Sibīrijas Latviešu folkloras ansamblis “Varavīksne” svin 30 gadu jubileju

“Vai jūs zināt, kas ir Varavīksne?”

“Protams, to taču zina katrs!”

“Bet vai jūs zināt, ka Varavīksne dzied?”

“Nē, varavīksne nedzied, tā vizuļo, spulgo, laistās, bet nedzied! Kurš gan ir dzirdējis, ka varavīksne dzied?!”

“Bet es esmu dzirdējusi, ka Varavīksne dzied, es dziedāju tai līdz.”

“Kas tā ir par varavīksni, kas dzied?! Kā tā ir par varavīksni, kurai tu dziedāji līdz?”

Tā ir un bija latviešu Varavīksne. Latviešiem ir sava Varavīksne, un atrast to var Sibīrijā, Omskas apgabala Augšbebru ciematā. Šogad latviešu folkloras ansamblis „Varavīksne” svinēja 30 gadu jubileju, un Baškīrijas latviešu folkloras ansamblis „Atbalss” bija ieradies, lai to apsveiktu.

Omskas apgabala Augšbebru ciematā latvieši dzīvo jau piektajā paaudzē. Jau izsenis zināms, ka latvieši ir dziedātāju tauta, tāpēc nav it nekāds brīnums, ka ciematā tika veidots ansamblis. Sākumā tā dalībnieces bija vietējās ciema sievas, kuras savā pūrā glabāja vecmāmiņu mācītās un no Latvijas „atvestās” dziesmas. Latviešu sievas dziedāja dziesmas, bet viņu bērni mācījās latviešu rotaļas. Vienas no pirmajām ansambļa dalībniecēm bija Nezduļķe Alma, Brūne Līna, Puce Zenta, Jurašu Alma, Leja Milda. Starp pirmajiem ciemata bērniem, kas sāka darboties „Varavīksnē” mināma Olga Benke (Kalniņa) un viņas māsas Aksana, Inna, Jevgēnija, Natālija. Tagad no mazajām meitenēm, kas gāja rotaļās, izaugušas „Varavīksnes” pastāvīgas dziedones. Daļa Augšbebriešu, kas pārcēlušies uz Omskau, aktīvi darbojas Omskas latviešu biedrībā „Zvaigznīte”.

Gāja visādi. Tērpus darināja tādus, kādus prata, vēlāk ar žurnālistes Vairas Strautnieces un Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētājas Laumas Vlasovas palīdzību tos atveda no Latvijas. Ar Laumas Vlasovas gādību „Varavīksne” ieguva savu karogu, arī Latvijā darinātu. Ansamblis trīs reizes ir piedalījies Dziesmu un deju svētkos Rīgā, aktīvi sadarbojas ar latviešu diasporu Baškīrijā. Augšbebrieši savas zināšanas papildina regulāri apmeklējot „3×3” nometni. Aktīvākās ansambļa dalībnieces ir izveidojušas savdabīgu latviešu kultūras iepazīšanas programmu, ar kuru izklaidē uz Augšberiem atbraukušos viesus. Apmeklētāji tiek iepazīstināti ar latviešu sadzīvi, kas ļoti spilgti atklāta ciema muzejā, ar latviešu nacionālajiem ēdieniem, svētku tradīcijām, rotaļām.

Kopš 1991. gada no Latvijas uz Augšbebriem brauc skolotājs, kas māca latviešu valodu. Tiesa gan lielākā daļa ciema ļaužu runā vai saprot latviski, skolotājs vairāk strādā ar bērniem, kuri latviešu valodu nezina tik labi, kā viņu vecāki vai vecvecāki. Diemžēl jau otro gadu skolotājs uz Augšbebriem vairs nebrauc, bet pastāv ļoti liela cerība, ka tas atkal būs iespējams.

Esot Augšbebru ciemā pārņem miers un prieks. Vēro vietējos latviešus un saproti, ar cik lielu apņēmību viņi saglabā to, kas pastāv jau piecas paaudzes – dziesmas, tradīcijas, apziņu, ka esi latvietis. Tiek vārīts ķimeņu siers un pelēkie zirņi, latviešu tautas tērps ir kā pieaudzis viņu miesai. Viņus zina un apmeklē ciemiņi no Latvijas un Krievijas, un augšbebrieši prot pārsteigt, un lielais pārsteigums ir latviskā pieticība un spēcīgā apziņa, ka esi latvietis.

 

 

 

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Sibīrijā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *