Kaut varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt!

image

Pasākuma dalībnieki – ķekatnieki, ukraiņu diasporas dalībnieki un ansamblis “Atbalss”, Arhangeles rajona vijolniece un bajāniste.Foto: Jekaterina Gubina.

„Kaut varētu Mārtiņdienu aiz ausīm noturēt!”, tā teic latviešu tautas dziesma, un taisnība vien ir. Spilgti bija Mārtiņi Arhlatviešu vidusskolā, spilgta un spraiga gatavošanās tiem.

Šķiet svētki rodas tad, kad tiem gatavojamies un gaidām tos, pati Mārtiņu norises diena bija kulminācija mūsu darbam, bet vispirms jau iecerei, kas izdevās ar pirmo reizi.

Kāpēc Mārtiņi bija tik koši? Tāpēc, ka savu košumu un ugunību tajos ienesa ukraiņu diasporas audzēkņi un skolotāji, kas no latviešu diasporas atrodas 180 km attālumā.

Ar ukraiņiem iepazināmies septembrī, kad Baškortostānas lingvistiskajām nometnēm veltītā konferencē mūs apvienoja kopīgā uzdevumā. Jau tad šis nelielais kolektīvs sevi parādīja kā jautrus, nepiespiestus un komunikablus ļaudis. Tad arī radās „ašā” ideja paturēt šos cilvēkus savā redzes lokā, lai tādā veidā dažādotu latviskos svētkus, tādējādi radās iespēja skolēniem atklāt ko vairāk par krievu, baškīru un latviešu kultūru. Tā ir vistuvāk esošā ukraiņu diaspora, tā ir pirmā, kas paralēli latviešu tautas dziesmām, dejām un rotaļām, rādīja savas ugunīgās dejas, runāja savu dzimto valodu un uz kopīgā galda blakus latviešu speķa pīrāgiem lika savus „vareņikus” ar biezpienu, sēnēm un ķiršiem.

Ar ukraiņiem bija interesanti piedalīties Mārtiņos. Vispirms interesi izraisīja latviešu tautas tērpi, kuri mums no Latvijas atgādāti. Vilnas svārki, linu blūzes izraisīja neviltotu apbrīnu, ņemot vērā to, ka viņu tērpi darināti tepat Baškortostānā. Latviešu valoda tiem likās skaista un skanīga, it sevišķi, kad dziedājām latviešu tautas dziesmas, turklāt dzīvas mūzikas pavadījumā. Dejas, rotaļas, ķekatu bērni, tas viss aizrāva, tikai speķa pīrāgi gan nelikās ēdami. „Nu kā jūs baltmaizi ar speķi!?” šausminājās ukraiņu valodas skolotāja. „Bet kā jūs ar kāpostiem un sēnēm?” jautāju es. Katram savs, bet kaut ko kopīgi mēs tomēr atradām. Ne jau pīrāgos tas sāls, sapratnē, kas radās jau septembrī.

Tagad mūsu kārta ciemā braukt. Uzaicinājums jau saņemts. Man prieks par izdošanos, man prieks par to, ka sadarbība un draudzība nostiprinās. Ticu, ka tā pastāvēs ilgi, ja vien būs tie, kas to uzturēs, nepalaidīs vaļā.

Man vienmēr licies, ka mēs latvieši, ar ukraiņiem krieviem salīdzinot, mazliet blāvi esam. Bet te man bija iespēja ieraudzīt, ka mūsos apslēpts tik daudz degsmes, kuru mēs aiz atturības esam noslēpuši. Protam taču priecāties! Protam sevi parādīt, aizraujot citus! Protam radīt par sevi interesi. Par to es pārliecinājos šī gada Mārtiņos, šo pārliecību nemainīs nekas, lai ko čukstētu aiz muguras. Būtiski atgādināt par sevi, būtiski likt par sevi zināt. Te Urālu piekajē tas ir divkārt svarīgi. Tagad par mums zina 180 km tālāk no Maksima Gorija ciema, tagad mēs zinām, ka esam atraduši līdzīgu kripatu ļaužu, kas citā zemē cenšas sevi nepazaudēt.

Ilona Saverasa ir skolotāja, kas māca latviešu valodu un kultūru Sibīrijā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *