kā 1900.g. rakstījis skolotājs V.Butlers, te, augot materiālai labklājībai, bija iespējams pastāvēt vairākām biedrībām – “dziedātāju, misiones un lauksaimniecības; arī biblioteka ir ierīkota”. Tomēr ne jau tikai biedrību darbs un kora dziedāšana vien aizpildīja latviešu brīvo laiku. Kāds kolonists 1898.g., uzsvērdams baptistu draudzes nodibināšanas nozīmi garīgā klimata veidošanā, rakstījis laikrakstam Mājas Viesis:

Lai īsti saprastu starpību starp tagadni un pagātni, tad vajaga domās aizklīst 6 gadus atpakaļ, kad mēs kā jauni kolonisti ielīdām savās būdiņās, krūtīs nesdami cēlas svabadības jūtas. No dzelzceļa vilciena izkāpjot, sastapām dažus te jau agrāk ieceļojušus baptistus ar kanniņām pie sāniem, kuras tie priecīgi sniedza paziņām pretī – teikdami: še, brālīt, tas ir mūsu dzeramais. Brālītis, iemetis špurgu, saviebās no kam jau var saprast, kas pasniegtais dzēriens, un ka baudījums pieder pie garīgajiem. Pasniedzis kanniņu atpakaļ, saņemdams vēl piebilda: “Bez tā (kašasa – no cukura niedru sulas izgatavota brandvīna, kas tāds pats brālis kā Latvijā pagatavotais rudzītis) te nevar iztikt tik siltā klimatā”. Te nu, vairākiem kopā esot, pēc laicīgo vajadzību apmierināšanas, nebija visai grūti uzcelt baznīciņu un nodibināt draudzi, kura sev sprauda to mērķi būt kā pilsēta kalnā, t.i., dzīvot priekšzīmīgi starp brazīliešiem, ziedēt kā balta lilijas puķe un ar to piegriezt sevim ievērību, lai tie, redzēdami mūsu labos darbus, arī mācītos mūs cienīt. Lai pašu starpā ietu kā iedams, ārējiem apstākļiem jāir stipriem un spožiem.

Kad 1892.g. jūlijā un augustā ieradās vēl viena grupa, Rionovā zemes pietrūka, jo vienā pusē bija vācu, otrā – itāliešu ciems. Jauno ieceļotāju grupai, kurā bija gan luterāņi, gan baptisti, nācās dibināt jaunas kolonijas. Rionovas tuvumā izveidojās Oratorija (1892), bet 70 km tālāk –  Mailūzija (1893). Taču lauksaimniecībai nelabvēlīgu apstākļu dēļ tās nepastāvēja ilgi, tāpat kā citas mazākas latviešu kolonijas Santakatarīnā (Žakvase, Rio Branko (Pontakomprida), Cimmermaņa zeme, Brīdertāle u.c.). Izvēloties šo pavalsti par pirmo apmešanās vietu, netika ņemta vērā ne zemes auglība, ne nošķirtība no apdzīvotām vietām un ceļu trūkums, kas vēlāk arī noveda pie koloniju panīkuma. To sekmēja arī nestabilais iekšpolitikas stāvoklis (monarhistu sacelšanās 1893–1894 un zemnieku nemieri 1902–1916), kas sagrāva tikko izveidotās saimniecības, rekvizējot mājlopus un pārtiku. Savu lomu spēlēja latviešiem tik raksturīgās savstarpējas nesaskaņas. Lai tās aizmirstu, mācītājs J.Iņķis piedāvāja oriģinālu veidu – sadedzināt draudzes protokolus!

Rionova kā latviešu kolonija pastāvēja vēl ilgi. Tikai 1969.g. pēc 77 gadu darbības tika likvidēta latviešu draudze. Līdz 1939.g. te dzīvojis Samuels Aurass (dz. 1933 Rionovā), kurš pastāstīja, ka līdz 9 gadu vecumam runājis tikai latviski, bet portugāļu valodu iemācījies tikai tad, kad vajadzējis sākt iet skolā. Saistoši lasīt viņa bērnības atmiņas par sadzīvi vecāku mājās 1930. gados:

Dzīvojām īstā lauku mājā. Vecāki līda līdumus un iekopa laukus. Audzēja pupiņas, batātes un cukurniedras… Mans paps Vācijā bija izmācījies par mēbeļgaldnieku, tāpēc varēja mums visas vajadzīgās mēbeles izgatavot pats. Katrā mājā bija slinkumkrēsls (šūpuļkrēsls – B.T.). Turējām bites, ierīkojām puķu dobes un augļu dārzu. Gan skaistumam, gan iztikai.

Vēl kāds Rionovas kolonijā 1930.g. dzimis latvietis Ziedonis Frišenbrūders, ko satapām Brazīlijas iekšzemē Urubisijā, pārsteidza mūs, skaidrā latviešu valodā noskaitīdams tautas dziesmu: “Kaut man būtu tā naudiņa, Kas guļ jūras dibenā; Es nopirktu Rīgas pili. Ar visiem vāciešiem.”

Lielākas un mazākas latviešu, galvenokārt baptistu grupas sekoja cita citai līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam. Latviešu skaits Brazīlijā ievērojami palielinājās pēc 1905.-1907.g. revolūcijas sakāves, kad daudzi tur meklēja patvērumu. Liela daļa 1905.g. bēgļu atšķīrās no pirmajiem ieceļotājiem ar izteikti sociāldemokrātiskiem uzskatiem un tika nievīgi saukti par “sarkanajiem”.

