30.janvārī Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrs (DMPC) publicēja savu pirmo pētījumu, kas veltīts atsevišķam mūsdienīgas un efektīvas politiskā pārstāvniecības jautājumam un īpaši – parlamentārajai dimensijai. Pētījumā analizēta Eiropas Savienības (ES) valstu pieredze, veikta padziļināta teorētiska analīze par diasporas parlamentāro pārstāvniecību demokrātijas teoriju skatījumā, kā arī veikts līdz šim nebijis oriģināls empīrisks pētījums Latvijā. Pētījuma teksta autores ir Dr.geogr. Aija Lulle, Dr.sc.soc. Evija Kļave, Dr.sc.pol. Gunda Reire, Dr.sc.pol. Ieva Birka un jaunā pētniece, kultūras un sociālās antropoloģijas maģistrante Elza Ungure.

Vairums ES valstu paredz diasporai tiesības piedalīties vēlēšanās, taču balsošanas metodes atšķiras: iespējams balsojums klātienē, pa pastu, vai elektroniski. Tāpat atšķiras arī balsu skaitīšanas metodes: balsis var tikt skaitītas pa kontinentāliem reģioniem vai citādi ģeogrāfiskiem reģioniem, kas noteikti pēc konkrētās valsts diasporas kopienu lieluma, paredzot noteiktu kandidātu skaitu. Tāpat iespējama atsevišķa vēlēšanu reģiona izveide visai diasporai kopumā, vai vēlēšanu organizēšana, pieskaitot diasporas vēlētāju balsis, piemēram, tam vēlēšanu reģionam, kurā bijusi pēdējā vēlētāja dzīvesvieta valstī. Pēc nozīmības, kādu valstis piešķir diasporas jautājumam politiski, ES valstu starpā izceļas Īrija, kur ir atsevišķs diasporas lietu ministrs.

Empīriskajā pētījumā, ko veica Dr.sc.soc. Evija Kļave, tika iegūtas datos balstītas zināšanas par diasporas politiskās līdzdalības attīstību kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas un to ietekmējošajiem faktoriem un apkopoti viedokļi par diasporas parlamentārās pārstāvniecības modeļiem, sniedzot ieguldījumu diskusijā par šo modeļu pilnveidošanu.

Pētījumā secināts, ka viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir motivēt cilvēkus ar sev pieejamiem instrumentiem – tiesībām balsot – ietekmēt kā savu interešu aizstāvību, tā situāciju Latvijā kopumā. Taču liela nozīme ir kopienas apziņas veidošanai un stiprināšanai un politiskās kompetences attīstīšanai, kas ietver gan zināšanas par vēlēšanu kārtību, gan politisko piedāvājumu. Ne mazāk svarīga diasporas un valsts mijiedarbībā ir politiķu loma kā politiskās kompetences, tā kopējās politiskās aktivitātes motivācijas veidošanā. Diasporas vēlētāja ignorēšanas rezultāts būs ne tikai arvien lejupslīdoši diasporas līdzdalības rādītāji vēlēšanās, bet arī plaisas palielināšanās starp pilsoņiem iekšzemē un ārvalstīs, būtiski apgrūtinot Latvijas tautas kā vienotas nācijas koncepta iedzīvināšanu praksē.

Attiecībā uz diasporas aktivitāti vēlēšanās, jāsecina, ka vēlēšanu procedūras izmaiņas vairāk ir vērstas uz kvantitatīvu vēlētāju līdzdalības pieaugumu. Šobrīd diasporas balsi likumdevēja līmenī pārstāv tikai 26% no oficiāli reģistrētajiem ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem. Ērtu balsošanas tehnisko iespēju pieejamība ir arī praktisks veids, kā valsts apliecina, ka tai ir svarīgs ikviena tās pilsoņa viedoklis neatkarīgi no viņa dzīves vietas, tas ir veids, kā valsts veido saikni ar saviem pilsoņiem.

Kaut arī Latvijas diasporas līdzšinējā politiskā aktivitāte – līdzdalība Saeimas vēlēšanās, Eiropas Parlamenta vēlēšanās un tautas nobalsošanās – ir kopumā vērtējama kā zema, ar atsevišķiem izņēmumiem, kompleksi izvērtējot ārvalstu vēlētāju aktivitāti Saeimas vēlēšanās, ir pamats secinājumam par kopējās balsošanas aktivitātes pieaugumu diasporas vidū. To ir ietekmējis gan tas, ka vēlēšanu procedūra ir kļuvusi ērtāka (piemēram, lielāks iecirkņu skaits, spiedogu izdarīšanā pasē klātienē mobilajās pasu darbstacijās), gan dubultpilsonības ieviešana, gan diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbs diasporas motivācijas celšanā, gan atsevišķu politiķu priekšvēlēšanu aktivitātes diasporā. Savukārt diasporas līdzdalības rādītāji tautas nobalsošanās ļauj secināt, ka ārvalstu balsotāju aktivitāti būtiski ietekmē balsošanas jautājums, par kuru ir jāpauž savs viedoklis, kas pierāda, ka balsotāju motivācija noteiktos apstākļos var būt spēcīgāks līdzdalību veicinošs faktors par tehnisko iespēju nodrošinājumu. Eiropas Parlamenta vēlēšanās sasniegtie līdzdalības rādītāji ilustrē neskaidra balsošanas priekšmeta un vēlētājam neērtas balsošanas procedūras negatīvo ietekmi uz kopējo līdzdalību.

No iespējamiem modeļiem diasporas vēlamai pārstāvniecībai diskusijas, galvenokārt, veidojās par pašreizējo modeli, proti, diaspora piedalās vēlēšanās, vēlē par Latvijas Republikas partiju sarakstiem, ir pārstāvēta parlamentā caur LR rezidentiem vienā (Rīgas) apgabalā un par alternatīvu risinājumu, kas prasītu būtisku vēlēšanu sistēmas maiņu, proti, ka diaspora piedalās vēlēšanās, tiek izveidots atsevišķs diasporas apgabals, un tā vēlē par Latvijas Republikas partiju sarakstiem.

Pētījuma galvenajos secinājumos un rekomendācijās norādīts, ka valsts institūciju rokās ir zināmas iespējas veikt uzlabojumus diasporas politiskās pārstāvniecības jomā, un šeit galvenais izaicinājums ir pāriet uz rīcības politiku: īstermiņa un ilgtermiņa izmaiņu veikšanu vēlēšanu norisē un sabiedriskajos procesos kopumā. Tomēr ilgtermiņā visefektīvākie būs tie risinājumi, kuri politiskajā dienaskārtībā nonāks nevis kā politiķu, bet gan kā pašas sabiedrības iniciatīva. Tieši pilsoņu spēja pašorganizēties un politiskā līdzdalība ir līdzeklis politiskās kopienas veidošanā, un politiskās debates sabiedrībā ir cieši saistītas ar pilsonisko solidaritāti.

Pētījums elektroniski pieejams LU DMPC mājas lapā: www.diaspora.lu.lv