2001.g. apmeklējām Rionovas kolonijas vietu. Mūsu ceļvedis bija tur dzimušais latvietis Arvīds Puriņš. Kad atvadījāmies pēc divu dienu kopīga intensīva darba, sapratām, ka bez viņa nemaz nebūtu vērts tur braukt! Kurš cits gan vairs zinātu parādīt, kur pastaigājies luterāņu spoks (tik vien pārsteigumā vēl spējam pajautāt, vai bijis arī baptistu spoks…), kur baznīcēni mazgājuši Brazīlijas sarkanajos mālos sabristās kājas pirms iešanas dievnamā, kur atrodas jau gandrīz izzudusī latviešu kapsēta, kurš kalns vēl līdz šai baltai dienai nes Puriņkalna vārdu. Rionovā dzīvo vairs tikai divi latvieši – māsa un brālis Kļaviņi, vecos laikos nodēvēti par Meža Kļaviņiem, lai varētu atšķirt no vairākām citām Brazīlijas Kļaviņu ģimenēm. Visbiežāk dzirdamais vārds šeit – “bija”. Ir savāda sajūta būt šeit, daudzu sabrukušu cerību vietā pēc 110 gadiem. Upīte, kas devusi kolonijai vārdu, ir tik tikko samanāma. Tās krastos vien “pēdējais mohikānis” Puriņš spēja kā no grāmatas skaitīt te reiz dzīvojušo latviešu ģimeņu vārdus. No ēkām saglabājies vairs nav itin nekas, ar pūlēm iekopto lauku vietā jau atkal sazēlis mežs.

Rionovas jaunieši

Rionovas jaunieši pagājušā gadsimta 20-tos gados. No kreisās puses: Pauls Aleksandrs Klaviņš, Zelma Kļaviņa, Lidija Andermane un Emīls Andermanis.

Tamuža ar Puriņu

Raksta autore Brigita Tamuža 2001.gadā intervē Rionovā dzimušo un augušo Arvīdu Puriņu vietā, kur kādreiz bijusi Rionovas baznīca.

9 thoughts on “Visbiežāk dzirdamais vārds Rionovā – ‘bija’

  1. Sveicieni latviešiem, Pasaules ārēs mītošiem. Neraugoties uz mūsu strīdēšanās kāri, mēs esam mīļa, jauka tauta un, kā dzird, mūsu tautieši daudz laba sasnieguši. Paldies mūsu senčiem par to, ka mēs esam. Jūs mīlu un novēlu visu labu. Paldies, paldies mazā, drosmīgā latviešu tauta, jo Tavas pēdas rodamas daudzviet Zemes ārēs, mēs esam un būsim un satiksimies atkal viņā pusē. Latvietības gēni stipri lai dzīvo! Miers virs Zemes labas gribas cilvēkiem. šādas domas man raisīja šis raksts. Paldies!

  2. Patiešām faktoloģiski bagāts un objektīvs atskats uz latviešu pirmās ārzemju masveida ekonomiskās emigrācijas cēloņiem un norisi! Manuprāt,būtiski,lai Latvijas jubilejas priekšvakarā pieminam arī savus laikmetu griežos likteņupes svešatnē aiznestos tautiešus! Piebildīšu vēl kādu interesantu faktu. Izrādās,1887.gadā latviešu tautības kapteiņa vadītais burinieks ”Pollux”, šķērsojis Atlantijas okeānu un ekvatoru, esot sasniedzis Laplatu Argentīnā. Kuģis ticis uzbūvēts Kurzemē, Ventas krastos (konkrēti-Zlēkās tag.) gadu iepriekš. Nākamajos gados bijis novērojams latviešu ģimeņu ieceļošanas vilnis ne tikai Dienvidamerikas kontinentā, bet arī ASV un Kanādā.
    Atcerēsimies mūsu tautas sprīdīšu kustības pionierus, kas XIX gs. izskaņā laimīgās zemes meklējumos devušies pārlāpstot Jauno pasauli!

  3. Man loti patik sis raksts it ipasi tadel, ka pats esmu no ”spridisiem”. Paslaik atrodos Irija, bet ta kaa mana sieva ir no Brazilijas un planojam parbraukt dzivot uz Braziliju, si informacija man liekas loti noderiga

  4. Brīnišķīgs raksts, kad arī tagad notiek latviešu izceļošana,tā ir katra cilvēka personīga izvēle… Ja ir latvieši, kas dzīvo Austrālijā, vai Dienvidamerikā pie okeāna, varu piedāvāt atpūtu vasarā Latvijā, apmaiņai atpūtai man, Jūsu dzīves vietā, kad Latvijā ir ziema.

  5. Loti interesants raksts. Kops pusgada jau dzivoju un stradaju Rio de Janeiro. Atradu seit labakus darba apstaklus un patikamakus cilvekus neka vecaja Eiropa, tapec ari domaju seit palikt. Domaju, ka Eiropas spozie laiki ir cauri un ka tiem, kam ir vel avanturistu gars atradis Brazilija vienreizejas iespejas dzivot, stradat un but laimigiem.

  6. Vienmēr esmu vēlējies iemācīties spāņu valodu. Tagad, dzīvodams Londonā un kontaktējoties ar tik dažādos laikos turp izceļojušajiem latviešiem esmu savas domas mainījis uz.. portugāļu valodu. Kur vel var iegūt kādu informāciju par turienes latviešiem? Vai viņiem ir kāda nopietnāka mājaslapa?

  7. jaizlasa J.Laca gramata “Muza meza maldi”. Tur ietverti vesturiski un dikumentali fakti par Latvijas izcelotajiem baptistiem uz Braziliju.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *